Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940 – 1945)

Prof. Jānis Stradiņš, Dr. hist. h.c., Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Turpinājums. Sākums “LV”, Nr.172.,

5.12.2003.; Nr.173., 9.12.2003.

Padomju varai daļēji simpatizēja arī prof. Arvīds Kalniņš (JLA prorektors 1940.–1941. g., bijušais Latvijas un PSRS Tautu kulturālās tuvināšanās biedrības priekšsēdētājs, kas vēl pirms 1940. gada jūnija notikumiem bija braucis uz Maskavu, Tautsaimniecības sasniegumu izstādi un jūsmīgi aprakstījis tur pieredzēto).36 LVU vadīšanā iesaistījās profesori V. Jungs, P. Nomals, doc. R. Drillis, visi kvalificēti zinātnieki.

Neizvērtējot še prof. A. Kirhenšteina rīcības motivāciju un darbību kopumā, kurai no tīri politiskā viedokļa nav attaisnojuma, tomēr domāju, ka neatkarīgi no subjektīviem faktoriem (godkāre, naivitāte, pretvācu nostāja, aizvainojums par centieniem priekšlaikus aizraidīt pensijā u.tml.) viņš savā ziņā ir bijis Latvijas patriots. Uzņemdamies nepateicīgo Tautas valdības ministru prezidenta amatu, viņš, iespējams, ir ticis piekrāpts solījumos par Latvijas nākotni. A. Kirhenšteins bija kreisi orientēts sabiedrisks darbinieks, savulaik “piektgadnieks” un Rainim tuvs cilvēks, vēlāk saistīts ar “Jaunāko Ziņu” aprindām, kas bija samērā kritiskas pret K. Ulmaņa režīmu.37 Viens no momentiem, kas veicināja A. Kirhenšteina “grēkā krišanu”, bija viņa skeptiskā attieksme pret, kā viņam šķita, zinātnes lomas nepietiekamo novērtējumu neatkarīgajā Latvijas valstī. A. Kirhenšteinam tika solītas plašākas perspektīvas zinātnes attīstībai un inteliģences saudzēšanai jaunās iekārtas apstākļos (tas pats tika solīts arī V. Krēvem–Mickevičam Lietuvā un H. Krūsam Igaunijā); par to viņam Maskavā 1940. gada augustā bijusi saruna pat ar pašu Josifu Staļinu.

Par šo momentu A. Kirhenšteins stāstījis savā atvadu sarunā ar Šveices konsulu Latvijā de Fišeru 1940. gada 23. augustā. Šajā Ulda Tīrona publicētajā tekstā (rokraksts glabājas Šveices Federālajā arhīvā Bernē) 38 sacīts: “Staļins vēl arī man pats teica, ka viņam bezpartijisks, saprātīgs un konstruktīvs intelektuālis ir vērtīgāks nekā vienīgi tikai partijisks. Pievērsiet uzmanību. Staļins man arī teica, ka inteliģenci un speciālistus es varot saudzēt tiktāl, cik vien iespējams (izcēlums mans – J.S.). (..) Jūs redzat, mana valdība sastāv no profesoriem, žurnālistiem, intelektuāļiem, speciālistiem.” A. Kirhenšteins turpat izsaka arī viedokli, ka PSRS “šajos 20 gados ir radīts neiespējamais, un vispirms jau ir droši nostādītas trīs lietas: ir organizēta izejvielu ieguve, ir radīta industriālā ražošana, un ir sagatavoti visu veidu kadri. Tas ir vienreizējs sasniegums, kas ir jo vērtīgāks tādēļ, ka balstās vienīgi uz savu darbu, savu zinātni un lielākoties uz savu jaunrades garu”. Un, runājot par Padomju Latviju, seko ciniska piebilde: “Patiešām, kas tad līdz šim ir cietis vai kaut ko zaudējis? Daži lielkapitālisti, lielākoties žīdi, kuru uzņēmumi ir nacionalizēti. Kāda tam nozīme, ja toties bagāta kļūst tauta?” Kādu attīstību gada laikā guva šīs kreisā intelektuāļa naivās ilūzijas, jau redzējām. Atbaidošās represijas varēja izraisīt iekšēju diskomfortu pat Staļina apvārdotajā Kirhenšteinā.

Pirmajā padomju okupācijas gadā līdztekus minētajiem visai negatīvajiem faktoriem zinātnes jomā patiešām atzīmējami arī daži momenti, kas vismaz daļēji (īpaši lauksaimniecības un dabaszinātnēs strādājošos) varēja noskaņot pozitīvi pret jauno režīmu.

Jau sava Maskavas brauciena laikā A. Kirhenšteins pats ķērās pie Vitamīnu un hormonu institūta organizēšanas priekšdarbiem Rīgā; šāds institūts tika patiešām izveidots, un ironiskā kārtā abi A. Kirhenšteina tuvākie palīgi šajā tīri zinātniskajā pasākumā vēlāk tiks represēti – inženieris ķīmiķis Augusts Ošiņš no staļiniskās padomju varas 1951. gadā, bet farmaceite doc. Irina Robežniece – no vācu nacistiem. Attiecīgā eksperimentālā rūpnīca ir pārdzīvojusi sarežģītus transformācijas ceļus un vēlāk kļuvusi par iedīgli tagadējai firmai “Grindex”, kas ir veidota uz OSI Eksperimentālās rūpnīcas bāzes.39

Bez šī Vitamīnu institūta minama, piemēram, īpašas Fizikas un matemātikas fakultātes un Dabaszinātņu (vēlāk – Bioloģijas) fakultātes organizēšana LVU sastāvā, vairāku valsts nozīmes pētniecības institūtu veidošana, solījumi organizēt Zinātņu akadēmiju Latvijā (tolaik gan iecerētu kā PSRS Zinātņu akadēmijas Latvijas filiāli), vairāku karjerā agrāk kavētu spējīgu zinātnieku avansēšana amatos (piemēram, prof. Bruno Jirgensons, Alfrēds Ieviņš un Andrejs Dravnieks Ķīmijas fakultātē), ebreju tautības un kreisi noskaņotu zinātnieku plašāka iesaistīšana akadēmiskajā dzīvē (piemēram, profesors V. Mincs un vairāki ebreju tautības asistenti LVU Medicīnas fakultātē) u.tml. Toties, solot Zinātņu akadēmijas dibināšanu, līdz ar Rīgas Latviešu biedrības slēgšanu jau 1940. gada jūlijā reāli tika likvidēta RLB Zinātņu komiteja (Academia Scientiarum Latviensis), kas darbojās kopš 1932. gada.40 Ievērojot zinātnisko sakaru pilnīgu pārtraukšanu ar karā iesaistītajām Eiropas valstīm, tika veicināti Rīgas zinātnieku braucieni uz Maskavu (prof. M.E. Straumanis, prof. A. Ieviņš, prof. J. Asars, prof. P. Stradiņš, doc. M. Stepermanis u.c.). Taču latviešu akadēmisko aprindu nostāja pret jauno iekārtu visumā bija piesardzīga, un pašā vidē bija samērā maz nekoleģiālas izturēšanās gadījumu, vietējo zinātnieku iesaistīšanos represiju veicināšanā pret kolēģiem. Akadēmiskajā vidē nebija vērojama arī šķelšanās kā Igaunijā, kur H. Krūsa vadītā zinātnieku grupa uzstājās pret vecā režīma piekritējiem, panākot K. Pētsa organizētās oficiālās Igaunijas Zinātņu akadēmijas likvidēšanu jau 1940. gadā.41 Atšķirībā no Lietuvas, kur jau 1941. gada sākumā organizēja Lietuvas PSR Zinātņu akadēmiju42, Latvijā zinātnieki tik aktīvi nesadarbojās ar jauno iekārtu; zināmā mērā tas skaidrojams gan ar akadēmiskās vides konservatīvismu, gan arī ar neuzticību pret iebraucējiem no Maskavas, kas centās patvaļīgi un nekvalificēti transformēt akadēmisko un zinātnisko vidi, nerespektējot izveidojušās formas un tradīcijas. Mūsu rīcībā nav liecību, ka profesori A. Kirhenšteins, P. Galenieks, V. Jungs (LVU prorektors) darbos būtu vērsušies pret kolēģiem un piedalījušies represiju veicināšanā. A. Kirhenšteins palīdzēja arheoloģijas profesoram F. Balodim izceļot zinātniskā komandējumā uz Zviedriju 1940. gada jūlijā (no kura F. Balodis vairs neatgriezās)43, pēc kara reāli centās atvieglot represēto Latvijas zinātnieku likteni, veicināt viņu atgriešanos dzimtenē. Par savu samērā neatkarīgo nostāju viņš pats vēlāk izpelnījās neuzticību un mūža beigās padomju režīma skatījumā bija persona non grata.

Turpmāk — vēl

36 Kalniņš A. Zinātnes sasniegumi Padomju Savienībā // Jaunākās Ziņas, 1940, 18. jūn.; Sk. arī: Stradiņš J. Pie avotiem. Padomju Latvijas zinātnes sākumi // Cīņa, 1980, 18.–19. jūl. Pamācoši izsekot minētās kulturālās tuvināšanās biedrību evolūcijai (tās protokoli: LVVA, 2205. f., 1. apr., 1., 2. l.). Dibināta 1929. g. (pirmais priekšsēdētājs Rainis, kopš 1930. g. biedrs un valdes loceklis prof. A. Kirhenšteins), tā strauji attīstījās 1939.–1940. g., kad tur iestājās daudzi pazīstami latviešu zinātnieki un kultūras darbinieki. Šo zinātnieku skaitā bija arī tādi tālu no PSRS stāvoši cilvēki kā prof. K. Dišlers, prof. M. Bīmanis, prof. M. Eglītis, senators K. Ducmanis, prof. R. Markus, prof. P. Sniķers, prof. Paulis Lejiņš, prof. P. Starcs, L. Ausējs, prof. A. Teikmanis, prof. J. Bokalders, H. Rudzītis u.c. Biedrību aprūpēja PSRS vēstniecības sekretārs, VOKS pārstāvis Latvijā M. Vetrovs, kurš kopā ar I. Čičajevu nodarbojās ar piemērotu personu atlasi nākamajām Latvijas PSR varas struktūrām. Daudzi A. Kirhenšteina valdības locekļi nāca gan no “Jaunāko Ziņu”, gan minētās biedrības aprindām. Interesanti, ka pēc M. Vetrova pieprasījuma A. Kalniņš 1940. gada 7. augustā nosūtījis pēdējam to biedrības biedru sarakstu, kas iestājušies biedrībā līdz 1940. gada 17. jūnijam. 26. jūnijā uzņemti 17, 8. jūlijā – 99, 10. jūlijā – 37 jauni biedri. Pēdējā protokolētā sēde notikusi 1940. gada 19. oktobrī. No šī viedokļa kaut nelielu ticamību gūst pazīstamā režisora Eduarda Smiļģa (bij. biedrības priekšsēdētāja, līdz 1940. g. februārim) fantastiskais apgalvojums, ka viņam vēl pirms prof. A. Kirhenšteina piedāvāts kļūt par Latvijas prezidentu (Dr. V. Sosāra liecība, 1983).

37 Jākobsons J., Vīksna A. Augusts Kirhenšteins – zinātnieks un valstsvīrs. Rīga, Avots, 1988, 118 lpp.; Augusta Kirhenšteina dzīve un darbs. Rīga, LPSR ZA izdevn., 1957, 241 lpp.; Augusts Kirhenšteins 1872–1972. Rīga, Zinātne, 1972, 111 lpp.; Karulis K. Pirmie akadēmiķi. Atmiņu ieskicējums // LZA Vēstis. A daļa. 1996, 50. sēj., 1. nr., 41.–55. lpp.; Daukšts B. Kirhenšteins aiz Kirhenšteina // Literatūra un Māksla, 1990, 21. apr., 16. nr.

38 U.T. Ņemiet mani līdz uz Šveici // Rīgas Laiks, 2000. g. augusts. 14.–16. lpp. (Schweizerisches Bundesarchiv, E 2300, Bd. 383).

39 No Grindeļa līdz mūsdienām. Apceres par farmācijas tradīcijām un jaunu ārstniecības preparātu meklējumiem Latvijā profesora Jāņa Stradiņa sakārtojumā. Rīga, Nordik, 1996, 360 lpp. (275.–320. lpp. – par rūpnīcas vēsturi, par I. Robežnieci – 118.–121. lpp, par A. Ošiņu – 284.–285. lpp.)

40 Stradiņš J., Cēbere Dz. Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komitejas darbība, sasniegtais un nepaveiktais. 1932–1940 // LVIŽ, 1993, nr.3, 88.–111. lpp.

41 50 Aastat Eesti Teaduste Akadeemiat. Tallinn, 1989, 226 lk.

42 Liekis A. Lietuvos Mokslu Akademija, 1941–1990. Vilnius. 2001, 873 lpp.

43 LVVA, 7427. f., 13. apr., 123. l. [Fr. Baloža personas lieta]. Sk. arī atsauci [16].