Lai bērni dzimtu un augtu par rītdienu pārliecinātās ģimenēs

Vakar, 9. decembrī, uz savu kārtējo sēdi Labklājības ministrijā sanāca darba grupa, lai tālāk lemtu par atbalstu ģimenēm, kurās piedzimis bērns (par iepriekš lemto iespējams lasīt 27. 10. un 4. 11. “LV” numuros).

Sēde sākās ar darba grupas locekļu asām diskusijām, vai premjerministra Einara Repšes apsolītos 30 miljonus latu atbalstam ģimenēm, kurās piedzimis bērns, labāk novirzīt pabalstiem vai ieguldīt, piemēram, jaundzimušo aprūpē, atvieglojot kredīta ņemšanas nosacījumus ģimenēm ar bērniem, subsidējot sertificētas aukles algošanu līdz brīdim, kad bērniņš var sākt iet bērnudārzā, lai māmiņai būtu iespējams drīzāk atgriezties darbā, piemērojot 0% PVN likmi bērnu precēm utt.

Lai runātu par veselības aprūpes ietekmi uz dzimstību, uz darba grupas sēdi bija aicināta Veselības ministrijas valsts sekretāre Maija Bušmane. Viņa teica, ka veselības nozare galvenokārt ir atbildīga par dzimstības kvalitāti, nevis kvantitāti. Jaundzimušo mirstība gan pēdējos gados, tāpat kā abortu skaits, ir mazinājusies, taču joprojām Latvijas rādītāji salīdzinājumā ar Eiropas Savienības dalībvalstīm un arī kandidātvalstīm nav apmierinoši. Veselības ministrijas darbinieki šobrīd izvērtē cenas un to, vai būtu iespējams mākslīgo apaugļošanu iekļaut valsts apmaksāto vai daļēji apmaksāto pakalpojumu grozā. Tāpat ministrija domā vērsties Saeimas Demogrāfijas komisijā ar lūgumu piešķirt līdzekļus tehnoloģiju iegādei, kas ļautu ģenētiskās slimības diagnosticēt jau grūtniecības periodā. M. Bušmane uzsvēra, ka mediķiem rūp nevis tas, cik daudz, bet cik veseli piedzimst bērni.

Pēc Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta pārstāvju Ingas Liepas un Pētera Leiškalna uzstājīga ierosinājuma darba grupa vienojās izstrādāt vairākus iespējamā finansiālā atbalsta modeļus un izvērtēt katra varianta pozitīvās un negatīvās sociāli ekonomiskās sekas. Jo, kā uzsvēra Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktora vietnieks Ingus Alliks, ieviešot kādu pabalstu, ir jābūt skaidrībā, ar kādu mērķi tas tiek darīts, kas ar šā pabalsta palīdzību tiks vai netiks veicināts. No tā ir atkarīgs, cik liels tas būs, kādai sociālajai grupai tiks piešķirts un no kāda budžeta tiks maksāts.

Viens no variantiem būtu maksāt maternitātes pabalstu līdz gada vecumam, tātad to saņemtu tikai sociāli apdrošinātas sievietes. Tas no Valsts sociālā apdrošināšanas budžeta papildus prasītu 14 — 15 miljonus latu. Bet pret šo priekšlikumu bija ļoti daudz iebilžu, tas neapmierina arī Labklājības ministriju. Viens no pretargumentiem — dzimumu līdztiesības pārkāpšana. Ja ir iespējams ar īslaicīgu darba nespēju pamatot 50 vai 75 dienu maternitātes pabalstu (kuru, protams, var saņemt tikai sievietes), tad gada garumā to būs grūti izdarīt.

Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts ierosina personai, kura kopj bērnu, maksāt pabalstu līdz gada vecumam vidējās mēneša algas apmērā, to aprēķinot no iepriekšējā gada pirms bērna dzimšanas ienākumiem. Nestrādājošas personas saņemtu pabalstu minimālās algas apmērā. Šā pabalsta ieviešana valstij izmaksātu aptuveni 28,5 miljonus latu. Pret to darba grupas locekļiem bija daudz iebildumu. Pirmkārt, tas nav sociāli taisnīgs, jo nepalīdzētu mazāk turīgajām ģimenēm, bet būtiski uzlabotu situāciju pārtikušās ģimenēs, lai gan bērna kopšana visiem prasa vairāk vai mazāk vienādus līdzekļus. Otrkārt, tas varētu stimulēt to, ka bērni dzimtu kā ienākumu avots, par kuriem vecākiem interese ir vienīgi pabalsta saņemšanas laikā. Treškārt, kā uzsvēra Labklājības ministrijas pārstāvji, no pabalstu sistēmas viedokļa nav labi, ka sociālās apdrošināšanas principi tiek sajaukti ar universālu pabalstu maksāšanas principiem.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība ierosina maksāt universālu pabalstu ģimenēm ar bērniem valstī noteiktās minimālās algas pusotrā apmērā līdz divu gadu vecumam. Tas no valsts pamatbudžeta prasītu 43, 4 miljonus latu.

Labklājības ministrija sliecas atbalstīt Latvijas Darba devēju konfederācijas priekšlikumu — bērna piedzimšanas pabalstu paaugstināt līdz apmēram, kas ļautu iegādāties bērnu pūriņu. Tas būtu jāpaaugstina līdz 296 latiem, kas papildus prasītu 2,5 miljonus latu. Savukārt bērnu kopšanas pabalstu līdz gadam maksātu pusotras minimālās algas apmērā, no gada līdz diviem — 30 latu apmērā. Tas no valsts pamatbudžeta prasītu 25,5 miljonus latu, tātad kopā tie būtu 28 miljoni.

Nākamajā sēdē darba grupai ir jāvienojas, vai pabalsti būtu jāsaista ar iepriekšējo darba samaksu un no kāda budžeta tie būtu jāmaksā.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore