Paaudžu paaudzēs, ar stingru mugurkaulu un misijas apziņu

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atvērta izstāde “Mēs nākam no Straumēniem”

Anna Žīgure ar mazdēlu Akselu un Stērstu Andreja meitas Aleksandras meitu Viju Spekki Foto: Ligita Ieviņa — “Latvijas Vēstnesim”

Tā atkal ir izstāde par kādu varenu Latvijas kultūras ciltskoku ar spēka zariem vairākās paaudzēs. Stērstu Andrejs, Elza Stērste, Edvarts Virza, Jānis Žīgurs un Anna Žīgure. Tālākos zaros — Elzas Stērstes māsas Aleksandras vīrs — vēsturnieks, tulkotājs un literatūrvēsturnieks Arnolds Spekke, viņu dēls — tulkotājs Andrejs Spekke un meita — māksliniece Vija Spekke, Edvarta Virzas māsasdēls — dzejnieks Vitauts Ļūdēns.

Aicināts pateikt dažus vārdus par Stērstu Andreju, Elzu Stērsti un Edvartu Virzu, ar kuriem visciešāk bijušas saistītas viņa literārās intereses, Zinātņu akadēmijas goda doktors Ojārs Zanders uzsvēra, ka viņus visus vieno patiesa tēvzemes mīlestība un tuvība Eiropas kultūrai: Latvijas zeme, pasaules debesis.

Ar dziļu pietāti savas dzimtas vietu latviešu kultūras kopainā raksturoja rakstniece un tulkotāja Anna Žīgure (viņas uzrunu skat tālāk). Ekspozīcijā atainota arī viņas darbība literatūrā un atdzimušās Latvijas valsts diplomātijā.

Šis ir Stērstu Andreja un Edvarta Virzas jubilejas gads, un Rīgas Latviešu biedrība 6.decembrī aicina uz viņiem veltītu sarīkojumu “Gaismu sauca”. Apaļa gadskārta arī poēmai “Straumēni”, kas grāmatā iznāca tieši pirms 70 gadiem. Tā tiek uzskatīta par Edvarta Virzas prozas virsotni un līdzīgi kā Annas Brigaderes triloģiju “Dievs, daba, darbs” to mēdz saukt par latviešu zemnieku sētas Bībeli. Mākslinieki Helēna Heinrihsone un Valdis Villerušs izstādi iekārtojuši ar augsti profesionālu roku un latviski jūtošu siltu sirdi. Par Straumēnu ļaužu garīgo pasauli stāsta grāmatas, preses izdevumi, gleznas un fotogrāfijas, kas izkārtoti lielajā zālē, bet priekštelpā ikviens apmeklētājs var iejusties lauku sētas gaisotnē — te ir sētuve, maizes abra un dažādi darbarīki. Goda vietā — tautastērps. Arī visas šīs prasmīgu roku darinātās, skaistās un pamatīgās lietas dara dzīvi harmonisku.

Kā savā pieredzē pārliecinājusies galvenā bibliotekāre Baiba Prikule, šādas stiprām dzimtām veltītās izstādes ļauj parādīt mūsu kultūras dziļās saknes, ģimenes lielo lomu personības veidošanā, paaudžu pēctecību. Ar lielu atsaucību tikušas uzņemtas izstādes par Birkertu, Kroderu, Brastiņu, Bārdu, Mediņu un Pētersonu dzimtām, par māsām Skujiņām un vēl citas. Tuvākā vai tālākā nākotnē tiks veidotas ekspozīcijas par Jurjānu, Straubergu un Skulmju dzimtām, par Annas Lāces un Māras Ķimeles ciltskoku.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Mēs nākam no Straumēniem…

Rakstniece Anna Žīgure:

Vija Spekke un dramaturgs Pauls Putniņš; Anna Žīgure un latviešu kultūrā labi pazīstamās Pētersonu dzimtas atvase Karina Pētersone

Stērstu Andrejs ir dzimis pirms 150 gadiem. Toreiz viss bija pavisam citādi, lai gan, pagātnē raugoties, bieži gribas mērīt ar mūsdienu mērauklu. Mūsu tauta un mūsu vide, tāpat kā pasaule visapkārt toreiz bija daudz savādāka. Grūti pateikt, vai cilvēki toreiz vairāk nekā šodien jutās kā daļa no globālās attīstības.

Bija ceļi, kas savienoja pilsētas un valstis, bet ziņas no citurienes nāca lēnāk nekā šodien, tiesa, varbūt pamatīgāk. Par katru notikumu pašu mājās un citur runāja vēl ilgi un ar daudziem cilvēkiem.

Vēl nebija dzelzceļu, par gaisa satiksmi nemaz nerunājot. Debesis piederēja vienīgi putniem un sapņiem. Vēl augstāk bija Dievs.

Cilvēku sapņu, domu un darbības rezultātā dzīve ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Bet dzīve, ko šodien dzīvojam, izmainījusi mūsu domas — salīdzinot ar seniem laikiem.

Stērstu Andrejam šūpulī bija ielikta misija — visu savu mūžu aizstāvēt latviešu tautu. Lai ar to tiktu galā, vajadzēja labu izglītību, un viņš, tāpat kā daudzi citi, to guva Pēterpilī. Mani arvien nodarbinājusi doma — kā 19.gadsimta otrās puses latvieši ieguva savu stingro mugurkaulu, lai garīgiem ieročiem: ar prātu, izglītību un arī izveicību aizstāvētu savu tautu, kas cieta vienlaicīgi no divām varām — vācu muižniekiem un Krievijas cara administrācijas.

Pirms pāris gadiem redzēju filmu par gājputniem. Kopš tā laika, šķiet, esmu sapratusi, ka mūsu tautai ceļš uz brīvību bijis kā gājputnu lidojums — nenovēršams. Putni neprasa, kāpēc man tas vajadzīgs, ko es par to dabūšu, bet spēcīgām spārnu vēdām lido saulē un lietū, dienu un nakti, pēc zvaigznēm vadoties. Tāds spēks bijis mūsu atmodas darbiniekos.

Kopš Edvarta Virzas dzimšanas šogad aprit 120 gadi. Viņš pieder pie nākamās paaudzes. Virza stāvējis pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa, un viņu dēvē par latviskuma dzejnieku. Diezin vai pasaulē ir daudzas valstis, kuras karogam būtu veltīts tik nozīmīgs dzejolis. Edvarts Virza ar visu savu būtni un talanta spēku balstīja Latvijas valsti visā tās pirmā mūža garumā. Kad tuvojās Latvijas gals, dzejnieks, to pareģojis, aizgāja mūžībā, bet atstāja cerību, ko izteica ”Burtnieka dziedājumos”.

Arī Elza Stērste ir nākamās paaudzes cilvēks. Viņas bērnībā dzelzceļa sliedes jau savienoja Latviju gan ar Pēterburgu un Maskavu, gan arī ar Rietumeiropu jeb Vakareiropu, kā toreiz teica. Šī paaudze pieredzēja elektrības triumfa gājienu, telegrāfu, telefonu, radio un kino, par ko iepriekšējai paaudzei savā jaunībā nebija ne mazākā priekšstata.

Elza Stērste daudzējādā ziņā turpināja tēva iesākto, bet nepievērsās politikai. Lai gan brīdī, kad izšķīrās tautas likteņi, viņai pietika drosmes parakstīt Latvijas Centrālās padomes Memorandu, par ko draudēja nepatikšanas — sākumā no fašistiskās, pēc tam no padomju varas puses. Viņas un Edvarta Virzas liels nopelns bija tas, ka Latvija varēja iepazīties ar franču kultūru.

Elzas Stērstes un Edvarta Virzas daiļrades uzplaukums sakrīt ar neatkarīgās Latvijas gadiem. Pēc kara Virzas darbus aizliedza. Elza Stērste pārdzīvoja grūtus okupāciju gadus, bet tad, kad jau bija iestājies miers, viņu aizsūtīja tālu projām no dzimtās zemes — uz Irkutskas apgabala Taišetu.

Abu dzejnieku meita Amarillis, karam beidzoties, neizbrauca no Latvijas, bet palika dzimtenē ar savu mazo puisīti Eduardu, Ediju, kuram tagad jau 60 gadu.

Amarillis satika Jāni Žīguru, un piedzimu es. Tas bija 1948.gadā. Kara gados Jānis Žīgurs frontes līnijas otrā pusē, Krievijas Ivanovā, nodibināja Valsts Leļļu teātri. Viņš ir pārtulkojis vairāk nekā 40 romānus no igauņu valodas, pats sarakstījis četrus romānus, kā arī lugas un miniatūras.

Daudzām ģimenēm un dzimtām šis laiks bijis lielu traģēdiju un katastrofu pilns, un no daudzām tagad atlicis tikai vārds kapos, papīros vai grāmatās. Ir daudzas arī tādas ģimenes, par kurām ir tikai atmiņas nedaudzu cilvēku prātos. Kad viņi aizies mūžībā, vairs nebūs nekā.

Tāpat kā citas ģimenes, arī mēs braukājam pa Latviju, meklējam senu māju drupas un nātrēs ieaugušus pamatus, skatāmies uz aizaugušajiem laukiem un prātojam, kā te varēja izskatīties sen atpakaļ, pirms 150 vai 100 gadiem. Liels gandarījums ir tas, ka Edvarta Virzas mājās Billītēs, kur viņš sarakstīja “Straumēnus”, atkal dzīvo dzejnieka ģimene, meita Amarillis un viņas dēls Eduards, un tur atgriezies senais abu dzejnieku — Edvarta Virzas un Elzas Stērstes — radošais gars.

Salīdzinot ar citām dzimtām, mūsējo var pieskaitīt pie laimīgām, lai gan arī esam pluinīti un izsvaidīti pa dažādām pasaules zemēm. Mūsu dzimtas pārstāvji dzīvo Anglijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Itālijā un varbūt vēl citur kaut kur, par ko pat nezinām.

Tomēr galvenais, ka mēs esam Latvijā, mājās, un varam te dzīvot un strādāt, audzināt bērnus un mazbērnus, domāt par mierīgu nākotni neatkarīgā valstī, kas atrodas kontinentā, kurš mūsu dzīves uztverei vistuvākais — Eiropā.