Par cilvēkdrošību ANO skatījumā

ANO Attīstības programmas pastāvīgā pārstāve Latvijā Gabriele Kēlere:

Cilvēkdrošības trūkums ir nopietna problēma visā Austrumeiropā. Kopš sava valstiskuma atgūšanas tādās valstīs kā Latvija ir pagājusi desmitgade, kuras laikā notikušas dziļas pārmaiņas. Nozīmīgākās un pamanāmākās izmaiņas cilvēkdrošībā ir tās, kas sasniegtas cilvēktiesību jomā, – personas brīvība, runas brīvība, preses brīvība, biedrošanās brīvība. Tās visas ir likušas pazust nedrošībai un bailēm par patvaļīgu atlaišanu no darba, bailēm no izsūtījuma un vajāšanas.

Taču pat tādā salīdzinoši plaukstošā un augsti izglītotā sabiedrībā kā Latvijā divpadsmit gadus pēc neatkarības atgūšanas ir daudz cilvēku, kuri izjūt drošības trūkumu, un dažkārt cilvēku dzīves materiālais līmenis ir sliktāks nekā padomju laikā. Šeit es runāju par tiem, kuriem jāizdzīvo ar minimālo algu vai pensiju, kas ir divi lati dienā vienam cilvēkam vai pat mazāk. Cilvēki ar tik ļoti zemiem un bieži neprognozējamiem ienākumiem ir noraizējušies, viņi jūtas apdraudēti, viņi izjūt dziļu drošības trūkumu. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kuri ir slimi, vai cilvēkiem, kuri ir vardarbības un ļaunprātības upuri.

Latvijā pārmaiņas ir notikušas ļoti daudzās jomās un ļoti īsā laikā. Apzīmējums “nervozā sabiedrība” atspoguļo šo pārmaiņu ietekmi. Lai gūtu izpratni par situācijas konceptuālajiem un politiskajiem pamatiem, prestiža Latvijas pētnieku komanda no dažādām zinātnes jomām izvēlējās cilvēkdrošību par galveno tēmu ziņojumam “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2002/2003”.

Šis ir jau septītais pārskats par Latviju, kuru publicē Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma. Katrs pārskats bijis veltīts atšķirīgam jautājumu lokam, un katru reizi tas ir skāris pietiekami aktuālu tēmu, kas izraisījusi plašas un nereti pretrunīgas debates. Katrs no šiem pārskatiem ir daļa no plašāka darba, ko ANO Attīstības programma īsteno, lai sniegtu atbalstu Latvijai vairākās tautas attīstības jomās, sekmējot tādas sabiedrības veidošanos, kas iekļauj visus iedzīvotājus neatkarīgi no etniskās izcelsmes un valodas, veidojot taisnīgāku un efektīvāku tiesu sistēmu, uzlabojot vides aizsardzību, risinot veselības jautājumus.

Turpinot virzības un sasniegumu izvērtēšanu tautas attīstības jomā un padziļinot izpratni par šo jēdzienu, šī gada pārskats par tautas attīstību Latvijā ir pievērsies aktuālai tēmai –šodien Latvija atskatās uz pārejas posma piecpadsmit gadiem un vienlaikus tā gatavojas ieiet jaunā pārmaiņu posmā, pievienojoties Eiropas Savienībai. Dalība ES nebūs tik smags pārbaudījums, kādi bija neatkarības atjaunošanas gadi, taču neapšaubāmi ar to būs saistīta jauna veida nedrošība un jauni izaicinājumi.

Par ko mums liecina šī gada pārskats par tautas attīstību Latvijā? Tas skaidri norāda, ka cilvēkdrošības problēmām Latvijā ir trīs ievirzes.

Pirmkārt, cilvēki raizējas tāpēc, ka ienākumi ir nestabili, neprognozējami un nepietiekami neatkarīgi no tā, vai to avots ir darba alga, pensija, gadījuma rakstura darbi vai ģimenes sniegtais atbalsts.

Otrkārt, veselība. Cilvēki Latvijā ir noraizējušies par veselības aprūpes kvalitāti, uzticamību un pieejamību; viņi baidās saslimt un nezina, kādas būs ārstēšanās izmaksas, ja tādas būtu nepieciešamas. Treškārt, cilvēki baidās no vardarbības mājās un uz ielas, no sīkiem noziegumiem un organizētās kriminālās pasaules, kā arī vides piesārņojuma draudiem. Cilvēki, kam ir vislielākais risks piedzīvot drošības trūkumu, ir Latgales iedzīvotāji, sievietes un cilvēki, kas pārdzīvojuši vardarbību. Papildus tam pārskats apstiprina ienākumu nevienlīdzību starp dažādām sabiedrības grupām un valsts reģioniem, kas ir vēl viens faktors, kas veicina drošības trūkumu.

Kādas ir iespējas risināt šīs problēmas? Pirmkārt, tā kā šīs nedrošības izjūtas galvenokārt ir subjektīvas, jāveicina cilvēku rīcībspēja. Cilvēkiem ir jāzina, kā padarīt zināmas savas intereses, kā tās aizstāvēt, kā radīt piederības sajūtu, uzturot saiknes ar tuvākajiem un tālākajiem ģimenes locekļiem, radiem, un cilvēkiem ir jāizprot priekšrocības, ko sniedz iesaistīšanās nevalstisko interešu grupu un organizāciju darbā vai pat jaunu organizāciju izveide, jo tās spēj aizstāvēt noteiktas intereses vai risināt problēmas.

Taču būtu naivi un maldinoši uzskatīt, ka cilvēki vieni paši spēj rīkoties un pārvarēt visas izjūtas un problēmas, kas apdraud cilvēkdrošību.

Pastāv daudz objektīvu problēmu, kuru risināšana prasa rīcību no valdības. Šādai rīcībai būtu jāietver pasākumi ienākumu palielināšanai un nodarbinātības iespēju paplašināšanai. Ir nepieciešamas proaktīvas stratēģijas šajā jomā. Tāpat ir nepieciešami pietiekami un saprātīgi pielietojami resursi sabiedriskajiem pakalpojumiem, īpaši veselības aprūpes sistēmā. Ar šo pakalpojumu iespējām sabiedrībai ir jāiepazīstina tā, lai cilvēki varētu uzzināt par pakalpojumu pieejamību.

Pārskatā sniegtie pētījumu rezultāti ir smagi un “neērti”. Taču tie sniedz atspēriena punktu debatēm un pārmaiņām, tie var noderēt politikas veidotājiem, intelektuāļiem un katram, kas jūt drošības trūkumu. Pārskats piedāvā to, ko mēs gribētu saukt par ideju “izvēlni”. Reālie soļi, kurus spers cilvēki, grupas un valdība, tagad ir viņu ziņā.

“DIENA”; pēc G. Kēleres raksta “Vairāk drošības, lūdzu!”