Ar gadsimtiem, personībām, notikumiem Misiņa bibliotēkas ekspozīcijā

Par mūsu pašiem pirmajiem kontaktiem liecina Livonijas Indriķa vēstījums. Senā hronika liecina: “Apustuliskais tēvs uzņēma viņu ļoti laipni un noskūpstīja, un daudz izprašņāja par pagānu tautas stāvokli, kas dzīvo Livonijā, un ļoti pateicās Dievam par Livonijas pagānu atgriešanu. Pēc dažām dienām tas pats augsti cienījamais pāvests Inocents deva minētam Kaupo savas dāvanas, proti simts zelta gabalu, un vēlēja viņam labu ar lielu laipnību, un svētīja, un sūtīja ar brāli Teodoriku Livonijas bīskapam Bībeli, rakstītu ar svētā pāvesta Gregora roku.” Hronika dokumentē ne tikai kristianizācijas aizsākumus Livonijā, bet arī pierāda, ka senākā vēstures avotos pieminētā rokraksta grāmata Baltijā ir bijusi Bībele (vai tās daļa), kas pārvesta no Romas un, domājams, vēl ap 1501. gadu glabājusies Rīgas Doma baznīcā. Vēlāk Inocents III aicinājis vācu prelātus ziedot grāmatas jaunajai, trūcīgajai Livonijas baznīcai. Tāpēc gribētos ticēt, ka bijušās Rīgas pilsētas bibliotēkas (tagad LAB) senākie 10.–12. gs. pergamenta rokrakstu fragmenti – plenārija un evaņģēliju lapas – uz Rīgu nonākuši, pateicoties Romā 1208. gadā izdotajai pāvesta bullai. J.Kr. Broces norakstā atrodami daudzu Livonijas vēsturei nozīmīgu dokumentu teksti, arī vairāku Romas pāvestu izdotas bullas. Tostarp Rīgas bīskapa Alberta laikabiedra, pāvesta legāta Livonijā un Prūsijā Modenas Vilhelma apstiprinātu dokumentu noraksti un zīmoga nozīmējumi. J.Kr. Broces rokās nonākuši arī pergamenta oriģināldokumenti – pāvesta Inocenta VIII Romā 1487. gada 28. maijā izdota bulla.

Ekspozīcijas lepnums ir seniespieddarbi un rokraksti. Akadēmiskās bibliotēkas inkunābulu – 15. gs. otrajā pusē drukāto grāmatu – kolekcijā (kopskaitā 210) atrodamas 28 Itālijā iznākušas grāmatas. Tās drukātas 15. gs. otrajā pusē Ferārā, Florencē, Milānā, Romā, Venēcijā. Viena inkunābula iznākusi itāļu valodā, pārējās latīniski. Viena no visvecākajām bibliotēkā esošajām Bībelēm iespiesta 1483. gadā Venēcijā un greznojas ar iluminētu, zeltītu iniciāli. Jāpiemin arī kāds šoreiz neeksponēts dārgums. Tā ir unikāla Itālijā iespiesta grāmata “Plenarium” (Venēcija, 1496) – pasaulē vienīgais zināmais eksemplārs. Jebkuras bibliotēkas rota ir aldīnas – Venēcijas Renesanses laika izdevēja un humānista Alda Pija Manūcija un tā pēcteču izdevniecībā 15.–16. gs. iespiestās grāmatas. Alda tipogrāfijas vajadzībām gravieris Frančesko Grifo di Boloņa pirmoreiz 1499.–1500. gadā izveidoja burtus, kuriem ierosmi deva kancelejas raksts, – latīņu antīkvas kursīvu. Mūsdienās kursīva burtus tipogrāfiju darbinieki sauc arī par “italica”. Ar itāļu literatūru un dzeju iepazīstina Fr. Petrarkas, P. Bembo, L. Ariosto 16.–17.gs. izdevumi. Itālijas Renesanses arhitektūru un mākslu prezentē daudzām gravīrām rotāti Dž. Vazāri, F. Pičinelli, V. Skamoci sacerējumi. Tie lieti noderētu arī kāda erudīta arhitektūras pazinēja pastaigā pa Rīgu, meklējot un atpazīstot itāļu Renesanses laika Florences, Venēcijas un Romas piļu un palaco reminiscences Rīgas 19. gs. namos.

Diplomāts un pāvesta legāts, jezuīts Antonio Posevīno Krievijas jeb Moskovijas aprakstos pieminējis arī Livonijas notikumus un rekatolizācijas jautājumus. Pāvesta un Polijas karaļa uzdevumā A. Posevīno 1583. gadā ierosināja Rīgā dibināt jezuītu universitāti. Rīgas rāte piedāvājumu noraidīja. Dāvida Hitreja hronika (1597) vēsta par jezuītu un Rīgas rātes sarunām.

Rokrakstos, zīmējumos un grāmatās atmiņas par saviem mēnešiem ilgajiem Itālijas ceļojumiem atstājuši rīdzinieki un vidzemnieki H. Breverns 17. gs. beigās, N. Himzelis, L.A. Mellīns, M.J. Borhs, K.G. Grass 18.–19. gs. sākumā. Jāpiemin, ka Itālijas universitātēs mācījies ne viens vien vidzemnieks (piemēram, Padujā ap 1632. gadu ar G. Galileju sastapies students no Rīgas – ārsts R. Hemsings), bet vairāki zinātnieki un mākslinieki uzņemti kā goda biedri dažādās Itālijas zinātņu un mākslu akadēmijās (dabaszinātnieks M.J. Borhs, kartogrāfs L.A. Mellīns).

Pirms veidot izstādes daļu par latviešu un itāliešu sadarbību zinātnē un kultūrā no 19. gs. līdz pat mūsu dienām, domās tika pārcilāts viss, kas saistās ar Itāliju. Opera, kino un mūzika – protams, tas ir pirmais, kas ienāca prātā. Pēc tam – senā Roma, Dante un bērnu dienās lasītās Džanni Rodari grāmatiņas par Čipolīno un Dželsomīno. Itāliešu tango melodijai ausīs skanot, iztēlē atainojās slavenie latviešu rakstnieki un mākslinieki, kas kāri tver iespaidus Itālijas ceļojumu laikā. Un tad vēl Jānis Zābers ar savu sapni par atgriešanos “La Scalā”...

Materiālu izstādei sakrājās tik daudz, ka turpat pusi vajadzēja atlikt malā. Ne itāļu virtuve, ne automobiļi un velosipēdi, ne tūrisma maršruti te neiekļuva. Pat mode ne. Arī no sporta vajadzēja atteikties – gan no Romāna Vainšteina gaitu atainojuma Itālijas sporta klubā, gan leģendārā Jāņa Daliņa un viņa itāļu sāncenša Armando Valentes savstarpējās sacensības atspoguļojuma. Pamazām izkristalizējās galvenās tēmas – pirmās ziņas par Itāliju latviešu ģeogrāfijas un vēstures mācību grāmatās, uzziņu literatūra, vārdnīcas, itāliski rakstītais par Latviju, abu valstu diplomātiskās attiecības (uzsverot Itālijas ārlietu ministra K. Sforcas nepārvērtējamo ietekmi Latvijas de iure atzīšanā), pāvestu vizītes. Pirmā no tām – 1920. gadā, kad Pijs XI, vēl kā pāvesta legāts Baltijā apmeklēja Rīgu un pilsētas bibliotēku. “Lūdzu ļaujiet nu man jūsu bibliotēku apskatīt, tas taču ir arī mans darba lauks, mēs esam kolēģi,” viņš teica smaidot. “Mūsu viesis aizrautīgi iedziļinājās senajos rokrakstos. Viss sacītais apliecināja, ka viņam ir asredzīgs skatiens un dziļas zināšanas,” vēlāk atcerējās Rīgas pilsētas bibliotēkas direktors Nikolajs Bušs, stāstot par monsiņjora Rati, vēlākā pāvesta Pija XI viesošanos velvēm klātajā bibliotēkas retumu jeb cimēliju krātuvē Rātsnamā, un cerot uz Latvijas vēsturnieku un Vatikāna bibliotēkas un arhīva sadarbību nākotnē.

Un, protams, visapjomīgākais: latviešu autoru raksti par Itālijas literatūru – galvenokārt, protams, par Danti, latviešu kultūras darbinieki Itālijā, itāliešu ”piedzīvojumi” Latvijā, itāļu operu un lugu iestudējumi Latvijā, itāļu kino, abu valstu zinātnieku sadarbība.

Itālieši Latvijā viesojušies jau tālos gadsimtos, bet slavenākie dēkaiņi – Kazanova un Kaliostro – palikuši arī latviešu literatūrā. Nedrīkstam aizmirst arī marķīzu F.Pauluči, kas, cara Aleksandra dienestā iestājies, bija Kurzemes un Vidzemes ģenerālgubernators tieši dzimtbūšanas atcelšanas laikā. Atgriezies dzimtenē, viņš bija arī Dženovas gubernators. Romantisks un reizē kultūrvēsturisks bija Sicīlijas augstmaņa Džuzepes Tomazi di Lampedūzas uzturēšanās laiks Latvijā – šeit viņš pēc vairāku gadu draudzības apprecējās ar Stāmerienas muižas baronesi Aleksandru fon Volfu, un varbūt tieši aizejošais, gadsimtiem ilgušais vācu baronu laikmets, kura bojāeju Latvijā viņš piedzīvoja ļoti personiski, radīja to brīnumaino gaisotni viņa vienīgajā, toties ģeniālajā romānā “Gepards”, kas stāsta par Sicīlijas senās aristokrātijas norietu.

Savukārt latvieši Itālijā smēluši iedvesmu daudziem darbiem. Romāni, dzejas, esejas, gleznas un mūzika radušies šai dienvidzemē vai atmiņās par to. Līzes un Matīsa Kaudzīšu roku vāktas ir koku lapiņas no dažādām Itālijas vietām – tās salīmētas ceļojuma piemiņas albumā. Florence ir Zentas Mauriņas un Konstantīna Raudives mīlestības pilsēta. Itāļu valoda ieskanas Raiņa dzejā – viņš to mācījies, Šveices un Itālijas robežas tuvumā dzīvodams savus trimdas gadus. Un Itālijas motīvi laiku pa laikam pavīd A. Austriņa, P. Ērmaņa, J. Jaunsudrabiņa, L. Laicena u.c. rakstnieku darbos. Itālijā pilnveidojušies mākslinieki Kārlis Hūns, Teodors Zaļkalns, Pēteris Krastiņš, Niklāvs Strunke, Juris Soikans, Eduards Kalniņš. Arī Laine Kainaize, kuras gleznas papildina ekspozīciju.

Mūsu valstī dzīvo arī viena Itālijas akadēmijas akadēmiķe – tā ir Accademia dei Georgofili korespondētājlocekle Baiba Rivža. Florencē izdotais akadēmiķes diploms redzams izstādē līdz ar N. Strunkes zīmējumiem, J. Soikana Itālijas dienasgrāmatu un Itālijas Mākslas akadēmijas biedra karti, 19. gs. operu afišām, Kaliostro parakstītu brīvmūrnieka diplomu, Raiņa vingrinājumiem itāļu gramatikā un daudzām citām interesantām lietām. Latvieši vienmēr ir mīlējuši Itāliju, šī izstāde tam ir pierādījums. Un Latvijā ir daudz unikālu un vēl joprojām mazzināmu dokumentu, senu un mūsdienu grāmatu, kas varētu būt atklājums gan romānistikas, gan baltistikas pētniekiem.

Maija Krekle, Aija Kaimiņa, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas vadošās speciālistes, — “Latvijas Vēstnesim”