Par valsts atbildības nozīmīgumu

Foto: A.F.I.

Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Andrejs Tiknuss:

Plaši ir izskanējis Iepirkumu uzraudzības biroja ierosinājums pašreiz spēkā esošo likumu “Par iepirkumu valsts un pašvaldības vajadzībām” papildināt ar normu, kas to ļautu attiecināt arī uz privātajām kompānijām. Jāatzīst, ka, lasot atsevišķu uzņēmēju viedokļus par šo tēmu presē, mani pārņem viegls izbrīns. Ja kāda privātpersona privātā bankā ņem aizņēmumu, teiksim, mājas celtniecībai, tā, pirms to izsniedz, prasa nodrošinājumu. Kad kredīts ir izsniegts, banka rūpīgi uzrauga, kā šī nauda tiek tērēta. Līdzīgs princips ir arī ar ES fondu naudu. ES nauda tiek piešķirta konkrētiem projektiem, un tās atdošanu garantē valsts, kā rezultātā ir nepieciešama arī valsts uzraudzība pār šīs naudas izlietojumu. Kas notiks, ja kādam uzņēmējam tiks iedota ES fonda nauda un turpmākais process netiks uzraudzīts? Tādā gadījumā šīs naudas saņēmējs rīkosies pēc sava prāta, taču mūsu valstī pietiekami bieži ir bijuši gadījumi, kad uzņēmumi gluži vienkārši bankrotē. Taču, ja bankrotē uzņēmums, kurš ir saņēmis ES naudu un nav realizējis projektu, kam tā ir bijusi paredzēta, attiecīgā naudas summa ir jāatdod valstij jeb, pareizāk sakot, nodokļu maksātājiem.

Latvija jau ir saņēmusi finansējumu no ES pirmsiestāšanās fondu SAPARD, ISPA un Phare veidā. Taču arī šo naudu bija iespējams saņemt tikai konkrētu projektu realizēšanai. Turklāt, lai šos līdzekļus saņemtu, uzņēmējiem ir jāpārzina šā procesa instrukcijas, vadlīnijas. Piemēram, tik smalki izstrādātas instrukcijas kā Phare programmas naudas saņemšanai, tik smalka procedūras apraksta mūsu likumdošanā nav. Es uzskatu, ka mūsu likums “Par iepirkumu valsts un pašvaldības vajadzībām” ir nosacīti “mīkstāks”, demokrātiskāks un brīvāks uzņēmēju rīcībai nekā praktiskās vadlīnijas pirmsstrukturālo fondu apgūšanai. Šajā ziņā mums ir mazāka birokrātija nekā ES.

Neapšaubāmi ir skaidrs, ka uzņēmēji vienmēr vēlas veikt dažādus iepirkumus tā, kā ir izdevīgāk viņiem. Manis vadītais birojs ir nācis klajā ar priekšlikumu, ka komersanti, kuri apgūst ES fondu finansējumu, realizējot kādu projektu, apgūšanas laikā kļūst par pasūtītāju likuma “Par iepirkumu valsts un pašvaldības vajadzībām” izpratnē. Tas nozīmē, ka visas procedūras, iepirkumi, kas tiek veikti attiecīgā projekta ietvaros, ir jārealizē saskaņā ar likumā noteiktajām procedūrām. Diemžēl ne visi uzņēmēji ir godīgi. Var gadīties, ka tiek nodibināta kāda firma, nolīgti labi konsultanti, izstrādāts perfekts projekts, saņemta nauda, un – tas arī viss. Šādā situācijā cietēji būs nodokļu maksātāji. Ja attiecībā uz iepirkumiem ES projektiem tiktu piemērots likums “Par iepirkumu valsts un pašvaldības vajadzībām”, šāda krāpšanas shēma lielā mērā tiktu izslēgta. Šobrīd jau pieminētā likuma piektajā pantā ir teikts – ja ir finansējums apmērā virs 50% no kāda sponsora vai fonda, tad tiek piemērots nevis šis likums, bet gan tās procedūras, ko piemēro naudas devējs. Kad Latvija būs kļuvusi par pilntiesīgu ES dalībvalsti, visi iepirkumi tiks veikti atbilstoši nacionālajai likumdošanai.

Ja kāds iepirkums skar tikai un vienīgi privāto uzņēmēju intereses, tad, manuprāt, nevar ierobežot viņu iespējas tā, kā šie uzņēmēji vēlas. Galu galā tādā veidā tiek skartas tikai šo uzņēmēju intereses. Taču, kolīdz attiecīgais darījums skar valsts naudu, valsts garantijas, tā tas manā skatījumā arī būtu pienācīgi jāuzrauga no valsts puses. Iepirkumu uzraudzības birojs jebkurā gadījumā ir institūcija, kas ir aicināta nepieļaut dažādas koruptīvās saites iepirkumu jomā. Mūsu uzņēmējiem tiek dota ES nauda, bet rezultātā par to vienalga atbild valsts, tāpēc šīs naudas izlietojumam būtu jātiek kontrolētam no valsts puses. ES fondu nauda nav dāvana uz Ziemassvētkiem, tie ir līdzekļi, kas ir paredzēti noteiktu projektu realizēšanai.

Daļa uzņēmēju ir satraukušies, ka iepirkumu procedūra valstī notiek pārāk birokrātiski, kā rezultātā viņi savus darījumus nevarēšot veikt laikus un viņi no tā cietīšot. Manuprāt, viņu bažas šajā jomā ir pilnīgi veltas. Protams, šobrīd ir noteikta zināma procedūra, kādā ir jāveic šie iepirkumi, un gadījumā, ja netiek ievērota likumdošana, iepirkuma veikšanas process var arī ievilkties. Tajā pašā laikā jāsaka, ka jebkuram kāda projekta realizētājam ir jārēķinās ar procedūru, kas ir noteikta kāda darījuma veikšanai. Uzskatu, ka, tiklīdz uzņēmēji iepazīsies ar valstī pastāvošo iepirkumu sistēmu, viņu bažas arī rimsies. Šī sistēma nav nekāda “ķīniešu ābece”. Jāsaka, ka pirms pāris gadiem, kad pašreizējā sistēma tika ieviesta, sašutušas bija pašvaldības, ka tā esot pārāk sarežģīta. Kā redzams, šobrīd tā pašvaldībām vairs nesagādā nekādas problēmas. Kad ar šo sistēmu iepazīsies privātie uzņēmēji, arī viņi, manuprāt, sapratīs, ka runa ir par normālu mehānismu. Jāņem vērā, ka šīs normas iekļaušana likumā “Par iepirkumu valsts un pašvaldības vajadzībām” pagaidām ir tikai ierosinājuma, idejas līmenī, un par to vēl būs jālemj Saeimai.

“DIENAS BIZNESS”; pēc A. Tiknusa raksta “ES nauda nav Ziemassvētku velte”