Par vienotību kā balvu

Dr.habil. philos. prof. Maija Kūle, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe

Filosofiska uzruna Vienotības balvas pasniegšanā 2003.gada 3.decembrī Rīgas Mazajā ģildē

Šovakar esam pulcējušies, lai godinātu Vienotības balvas saņēmējus. Latvijas vienotības un saskaņas veicināšana ir tā vērtība, kādēļ tiek rīkoti šie svētki un tiek godāti nopelniem bagāti cilvēki. Viņu nopelni pirmām kārtām ir garīgi, tādēļ to vērtība ir jo augstāka tādā laikmetā, kad daudzās dzīves sfērās dominē vara un materiālas vērtības.

Šodienas svētku būtība ir pārdomāt saskaņu un vienotību kā cilvēku dzīves augstāko vērtību, kas sniedzas pāri šim brīdim, šim gadam un šim notikumam. Saskaņa ir dzīves un izdzīvošanas pamats. Kurš gan nezina seno teicienu: miers baro, nemiers posta. Tas attiecas uz visiem laikmetiem un visām sabiedrībām.

Saskaņa cilvēku dzīvē ir vajadzīga trijos līmeņos:

— pirmkārt, saskaņa katram pašam ar sevi, kam liecība ir mierīga sirdsapziņa;

— otrkārt, saskaņa ar citiem cilvēkiem, saviem laikabiedriem, ar savu tautu un sabiedrību;

— treškārt, saskaņa ar pasauli, ar kosmosa ritmu, ticīgie cilvēki saka – ar Dievu.

Neviens no šiem līmeņiem nevar pastāvēt tikai pats par sevi. Nevar atrisināt sabiedrības konfliktus, ja sabiedrību veido cilvēki ar sliktu sirdsapziņu. Vai, kas ir mūsdienām vēl raksturīgāk, cilvēki, kas nezina, kas tā tāda sirdsapziņa ir. Cilvēki, kurus naktīs nemoka sapņi par ļaunumu, ko viņi kādam nodarījuši, bet gan moka sapņi par to, ka konkurenti viņus apdraud. Šādiem cilvēkiem dzīvē nav garīga atskaites punkta, bet ir tikai “uzvaras” vai “zaudējumi” biznesa un politiskajās cīņās. Bet no šī vulgārā dzīves līmeņa, kas norit sociālo un ekonomisko cīņu frontēs, būtībā nav izejas ne uz ko augstāku – pāri cilvēkam stāvošu, ne arī uz kaut ko dziļāku – uz patiesu sevis izpratni.

Pārprasta varenība, lielība, neiecietība, nepiekāpība nekad nevedīs pie tās baudas sajūtas, ko cilvēkam dod saskaņa visās tajās dimensijās, kuras es minēju. Jā, es nosaucu saskaņas izjūtas par baudu, par īpašu intelektuālas, psiholoģiskas, morālas, kulturālas baudas izjūtu. Mūsdienu kultūra ir kļuvusi stipri aprobežota, kad tā baudu saskata tikai seksualitātē, barībā, varā un izklaidē. Pastāv taču daudz dižāki baudas veidi, tajā skaitā tas prieks, mierīgums, cerība un kopīgais spēks, ko dod saskaņas un vienotības izjūta.

Taču saskaņa var izpausties arī bīstamās pseidoformās, kad tās pamatus veido nevis vispārcilvēciskās, augstākās vērtības, bet kādi ideoloģiski, politiski, mafiozi mērķi. Cilvēkiem ir tendence grupēties, apvienoties, cīnīties, taču bieži vien virspusēju, propagandisku mērķu labad. Taču visa karu, cīņu un konfliktu vēsture rāda, ka šie mērķi allaž ir izrādījušies īslaicīgi un pēc kāda laika nepārliecinoši. Tie ir atnesuši postu miljoniem cilvēku, kas vienotību ir mēģinājuši rast, piemēram, tādu necilvēcisku ideoloģiju kā staļinisma un nacisma atbalstīšanā.

Latviešu izcilā esejiste Zenta Mauriņa savulaik cildināja aklo franču rakstnieku Žaku Liserānu (1924 — 1971) par viņa spēju saglabāt iekšējo gaismu un vienotību ar visu cilvēci. Būdams invalīds, viņš bija atstumts, vajāts, tika iesviests Buhenvaldes koncentrācijas nometnē. Iznākdams no turienes dzīvs, rakstnieks teica: “Neviens zvērs nav tik nežēlīgs un neģēlīgs kā cilvēks. No visām briesmām universā cilvēku visvairāk apdraud cilvēks.” Pārdzīvojot visnecilvēciskākās ciešanas, ko bija sagādājusi nacistiskā ideoloģija, rakstnieks atzina:

“Prieks nav jāmeklē ārpasaulē, prieka avoti ir mūsos, lai notiktu, kas notikdams. Gaisma nenāk no ārienes, tā ir mūsos, pat tad, kad mums laupīta redze.” – Viņš teica svētus vārdus: “Bailes nogalina, prieks uztur dzīvību.” (Z.Mauriņa. Domu varavīksne, Rīga, 1992, 146. — 147.lpp.)

Pēc Liserāna domām, bailes, niknums, nepacietība un godkāre spēj izdzēst to neredzamo garīgo gaismu, kas ved pie vienotības.

Viņam ļoti lielā mērā ir taisnība. Ne jau tik daudz konceptuālas, ideju nesaskaņas grauž mūsdienu Latvijas sabiedrību, cik nepacietība un godkāre, neuzdrīkstēšanās un neieinteresētība, alkatība un ļaunprātība. Kurš gan ņemsies apgalvot, ka Sabiedrības integrācijas koncepcijas nostādnes nav vajadzīgas? Ka tās ir aplamas? Tā teikt būtu tuvredzīgi, jo jebkurai sabiedrībai ir vajadzīga tolerance, dialogs, vienošanās par vēsturisko notikumu izpratni un cerība uz labāku dzīvi. Varbūt koncepcija ir pārāk ideālistiska, jo cer, ka sabiedrībā var realizēt vēsturiski nozīmīgu dialogu, kas pirmām kārtām būtu cilvēcisks, nevis politisku mērķu vadīts dialogs.

Pret ko mēs atduramies? Manuprāt, tieši pret to, ka, īstenojot Sabiedrības integrācijas programmu, galvenokārt vēlamies realizēt pragmatiskus, īstermiņa pasākumus, kas veidos sociālo vidi, sniegs atbalstu minoritātēm, sociālām grupām, interešu kopībām. Taču pārāk maz vērības ir pievērsts individuālā, neatkārtojamā, dzīvā un unikālā cilvēka iekšējās garīgās pasaules kopšanai un mūžīgo vispārcilvēcisko vērtību apliecinājumam. Kultūrai, humanitārajai izglītībai un morālei kopumā kā fenomeniem, kas spēj veicināt patiesu cilvēcisku saskaņu. Savulaik filosofi teica: Dievs un cilvēks ir visa pamatā, un tad top sabiedrība. Mūsdienās vairāk izskan pārliecība, ka pastāv sabiedrība, kāda tā būs, tāds būs cilvēks, bet ar to Dievu ne visiem ir pa ceļam. Akcenti mainās, tāpēc mainās arī priekšstati, uz ko balstīt sabiedrības sakārtošanu. Nereti labu ideju vietā nostājas naudas un naida attiecības.

Bet tomēr, kāpēc izdzīvoja aklais franču rakstnieks, Pretošanās kustības organizators Liserāns? Kāda bija viņa “integrācijas” pakāpe sava laika sabiedrībā? Jāatbild, ka tā bija tieši atkarīga no viņa iekšējā garīgā spēka, no brīvas, cilvēciskas dzīves izjūtas un spējas pārvarēt ārējos apstākļus, fizisko nespēku un invaliditātes radīto traumu, būt brīvam no propagandas mašinērijas. Okupācijas apstākļos pārdzīvojot nāves draudus, viņa dvēsele nekļuva par naida pārņemtu kamolu; zaudējot redzi, viņš nenoslēdzās pret ārpasauli. To pašu mēs varam teikt par invalīdi trimdinieci Zentu Mauriņu un daudziem citiem.

Tas ir tikai piemērs, ka vārdam “integrācija” ir daudz dziļāka, fundamentālāka nozīme nekā tikai, piemēram, invalīdu ratiņu iegāde sociālajā integrācijā (kas neapšaubāmi ir ļoti vajadzīga lieta), vai konflikta atrisinājums, cik mācību stundas pasniegs kādā valodā. Integrācija “uz āru” kā cilvēka dzīve sabiedrībā prasa sevis paša iekšēju sakoptību – integrāciju “uz iekšu” garīgā ziņā, mīlestību un toleranci pret saviem tuvākajiem, pacietību un izturību dzīves likstās. Cilvēkam pašam ar sevi ir jāstrādā garīgā ziņā. Nepareizi domā tie, kas uzskata, ka integrācijas programmai būtu jānovērš viņu pašu iekšējais diskomforts vai jādāvina nepelnītas privilēģijas. Sabiedrības integrācijas koncepcijā atzīts, ka integrācija saistāma ar cilvēku kā atsevišķu, konkrētu būtni, nevis tai masveidā būtu jāpakļauj sociālas un etniskas kopienas.

Cilvēks kā unikāla būtne atšķiras ar to, ka tas apzinās savu esamību pasaulē un savu galīgumu. Tikai ticība vērtībām dod dzīvošanai jēgu. Pirmā un augstākā vērtība ir dzīvība. Mana dzīvība, tava dzīvība, cita dzīvība… Mēs visi esam laikabiedri. Un ar paralēli noritošām dzīvēm mēs jau esam unikālā veidā satikušies. Tikai ikdienas steigā mums nav laika padomāt par tik fundamentālām lietām…

Atgādināšanu Asīzes Franciska lūgšanu, ko zina visa pasaule.

“Kungs, radi no manis miera ieroci:/ Lai es spētu nest savu mīlestību tur, kur valda naids;/ Lai es nestu piedošanu tur, kur sāpīgi pāri dara; / Lai es nestu saskaņu tur, kur nesaderība; [..] / Lai es alktu ne tik daudz būt saprastam, kā citus saprast…”

(Z.Mauriņa. Uzdrīkstēšanās.

R., 1990, 224.lpp.)

Lai arī cik asas kādreiz būtu politiskās, ekonomiskās un pat militārās attiecības starp grupām, etnosiem, tās visas ir otršķirīgas attiecības uz cilvēka dzīvības fona. Ne velti tieši tiesības uz dzīvību un brīvību ir Cilvēktiesību deklarācijas pamatā.

Būtiska vērtība, uz ko balstās cilvēktiesības, ir cieņa. Man šķiet ļoti nozīmīgi, ka starp galvenajām vērtībām Eiropas Savienības Konstitucionālā līguma projektā ir minētas demokrātija, cilvēktiesības, likums un cieņa. Cieņa šī vārda visplašākajā nozīmē. Ar to tiek saprasts plašs kultūras, tikumisko un labvēlīgu psiholoģisko attiecību tīkls, kas veido sabiedrības saskaņu un vienotību, rada normālu cilvēku dzīvi.

19. gs. vācu klasiskās filosofijas pārstāvis Hēgelis, analizējot garīgos fenomenus, izdarīja interesantu secinājumu. Cieņa nav vientuļš jēdziens, bet ir iesaistīts plašā jēdzienu tīklā. Pirmā pakāpe tam ir gods. Taču gods vēl ir jēdziens pats sev, goda–negoda attiecības ir manis iekšējs aizskārums. Uztraucoties par godu, es esmu vēl pats pie sevis. Bet ārpus sevis es izeju mīlestībā… Īsta mīlestība ir iziešana pretim citam, sevis ziedošana, piepildījums caur citu.

Taču abi šie jēdzieni – gods un mīlestība – savienojas cieņā, jo tā ir visaugstākā pakāpe cilvēku attiecībās.

Arī pret vērtībām ir jābūt cieņai. Nav pieļaujami, ka tik svētu lietu kā cilvēktiesības zināmas politiskas aprindas neciena, bet izmanto politisku attiecību kārtošanai. Nav pieļaujami, ka, manipulējot ar goda izpratni, tiek risinātas varas kabinetu intrigas. Tāpat nav pieļaujami, ka zem sabiedrības saskaņas idejas tiktu paslēptas kādas cita veida intereses. Kā raksta mūsdienu filosofs Emanuels Levinas, “politikai, ja to atstāj savā vaļā, ir pašai sava gaita. Mīlestībai vienmēr jāuzrauga taisnīgums”. (Kentaurs XXI, Nr.31, 83.lpp.)

Runājot par saskaņu un vienotību, jāatceras, ka tā nav mākslīgi saorganizējamu pasākumu kopums, bet gan izkopta tolerance pret Citādo, garīgo kvalitāšu kopums. Ikviens konflikts vai karš cenšas iznīcināt Citādo, pakļaut to sev. Citādības nerespektēšana ir viena no lielākajām mūsdienu vainām. Cita dēļ neriskē, par Citu nerūpējas. Daudzkārt nav atbildības par Citādo. Atbildība un solidaritāte prasa atsaucību uz otra sāpēm, iejušanos un saprašanu. Tā ir sastapšanās ar otru cilvēku seju pret seju, ko nepastarpina aizspriedumi un ideoloģiskas atšķirības. Tikšanās aci pret aci piešķir attiecībām ētisku jēgu. Atbildība atver cilvēku attiecībā pret Citu. Citādā atzīšana, kā saka Levinas, ir miera un saskaņas priekšnoteikums. Bet šai atzīšanai ir jābūt sākotnējai, respektējošai, ētiski tīrai un cilvēciskai. Tiklīdz mēs sāksim risināt konfliktus no spēka un politikas pozīcijām, Citādais kļūs par Svešo, nepieņemamo, kā tas daudzkārt notiek mūsdienu pasaulē.

Nobeigumā vēlos minēt nesen aizsaulē aizgājušā Latvijas filosofa Pētera Laķa vārdus. Tajos savienojas doma, kuru izteicis cilvēks, kas centās garīgi dziļi sevi izkopt, cilvēks, kas darbojās politikā un sabiedrībā un kā filosofs zināja mūžīgo vērtību cenu. Viņš raksta: “Politika ar savu nemainīgo morāles ignorēšanu un tiešamības absurda liekulīgo slavinājumu rada šķietamības realitāti, kura sapratnes rutīnā atstāj vien nelielas iespējas individuālajam garam atrast ceļu solidaritātes kā humānisma (..) apliecinājumam. Neaizmirstot zem debesīs sadegušiem karogiem dusošos trūdus un cerību par nākamības ciešanu jēgas apliecinājuma iespējām. Cienot sevi un to otru sev blakus, uz kuru varbūt taps vēlme paskatīties vēl nezudušā ieinteresētībā un neaizmirstamā līdzpārdzīvojumā. Šim mirklim aizejot mūžības vienaldzībā. (..)

Bet varbūt solidaritāte ir vēl viens pārbaudījums cilvēka kritiskā prāta bēgšanai no nebūtības? (Kentaurs XXI, Nr. 31, 4.lpp.), jautāja filosofs.

Tikai patiesa Vienotība (kas izpaužas visos trijos minētajos aspektos: katrā sevī pašā kā individuālā cilvēkā, sabiedrībā un cilvēku saskarsmē, kā arī attiecībās ar Visaugstāko) tiek dota mums kā Balva. Balva par iespēju būt dzīviem, brīviem un atbildīgiem.