Kāda izskatīsies nākotnes Latvijas karte

Prof. Oļģerts Krastiņš, prof. Edvīns Vanags, Valentīna Locāne, pētniece, – “Latvijas Vēstnesim”

Raksta tapšanu ierosināja 25.novembra valdības pārstāvju atbalsts vietējo administratīvo teritoriju reformām – nosacīti 102 novadu izveidei. Tomēr galīgais lēmums vēl nav pieņemts, un visi aicināti piedalīties diskusijā. (“LV” 2003.g. 26. novembrī Nr. 106(2931).–1., 59.lpp.).

Kartes ir tik izplatīts izziņas līdzeklis, ka pirmās kartes bērnam parāda jau ģimenē pirms pirmā skolas gada. Ko visu var attēlot kartē, tas jāmācās nedaudz vēlāk. Piemēram, Latviešu konversācijas vārdnīcā min ģeogrāfiskās, fiziskās, ģeoloģiskās, hidrogrāfiskās, bioloģiskās, politiskās, vēsturiskās un citas kartes. Statistikā vēl plaši lieto kartogrammas un kartodiagrammas. Pirmajās ar vienas krāsas dažādu intensitāti (retāk – ar dažādām krāsām) attēlo interesējošo sociālekonomisko parādību izplatību, intensitāti dažādās teritorijas daļās. Otrajā – teritorijas kontūrkartē iezīmē stabiņus, apļus un citas figūras, kuru lielumi ir proporcionāli attēlojamiem skaitļiem.

Cik ātri mainās kartes

Atbilde atkarīga no tā, kas kartē attēlots. Vēsturiskās, ģeogrāfiskās, hidrogrāfiskās, fiziskās un tamlīdzīgas kartes mainās lēni, gadsimta laikā, tās precizējot zinātnisko pētījumu rezultātā. Arī parastās ģeogrāfiskās kartes, kurās attēlotas upes, ezeri, kalni un citi objekti, ir samērā stabilas laikā. Tā sauktie dabas pārveidošanas plāni, kas “perinājās” da?u padomju laika vadītāju galvās, mūsdienās ir norakstīti. Tagad vairāk runājam par dabas (ekoloģiskās vides) saglabāšanu un aizsardzību, nevis par tās pārveidošanu.

Pavisam citādi ir ar politiskajām kartēm. Tā kā runāsim par Latvijas karti, precīzāk būtu teikt “ar administratīvi teritoriālajām kartēm”, jo valsts politikai vajadzētu būt vienotai.

Administratīvi teritoriālajā kartē attēlo kartes sastādīšanas laikā esošo administratīvi teritoriālo iedalījumu. Tiklab dabā reāli aplūkojamus un lēni mainīgus objektus, kādi ir pilsētas, kā arī likumdošanas ceļā noteiktās pagastu, rajonu, novadu robežas. Pēdējās var mainīt vienā rāvienā – ar vienu administratīvi teritoriālo reformu.

1937.gadā Latvijā bija 60 pilsētas un 518 pagasti. Tos apvienoja 19 apriņķos un vēl savukārt 4 apgabalos (Latvijas statistikas gada grāmata 1937./38.–R.: VSP, 1938.–2(354).lpp.). Šis dalījums, parādot visas vai tikai lielās teritorijas, ir izmantots arī skaistajās Marģera Skujenieka Latvijas statistikas atlantā (R., 1938) ievietotajās kartogrammās un kartodiagrammās.

2003.gada sākumā Latvijā bija 77 pilsētas, tajā skaitā 7 republikas pilsētas, 26 rajonu centri, 22 pilsētas ar lauku teritoriju. Bez tam bija 461 pagasts un 15 samērā nesen izveidoti novadi. Oficiāla teritoriālā vienība bija arī rajons, atbilstoši rajona pilsētu skaitam – 26 (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2003.– R.:CSP, 2003.–23(210). lpp.). Statistikas praksē izmantoja arī statistikas reģiona jēdzienu un pēdējos gados sāka runāt par plānošanas reģioniem.

Šīs teritorijas arī attēlotas pēdējā laika izdevumos: administratīvi teritoriālajās kartēs un kartogrammās.

Tur viss nav kārtībā

Atšķirot kādu skaisti noformētu grāmatu, piemēram, “Reģionu attīstība Latvijā” (VSIA “Reģionu attīstība”. – R.: 2003.–b5., 7.karte), redzam iezīmētu visiem zināmo Rīgu, bet valsts ziemeļos ir parādīta vēl viena – teritoriāli daudz lielāka “lielpilsēta”, saplūstot Ainažiem, Staicelei, Salacgrīvai, Alojai vienā pilsētas masīvā. Kartē šeit neatrodam nevienu lauku pagastu vai māju. Ārzemnieki nodomās, ka Latvijā ir uzbūvēta sava “Ņujorka”.

Daži skaitļi. Rīgas platība ir 307,2 km2. Cik iznāk jaunajā “Ziemeļu Ņujorkā”?

Ainaži – 154,1 km2;

Aloja – 181,8 km2;

Salacgrīva – 325,6 km2;

Staicele – 262,3 km2;

Kopā – 923,8 km2.

(Datu avots: Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2003.– 53.lpp.)

Jaunā Latvijas ziemeļu megapole platības ziņā tieši trīs reizes pārsniedz Rīgu.

Tā bija jau padomijā

Viens no raksta autoriem (O.Krastiņš) savu statistiķa karjeru sāka 1958.gadā (gandrīz pirms pusgadsimta). Pirmais nopietnais darbs – noorganizēt un vadīt 1959.gada tautas skaitīšanu Limbažu rajonā. Vajadzēja konstatēt, ka jau toreiz eksistē Latvijas ziemeļu megapole. Skaitīšanas organizators gan ar savu, gan tālaika rajona vadītāju parakstiem sūtīja paskaidrojumus visiem LPSR funkcionāriem, aprādot, ka Aizsalaca – teritorija starp Salacu un Igaunijas PSR robežu – ir ļoti reti apdzīvota, ļoti slikti ceļi, nekādi neatgādina pilsētu. Nedaudz mīkstinot, to pašu var teikt par Pirmssalacas – Ainažiem un Staicelei pievienoto lauku teritoriju.

Atbilde bija viena: tās ir pilsētām pievienotās lauku teritorijas, un to iedzīvotāji ir jāskaita par pilsētniekiem. Vai arī atbildes nesaņēmām nemaz.

Tālaika padomju augstākiem funkcionāriem tas bija piedodams. Maskavas norādījums. Politiski labāk, ja būs lielāks pilsētnieku īpatsvars.

Ir pagājis gandrīz pusgadsimts, tajā skaitā 12 gadi neatkarīgās valsts apstākļos. Taču mainījies nav nekas. Varbūt aizsalacieši jau pieraduši būt “pilsētnieki”?

Vai netaisām “vētru ūdensglāzē”

Nepiemērotais un statistikai uzspiestais teritoriju skaitliskais ietērps daudzos gadījumos dzīvei nepiestāv nemaz. Citos tas ir piecreiz par mazu, citos – desmitreiz par lielu. Kā mēs izskatītos piecreiz garākās biksēs, nekā vajadzīgs?

Sāksim ar piemēru. Latvijas ziemeļos ir divas pilsētas – Rūjiena un Mazsalaca –, kuras samērā vienlaikus ieguva pilsētu tiesības (Rūjiena 1920.g., Mazsalaca 1928.g.). Latviešu konversācijas vārdnīcā ir rakstīts, ka toreiz pilsētas savā starpā sacentušās, jo atrodas tikai 19 km attālumā (19.sēj. 36906. sleja).

Ar iedzīvotāju skaitu tieši pilsētā mūsdienās Rūjiena ir apsteigusi Mazsalacu (3744 pret 1751), tomēr abas palikdamas zem 5000, līdz ar to vērtējamas kā mazpilsētas ar tām raksturīgo apbūvi.

Abu pilsētu platību skaitļi rāda pilnīgi pretējo, un sākummirklī tie ir neticami. Oficiālajās publikācijās Rūjienas platība ir 7,7 km2, bet Mazsalacas – turpat 10 reižu vairāk – 72,9 km2. Varētu domāt, ka Rūjiena dzīvo viduslaiku mūros, to ietverto laukumu apbūvējot līdz pēdējam, bet Mazsalaca savas robežas noteikusi tālredzīgi vismaz līdz 3000.gadam. Ja gadījumā beigsies demogrāfiskā krīze…

Statistikas darbinieki zina, “kur tas suns aprakts”. Pie Mazsalacas un citu pilsētu nosaukumiem, kur tas vajadzīgs, ir pielikta zvaigznīte. Tabulas lejasdaļā ir paskaidrojums “kopā ar lauku teritoriju”.

Mazsalacai šāda “ganu muiža” ir, Rūjienai – nav. Ar to Mazsalaca bagātāka. Tikai šodienas apstākļos tāds “īpašums” reti dod ienākumus. Biežāk šie pievienotie lauki ir jādotē.

Bez dziļākiem pārrēķiniem pavisam nelietojami ir teritoriju apdzīvotības blīvuma rādītāji, ja tos aprēķina pa nedalītām administratīvām teritorijām. Iznāk, ka Mazsalacā vidēji uz vienu km2 dzīvo 35 iedzīvotāji, bet Rūjienā 486 – 14 reizes pārsniedzot Mazsalacu.

Līdzīgus piemērus varam atrast Kurzemes pusē. Piltenē, kura pilsētas tiesības ieguvusi jau 1557.gadā, ir tikai 8,8 iedzīvotāji uz km2, taču Stendē 419 jeb 48 reizes vairāk.

Paldies CSP tautas skaitītājiem, kuri vismaz iedzīvotāju skaitu saskaitīja atsevišķi pa pilsētām un to lauku teritorijām. Tas mums ievērojami atviegloja sastādīt rakstam pievienoto tabulu. Taču turpmākajā analīzē viss palika pa vecam: ja esi pierakstījies pilsētas policijā (tagad – deklarējies), esi pilsētnieks, kaut arī dzīvo tālu aiz beztiltu upēm un odžu purviem.

Līdz ar to mūsu tabulas pēdējās ailes dati par iedzīvotāju blīvumu ir pilnīgi nesalīdzināmi, kaut gan pēc statistikas teorijas datiem jābūt salīdzināmiem vai nu ailes, vai rindas robežās (vai ailei vai rindai uzrādīta kopēja mērvienība).

Kaut ko jau secināt varam. Mazajās pilsētās (pārstāv Rūjiena, Stende) iedzīvotāju blīvums ir 400–500 iedzīvotāju uz km2. Lielajās (pārstāv Valmiera) – 1500, bet ar lauku teritorijām “aplipinātajās” (Piltene, Ainaži, Aloja, Mazsalaca) – tikai 10–30.

Ja pilsētu iedzīvotāju blīvumu rēķinātu tā, kā vajadzētu, arī Alojā uz vienu km2 iznāktu 311, Ainažos – 263, Mazsalacā – 219, Piltenē – 80. Reti kur šis skaitlis nokritīsies zem 100, bet ne jau zem 10. Līdzīgus piemērus var konstruēt, izmantojot citus relatīvos intensitātes rādītājus, augšanas tempus u.c.

Kā reforma var mainīt statistiku

Vai nu Latvija tiks sadalīta 102 novados, vai par kādiem desmitiem vairāk vai mazāk, tas būtību nemaina. Neskartas acīmredzot paliks tikai lielās republikas pilsētas. Lielākā daļa novadu ietver vienlaikus pilsētu(-as) un pieguļošos pagastus. Ja iesim pa iemīto taku, ka iedzīvotāju ģeogrāfisko piederību nosaka administratīvi teritoriālā vienība, kurā tie dzīvo, un novada nosaukumu parasti dos pilsēta, tad Latviju apdzīvos gandrīz tikai pilsētnieki. Lauciniekus varēs apskatīt vēl Brīvdabas muzejā un dažos atsevišķos novados, kuros nebūs nevienas pilsētas.

Raksta nolūks nav kavēt vai apturēt administratīvi teritoriālo reformu. Bet reforma var būtiski ietekmēt arī teritoriālo statistiku, kas ir mūsu interešu lokā. Pieliekot zināmas pūles un izdalot papildu līdzekļus, ir iespējams teritoriālo statistiku uzlabot. Bet, ejot vienkāršošanas ceļu, teritoriālā statistika var kļūt nabadzīga.

Ja mazākā administratīvi teritoriālā vienība būs novads, tad jautājuma būtību izsaka tas, kas būs mazākā statistikas uzskaites vienība. Diezgan tradicionāli ir pieņemts, ka mazākā administratīvi teritoriālā vienība vienlaikus ir arī mazākā statistikas uzskaites vienība. Šoreiz, mūsuprāt, tas nav pieņemami.

Ja izstrādāsim un publicēsim datus tikai par 102 (nedaudz mazāk vai vairāk) novadiem un 7 republikas pilsētām, tad teritoriālā statistika kļūs vēl nabadzīgāka nekā pašreiz, un iepriekšējie piemēri parādīja, ka jau pašreiz tā varētu būt pilnīgāka.

Tātad statistikas uzskaites vienībai ir jābūt mazākai par administratīvi teritoriālo vienību.

Kartē un statistikā jāpaliek pilsētām

Vieglākais kompromisa risinājums ir šāds. Teritoriālajai statistikai perspektīvā jānodrošina dati par katru novadu un atsevišķi (tajā skaitā) par novadā esošo pilsētu (-ām). Datus par novadu lauku daļu (absolūto skaitļu veidā) varēs izrēķināt kā starpības. Piemēram, starp dzimušo skaitu visā novadā, atskaitot dzimušo skaitu pilsētās. Kurš uzdrošināsies no Latvijas kartes svītrot, piemēram, Pilteni, kura savas pilsētas tiesības ieguvusi jau gandrīz pirms 500 gadiem un saglabājusi tās cauri visiem vēstures griežiem, bargu un nežēlīgu caru, fīreru un tautu tēvu uzspiestām reformām? To pašu var teikt par daudzām pilsētām, kuru mūžs pārsniedz 300 gadus. Un arī par tām, kuras nodibinātas Latvijas valsts neatkarības sākumā.

Uz katru Latvijas pilsētu var aizbraukt un pārliecināties, ka tā eksistē dabā. Un tam, kas eksistē dabā, jābūt atspoguļotam statistikā.

Pagastu liktenis neskaidrāks

Pēc autoru rīcībā esošās informācijas, pagastu liktenis pagaidām ir nenoteikts. Vai saglabāsies to robežas dabā un kartē? Ko juridiski un praktiski nozīmēs kāda iedzīvotāja piederība pagastam? Vai pagastu novada padomē (domē) pārstāvēs kāds tikai pagasta iedzīvotāju ievēlēts deputāts vai ne? Vai pagasta iedzīvotāju iesniegumus pieņems šis deputāts, novada pašvaldības izpilddirektors, tā pilnvarota persona vai tikai lietvedis?

Ja pagasts kaut kādā veidā saglabāsies dabā, tad atbilstoši teritoriālās statistikas programmas maksimumam vajadzētu izstrādāt datus ne tikai par novadu lauku teritorijām, bet par katra pagasta teritoriju atsevišķi. Tad teritoriālā statistika kļūtu plašāka un analītiskāka, nekā tā ir mūsdienās.

“Visu” nevarēs, “nemaz” – nedrīkstēs

Ar iepriekšējo centāmies parādīt, ka teritoriālo statistiku nedrīkst reducēt uz novadu statistiku. Taču tik plašu statistikas rādītāju loku, kā izstrādā kopumā valstī, nevarēs iegūt pat novadu skatījumā. Šaurāks tas varētu būt pa atsevišķām pilsētām un vēl šaurāks (problemātiski) – pa pagastiem.

Tādēļ jau tagad ir jāsāk iezīmēt kontūras, kādus statistikas rādītājus varētu un vajadzētu iegūt atsevišķos teritoriju līmeņos.

Pēc reālām iegūšanas iespējām rādītājus novadiem un teritorijām, kas mazākas par novadiem, varētu iedalīt četrās grupās:

1) par katru novadu un atsevišķi par tā pilsētu (katru pilsētu, ja to ir vairākas) jānodrošina dati, ko dod tautas skaitīšana un citas skaitīšanas, iedzīvotāju, izglītības, veselības aizsardzības, sociālā statistika, nodarbinātības un bezdarba pētījumi. Ja kartē un ļaužu apziņā tiek saglabāts pagastu jēdziens, galvenajiem datiem ir jābūt arī par atsevišķiem pagastiem;

2) dati, kuru iegūšana par teritorijām, kas mazākas par novadiem, teorētiski ir iespējama, bet praktiski var sagādāt grūtības, piemēram, iedzīvotāju samaksātā ienākuma un citu nodokļu summas;

3) rādītāji, par kuriem datus būs viegli iegūt pa novadiem, bet par to sastāvdaļām – neiespējami. Piemērs: dati par novadu pašvaldību budžetu un tā izpildi;

4) rādītāji, kuru izstrāde jau novadu skatījumā būs apgrūtināta, un jāapsver, vai to vajadzība attaisnos izstrādei nepieciešamos izdevumus. Piemērs: iekšzemes kopprodukts un tā sastāvdaļas vienkāršākā vai detalizētākā grupējumā.

Teritoriālas statistikas reforma ir jāsagatavo līdz ar administratīvi teritoriālo reformu, tām jānotiek vienlaikus. Tādēļ teritoriālās un nozaru statistikas darbiniekiem jāuzsāk teritoriālās statistikas rādītāju inventarizācija, sadalot tos minētajās četrās vai vairākās grupās, katram saglabājamam rādītājam paredzot konkrētus iegūšanas ceļus un metodes.

Tas var prasīt zināmus papildu līdzekļus statistikas darba pilnveidošanai. Taču tādus piešķir arī pašai administratīvi teritoriālajai reformai.

Domāsim ne vien par reformas izraisītajiem pārkārtojumiem lielajos un mazajos budžetos, bet vispirms vērtēsim, kā līdz ar to mainīsies valsts un mūsu visu zināšanas un iespējas. Veca atziņa: sagraut ir viegli, uzcelt – grūti.

Dažu pilsētu raksturojums bez un ar pievienotajām lauku teritorijām

* – ir administratīvi pievienotas lauku teritorijas

Datu avoti: 1) Latvijas Statistikas gadagrāmata 2002. – 10.lpp.

2) Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti. – 32.–33.lpp.

3) Par pilsētām, kurām lauku teritoriju nav: Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2003. – 47.–58.lpp. Par pilsētām, kurām lauku teritorija ir: Enciklopēdija: Latvijas pilsētas: R.:Latv. Pašv. Sav., 1999.g. – 34; 54; 317; 408; 479; 528;lpp. (par Rūjienas platību šķietami drukas kļūda)

4) Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti. – 40.–46.lpp.

5) Iedzīvotāju blīvums – autoru aprēķins. Par administratīvajām teritorijām bija iespējams iegūt jaunākus datus. Tādēļ mūsu skaitļi no citām pēdējām publikācijām nedaudz atšķiras. Metodisku apsvērumu dēļ vēlējāmies saglabāt vienu pārskata gadu visā tabulā (2000.), ciktāl tas bija iespējams