Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940 – 1945)

Prof. Jānis Stradiņš, Dr. hist. h.c., Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Turpinājums.

Sākums “LV”, Nr.172., 5.12.2003.

Taču jāatzīst arī, ka pēc rakstura un, jādomā, arī pēc saņemtajām instrukcijām P.Valeskalns bija inteliģents un piesardzīgs darbinieks, neapšaubāmi saistīts ar “čeku”, pārkārtojumus viņš ieteica veikt “bez jebkādas revolūcijas”. “Mēs to sapratām kā norādījumu rīkoties mierīgi, ar skaidru prātu, bez kaujas saucieniem un uzspēlētas varonības. Nav tāpēc jādomā, ka Valeskalns bija komandēts uz Latviju šeit visus nopaijāt un nomierināt. Viņš zināja, kādi uzdevumi veicami, ja nepieciešams, pat par cietsirdības vai nežēlības cenu. Filozofijas profesors Teodors Celms, kurš mūsu universitātē bija strauji uzkāpis pa akadēmiskās karjeras kāpnēm, bija pievērsis sev Valeskalna uzmanību un izsaukts uz “lietišķām pārrunām” Izglītības tautas komisariātā. Pēc šīs audiences profesors man atzinās, ka tik cietu jezuītu kā šis Valeskalns viņš vēl nekad dzīvu neesot redzējis. Par tādiem viņam gadījies tikai lasīt aprakstus no iepriekšējiem gadsimtiem. Laikam jau Valeskalns šim populārajam jaunkantietim bija licis saprast, ka padomju augstskolā ar Kantu nekādu svēto derību vairs nevarēs uzturēt. Ideālistiskā filozofija nav marksistu gaumē, un sevišķi boļševikiem tā negaršo ne Bādenes, ne Vīnes, ne Marburgas mērcē. Teodors Celms Latvijas Universitātē (..) skaitījās pie progresīvajiem mācību spēkiem, un viņa lekcijas arvien bija kupli apmeklētas – gandrīz tāpat kā Aleksandram Daugem,” – gaisotni raksturo tā laika notikumu samērā objektīvs vērotājs V. Stalažs.16 Un tomēr, piemēram, LU pārveidošana (attiecīgo komisiju kopš 1940. gada jūlija beigām vadīja P. Valeskalns) bija iecerēta visai radikāla. Reorganizētā LVU drīz pārgāja attiecīgā PSRS Augstskolu lietu komitejas kontrolē.

Jau 1940. gada augustā (pēc Ministru kabineta 5. augusta sēdē izteiktās piekrišanas) tika likvidētas abas LU Teoloģijas fakultātes un no darba atbrīvoti visi to mācībspēki, kuru skaitā bija profesori L. Adamovičs, J. Rancāns, K. Kundziņš, P. Strods, asistenti E. Ķiploks, E. Šmits, mazliet vēlāk tiem tika pievienoti arī T. Grīnbergs, V. Maldonis, B. Sloskāns, A. Freijs, E. Rumba, H. Biezais, P. Sakss u.c.17 Tāpat ar 1. septembri no amatiem tika atcelti fakultāšu dekāni – prominenti un pazīstami Latvijas zinātnieki A. Krūmiņš, F. Balodis, P. Jurevičs (dekāna vietnieks), E. Ziemelis, E. Zariņš, V. Burkevics, J. Prīmanis. Jaunieceltā LVU rektora J. Paškeviča pavēlē dekānu atstādināšana pamatota tādējādi — “kā to rāda pieredzējumi, ar vecās tautas apspiedējas varas izvirzītiem pārstāvjiem Universitātes pārveidošanas darbs ir mazsekmīgs un ļoti apgrūtināts”.18 Skaitot ar 15. oktobri, no dienesta pienākumiem LVU tika lemts atbrīvot “vecās apspiedējas varas izpausmes nesējus”(prof. A. Tenteli, ārkārt. prof. E. Pētersonu, prof. J. Auškāpu, ārkārt. prof. H. Albatu), “no savas zemes un tautas visstraujākajā jaunradīšanas laikā dezertējušo” prof. Franci Balodi, “akadēmiskam darbam nepiemērotos” profesorus K. Tormani un E. Lindemani (pēdējie skaitījās antisemīti), kā arī prof. P. Jureviču – pēdējo sakarā ar filozofijas fakultātes (resp., nodaļas) likvidēšanu.19 No ieņemamā amata tika atbrīvots arī jau pensionētais profesors pazīstamais folklorists Ludis Bērziņš. Interesanti piebilst, ka 1940. gada decembrī ar rektora pavēli par LVU profesoru ar 1. oktobri tika apstiprināts bij. LU rektors ķīmijas profesors Mārtiņš Prīmanis, kas 1941. gada februārī repatriējās uz Vāciju un vēlāk kļuva par vācu okupācijas organizētās pašpārvaldes izglītības ģenerāldirektoru, kā arī profesori E. Ziemelis, L. Ausējs, K. Dišlers, P. Mucinieks, kurus vēlāk arestēja vai deportēja.20 Likvidētās Filozofijas nodaļas vietā ar 15. augustu tika izveidota Sabiedrisko zinātņu fakultāte (vēlāk gan Marksisma – ļeņinisma katedra), par kuras profesoriem iecēla P. Valeskalnu un V. Miški, par ārkārtējiem profesoriem – J. Avotiņu, J. Kalnbērziņu, J. Paškeviču, par docentiem – citu skaitā K. Pugo, F. Deglavu un Ž. Spuri, par lektoru – K. Ozoliņu, tātad daudzus jaunā režīma funkcionārus.21

Šie un daudzi citi pārkārtojumi (piemēram, studentu mūža organizāciju slēgšana) tika īstenoti Maskavas atsūtītā LVU rektora prof. J. Paškeviča operatīvā vadībā, kurš arī vēl 1940. gada jūlijā, pirms Latvijas iestāšanās PSRS, bija nosūtīts uz Rīgu, sākumā strādājis par kādas Rīgas avīzes redaktoru, bet, kā pats vēlāk rakstījis iesniegumā Georgijam Maļenkovam, “augusta sākumā Višinskis viņu nozīmējis (!) par universitātes rektoru”. 22 J. Paškevičam bija visai apšaubāma izglītība, viņš bija beidzis J. Staļina Komunistisko augstskolu un Ļeņingradas Kompartijas institūta ekonomisko nodaļu 1938. gadā, pasniedzis politekonomiju un marksisma — ļeņinisma pamatus Ļeņingradas augstskolā, bet pēc īslaicīgas darbošanās LVU rektora amatā vēlāk nozīmēts par Latvijas PSR Gaļas un piena rūpniecības tautas komisāra vietnieku. Ievērību pelna Paškeviča plašā ar 1941. gada 13. februāri datētā sūdzība LK(b)P CK (kopija VK(b)P CK un PSRS TKP Pārstāvniecības pilnvarotajam Latvijā Vladimiram Derevjanskim, bij. PSRS sūtnim Latvijā), kurā, sūdzēdamies par savu negaidīto atstādināšanu no rektora amata, J. Paškevičs ļoti naivi un vaļsirdīgi izklāsta, viņaprāt, situāciju Latvijas Universitātē un paša veiktos pasākumus. Citēsim tikai dažus kolorītus izteikumus no šī visai savdabīgā, līdz šim vēl pilnībā nepublicētā dokumenta: “Profesori un mācībspēki savā vairākumā sastāvēja no bijušiem baltgvardiem, bijušās cara armijas virsniecības, garīdzniecības, vietējiem muižniekiem un kapitālistiem. Daļa no 600 pasniedzējiem pēc savas pārliecības neapšaubāmi bija progresīva, bet to grūti noteikt (..) Ziņas, ko pats vācu no dažādiem avotiem, bija tik pretrunīgas, ka pat vispārējos vilcienos grūti noteikt attiecīgās personas reakcionaritāti vai progresivitāti. Arī atbilstošie orgāni [represīvās iestādes — J.S.], kas paši vēl bija tapšanas stadijā, šai lietā daudz palīdzēt nevarēja. Kadru jautājumi (..) bija jārisina šķiru cīņas sarežģītos apstākļos.”

Tālāk savus lielos nopelnus Universitātes pārveidošanā īsā laika sprīdī Paškevičs summējis 14 punktos:

“1) Likvidētas teoloģijas fakultātes. Visa garīdzniecība – “profesori” atlaisti, audzēkņi – studenti izkliedēti, manta pārņemta universitātes saimniecībā;

2) Nomainīts viss universitātes vadošais sastāvs (prorektori, fakultāšu dekāni u.tml.). Pavisam atlaisti no darba reakcionārie profesori, kuriem nav zinātniskas vērtības un kas agrāk ieņēmuši atbildīgus posteņus valdības orgānos;

3) Radīta mācību daļa un zinātnes daļa (kuru agrāk nebija), kā arī atjaunināts aparāts visās fakultātēs;

4) Izstrādāts un LPSR TKP apstiprināts universitātes nolikums pēc padomju augstākās skolas parauga;

(..) 8) Veikta visa pasniedzēju sastāva un studentu anketēšana. Ar studentu un profesoru – pasniedzēju aktīva palīdzību sastādīti visi profesoru – pasniedzēju sastāva raksturojumi. Izstrādāts universitātes zinātniski pētnieciskā darba plāns, kas aptver 211 zinātniskas problēmas un 627 tēmas dažādās zinību nozarēs.” u.tml. 23

Neraugoties uz šiem “panākumiem” un Universitātē organizēto izspiedzes sistēmu, 1941. gada 10. februārī LK(b)P CK atstādināja J. Paškeviču kā “netikušu galā ar pienākumiem” (“rfr yt cghfdbditujcz”), pārmetot stipendiju piešķiršanu mantīgo šķiru pārstāvju bērniem un bijušo sociāldemokrātu (vai te būtu domāts Bruno Kalniņš LVU Valststiesību katedrā?) iesaistīšanu Universitātes darbā.

Savā sūdzībā G. Maļenkovam J.Paškevičs sūdzas, ka LK(b)P CK biroja sēdē sekretārs Žanis Spure viņu apvainojis “labējā oportūnismā” – veco speciālistu izmantošanā, turklāt izteicis viedokli, ka par profesoriem jāieceļ tādi cilvēki, “kas vakar rakuši grāvjus”, kā paraugu minot LK(b)P CK aparātu, kurā strādājot (un “ne slikti”!) daudz bijušo grāvraču. Savukārt J.Paškevičs iebildis, ka šāda Ž.Spures nostāja esot “kreisais oportūnisms”, un norādījis uz “vienīgi pareizo partijas līniju, ko devis b. Staļins par veco speciālistu izmantošanu un jauno kadru audzināšanu”. 24

J. Paškeviča žēlošanos Maskavā atstāja bez ievērības, tāpat viņa lūgumu pārcelt pašu darbā uz Maskavu VK(b)P sistēmā kā Vissavienības Augstskolu komitejas instruktoru pār Lietuvas un Latvijas augstskolām. Toties par LVU rektoru 1941. gada 10. februārī tika nozīmēts vēl agresīvāks, tiesa, daudz inteliģentāks komunists – politekonomijas profesors Jānis Jurgens, vecs čekists, bijušais PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) Augstākās skolas vadītājs Maskavā, kurš (ar pārtraukumiem) LVU vadīja līdz 1960. gadam un kura vadībā 40. un 50. gados tika īstenotas būtiskas un tālejošas “tīrīšanas” LVU studentu un pasniedzēju vidū, cilvēks, kurš savulaik LVU izveidoja Arakčejeva cienīgu sistēmu. Atzīmējot, ka “profesoru un pasniedzēju sastāvs piesārņots ar bijušajiem aktīvajiem sociāldemokrātiem un vecā režīma piekritējiem, Universitātes vadība neveic profesoru un pasniedzēju kadru tīrīšanas darbu”, LK(b)P CK jaunajam rektoram uzdeva pārbaudīt visus mācībspēkus un “atbrīvoties no visiem šķiriski naidīgajiem elementiem, kuri līdz šim strādā universitātē”.25

J.Paškeviča un J.Jurgena laikā notikusī bezprecedenti plaša atlaišana no darba vai pārcelšana zemākā amatā (kā filozofa prof. T. Celma gadījumā), tāpat “kritikas un paškritikas” kampaņas (pēdējās gan 1940./1941. gadā Latvijā vēl netika plaši izvērstas – šajā aspektā varētu gan atzīmēt studenta Ī. Rabinoviča vēršanos pret pazīstamo zinātnes popularizētāju profesoru Bruno Jirgensonu žurnāla “Darba Students” slejās)26, kas bija represiju sākotnējā, “maigākā” pakāpe.

Daudz traģiskākas bija 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kad no Latvijas tika izsūtīti arī vismaz 20 mācībspēki vai bijušie mācībspēki ar ģimenēm (t. sk. profesori un docenti L. Adamovičs, H. Albats, L. Ausējs, J. Auškāps, E. Birkhāns, K. Dišlers, P. Mincs, J. Plāķis, E. Rumba, E. Ziemelis, K. Brencēns, J. Galejs, L. Gailītis, A. Lejassauss, J. Zivtiņš), kā arī asistenti J. Lediņš, V. Sieceniece, N. Stoligvo, Aleksandrs Brauns (“Bunda” aktīvists), ķīmijas laborants Pēteris Stradiņš u.c.27 No šai drausmu sarakstā minētajiem dzimtenē atgriezās tikai mediķi J. Galejs, N. Stoligvo, J. Lediņš, tautsaimniece V. Sieceniece un inženierzinātņu profesors E. Ziemelis, t. i., mazāk nekā trešā daļa, un arī tad vairumā gadījumu iespēja nodarboties ar pētniecisku darbu viņiem bija liegta.

Deportēto vidū bija ievērojami zinātnieki – Latvijas Republikas bijušie izglītības ministri profesori J. Plāķis, L. Adamovičs un J. Auškāps, turklāt L. Adamovičam un J. Auškāpam izsūtījuma vietā organizētajās tiesas prāvās piesprieda nāves spriedumu un abus izcilos zinātniekus – ķīmiķi J. Auškāpu28 un reliģiju vēsturnieku L. Adamoviču — nošāva.29 J. Auškāpa mūža traģisko nogali esmu sīkāk apcerējis vairākās publikācijās.30 Neraugoties uz augsto ķīmiķa kvalifikāciju un nozīmīgiem pētījumiem ķīmijas tehnoloģijā un spektroskopijā, pēc atlaišanas no darba Ķīmijas fakultātē 1940.gada rudenī profesoram J. Auškāpam tika liegts strādāt specialitātē un viņš bija spiests dzīvot savās vasaras lauku mājās “Vāļos” (pie Cēsīm), no kurienes tika deportēts uz Urāliem; pat tuvējā Līgatnes papīrfabrikā, neraugoties uz izglītības tautas komisāra P. Valeskalna ieteikumu, viņš netika pieņemts darbā.

Bez minētajiem LU mācībspēkiem 1940. un 1941. gadā tika deportēti un gāja bojā senvēstures pētnieks un dievturības ideologs Ernests Brastiņš (apcietināts jau 1940. gada jūlijā un vēlāk nošauts), izcilais statistiķis un pirmais nacionālā jautājuma pētītājs Latvijā Marģers Skujenieks (nošauts Maskavā, Lubjankas cietumā), starptautisko attiecību speciālists vēstnieks Kārlis Ducmanis, ievērojams ostu speciālists docents Pēteris Stakle, literatūrzinātnieki Līgotņu Jēkabs, profesors Atis Ķeniņš, ļoti daudzi tehnisko nozaru speciālisti, mediķi. To skaitā bija arī Rīgas Kara hospitāļa ārsts, jau medicīnas doktora disertāciju aizstāvējušais Vilis Derums, kurš pēc atgriešanās no izsūtījuma Latvijā kļuva par paleopatoloģijas celmlauzi un devis vairākus ievērojamus darbus par latviešu veselības stāvokli.

Jāatzīst, ka deportētie augstskolu mācībspēki netika represēti sakarā ar viņu akadēmisko vai zinātnisko darbību, bet pēc kritērijiem, kurus noteica VK(b)P CK un PSRS TKP 1941.gada 14. maija lēmums “Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas”, saskaņā ar kuru paredzēts deportēt “kontrrevolucionāro organizāciju locekļus”, bijušos “muižniekus, tirgotājus, fabrikantus un bijušos lielākos buržuāzisko valdību ierēdņus”, “bijušos virsniekus”31 u.tml. Daudzos gadījumos deportētie vēlāk ir tiesāti; par apsūdzības līmeni liecina spriedumu formulējumi. Piemēram, prof. L. Adamovičam inkriminēts, ka viņš bijis Rīgas Latviešu biedrības, tāpat reakcionārās biedrības “Reliģijas zinātne” loceklis, LU teoloģijas profesors, kā arī izglītības ministrs K. Ulmaņa valdībā, kura “vadībā slēgtas daudzas nacionālo mazākumtautību skolas un atbrīvoti no darba progresīvi noskaņoti skolotāji”. J. Auškāpam inkriminēts, ka viņš dienējis Kolčaka armijā, bijis aktīvs Ulmaņa atbalstītājs, Zemnieku savienības biedrs, izglītības ministrs, kontrrevolucionāras organizācijas loceklis Severurallagā 1941. gadā. Savukārt Juris Plāķis kā “organizācijas “Pērkonkrusts”” dalībnieks, būdams profesors, lasīja kontrrevolucionāra satura referātus un lekcijas”. Ernests Brastiņš esot “sociāli bīstams elements, būdams dievturu organizācijas vadītājs, veica kontrrevolucionāru darbību, uzturēja sakarus ar organizāciju “Pērkonkrusts”. Prof. Ernests Birkhāns tiesāts kā ”Saeimas deputāts, Grieķijas ģenerālkonsuls, sociāli bīstams elements”. Prof. E. Rumbam inkriminēts, ka, “būdams aktīvs luterāņu baznīcas vadītājs un mācītājs, savos sprediķos sistemātiski veica pretpadomju aģitāciju, kas bija vērsta uz padomju varas vājināšanu”. Savukārt prof. P. Mincs spriedumā raksturots kā “baltemigrants, cionists, ebreju nacionāldemokrātiskās partijas līderis, 1931. gadā kļuva par Saeimas deputātu, piedalījās Ungārijas un Latvijas kriminālkodeksu sastādīšanā, dažādu ebreju biedrību un organizāciju priekšsēdētājs”.32 Katrā ziņā no civilizētas tiesas viedokļa minētās apsūdzības ir nepamatotas; nevienā gadījumā nav arī ņemts vērā, ka daudzi no deportētajiem bijuši ievērojami speciālisti, zinātnieki katrs savā jomā, kuri savu zinātnisko un praktisko nopelnu dēļ ir guvuši paliekošu vietu zinātņu vēsturē.

Salīdzinot ar Latvijas Universitāti, situācija Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā 1940. un 1941. gadā, sākoties padomju okupācijai, bija daudz labvēlīgāka. Par JLA rektoru tika apstiprināts pazīstamais biologs prof. Pauls Galenieks, par prorektoru – ne mazāk ievērojamais mežzinātnieks Arvīds Kalniņš. Tiesa, jau 1941. gada 19. martā LK(b)P biroja sēdē JLA tika kritizēta par to, ka akadēmija neesot pārkārtojusi savu darbu atbilstoši jaunajām prasībām, mācībspēku sastāvs joprojām stipri piesārņots ar šķiriski svešiem un zinātniski nepietiekami sagatavotiem cilvēkiem, kuri jāatbrīvojot no amatiem. Turpat biroja sēdē arī atbrīvoja no amata pašu Akadēmijas rektoru, nokritizēto P. Galenieku un viņa vietā apstiprināja no Krievijas atbraukušo veco komunistu Jāni Ostrovu. Tas tomēr izrādījās pietiekami liberāls, un 14. jūnija deportācijās neviens no JLA mācībspēkiem necieta (izsūtīti tika asistents K. Brencēns un entomologs L. Gailītis, taču šajā laikā viņi JLA vairs nestrādāja).33

Garāmejot skarsim problēmu par zinātnieku kolaborāciju ar padomju okupācijas varu.34 Jaunās padomju varas augstākās struktūrās Latvijā visvairāk iegāja pārstāvji tieši no lauksaimniecības zinātnieku aprindām. Bez veterinārzinātnieka un mikrobiologa prof. Augusta Kirhenšteina, kura uzvārds vien itin kā kļuvis (mūsuprāt, gan ne gluži pelnīti) par personificējumu kolaborācijas fenomenam Latvijā, daļēji būtu minami arī prof. Paulis Lejiņš kā Tautas valdības izglītības ministrs (gan visai īslaicīgi), kā arī botānikas profesors Pauls Galenieks, kurš bija Tautas Saeimas priekšsēdētāja vietnieks un tika iekļauts oficiālās delegācijas sastāvā braucienam uz PSRS Augstākās Padomes sesiju, lai tur lūgtu 1940. gada 5. augustā Latviju uzņemt PSRS sastāvā (sesijā uzstāties P. Galenieks gan atteicās, jo viņam sagatavotajā runas tekstā bija iekļauti absurdi apgalvojumi par Ulmaņa režīmu un augstskolu stāvokli Latvijā).35

Turpmāk — vēl

16 Stalažs V. Sen ziedējušas puķes [Autobiogrāfiski tēlojumi, publicistika]. [Dobele, 1993]. 240 lpp. Par P. Valeskalnu: 143. un sekojošās lappusēs. 1940. g. V. Stalažs bija A. Kirhenšteina sekretārs un kādu laiku Valsts kancelejas direktora v. i., pēc tam strādāja Izglītības Tautas komisariātā un praktiskā darbā uz laukiem.

17 LVA, 1340. f., 1. apr., 1. l., 3.,7. lp. (2.,4. pavēle)

18 LVA, 1340. f., 1. apr., 1. l., 7. lp. (4. pavēle)

19 LVA, 1340. f., 1. apr., 3. l., 1. lp. (19. pavēle)

20 LVA, 1340. f., 1. apr., 7. l., 1., 2. lp. (41. pavēle)

21 LVA, 1340. f., 1. apr., 2. l., 1. lp. (5. pavēle); sk. arī LVA, 1340. f., 1. apr., 50. l., 2. lp.; LVVA, 7427. f., 7. apr., 9. l. Universität zu Riga. Das Lehrjahr 1940/41 an der StUL [Staatsuniversität Lettland] unter der Bolschewistenherrschaft. (Materialensammlung). Riga, 1941, 31. – 136. lpp.

22 Personas lieta Paškevics Jānis: LVA, 1340. f., 2. apr., 345. l., 21. lp.

23 ibidem, 25., 26. lp.

24 ibidem, 22. lp.

25 Постановление Бюро Центрального Комитета КП (б) Латвии от 10 февраля 1941 г. "О положении в Латвийском Университете". – LVA PA, 101. f., 1. apr., 19. l., 60.-61. lp. (cit. pēc [10], Latvijas Valsts Universitātes vēsture 1940-1990...... 51. lpp.)

26 Rabinovičs I. Daži vārdi par mūsu dabaszinātnieku filozofisko nostāju// Darba Students, 1940, 4. nr., 19.-21. lpp.

27 Latvijas Valsts arhīvs. Represēto saraksts 1941, 1. 1941 –1953, 2. J. Riekstiņa red. Rīga, Latvijas Republikas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija,1995, 128, 160 lpp.

28 Prof. J. Auškāpa personas lieta: LVVA, 7427. f., 13. apr., 105 l., 156 lp.; Krimināllieta: LVA, 1986. f., 1. apr., 43908 l., 4. sēj., 325 lp. (J. Auškāps: 108.-134. lp.)

29 Prof. L. Adamoviča krimināllieta: LVA, 1986. f., 2. apr., 7678. l., 28 lp.

30 Stradiņš J. Profesors Jūlijs Auškāps – mūža gājums, devums Latvijai un zinātnei// Gr.: Auškāps J. Zinātnei un tēvijai. 3. papild. izdev., Rīga, Artava, 1993, 9.-35. lpp.

31 Spridzāns B. Tā sākās Latvijas iedzīvotāju masveida represijas// Gr.: Represēto saraksts... 1941, 1., 2. lpp.

32 No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940-1986. Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs. R. Vīksnes un K. Kangera red. Rīga, LVIA, 1999. 4., 34., 587., 109., 89., 516. lpp.

33 Enciklopēdija Lauksaimniecības augstākā izglītība Latvijā. 1862.–1999. Jelgava, LLU, 1999, 27.–28., 152. lpp.

34 Kreituse I. Kolaboracionisms Latvijas okupācijas un aneksijas laikā 1940. gada jūnijā – augustā. Problēmas nostādne// Okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1956. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2001. gada pētījumi. LVK Raksti, 7. sēj. Rīga, LVIA, 2002, 35.–56. lpp.

35 Ratermane L. Pēdējie mēneši Latvijas sūtniecībā Maskavā // Akadēmiskā Dzīve. 1976, 18. rakstu krāj. 25.–30. lpp. Sk. arī V. Stalaža liecības iepriekš citētajā atmiņu krājumā [16].