Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Pēteris Juraševskis. Vienīgās Demokrātiskā centra valdības vadītājs

Pēc Marģera Skujenieka kreisās valdības demisijas 1928. gada janvārī, kas lielā mērā notika ar Demokrātiskā centra partijas “palīdzību”, kura arī ietilpa šajā kabinetā, Valsts prezidents Gustavs Zemgals nominēja par Ministru prezidentu vienu no minētās partijas līderiem un vienlaikus vienu no Latvijas pieredzējušākajiem un nopietnākajiem politiķiem Pēteri Juraševski.

Viņa mūžs sākās 1872. gada 23. martā Lielsesavas pagastā. Pastrādājis par skolotāju un ierēdni, jaunais zemgalietis 1904. gadā devās uz daudzu latviešu censoņu sapņu pilsētu Pēterpili, kur sekmīgi absolvēja turienes universitātes juridisko fakultāti. Atgriezies dzimtenē, P.Juraševskis strādāja par advokātu Jelgavā un Kurzemes provinciālpadomē, kur bija nodarbināts pie Baltijas reformu projekta. Gan šis darbs, gan viņa raksti presē, galvenokārt par tiesību un agrārpolitikas jautājumiem, padarīja jaunā jurista vārdu arvien vairāk pazīstamu, īpaši kurzemnieku vidū. Tāpēc nav jābrīnās, ka 1907. gada sākumā P.Juraševski ievēlēja Kurzemes guberņā par Krievijas II Valsts domes deputātu. Lai gan viņš tur pirmām kārtām aizstāvēja pilsonības intereses, nevar neatzīmēt, ka P.Juraševskis savu iespēju un uzskatu ietvaros iestājās arī par nemantīgo lauku ļaužu vajadzībām.

Pēc kvaziparlamenta padzīšanas viņš atgriezās jurista profesijā Jelgavā, kur līdztekus maizes darbam rosmīgi piedalījās arī vietējā sabiedriskajā dzīvē. P.Juraševskis bija neatkarīgās Latvijas pirmais tieslietu ministrs (1918—1919). 1925. gadā viņš otro reizi sabija šajā atbildīgajā amatā, bet 1924. gadā vadīja Iekšlietu ministriju.

2. Saeimas (1922—1925) VIII sesijas pirmajā sēdē 1928. gada 20. janvārī parlamenta sekretāra biedrs A.Petrevics nolasīja šādu Valsts prezidenta rakstu:

“Augsti godājamais priekšsēdētāja kungs!

Pagodinos paziņot Jums, augsti godājamais priekšsēdētāja kungs, ka, pamatojoties uz Latvijas Republikas satversmes 50. pantu, esmu uzaicinājis Saeimas deputātu P.Juraševski sastādīt ministru kabinetu.”

Pēc tam deputāti tika iepazīstināti ar P.Juraševska paziņojumu, kurā bija teikts:

“Ļoti godātam Saeimas priekšsēdētāja kungam!

Atsaucoties uz Valsts Prezidenta kunga š. g. 12. janvāra rakstu Nr. 160, pagodinos paziņot, ka man ir izdevies sastādīt ministru kabinetu sekošā sastāvā:

Ministru prezidents un finansu

ministrs P.Juraševskis

Ārlietu ministrijas pārvaldnieks

H.Albats

Iekšlietu ministrs E.Laimiņš

Kara ministrs E.Kalniņš

Tieslietu ministrs E.Magnuss

Satiksmes ministrs Fr.Ozoliņš

Izglītības ministrs A.Tentelis

Tautas labklājības ministrs

V.Rubulis

Zemkopības ministrs V.Gulbis

Zemkopības ministra biedrs

St.Jubulis”

Tā bija centriska koalīcijas valdība, vienīgā, kuru parlamentārajā Latvijā sastādīja Demokrātiskā centra partija. Tajā iegāja arī vācu frakcijas deleģētais tieslietu ministrs. P.Juraševskis 1928. gada 27. janvārī uzaicināja par ārlietu ministru Antonu Balodi, bet 7. martā – par finanšu ministru Robertu Liepiņu.

P.Juraševska nolasītā valdības deklarācija, kura nebija gara, sākās mazliet neparasti – ar tēzēm, ka, pirmkārt, turpmākā valsts dzīve izveidojama uz stingras lietderības, likumības un taupības pamatiem un, otrkārt, ka valdība apkaros korupciju, kukuļņemšanu, piesavināšanos un citas noziedzīgas parādības.

Kabinets solīja rūpēties par valsts sliktā saimnieciskā stāvokļa uzlabošanu, pazeminot procentus aizdevumiem, kuri paredzēti lauksaimniecības un rūpniecības atjaunošanai un veicināšanai, cenšoties piesaistīt ārzemju kapitālus ilgtermiņa kredītiestāžu līdzekļu palielināšanai. Lauksaimniecībā un rūpniecībā atbalstīs dzīvesspējīgus pasākumus, tādus kam ir reālas izredzes uz iekšējo vai ārējo tirgu. Sevišķi veicināma lopkopība, bet Latgalē — kopmoderniecību tīkla paplašināšana.

Iekšpolitikā valdība bija gatava sargāt demokrātijas un valsts neatkarības principus, apkarot pretvalstiskus elementus, parādības un galējības, tautību un šķiru naida kultivēšanu un huligānismu. Tā domāja sekot, lai pašvaldības ievērotu saimniecisku lietderību un taupību.

Kabinets par galveno principu ārpolitikā pasludināja “aizsargāt un nostiprināt valsts neatkarību, uzturot un padziļinot labas attiecības ar mūsu kaimiņiem un citām valstīm”. Tas deklarēja, ka “izveidojama Baltijas valstu kopdarbība uz savstarpības principiem”.

Izglītības un kultūras laukā P.Juraševska valdība paredzēja izstrādāt noteiktu skolu tīklu. Papildskolas pārveidojamas divgadīgās arodskolās. Gādās par pamatskolu ēku celšanu un trūcīgo skolēnu pabalstīšanu.

Plašas ieceres kabinetam bija sociālajā sfērā. Minēsim tikai dažas no tām:

— izdodams likums par sociālo apgādi;

— lauku mazturīgie iedzīvotāji nodrošināmi slimību gadījumos;

— uzlabojams valsts zemāko ierēdņu materiālais stāvoklis;

— nokārtojama kara invalīdu ārstēšana un darba apgādāšana utt.

Debates par valdības programmu bija neparasti plašas – tajās piedalījās 29 deputāti. Toties lēmums (pārejas formula) bija tradicionāls – par uzticību P.Juraševska kabinetam balsoja 51 tautas kalps, pret – 43. Atturējušos nebija.

Jaunie ministri sapulcējās uz pirmo sēdi 1928. gada 23. janvārī plkst. 11.40. Pēc nerakstītas tradīcijas pirmais runāja bijušais Ministru prezidents M.Skujenieks. Viņš teica:

“Saskaņā ar mūsu valsts Satversmi un Saeimas vēlēšanos valsts izpildu vara pāriet jaunam kabinetam. Līdzšinējais kabinets, kura priekšgalā es stāvēju, nodod savas pilnvaras ar vislabākiem novēlējumiem. Esmu pārliecināts, ka mūsu tauta un valsts nemitīgi progresē un ka jaunais kabinets savus pienākumus pildīs tā, ka šis progress pastāvēs arī uz priekšu. Protams, neizbēgama būs arī jaunā kabineta darbības kritika, bet mūsu tautas raksturs nu reiz ir tāds, kas vispirmā kārtā vienmēr uzsver negatīvās īpašības, kādēļ bieži no ārienes rodas iespaids, ka pie mums viss ir slikts. Tā tas nebūt nav. No valsts dibināšanas līdz šim laikam ir notikušas kolosālas pārgrozības uz labo pusi, un valsts pastāvīgi progresē. Novēlu jaunam kabinetam vislabākās sekmes!”

Arī pēc tradīcijas atbildes runu sacīja jaunais premjerministrs P.Juraševskis:

“Godāts Prezidenta kungs, godātie kolēģi! Pateicos par novēlējumiem un vārdiem, ko teica Skujenieka kungs. No šiem vārdiem, ja tos analizē, ir redzams daudz pozitīva darba. Protams, gadās arī kļūdas, kuru dēļ kabineti mainās. Par aizejošo kabinetu jāliecina, ka tas darījis daudz pozitīva darba; gājis valstiskus ceļus, karojis ar nevēlamām parādībām un guvis ievērojamas sekmes. Apliecinu Skujenieka kungam un viņa vadītam kabinetam dziļi izjustu pateicību; no viņa darbības jaunais kabinets varēs daudz mācīties.”

M.Skujenieks pēc tam atstāja sēdi, bet P.Juraševskis turpināja:

“Kā jau aizrādīju, strādādami valsts darbu, no aizgājušā kabineta varēsim daudz ko mācīties, no viņa darbības daudz ko akceptēt. Pašureiz mūsu valsts stāvoklis grūts. Saimnieciskie apstākļi smagi, bezdarbs vairojas. Bet šīs un līdzīgas grūtības novērojamas ne tikai pie mums, bet gan visās valstīs. Tādēļ tās nav uzskatāmas kā specifiski latviskas, bet gan kā kara sekas. Es tomēr ceru, ka ar visu kolēģu palīdzību mums izdosies grūtības pārvarēt un smagos apstākļus pēc iespējas atvieglot. Tādēļ pieliksim visas pūles, lai mums uzliktos grūtos pienākumus varētu sekmīgi veikt. Apsveicu kabinetu ar iestāšanos darbā!”

Ministri nolēma valdības sēdes noturēt otrdienās un ceturtdienās plkst. 12, bet mazajā kabinetā iecelt P.Juraševski, E.Magnusu un to ministru, kura likumprojektu apspriež. Jau plkst. 12 valdības pirmā sēde bija galā (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307. f., 1. apr., 1352. l., 31.-32. lp.).

Turpinot veidot tiesisku valsti Latvijā un realizējot 1925. gadā pieņemto likumu “Par Ministru kabineta iekārtu”, P.Juraševska valdība izstrādāja vispārējus noteikumus par ministriju iekārtu, kurus Saeima pieņēma un G.Zemgals izsludināja 1928. gada 12. aprīlī. Tajos bija nosacīta ministriju vara, to vadība, struktūra, amatpersonu kompetence, viņu varas robežas, savstarpējās attiecības un pienākumi. Atsevišķās ministrijās, kuru iekārtā tas paredzēts, pastāv ministra biedra amats. Ministrijas galvenās sastāvdaļas ir: pirmkārt, departamenti un, otrkārt, resora sevišķas iestādes, ja tās paredzētas attiecīgās ministrijas struktūrā. Departamentu vada direktors, kas tieši padots ministram. Departamentā var būt arī vicedirektors. Departamentu iedala nodaļās, kuru priekšgalā atrodas vadītājs. Uz šā normatīvā akta pamata tika izdoti atsevišķu ministriju iekārtas likumi. Parlamentārajā periodā savas iekārtas likumus dabūja Izglītības ministrija (1929), Tieslietu ministrija (1930), Zemkopības ministrija (1931) un Iekšlietu ministrija (1933).

Valdība Satversmes 81. panta kārtībā akceptēja noteikumus par valsts himnu, kurus P.Juraševskis un iekšlietu ministrs E.Laimiņš parakstīja 1928. gada 25. septembrī. Lūk, šā vēsturiskā dokumenta teksts:

“1. Latvijas valsts himna – tautas svinīgā lūgšana ir “Dievs, svētī Latviju! Mūs’ dārgo tēviju, Svētī jel Latviju, Ak svētī jel to! Kur latvju meitas zied, Kur latvju dēli dzied, Laid mums tur laimē diet, Mūs’ Latvijā!”

2. Aizliegts izrādīt necienību pret valsts himnu, piem., izpildīt to nepiemērotās vietās vai apstākļos.

3. Izpildot valsts himnu, klātesošiem jāstāv kājās un vīriešiem jānoņem cepures; formas tērpa cepuru valkātājiem, ja tie cepures nenoņem, jāsalutē.

4. Šo noteikumu pārkāpēji sodāmi uz Sodu likumu 138.1 panta pamata.

Instrukciju šo noteikumu robežās izdod iekšlietu ministrs.”

Satversmes minētā panta pilnvarā kabinets pieņēma noteikumus par evaņģēliski luteriskās baznīcas stāvokli, kuriem P.Juraševskis un E.Laimiņš pielika savus parakstus 1928. gada 14. augustā. Šis akts skanēja:

“1. Evaņģēliskai luteriskai baznīcai Latvijā pieder tiesība brīvi un atklāti noturēt dievkalpojumus un ievadīt dzīvē evaņģēliskās baznīcas ticības un tikumības mācību. Baznīcai un viņas organizētām vienībām (baznīcas virsvaldei, vietējām baznīcām un draudzēm) ir juridiskas personas tiesības.

2. Evaņģēliskā luteriskā baznīca Latvijā bauda pašvaldīšanas un pašnoteikšanas tiesības, kas paredzētas viņas Satversmē, kuru pieņem sinode. Viņas augstākā vara obligatorisko priekšrakstu un tiesību normu izdošanā, administrācijā, saimniecībā, baznīcas tiesā un kontrolē pieder Latvijas sinodei, kura darbojas periodiski.

3. Latvijas evaņģēliskās luteriskās baznīcas un viņas iestāžu un organizāciju tiesības un intereses reprezentē Latvijas sinodes ievēlētie: Latvijas evaņģēliskās luteriskās baznīcas bīskaps un baznīcas virsvalde.

4. Evaņģēliskās luteriskās baznīcas ordinētie garīdznieki, kamēr tie atrodas baznīcas dienestā, atsvabināti no karaklausības.

5. Latvijas evaņģēliskai luteriskai baznīcai ir tiesības dibināt savas īpatnējas konfesionālas skolas garīdznieku, ticības mācības skolotāju un citu baznīcas darbinieku sagatavošanai, kā arī svētdienas skolas savas jaunatnes sagatavošanai uz iesvētīšanu. Šādas skolas stāv bīskapa un baznīcas virsvaldes uzraudzībā un vadībā.

6. Evaņģēliskās luteriskās baznīcas dievnami, kapličas un kapsētas, kas atrodas šīs baznīcas rīcībā, pret viņas gribu nav atsavināmi, konfiscējami vai noteicami citiem mērķiem.

7. Ja kāda pie evaņģēliskās luteriskās baznīcas piederošā juridiskā persona likvidējas, tad viņas manta pāriet evaņģēliskās luteriskās baznīcas īpašumā un rīcībā.

8. Garīgās varas spriedumi un lēmumi evaņģēliskās luteriskās baznīcas lietās nav pārsūdzami laicīgās iestādēs.

9. Latvijas evaņģēliskai luteriskai baznīcai ir tiesības izdot un izplatīt garīga un tikumiska satura grāmatas un periodiskus rakstus, kā arī dibināt, saskaņā ar likumu par biedrībām, savas biedrības un savienības.

10. Latvijas evaņģēliskai luteriskai baznīcai ir tiesība noteikt programmas evaņģēliskās luteriskās ticības mācībai skolās un pārraudzīt šīs mācības pasniegšanu.”

Tikai viena piebilde pie šā dokumenta: lai gan evaņģēliski luteriskā konfesija Latvijas laikā neapšaubāmi bija vadošā, par to atšķirībā, piemēram, no cariskās Krievijas šajos noteikumos nevar atrast ne zilbes. Demokrātiskā valstī prioritāte nepiederēja un nedrīkstēja piederēt nevienai konfesijai.

1928. gadā Latvijā plaši atzīmēja neatkarīgās valsts pastāvēšanas 10. gadadienu. Šajā sakarā P.Juraševskis gan kā valdības galva, gan kā finanšu resora vadītājs kopā ar E.Laimiņu, Saeimas deputātiem un pieredzējušiem ierēdņiem izstrādāja likumprojektu par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem. Saeima to apstiprināja 11. februārī. Lūk, pilnīgs Latvijas jauno pilsētu saraksts: Preiļi (Daugavpils apriņķī), Balvi (Jaunlatgales apr.), Viesīte (Jēkabpils apr.), Gulbene (Madonas apr.), Varakļāni un Viļāni (Rēzeknes apr.), Ķemeri, Ogre un Sigulda (Rīgas apr.), Ape, Lejasciems un Strenči (Valkas apr.), Mazsalaca un Salacgrīva (Valmieras apr.). Likums noteica, ka visām jaunnodibinātajām pilsētām atstājami līdzšinējie nosaukumi, izņemot Vecgulbeni, nosaucot to “Gulbene”. Domes locekļu skaits bija paredzēts Apē, Ķemeros, Ogrē, Salacgrīvā un Lejasciemā katrā pa 15, pārējās pilsētās — katrā pa 17.

P.Juraševska valdības laikā atcēla arī 1920. gada noteikumus “Par miestiem”, jo faktiski šis pašvaldības veids tika likvidēts. Pēc 1933. gada, kad par pilsētām kļuva Gostiņi un Jaunlatgale (vēlākā Abrene), neatkarīgās Latvijas pirmajā periodā pilsētu skaits vairs nepieauga.

Rūpējoties par valsts iedzīvotāju darba un sociālajām tiesībām, Tautas labklājības ministrija sagatavoja, Saeima 1928. gada 13. aprīlī pieņēma un G.Zemgals izsludināja likumu par sociālo apgādību. Ar šo aktu bija noteikts, ka valsts sociālās apgādības pienākumos ietilpst: pilnos apmēros apgādāt trūcīgus nespējniekus, apgādāt bērnus atradeņus (diemžēl tādi bija arī brīvvalstī...), apgādāt trūcīgos nespējniekus ārzemniekus Latvijā un Latvijas pilsoņus ārzemēs, ārstēt, kopt un uzturēt lepras slimos, ārstēt, kopt un uzturēt trūcīgas personas, kas saslimušas ar tuberkulozi grūti dziedināmā stadijā, ambulatoriski ārstēt veneriski saslimušos u.c. Ar pašvaldību piedalīšanos vajadzēja apgādāt kurlmēmos un neredzīgos speciālās iestādēs, uzturēt zīdaiņus līdz 2 gadu vecumam, uzturēt defektīvus bērnus speciālās iestādēs līdz 16 gadu vecuma sasniegšanai un uzturēt vājprātīgos speciālās iestādēs.

Tā kā pašvaldībām tomēr nereti trūka līdzekļu, Labklājības ministrijas sociālās apgādības nodaļa, piemēram, izsniedza periodiskus pabalstus darba nespējīgiem māksliniekiem, rakstniekiem un zinātniekiem un viņu ģimenes locekļiem. Šādus kārtējus pabalstus no 24 līdz 170 latiem mēnesī 1928. gadā saņēma 10 skatuves mākslinieki, 4 mūziķi, 10 rakstnieki un viens gleznotājs, kā arī šādu profesiju pārstāvju 22 ģimenes ar 22 locekļiem.

Tā kā slimokases darbojās tikai Latvijas pilsētās, valdība izstrādāja, Saeima apstiprināja, un G.Zemgals 1928. gada 5. jūnijā izsludināja likumu par lauku iedzīvotāju nodrošināšanu slimības gadījumos. Tas tika attiecināts uz visām personām, kas pēdējā gadā pirms saslimšanas bija nodzīvojušas pagasta administratīvās robežās vismaz 4 mēnešus, bet uz dzemdētājām un jaundzimušiem — neatkarīgi no nodzīvošanas laika. Lauciniekiem bija tiesības saņemt pirmo palīdzību pēkšņos saslimšanas gadījumos, ambulatorisku ārstēšanu, dzemdēšanas palīdzību, ārstēšanu mājās un ārstēšanu slimnīcās ar pilnu uzturu un sanatorijās. Atšķirībā no sociālās apdrošināšanas likumiem 5. jūnija akts neparedzēja nekādas apdrošināšanas iemaksas, bet nodrošināja palīdzības sniegšanu no valsts un pašvaldību līdzekļiem — ar pašu palīdzības saņēmēju piemaksām — visiem lauku iedzīvotājiem neatkarīgi no mantas stāvokļa.

Likums aptvēra ap 1,2 milj. cilvēku. Tas paredzēja, ka par ambulatorisku ārstēšanu, kā arī par slimnieku apmeklēšanu mājās sirdzējam pašam jāmaksā ārstam pēc Labklājības ministrijas noteiktās takses, bet pagasta vai apriņķa valde var atbrīvot trūcīgas personas no šīs maksas. No izdevumiem par ārstēšanu slimnīcās sanatorijās utt. TLM sedza vienu trešdaļu, attiecīgā pašvaldība vienu trešo daļu un viena trešā daļa bija jāmaksā slimniekam pašam, bet, ja viņš bija trūcīgs, tad arī viņa daļu maksāja ministrija. Zāles un citus ārstniecības līdzekļus izsniedza par puscenu, bet trūkuma gadījumā par brīvu. Pārējo daļu sedza Labklājības ministrija. Gada un vasaras algotiem darbiniekiem pa slimošanas laiku bija tiesības saņemt no darba devēja 6 nedēļas uzturu un dzīvokli pēc darba līguma, bet pārējiem algotiem darbiniekiem — 2 nedēļas.

5. jūnija likums, kas prasīja daudz līdzekļu, bija īstenojams pakāpeniski, vairākos gados. 1928./29. gada valsts budžetā šim mērķim bija atvēlēti 3,5 milj. latu. Gandrīz 22 procenti no tiem aizgāja vistrūcīgāko lauku cilvēku veselības sargāšanai un stiprināšanai.

Turpmāk vēl