Par nodokļu sistēmas tālākiem parametriem

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš — “Latvijas Vēstnesim”

Nodokļu slodze Latvijā pēdējos gados ir samazinājusies. 1997.un 1998.gadā tā bija ap 41-43% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet 2001.gadā — 35,8% un 2002.gadā – 36,3% no IKP. Taču iespējams, ka pirmajā periodā te sava loma bija arī papildu ieņēmumiem no privatizācijas, kas papildināja budžeta daļu. Attīstīto valstu prakse uzrāda stabilu tendenci kopējās nodokļu slodzes nelielā, bet izteiktā palielināšanā. Tā, piemēram, Eiropas Savienības (ES) valstu vidējais rādītājs pēdējos 25 gados ir vienmērīgi pieaudzis no 34,1% (1975.gadā) uz 42,1% (1999.gadā). Nodokļu slodze pieaug, lai nodrošinātu sociālo programmu finansēšanu, ja ir negatīva demogrāfiskā situācija un nepietiekama izglītības pieejamība perspektīvajās zinātņu jomās un specialitātēs. Izšķiršanās par nodokļu slodzi ir vērtējama no sociāli ekonomisko seku viedokļa.

Nodokļu slogu Latvijā var mīkstināt arī pilnīgi izmantoti ES strukturālo fondu līdzekļi. Tomēr iedalītais līdzfinansējums Latvijas valsts budžetā 30 miljoni latu 2004.gadā var būt nepietiekams. Par argumentu, ka pirmajā gadā šos līdzekļus nevarēs apgūt varētu diskutēt. To pierādīja lauksaimnieki un lauksaimniecības produkcijas pārstrādātāji, kur iešūpošanās nebija nemaz pārāk ilga un SAPARD līdzekļu apgūšanā nebija būtisku aizkavējumu, projekti tika veidoti kvalitatīvi, un ES nauda tika izsmelta.

Uzņēmumu ienākuma nodoklis

Kā zināms, uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likme, kas kop™ likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” stāšanās spēkā 1995.gada 1.aprīlī bija 25%, no 2002.gada pakāpeniski tiek samazināta. Tādējādi uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likme 2002.gadā bija 22%, 2003.gadā ir 19%, bet no 2004.gada paredzēta 15%. Samazinot 2004.gadā UIN par 4 procentpunktiem, pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, budžeta ieņēmumi no šā nodokļa samazināsies par 15,5 miljoniem latu. Vienlaikus jāatzīmē, ka uzņēmumu ienākuma nodoklis daudzās valstīs paliek samērā augstā līmenī: Somijā 29%, Zviedrijā 28%, Dānijā 30%, Vācijā 25%, Čehijā 31%, Krievijā 24%.

1995.gadā sākot nodokļu reformu, tika izvēlēta vienāda likme (25%) gan uzņēmumu ienākuma nodoklim, gan iedzīvotāju ienākuma nodoklim. Nosakot vienotu likmi, arī saimnieciskās darbības ienākumi tika aplikti pēc vienas likmes neatkarīgi no tā, vai saimniecisko darbību veica fiziskā vai juridiskā persona.

Taču šeit ir daži neatrisināti jautājumi. Pirmā problēma ir, ka vienlaikus te jāskata arī paralēles ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tā, piemēram, tā kā lielākā daļa zemnieku saimniecību ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājas, tagad ir izveidojušās “nodokļu likmju šķēres”, jo uzņēmumu nodoklis samazināts līdz 19 procentiem, bet iedzīvotāju ienākuma nodoklis palicis 25% līmenī. Nākamajā gadā šīs nodokļu šķēres būs vēl lielākas, jau 10 procentpunkti (25%-15%). Tas tieši sliktākos apstākļos nostāda lauku saimniecības un mazos uzņēmējus, jo ieņēmumu robeža noteikta 45 000 latu, pēc kuras sasniegšanas zemnieku saimniecības kļūst par uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem.

Ministru kabineta 2003.gada 10.jūnijā apstiprinātajās “Pamatnostādnēs nodokļu un nodevu sistēmas attīstībā” paredzēts: “Lai vienādotu fizisko personu – lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju ienākuma nodokli ar lauksaimniecības produkcijas ražotāju – uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāju nodokli, izvērtējama lauksaimnieciskās ražošanas ienākuma neapliekamā sliekšņa paaugstināšana no 3000 latu līdz 5000 latiem.” Taču šeit nepieciešama operatīvāka rīcība, jo šīs nodokļa “šķēres” pastāv nu jau pusotru gadu un padziļinās.

Šis jautājums ir saistīts arī ar Aroddarbības likuma izstrādāšanas un pieņemšanas iekavēšanu, lai lauku saimniecības laikus zinātu par zemnieku saimniecību juridiskā statusa maiņu tuvākajos gados, kā to paredz Komerclikums. Arī lauksaimnieku statūtsabiedrībām līdz 2004.gada beigām būs jāpārreģistrējas.

Tiek izteikti arī citi priekšlikumi. Piemēram, Latvijas Tirgotāju asociācija (LTA) uzskata, ka UIN samazināšana mazajiem uzņēmumiem nepalīdzēs, jo daudzi mazie uzņēmumi vispār strādā bez jebkādiem ar šo nodokli apliekamiem ienākumiem, un ierosina noteikt atlaides iedzīvotāju ienākuma nodoklim par 40% un sociālās apdrošināšanas iemaksām par 30%.

Te ir arī vēl cita nianse. Tā kā Latvijā nav kapitāla pieauguma nodokļa, īpašniekiem pat ir izdevīgāk saņemt dividendes, par kurām tiem samaksāts peļņas nodoklis, bet ne daudz augstākais iedzīvotāju ienākuma nodoklis.

Tomēr tautsaimniecības attīstībai visietekmīgākais modelis būtu bijis, ja nemainītu UIN standarta likmi (25%), bet atvieglojumus noteiktu par investīcijās novirzāmo peļņas daļu (var arī par investīcijām ražošanas iekārtās un tehnoloģijās, neskaitot ieguldījumus ēkās un būvēs) visiem uzņēmumiem. Par to daudz šķēpu tika lauzts jau 7.Saeimā, bet opozīcijai tomēr neizdevās pārliecināt tobrīd pie varas esošās partijas par šāda UIN modeļa priekšrocībām.

Kā zināms, likumdošanā tika noteiktas nodokļu atlaides lielajiem investīciju projektiem, kā arī tiem uzņēmumiem, kas ražo augstas tehnoloģijas produktus (turklāt tiem jāveido vismaz 75% no kopējā produkcijas klāsta) vai darbojas speciālajās ekonomiskajās zonās un brīvostās (lai gan šo teritoriju izplešanās ir nopietni diskutējama no valsts ekonomiskā lietderīguma viedokļa). Konkrētāk: ir noteiktas nodokļu atlaides 40% apmērā lielajiem investoriem, kuru investīciju apjoms trīs gadu laikā sasniedz 10 miljonus latu. Jau pašā sākumā, kad tika izvirzīts priekšlikums par šādām atlaidēm, uzskatījām to par ekonomiski nepamatotu. Tas ir klajš lielo investoru protekcionisms. Reti kurš Latvijā var atļauties tik prāvus ieguldījumus; tas vairāk ir ārvalstu ieguldītāju labā. Šobrīd valdība apturējusi šo atlaižu piešķiršanu, kamēr nav precīzi definētas valsts prioritātes. Kādas tās būs un kas var pretendēt uz šīm atlaidēm, nav zināms. Taču nav lietderīgi atlikt jautājumu, vai atbrīvot no UIN to peļņas daļu, ko iegulda attīstībā valsts atbalstāmajās nozarēs, vispirms ražošanas nozarēs. Latvijas ekonomika ir trausla, jo iekšzemes kopprodukts pagaidām galvenokārt tiek iegūts tikai tirdzniecības, finanšu un dažādu komerciālo pakalpojumu jomās.

Nereti uzsver, ka uzņēmumiem atvieglojumi tiek doti, pieļaujot paātrināto amortizāciju. Proti, pirmajos gados pēc aktīvu iegādes to vērtību var ļoti strauji norakstīt izmaksās. Trijos gados var norakstīt izmaksās gandrīz visu iegādātās tehnikas vērtību, tas ir, norakstīt līdzekļu vērtību nevis atbilstoši kalpošanas laikam, bet paātrināti. Taču, raugoties no saimniekošanas vidējā termiņa, tas nav tik vienkārši, un te notiek maldināšana. Piemēram, ja pēc trim gadiem tehnika paātrināti amortizācijas veidā uz izmaksām būs norakstīta, tad ceturtajā un nākamajos gados vairs uz izmaksām nevarēs attiecināt amortizāciju, lai gan tehniku izmantos vismaz 10-12 gadu periodā. Tātad apliekamais ienākums (peļņa) pēc trim gadiem krasi pieaugs un arī nomaksājamais UIN atbilstoši palielināsies. Tā ka nekur neaizbēgsi no nodokļa.

Igaunijā UIN ir 35% apmērā, bet atlaides ir investīcijām iekārtās, tehnoloģijām un citiem kapitālieguldījumiem, kas rada priekšnosacījumus jaunu darba vietu radīšanai un nodokļu bāzes paplašināšanai. Tas bija visai nozīmīgs priekšnoteikums tautsaimniecības struktūras stabilizēšanai, palielinot apstrādājošās rūpniecības īpatsvaru. Un Igaunijā rūpniecībā radītais iekšzemes kopprodukts jau pēc absolūtā līmeņa pārsniedz Latvijas rūpniecībā saražoto. Realizētās rūpniecības produkcijas apjomi 2002.gadā Latvijā bija 3409,3 miljoni eiro un Igaunijā — 3495,3 miljoni eiro jeb par 2,5 procentiem lielāks nekā Latvijā (salīdzinoši Latvijā ir 2,334 miljoni un Igaunijā 1,366 miljoni iedzīvotāju). Iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2002. gadā Latvijā bija Ls 2260 un Igaunijā Ls 2857, un pieaugums, salīdzinot ar 2001.gadu, attiecīgi Latvijā bija 260 un Igaunijā 357 lati. Tātad pat augstāka līmeņa Igaunija attīstībā arvien vairāk attālinās no Latvijas.

Igaunijā izmantoja arī citas pieejas investīciju papildināšanai – piemēram, par līdzekļiem, kuri tika iegūti no valsts īpašuma privatizācijas, jau, vairākiem gadiem uzcēla lielu augu eļļas pārstrādes rūpnīcu, kur galvenokārt pārstrādā Igaunijas lauku saimniecībās izaudzētās rapšu sēklas. Vēl pastāv UIN likmju diferencēšanas iespēja atkarībā no apliekamā ienākuma (peļņas) apmēra, nevis no uzņēmuma juridiskā statusa vai citādi (mazs, vidējs, liels u.c.). Princips ir tāds, ka apliekamā ienākuma pirmo daļu apliek ar nulles likmi vai ar mazāku likmi, bet nākamajām apliekamā ienākuma gradācijām šī likme pieaug. Piemēram, Lielbritānijā, ja apliekamais ienākums nepārsniedz 10 000 angļu mārciņu (apmēram Ls 9200), to apliek ar 0% likmi; ja tas atrodas starp 50 000 mārciņu (apmēram Ls 46 000) un 300 000 mārciņu (apmēram Ls 276 000), to apliek ar 19% likmi; tiklīdz apliekamais ienākums pārsniedz 1,5 miljonus mārciņu (apmēram 1,38 miljonus latu), piemēro 30% pamatlikmi. Arī ASV ir uzņēmumu iedalījums četrās grupās atkarībā no ienākumu lieluma ar likmju diapazonu no 15% līdz 35%.

Saprotams, starp šiem ienākumu līmeņiem efektīvā likme pakāpeniski pieaug līdz nākamā līmeņa likmei, ko piemēro jebkurai uzņēmējsabiedrībai. Protams, robežās ar zemākām likmēm būs mazie un vidējie uzņēmumi. Savukārt, piemēram, to Latvijas 17 uzņēmumu skaitā, kuros peļņa 2002.gadā pārsniedza 5 miljonus latu, pieci uzņēmumi darbojās telekomunikāciju nozarē, četri — banku, divi — elektroenerģijas un dabasgāzes ražošanas un padeves jomā, divi — transporta pakalpojumu sniegšanā un tikai viens uzņēmums bija no ražošanas jomas – a/s “Latvijas finieris”.

Ja par pamatu likmju diferenciācijai izmanto apliekamā ienākuma apmēru, nav vairs vajadzības dalīt uzņēmumus mikrouzņēmumos, mazos un vidējos uzņēmumos pēc darbinieku skaita, apgrozījuma un citiem rādītājiem, lai piemērotu atvieglojumus UIN nomaksā. Šāda pieeja šīs lietas vienkāršo.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmju diferenciācija un neapliekamais minimums

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmju diferenciācija nav modes lieta, tā, mērķis ir palīdzēt līdzsvarot iedzīvotāju ienākumus, veidot sabiedrību ar pietiekami turīgu sabiedrības vidusslāni, līdz ar citām svirām veicināt labi strukturētu un demokrātisku tautas attīstību. Paplašinātos pircēju loks, pieaugtu pieprasījums pēc patēriņa precēm. Preces vairāk sāks pirkt arī tā iedzīvotāju daļa, kas pašreiz nevar atļauties vai dara to minimāli, jo trūkst līdzekļu. Tas savukārt radīs nepieciešamību darba devējiem paplašināt ražošanu, palielinot darba vietu skaitu, galaiznākumā paaugstinot ieņēmumus valsts un pašvaldību budžetos.

No tuvējām valstīm tikai dažās iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme nav diferencēta. Bez Latvijas (25% likme) tā vienota ir arī Igaunijā (26%), Lietuvā (33%) un Krievijā (13%). Pārējās Eiropas Savienības valstīs un kandidātvalstīs šī iedzīvotāju ienākuma nodokļa standarta likmes ir diferencētas. Tur iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme 2002.gadā bija diferencēta šādās robežās: Polijā — no 19% līdz 40% Čehijā — no 15% līdz 32%, Somijā — no 13% līdz 36%, Zviedrijā — no 20% līdz 25%, Dānijā — no 5,5% līdz 30%, Vācijā — no 19% līdz 49%.

Jautājums par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes diferenciāciju vairākkārt izvirzīts jau agrāk. Viena no iespējām varētu būt šāda - atbrīvot no iedzīvotāju ienākuma nodokļa ienākumus, kas mēnesī nepārsniedz Ministru kabineta noteikto ienākuma minimumu (minimālo algu). Tālāk iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, ar ko tiek aplikti no minimālās algas līdz Ls 2000, varētu būt 20% no summas, kas pārsniedz noteikto ienākuma minimumu; ar apliekamo ienākumu no 201 līdz 400 latiem mēnesī, maksātu nodokli Ls 24 plus 30% no summas, kas pārsniedz Ls 200; ar apliekamo ienākumu no 401 līdz 1200 latiem mēnesī, maksātu Ls 84 plus 30% no summas, kas pārsniedz Ls 400; ar apliekamo ienākumu virs 1200 latiem mēnesī maksātu Ls 404 plus 50% no summas, kas pārsniedz Ls 1200.

Viens no pamatojumiem šādam priekšlikumam ir arī tas, ka Latvijā vērojama nepatīkama tendence — nepārtraukti pieaug tā sauktais Džini koeficients, kas 1996. gadā bija 0,30, 1997.gadā – 0,31, 1998.gadā -- 0,32, 1999.gadā. – 0,33, 2000.gadā – 0,34 un 2001.gadā – 0,34. Kā zināms, Džini koeficients ir starptautiski atzīts rādītājs, kas raksturo nevienlīdzības un noslāņošanās procesu sabiedrībā, parādot materiālo labumu sadalījuma vienmērīgumu sabiedrības locekļiem. Jo Džini koeficienta vērtība ir tuvāka nullei, jo vienlīdzīgāki ir sabiedrības locekļi, ja tuvāk skaitlim 1, tad otrādi. Šis rādītājs ir arī ir viens no Eiropas Savienības pieņemtajiem 18 sociālās atstumtības indikatoriem.

Salīdzinājumam var minēt, ka no 1991. līdz 1997. gadam Džini koeficients 0,300 – 0,328 robežās bija Francijā un Vācijā, bet 0,250 – 0,299 intervālā bija Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, Beļģijā un Itālijā. Tāds pats koeficienta lielums, t.i., 0,250 – 0,299, tikai no 1996. līdz 1998. gadam bija arī Čehijā, Ungārijā, Bulgārijā, Slovēnijā un Horvātijā.

Latvijas sabiedrībā pieaug izdzīvotāju polarizēšanās pēc ienākumiem, notiek noslāņošanās. Nabadzīgākās mājsaimniecības grupas izjūt ierobežotas izglītības iespējas un nepietiekamas spējas konkurēt darba tirgū, ir ierobežotas iespējas veselības aprūpei, kas kopumā veido nepietiekamu pamatu kvalitatīvas tautas attīstības nodrošināšanai.

Otrs ceļš, lai rastu kompensācijas mehānismu mazāk turīgiem iedzīvotājiem un mazajiem uzņēmumiem sakarā ar dārdzības pieaugumu (energoresursu un ar to saistīto patēriņa preču cenu kāpumu), ir ar nodokļiem neapliekamā minimuma palielināšana vienlaikus ar minimālās algas palielināšanu. Taču jāievēro, ka, nosakot pietiekami lielu neapliekamo minimumu, tas tikai daļēji aizstātu diferencētās likmes. Kopš pēdējā neapliekamā minimuma palielināšanas pašvaldību ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa Latvijā ir pieauguši 2,4 reizes (no 133,2 miljoniem latu 1995.gadā uz 319,5 miljoniem 2002.gadā). Vienlaikus tai pašā periodā neapliekamais minimums ir samazināts no 25 līdz 21 latam. Šogad iedzīvotāju ienākuma nodoklis plānots 338 miljoni latu (pieaugums 6%), bet nākamgad (ja netiek mainīts neapliekamais minimums) – 392,8 miljoni (pieauguma palielinājums līdz 16%).

Līdz ar minimālās algas pacelšanu vienmēr rodas diskusijas arī par nepieciešamību palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Protams, tas ir jāpalielina, taču 2004.gadā to būtiski palielināt būs grūti, ja ir palielināts finansējums valsts dažādu nozaru strādājošo atalgošanai, kā arī samazināts uzņēmuma ienākuma nodoklis no 19% uz 15%.

Ir vēlme beznodokļu minimumu paaugstināt līdz summai, kas ir puse no minimālās algas, t.i., Ls 40 no nākamā gada minimālās algas Ls 80 vai pat Ls 44 no 2005. gada solītās minimālās algas — Ls 88 (2006.gadā paredz Ls 97). Kā zināms, iztikas minimums – Ls 21 nav mainīts kopš 1997.gada. Pašlaik tas ir zemākais Baltijas valstīs (Lietuvā aptuveni Ls 42 un Igaunijā -- ap Ls 40 mēnesī) un viens no zemākajiem ES jaunajās dalībvalstīs.

Četros gados minimālo algu palielināt gandrīz uz pusi – tas var izrādīties pārāk straujš kāpums (2002.gadā bija Ls 60), tādēļ privātajā sektorā var rasties lielāks pusslodzi strādājošo skaits nekā patlaban. Būtu godīgi, ja valsts ne vien paaugstinātu ar nodokļiem apliekamo algu, bet arī pati no kaut kā atteiktos, ceļot ar nodokļiem neapliekamo minimumu.

Jācer, ka šis jautājums, visticamāk, tiks atrisināts tuvākā gada laikā. Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, ja neapliekamo minimumu paaugstinātu kaut vai par vienu latu, valsts budžetam tas nozīmētu 2,8 miljonu latu zaudējumus. Savukārt Ls 10 pielikums katram strādājošajam nodokļa veidā budžetā atnesīs 5,6 miljonus latu. Tāpēc varbūt beznodokļu minimumu vajadzētu līdz 50% palielināt četru gadu laikā. 2004.gadā tas varētu būt Ls 25 (budžeta izdevumu daļai pieaugot par 11,2 milj. latu), 2005.gadā – Ls 30, 2006. gadā — Ls 38 un 2007. gadā – Ls 45. Palielinot neapliekamo minimumu, paātrinātos arī darba algas izmaksu legalizācija, sarūkot „aploksnēs” liekamās naudas apjomam.

Likumsakarības un risinājumi

Pirmkārt, nodokļu sistēmā pastāv vienādošanas un līdzīgu nosacījumu veidošanas tendences uzņēmējdarbībai un iedzīvotājiem starp dažādām valstīm. Kā zināms, Eiropas Savienībā tagad tiek saskaņoti tikai netiešie nodokļi, t.i., PVN un akcīzes nodoklis, nosakot minimālās nodokļu likmes, vienādus nodokļu piemērošanas nosacījumus, atceļot nodokļu atbrīvojumus, kas izkropļo konkurenci. Tiešo nodokļu, piemēram, uzņēmuma un iedzīvotāju ienākuma nodokļa, regulēšana ir katras dalībvalsts kompetencē.

Ir tendence veidot vienotu nodokļu politiku ne tikai ES, bet arī kopējā ekonomiskajā telpā, ieskaitot arī tās apkārtējās valstis, kas nav ES dalībvalstis un nākamās dalībvalstis. Un viena no būtiskākajām kopējām likumsakarībām ir tā, ka tā sauktais „plakanais” nodoklis ir ļoti neraksturīgs attīstītajām valstīm — tiek praktizēta nodokļu likmju diferenciācija. Un lai nodokļi būtu pēc iespējas stabilāki un retāk tiktu mainīti gadu gaitā.

Otrkārt, uzņēmējdarbības veicināšanai precizējama uzņēmumu ienākuma nodokļa kārtības uzlabošana un vienkāršošana, lai tā vairāk virzītu uz rosīgāku un plašāku saimniecisko darbību. Svarīgākā iezīme ir — lai rastu lielāku motivāciju investīcijām (tajā skaitā darbinieku apmācībā) rūpniecībā un citās ražošanas nozarēs. Nākamā iezīme – izmantojot likmju diferenciācijai apliekamā ienākuma lielumu.

Treškārt, veicot pakāpeniskas izmaiņas nodokļos, kas saistītas ar iedzīvotāju reālo ienākumu izmaiņām. Tātad vispirms par diferencētu likmju piemērošanu iedzīvotāju ienākumiem, saistot ar neapliekamā minimuma izmaiņām, kas pozitīvi iedarbotos uz demogrāfiskās situācijas izmaiņām. Tā ir kopēja likumsakarība, ko savā praksē pārbaudījušas daudzas pasaules labklājības valstis.

Sabiedrības atsevišķus slāņus dažādi ietekmē arī pievienotās vērtības nodokļa likmes. Vispirms samērā lielas iedzīvotāju daļas ienākumus ietekmēs PVN piemērošana ārstnieciskām zālēm, kuru kopējais tirgus šobrīd mūsu valstī ir 98,2 miljoni latu. Vēl jāņem vērā, ka te novērojama globalizācijas negatīvā izpausme, visām zāļu ražotāju kompānijām pakāpeniski konsekventi paaugstinot medikamentu pamatcenas (vietējo zāļu ražotāju tirgus daļa patlaban ir 6,3%). Tāpēc būtu bijis lietderīgi atlikt (pārejas periods!) PVN piemērošanu zālēm līdz 2007.gadam, bet pēc tam piemērojot 5% likmi. Nosakot PVN zālēm, iespējams, ka tas būs labs aizsegs medikamentu vairumtirgotājiem un aptiekām, apaļojot cenas uz aug™u.

Nopietns jautājums par samazināto PVN likmi ir pārtikas produktiem kā pirmās nepieciešamības precēm. Paaugstinātais PVN 18% apmērā radījis Latvijas lauku saimniecībām sliktākus konkurences apstākļus nekā valstīs, kur PVN ir krietni zemāks (Čehijā 5%, Polijā 7%, arī ekonomiski attīstītākās valstīs – Lielbritānijā, Francijā, Vācijā un citās). Jo samazinās iekšējā tirgus ietilpība un arī lauksaimniecības produkcijas realizācijas iespējas. Tā ir ielaista lieta, lai gan par to tika rosināts vairākkārt. To vajadzēja risināt jau krietni agrāk, jo pašreizējos apstākļos tas prasa diezgan būtiski pārstrukturēt valsts budžeta ieņēmumus.

Šīs divas preču grupas varētu būt tās, kurām noteiktu samazinātas PVN likmes, bet ne mazākas kā 5%, ko paredz ES direktīvas. Kā zināms, Eiropas Savienības Sestajā direktīvā ir pieļaujamas divu veidu likmes – standarta likme, kura nevar būt zemāka par 15 procentiem, un dalībvalstis savā teritorijā var piemērot arī vienu vai divas samazinātās likmes, kas savukārt nevar būt zemākas par 5 procentiem no darījuma vērtības.

Pašlaik ekonomiski aktīvā sabiedrības daļa lielā mērā pārtiek arī no tā kapitāla, kas izveidojies kā iepriekšējo paaudžu darba augļi – tie ir nami, rūpnīcas un būves, ceļi un tilti, kā arī infrastruktūra. Tā ka te būtu saglabājams kompromiss starp dažādu paaudžu materiālām interesēm.

Ceturtkārt, ietekmīgāks var būt dabas resursu nodoklis, kas ilgtermiņā veicinātu jaunas un pilnveidotas tehnoloģijas ieviešanu, kā arī videi draudzīgākas alternatīvās enerģijas plašāku pielietošanu. Piemēram, lai pilsētas pasažieru autobusu apsaimniekotājiem rastos papildu interese par biodīzeļdegvielas izmantošanu.

Pašreiz Latvijā ir neliels atvieglojums akcīzes nodokļa atvieglojumā tiem, kas izmanto biodegvielu (diemžēl Latvijā nav pieņemti vēl atbilstoši šīs degvielas standarti). Atvieglojumu noteikšanas pamatprincips varētu būt šāds – par to daļu, kādā pievienota biodegviela (biodīzeļdegviela, bioetanols) fosilajai degvielai akcīzes nodokli nepiemēro, neaprēķina. Arī ES institūciju jaunajā direktīvu projektā paredzēts atbrīvot biodegvielu no akcīzes nodokļa. Te vēl jāņem vērā, ka Eiropas Savienības direktīva paredz nākotnē energonodokļa ieviešanu, tādējādi, pēc speciālistu aprēķiniem, benzīna cena varētu pieaugt par 13--20%, gāzes un ogļu cena — par 10% un elektroenerģijas cena — par 1%.

Piektkārt, pašreiz lauku saimniecība, kuras apgrozījums nesasniedz 30 000 latu un kuras pašu ražotās lauksaimniecības produkcijas realizācija un pašpatēriņš ir vismaz 90% no zemnieku saimniecības kopējās ar nodokli apliekamās preču piegādes un sniegto pakalpojumu vērtības, var nereģistrēties kā PVN maksātāja.

Lai kompensētu izdevumus, kuru sastāvā bijis 18% PVN, pārstrādes uzņēmumi, kooperatīvās sabiedrības un valsts rezerves iepircēji var izmaksāt PVN nemaksātājiem 12% nodokļa kompensāciju no realizētās pašražotās nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas vērtības. Taisnīgi būtu, ja šī kompensācija lauku saimniecībai arī tiktu izmaksāta 18% (pārdodot saražoto produkciju), nevis 12 procentu apmērā, jo, iegādājoties tehniku, minerālmēslus, herbicīdus un citas preces, tiek apmaksāti 18 procenti. Tas ir īpaši neizdevīgi, iepērkot jaunu tehniku, it sevišķi izmantojot SAPARD līdzfinansējumu, kā arī nākotnē izmantojot ES strukturālo fondu līdzfinansējumu.