Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940 – 1945)

Prof. Jānis Stradiņš, Dr. hist. h.c., Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Šis raksts tapis pēc Latvijas vēsturnieku komisijas mudinājuma komisijas kārtējam rakstu krājumam, kas iznāks 2004. gada otrajā pusē. Citi autori vēl strādā, pie šīs tēmas vēl strādā arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, tāpēc tas ir apcerējuma pirmvariants, kuru kā autors, tā Latvijas vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs akadēmiķis Andris Caune pēc “Latvijas Vēstneša” lūguma ar labvēlību tomēr atļāva publicēt jau tagad. Paldies par uzticību! Latvijas vēsturnieku komisija Valsts prezidenta paspārnē tika nodibināta 1998. gada 13. novembrī – tātad pirms pieciem gadiem. Ir ļoti daudz izdarīts mūsu objektīvās vēstures atklāsmē. Arī publicējamais raksts lai ir tam liecinieks.

“Latvijas Vēstneša” galvenais redaktors,

Akadēmijas goda loceklis Oskars Gerts

Zinātne un akadēmiskā dzīve totalitāro režīmu apstākļos ir samērā maz pētīta tēma, jo šī tēma ir visai pretrunīga. Starptautiskajos zinātnes vēstures forumos šo tēmu skar samērā negribīgi, apiet, lai vairītos no zinātnes vēstures politizācijas un neiedragātu atsevišķu valstu (pirmām kārtām Vācijas un Krievijas) prestižu zinātnē vai arī atsevišķu izcilu zinātnieku (piemēram, Vernera Heizenberga, Emīla Abderhaldena, Sergeja Vavilova u.c.) reputāciju, kuri šādā vai tādā kārtā bija iesaistīti totalitāro režīmu sistēmās. No vienas puses, zinātnieki un akadēmiskās aprindas ir sabiedrības intelektuālākā, attīstītākā, uz nākotni vērstā daļa, domu brīvības, demokrātijas un nacionālās identitātes uzturēšanas garants, no otras puses, zinātne ir arī nācijas un valsts varenības un nacionālā lepnuma stiprināšanas avots, tādēļ jebkuri režīmi, arī totalitārie, allaž ir centušies ievērojamākos zinātniekus iesaistīt valsts elitē, daļēji pat iztopot to prasībām, un zinātnes un varas (arī totalitārās varas) attieksmēs ir bijuši visai izteikti kompromisa, kolaborācijas un konformisma elementi. Lai saglabātu iespēju veikt pētniecību un uzturēt dzīvu akadēmisko vidi, zinātnieki ir maksājuši visai ievērojamus meslus totalitārajiem režīmiem. Rezistence un kolaborācija ir zinātnes un varas sarežģīto attiecību divas puses.1

Tēmai “totalitārisms un zinātne” Latvijā ir zināma specifika. 40. gadu sākumā te darbojās samērā maz zinātnieku, kuri spētu veikt efektīvus pētījumus militarizētās Vācijas vai Krievijas labā, tieši veicinot to militāro vai ekonomisko varenību. Akadēmiskā dzīve un zinātne neatkarīgajā Latvijā kopš 1919. gada bija orientēta uz nelielas valsts problēmām un latviešu nācijas identitātes veidošanu, Latvijas Universitātes un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēki lielā pārsvarā bija latvieši, nacionāli noskaņoti cilvēki vai/un arī uz Rietumu demokrātijas vērtībām orientēti, savas valsts patrioti. Akadēmiskā dzīve bija nozīmīgs Latvijas identitātes un valstiskuma (plašā nozīmē) uzturēšanas faktors, tādēļ totalitārās okupējošās lielvalstis vērsās pret to zināmā mērā ne tikai kā pret demokrātijas un brīvas domas izpausmes formu, bet arī kā pret mazas tautas neatkarības centienu izpausmes paudēju. Ne PSRS totalitārais režīms, ne nacistiskā Vācija nevēlējās okupētajās valstīs (arī Latvijā) saglabāt tādas augstskolas, kas balstītos uz vietējo pamattautu mentalitāti un skolotu nacionālu inteliģenci turpmākai vietējās kultūras attīstībai.

Samērā daudzi Latvijas akadēmiskie zinātnieki bija aktīvi iesaistījušies nacionālas valsts veidošanā kā aktīvi politiķi, ministri, sabiedrisku organizāciju ievērojami pārstāvji. Latvijas Universitāte (kas bija arī galvenais zinātnes pētījumu centrs Latvijā) neapšaubāmi bija arī viena no Latvijas valstiskuma un nacionālās idejas galvenajām paudējām un balstiem, tā audzināja izglītotu jaunatni izteikti nacionālā garā, īpaši Kārļa Ulmaņa autoritārās valdīšanas gados. Arī šī iemesla dēļ gan staļiniskais, gan hitleriskais režīms – tiesa, katrs no sava viedokļa – bija apzināti ieinteresēti līdz ar Latvijas valstiskumu iedragāt arī izveidojušos akadēmisko vidi, reizē latvisku un eiropeisku.2 Vēsturisko satricinājumu gaitā tika dots trieciens Latvijas zinātnei, pat tās apolitiskajai daļai (kuru lielā mērā veidoja dabas un eksakto zinātņu pārstāvji). Totalitārie režīmi pret Latvijas zinātni vērsa politiska, ideoloģiska un etniska (rasiska) rakstura represijas, kurās cieta vai pat gāja bojā daudzi zinātnieki; citi zaudēja darba vietas, iespēju nodarboties ar pētniecību, tika pakļauti pazemojošām “kritikas” un “paškritikas” procedūrām. Var piekrist viedoklim, ka zinātnes darbinieku skaits, kas cieta no staļiniskā terora, vismaz 1940. — 1941. gadā visumā bija relatīvi lielāks nekā represijās cietušo kopējais Latvijas iedzīvotāju procents3; arī no hitleriskā režīma cieta ļoti daudzi Latvijas zinātnieki.

Jāizceļ vēl viens aspekts – proti, Latvija laikā no 1939. līdz 1945. gadam zaudēja savu 20 gados jau iedibinājušos un valsts interesēm labi atbilstošo zinātnes un augstākās izglītības struktūru. No 1939. līdz 1941. gadam Molotova – Ribentropa pakta rezultātā no Latvijas izceļoja vācbaltiešu zinātnieki (tajā skaitā daudzi LU mācībspēki un profesori), no 1941. līdz 1944. gadam holokaustā tika represēti un lielākoties gāja bojā ebreju tautības akadēmiski izglītotie cilvēki. 1941. gadā deportēja daudz Latvijas zinātnieku, un 1944.-1945. gadā, baidoties no atkārtotām deportācijām vai arī sekojot hitlerisko ierēdņu dotajām “Marschbefehl”, svešumā devās līdz 60 — 65% augstskolu mācībspēku.4 Daudzi augstskolu mācībspēki tika tieši vai netieši represēti arī pēc 1945. gada, otrās padomju okupācijas gaitā, taču šo norišu detalizēts aplūkojums jau iziet ārpus raksta ietvariem un tiks aplūkots citviet.

Ievērību pelna arī tas apstāklis, ka samērā daudz latviešu izcelsmes zinātnieku pēc Oktobra revolūcijas strādāja PSRS centros (Maskavā, Ļeņingradā, Baltkrievijā, Ukrainā un citviet). Ļoti daudzi no viņiem kļuva par Staļina “lielā terora”(1937 — 1938) upuriem. Īpaši pamācošs te ir ķīmiķa Rūdolfa Ūdra liktenis, kurš, būdams arestēts, cietuma speclaboratorijā atklāja kumola hidroperoksīda šķelšanās reakciju, uz kuras pamata pirmoreiz pasaulē izveidota fenola un acetona rūpnieciskas ieguves tehnoloģija.5 Bojā gāja arī daudzi latviešu marksisti (J. Stienis, N. Vanags, V. Knoriņš, K. Šķilters u.c.). Daudzi latviešu izcelsmes zinātnieki vēlāk no PSRS atgriezās Latvijā, kur viņu loma vērtējama pretrunīgi.

Par staļiniskajās represijās cietušajiem Latvijas zinātniekiem rakstījuši T. Vilciņš,6 J. Raipulis,7 J. Stradiņš8 u.c., atsevišķi fakti vai kopaina sniegta Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes vēsturei veltītajos rakstu kopojumos.9,10,11 Šajā rakstā mēģināts ieskicēt būtiskākos momentus svešo totalitāro varu attieksmēs pret zinātni un zinātniekiem Latvijā 1940. un 1945. gadā, minot arī dažus mazāk pieminētus vai vēstures literatūrā neizvērtētus faktus un dokumentus.

Zinātne 1940.–1941. gada padomju okupācijas apstākļos

Padomju Savienībai okupējot Latviju 1940. gada vasarā, Latvijas Universitāte saskaņā ar savu Saeimas apstiprināto 1923. gada Satversmi darbojās kā augstākais zinātnes un izglītības centrs Latvijā, tajā bija 11 fakultātes, daudzi pētniecības institūti, Sērumstacija u.c. 1939. gada rudenī bez Latvijas Universitātes darbu sāka K. Ulmaņa valdības dibinātā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija. Pastāvēja arī neatkarīgas pētnieciskas iestādes – Latvijas vēstures institūts, Zemes bagātību pētīšanas institūts, Saimnieciskās racionalizācijas institūts, Pieminekļu valde, Folkloras krātuve ar Valodas krātuvi u.c. Pētniecisks darbs tika veikts daudzos muzejos, bibliotēkās, Valsts arhīvā un citās iestādēs, Latvijā bija ne mazums privātzinātnieku, medicīnas un lauksaimniecības zinātnieku – amatieru ļoti daudzo zinātnisko biedrību aktīvistu (ieskaitot mazākumtautību pārstāvjus). Inkorporējot 1940. gadā Latviju Padomju Savienības sastāvā, te darbojās jau 37 zinātniskas iestādes ar 440 darbiniekiem (tajā skaitā 378 zinātniskie darbinieki).12 Šī daudzveidīgā struktūra pietiekami labi atbilda Latvijas kā nelielas, neatkarīgas valsts vajadzībām, kaut arī Latvijas Republikas vērtību skalā zinātnei nebija prioritāra loma (lielā mērā tādu gan bija guvusi augstākā izglītība). Nav noliedzams arī, ka atsevišķi kreisi noskaņoti profesionāļi (galvenokārt no sociāldemokrātu vidus) nevarēja īstenot savas spējas LU un bija arī opozīcijā pret K. Ulmaņa autoritāro režīmu. Daļa dabas un eksakto zinātņu pārstāvju varēja lolot ilūzijas par savu nozaru augšupeju jaunās iekārtas apstākļos.

Iepriekš izveidojušos sistēmu jaunā padomju vara centās transformēt atbilstoši savām vajadzībām un ideoloģiskajām nostādnēm ar mērķi panākt “buržuāziskās zinātnes” iznīdēšanu, tās nesējus vai nu pāraudzinot, vai izmetot no akadēmiskās dzīves aprites vai arī no dzīves vispār. Tika mainīta abu vadošo Latvijas augstskolu satversme un statuss, likvidēta to iekšējā autonomija un akadēmiskā brīvība, nomainīta augstskolu vadība, pamazām aizstājot tos ar cilvēkiem, kas bija iebraukuši no Padomju Savienības, audzināti Staļina ideju garā un nu centās šos principus iemiesot Latvijā. Kā jau minēts, daudzi PSRS centros strādājošie latviešu zinātnieki paši bija cietuši no Staļina represijām 30. gados, citi bija iesaistīti speciālajos, militārā resora darbos; tie, kurus 1940. gadā sūtīja strādāt uz okupēto Latviju augstākās izglītības un zinātnes jomā, bija galvenokārt indoktrinēti cilvēki, lielākoties bez profesionālas izglītības, bet ar noteiktu uzdevumu – salauzt agrāk funkcionējošo sistēmu.

Pirmais izglītības ministrs profesora Augusta Kirhenšteina vadītajā “Tautas valdībā”13 gan nāca no vietējiem zinātniekiem — pazīstamais lauksaimniecības zinātnieks profesors Paulis Lejiņš (viņš šajā amatā darbojās – lielā mērā pret savu gribu — visai īsu laiku, no 1940. gada 2. jūlija līdz 1940. gada 28. augustam, pēc tam tika aizstāts ar rakstnieku Jūliju Lāci, kuru 1941. gada februārī apcietināja), bet kā ministra biedrs (ar balsstiesībām kabinetā) A. Kirhenšteina valdībā visai drīz tika iekļauts Pēteris Valeskalns, savulaik Sarkanās profesūras institūtu Maskavā beidzis cilvēks, kas skaitījās filozofs un biologs – darvinists un iepriekš bija ieņēmis vadošus amatus PSRS zinātnes organizācijas struktūrā (piemēram, kā PSRS Augstskolu un zinātnisko darbinieku arodbiedrību CK priekšsēdētājs).14 Savulaik P. Valeskalns bija cieši sastrādājies ar A. Višinski (citkārtējo Maskavas valsts universitātes rektoru) un uz Latviju tika atsūtīts speciālo uzdevumu operatīvās grupas sastāvā, kas ieradās Latvijā līdz ar pirmajām ienākušajām Sarkanās armijas vienībām. Latvijas PSR varas struktūrās P. Valeskalns skaitījās atbildīgais par zinātni un augstskolu darbību. Viņš sludināja, ka līdzšinējā zinātne Latvijā bijusi tikai “māņu zinātne”. “Īstais zinātnes pamats ir dialektiskais materiālisms, kas dots Partijas vēstures īsā kursa 4. nodaļā [J. Staļina sacerēta — J.S.] un kas uzplaucis Padomju Savienībā. Tas arī jums ir jāpiesavinās,” — kādā runā pauda P.Valeskalns.15

Turpmāk — vēl

1 Трагические судьбы: репрессированные ученые Академии наук СССР. Сборник статей. Отв
. ред. Куманев В. А. Москва, Наука, 1995, 253 с.&& Шноль С. Э. Герои и злодеи Российской науки. Москва, Крон - пресс, 1997, 464 с.&& Сойфер В. К. Власть и наука. История разгрома генетики в СССР. Москва, Лазурь, 1999,
702 с.&& Костырченко Г. В. Тайная политика Сталина. Москва, Международные отношения, 2001б 784 c.; Die Elite der Nation im Dritten Reich. Das Verhältniss von Akademien und ihrem wissenschaftlichen Umfeld zum Nationalsozialismus. // Acta Historica Leopoldina, 1995, Nr. 22. Herausgeg. v. Seidler E., Christoph Ch. J., Berg W.; 350 Jahre Leopoldina – Anspruch und Wirklichkeit. Festschrift der Deutschen Akademie der Naturforscher Leopoldina, 1652 – 2002. Herausg. v. Parthier B., Engelhardt D. von. Halle (Saale), 2002, 816 S.

2 Vilciņš T. Zinātne Latvijā (1918-1940). Rīga, 1994. 64 lpp.; Stradiņš J. Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības. Rīga, Zinātne, 1998., 711 lpp. (4.-5. nod.); Stradiņš J. Zinātne lielvalstī un mazā valstī. Latvijas piemērs// Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, 1996., 50. sēj., 1. nr., 18.-24. lpp.; Stradiņš J. Latvijas Universitātes veidošanās, tās devums Latvijai un pasaules zinātnei// Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 1995, 2. nr., 108.-131. lpp.

3 Strods H. Genocīda galvenās formas un mērķi Latvijā. 1940-1985// Gr.: Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā. Rīga, Zinātne, 1992., 15.-31. lpp.; Vilciņš T. Latvijas zinātnieki staļinisma represiju apstākļos// ibidem, 87.-98. lpp.

4 Dunsdorfs E. [Latvijas augstskolu] Mācībspēku mūža ilgums// Arhīvs. Raksti par latviskām problēmām. E. Dunsdorfa red. XXI. Zinātne. Melburna, 1981., 105.-114. lpp.; Sātiņš K. Viņu piemiņa nezudīs. Mirušie universitāšu mācībspēki un zinātnieki// ibidem, 115.-165 lpp.

5 Страдынь Э. П. Рудольф Удрис и создание метода совместного получения фенола и ацетон&#107
2; // Из истории естествознания и техники Прибалтики. Рига, 1968, т. 1, с. 203-216.

6 Sk. atsauci [4];

7 Raipulis J. 1948. gada bioloģijas “revolūcija” Latvijā// Latv. PSR ZA Vēstis. 1989., 5. nr., 122.-131.lpp.

8 Stradiņš J. Trešā atmoda: Raksti un runas 1988. – 1990. gadā Latvijā un par Latviju. Rīga, Zinātne, 1992., 405. lpp.; Stradiņš J. Profesora Jūlija Auškāpa Golgātas ceļš// Acta Historica Scientiarum Baltica. 1992., Vol. 9, 147.-155. lpp.

9 Latvijas Universitāte – 75/ A. Varslavāna red., Rīga, LU, 1994., 553 lpp.;

10 Latvijas Valsts Universitātes vēsture. 1940 – 1990/ Prof. H. Stroda zin. red., Rīga, LU, 1999., 562 lpp.

11 Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā. 2. daļa. Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts universitātē, 1919 – 1958. Aut.: J. Klētnieks, I. Grosvalds, H. Guļevskis, J. Ločmelis, J. Krastiņš, J. Stradiņš, J. Briedis, A. Zigmunde. Rīga, RTU, 2003 (iespiešanā).

12 Žagars Ē. Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940. – 1941. Rīga, Zinātne, 1975, 190. lpp.

13 Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokoli 1940. gada 16. jūnijs – 19. jūlijs. Sast. I. Šneidere, A. Žvinklis. Rīga, Zinātne, 1991, 352 lpp.; Paulis Lejiņš dzīvē un darbā. Rīga, Zinātne,1983, 70.-72. lpp.; Pēc A. Ķeniņa liecības, Paulis Lejiņš pieņēmis izglītības ministra posteni Kirhenšteina valdībā divas nedēļas pēc tās izveidošanas, jo gaidījis “Tautas valdības” īstenā veidotāja A. Višinska sarunu iznākumu ar Ati Ķeniņu, kurš bija uzstādījis savus noteikumus šī ministra krēsla pieņemšanai ( Unāms Ž. Dzīvā Latvija, 1964, 162. lpp.). Pēc Višinska noraidošās reakcijas A.Ķeniņš izveidojis Demokrātisko vēlēšanu sarakstu Saeimai, kurā piedalījies arī prof. K. Čakste. 1940. gada septembrī A. Ķeniņš apcietināts.

14 Pētera Valeskalna personīgā lieta LZA arhīvā. Akadēmiķis Pēteris Valeskalns. Biobibliogrāfija. Rīga, Zinātne, 1969, 67 lpp.

15 Kronlins J. 379 Baigā gada dienas. s.l. Latvju grāmata. 1967., 83. lpp.