• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940 - 1945). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.12.2003., Nr. 175 https://www.vestnesis.lv/ta/id/81996

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par iekšzemes kopprodukta pieaugumu

Vēl šajā numurā

11.12.2003., Nr. 175

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940 – 1945)

Prof. Jānis Stradiņš, Dr. hist. h.c., Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Turpinājums. Sākums “LV” Nr.172.,

5.12.2003.; Nr.173., 9.12.2003.;

Nr.174., 10.12.2003.

Vietējo zinātnieku iesaistīšanās denunciācijās vēl būtu pētāma, kaut arī par nedaudziem kolēģiem šādas liecības itin kā būtu, tāpat kā ir liecības, ka atsevišķas personas (piemēram, LVU Ķīmijas fakultātes partorgs asist. A. Lifšics) piedalījušies deportējamo studentu un akadēmiskā personāla sarakstu veidošanā. No otras puses, Latvijas zinātnieku un akadēmisko mācībspēku vidū nebija vērojama organizēta aktīva pretdarbība jaunās varas centieniem, kas varētu dot motivāciju represijām (tāda gan iezīmējās nacionāli noskaņoto studentu vidū).

Vērtējot 1940.–1941. gada notikumus, ir pamats apgalvot, ka šajā laikā kompartijas funkcionāri, ideoloģijas dogmātu vadīti, represēja ne tikai LU mācībspēkus, bet arī Universitāti pašu, uzsākot tās pārveidi par tipveida PSRS augstskolu, uzsākot akadēmiskā personāla un studentu (tika taču izslēgti, represēti, izsūtīti daudzi studenti, pēc Sarkanā Krusta ziņām – 307, īpaši korporāciju biedri!) pakāpenisku nomaiņu ar jaunajam režīmam lojāliem cilvēkiem. Tieši šīs darbības un pat tendenču bīstamība izraisīja pēcreakciju 1944.–1945. gadā, kad, bīstoties no represiju atkārtošanās un pat padziļināšanās, emigrācijā devās vairums Latvijas zinātnieku. Faktiski šis bēgšanas process sākās jau 1941. gadā, kad tika pieļauta vācu tautības pilsoņu otra repatriācija (“Nachumsiedlung”) un šajā vilnī iekļāvās arī vairāki vācu aprindām tuvu stāvoši Latvijas profesori latvieši (piemēram, M. Prīmanis, A. Petrikalns, N. Reinfelds, P. Kampe, A. Buhholcs, P. Krūmiņš u.c.). 44

Arī šos zaudējumus var ieskaitīt staļiniskā režīma represiju kontā pret Latvijas zinātni un tās akadēmiskajām tradīcijām. Tika ierobežots vai pat pārtraukts normāls pētniecības un akadēmiskais darbs daudzās humanitāro un sociālo zinātņu nozarēs kopumā (filozofijā, vēsturē, tautsaimniecības zinātnē, jurisprudencē, teoloģijā, pa daļai arī filoloģijā u.tml.); procentuāli lielais zinātnieku un studentu zudums izraisīja grūti aptveramas intelektuālas sekas visai Latvijas tālākattīstībai, ko izjūtam vēl šodien.

 

2. Represijas pret Latvijas zinātniekiem nacistiskās okupācijas laikā (1941–1944), pretestība pret šo okupācijas režīmu.

Kad 1941. gadā Latvijā un Rīgā ienāca hitleriskās Vācijas karaspēks, daļa Latvijas iedzīvotāju un arī akadēmiskās inteliģences to sagaidīja ar ilūzijām kā “atbrīvotāju no boļševiku jūga”. Cerēja, ka Latvija, kaut daļēji, atgūs zaudēto neatkarību, ka Latvijas augstskolas drīkstēs atsākt savu darbu agrākajā veidolā un agrākajās tradīcijās. Taču nacistiskā Vācija nebija ieinteresēta atjaunot ne Latvijas valstiskumu, ne Latvijas universitāti, tā bija dziļi naidīga pret tām. Nacistu tālejošais mērķis bija zemes “ievācošana” (Eindeutschung); jau pirms Austrumu kampaņas sākšanās Ā. Hitlers bija deklarējis, ka kara gaitā pret PSRS jāiznīcina pati iespēja, ka ieņemtajos Austrumapgabalos varētu rasties jauna inteliģence.45

Var piekrist K. Kangerim, kas uz plaša vācu arhīvu materiālu pamata apgalvo, ka nacistu attieksme pret latviešu nacionālo inteliģenci (galvenokārt akadēmisko inteliģenci) ir bijusi pat daudz nelabvēlīgāka nekā pret igauņiem un lietuviešiem un sākotnēji 1941.–1942. gadā nacisti bija iecerējuši veikt Latvijā radikālus represīvus pasākumus, kas būtu pielīdzināmi viņu reāli veiktajām represijām pret poļu un čehu akadēmisko inteliģenci.46 Bez plaši citētajiem Ā. Hitlera un A. Rozenberga programmatiskajiem izteicieniem šīs tendences konkretizētas dažādos nacistu projektos (E. Špors, E. Trampedahs, V. Lencs u.c.). Tomēr šie represīvie pasākumi plašos mērogos nav īstenoti, jo komunistiskais režīms jau bija paguvis realizēt 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Šis faktors lielā mērā bija mainījis latviešu akadēmiskās inteliģences pretvācu nostāju, veicinot samērā plašu kolaborāciju ar jauno okupācijas režīmu, rosinot savstarpējus kompromisus. Paradoksālā kārtā varētu apgalvot, ka staļiniskā deportāciju politika daļēji jau bija “atrisinājusi” nacistu iezīmētos mērķus, proti, atšķēlusi no Latvijas prāvu daļu nacionāli noskaņotās inteliģences, jo deportēto skaitā vairums bija latviski noskaņoti, potenciāli vācu nacistu pretinieki, nevis otrādi. Tas ietekmēja gan Latvijā palikušās LU profesūras noskaņas, nostāju par labu vāciešiem, gan arī darīja elastīgāku vācu okupācijas iestāžu politiku pret latviešu augstskolu.

Jaunieceltais okupēto Austrumapgabalu reihsministrs Alfrēds Rozenbergs (cēlies no vācbaltiešiem, pēc dažām ziņām, viņa senču vidū bijuši latvieši no Rūjienas apkaimes) gan 1941. gada 21. jūlijā bija izdevis direktīvu, kas Ostlandes reihskomisāram H. Lozem aizliedza atjaunot igauņu, latviešu, lietuvju un baltkrievu universitāšu darbību.47 Tika rosināts veikt sagatavošanas darbus Tartu universitātes reorganizācijai par vācu universitāti, Latvijas Universitātes pārveidošanai par Rīgas Tehnisko augstskolu, Kauņas universitātes pārveidošanai par Lauksaimniecības universitāti, bet Jelgavā izveidot Veterināro akadēmiju, – visas ar vācu mācībvalodu un no Vācijas importētiem mācībspēkiem.48 Taču vācu armijas aizmugures spēku komandieris ģenerālis Francis fon Roks (kura padomnieks kultūras jautājumos bija latviešiem samērā labvēlīgi noskaņotais bij. Rīgas Herdera institūta rektors prof. O. Klumbergs) bija daudz liberālāks – viņš nepretojās bij. LU vadības centieniem atjaunot Latvijas Universitāti. Neskarot detaļās visai delikāto un divdomīgo situāciju, par ko rakstījuši M. Blanka49, K. Straubergs50, H. Biezais51, varam pievienoties M. Blankas secinājumam, ka vācu okupācijas augstskolu politikā Baltijā tika sasniegts zināms kompromiss starp “tuvākajiem mērķiem” un “gala mērķiem”, t.i., starp Rīgas universitātes (Universität zu Riga) pakļaušanu okupācijas varai, saglabājot tajā pārsvarā līdzšinējo latviešu mācībspēku korpusu, un starp vācu universitātes (vai tehniskas universitātes) izveidošanas perspektīvu Rīgā tālākā nākotnē. Turklāt izšķirīga loma šajos izlīguma procesos bija universitātes rektoram, vāciešiem draudzīgajam ķīmijas profesoram Mārtiņam Prīmanim, kurš 1941. gadu pašā nogalē bija atgriezies no Vācijas un kuru okupācijas varas iestādes (Latvijas ģenerālkomisārs O. H. Drekslers) atzina par vienīgo pagaidu latviešu universitātes pārstāvi, ar kuru drīkstētu oficiāli kontaktēt okupācijas vara.52 M. Prīmanis (arī kā hitleriešu ieceltās pašpārvaldes izglītības un kultūras ģenerāldirektors kopš 1942. gada) neapšaubāmi bija kolaboracionists, uz kuru gulstas daļa atbildības par latviešu studentu piespiedu iesaukšanu SS ieroču leģionā 1943. gadā, taču tieši viņam ļoti lielā mērā jāpateicas arī par universitātes darbības relatīvu noregulēšanu sarežģītajos apstākļos, tādēļ viņa darbība šajos gados vērtējama daudzšķautņaini, ievērojot sarežģīto situāciju.53

Tālu ejoša piekāpšanās vācu okupācijas varas prasībām bija tā cena, ko maksāja Rīgas universitāte un rektors M. Prīmanis par iespēju turpināt universitātes darbību un paglābt no tiešām represijām vairumu universitātes akadēmiskā personāla. Atšķirībā no Viļņas, Prāgas vai Varšavas universitātēm LU netika slēgta (Viļņas universitāti un Lietuvas ZA slēdza pēc tam, kad Lietuvā atteicās izsludināt nacistu iecerēto lietuviešu jaunatnes mobilizāciju SS ieroču leģionā, kāds Lietuvā vispār netika izveidots).

Latvijā jau 1941. gada jūlija pirmajās dienās Universitāte pirmspadomju laika prorektora prof. K. Strauberga vadībā bija de facto atjaunojusi savu darbību, atzīstot, ka Universitāte pārvaldāma saskaņā ar 1923. gada Satversmi. Mācībspēku un studentu sastāvs pamatos palika iepriekšējais. Laika gaitā tika panākts kompromiss ar vācu okupācijas varas iestādēm par fakultāšu (izņemot teoloģijas fakultātes) darbības atjaunošanu saskaņā ar šiem principiem. Tiesa, Latvijas Universitātei tika atņemts tās nosaukums, tā tagad saucās “Universität zu Riga”. Labvēlīgāk procesi raisījās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, kuru turpināja vadīt rektors prof. P. Kvelde. No darba Universitātē atlaida vadošos latviešu vēsturniekus, taču Latvijas vēstures institūts daļēji turpināja savu darbību kā Vēstures krātuve ar prof. A. Švābi priekšgalā, kaut arī tā uzdevumi, saprotams, bija formulēti pavisam citi nekā Ulmaņa gados vai īslaicīgajā padomju okupācijas laikā un pētījumi bija jāveic pēc okupācijas varas iestāžu diktāta. Vēstures kursus universitātē hitleriskā režīma garā jau 1943. gadā lasīja no Vācijas atsūtītie lektori. Toties daudzi eksakto zinātņu pārstāvji – latvieši bija iesaistījušies “totālā kara” veicināšanai veicamajos pētnieciskajos darbos, kā to pieprasīja okupācijas varas militārās un civilās iestādes, no universitātē 1942. gadā veicamajiem 434 pētījumiem 109 tika atzīti par karalaika apstākļiem nozīmīgiem.54 To skaitā redzamāko vietu ieņem M. E. Straumaņa pētījumi par metālu šķīšanu skābēs un bāzēs. Latvijas Universitātes pastāvēšanas perspektīvas pēc Hitlera “galīgās uzvaras” tomēr šķiet visai problemātiskas – nacistu galamērķis, saprotams, bija Latvijas un tās zinātnes iznīcināšana, latviešu akadēmiskās un zinātniskās inteliģences pārvietošana ārpus Latvijas, galvenokārt uz iekarotajiem Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas apgabaliem.

Vācu okupācijas laikā, protams, turpinājās arī tiešas represijas pret Latvijas zinātni un zinātniekiem, tikai tās nu veica cita okupācijas vara, citās saturiskās formās un ar citu motivāciju. Skaitliski rēķinot, šajās represijās visumā cieta ne mazāk dažādu tautību Latvijas zinātnieku kā pirmajā padomju gadā, tagad tie bija galvenokārt kreisi noskaņoti vai ebrejiskas izcelsmes akadēmiski cilvēki. Aktīvākie padomju varas darbinieki no zinātnieku vidus, kā prof. A. Kirhenšteins, prof. V. Jungs, doc. K. Karlsons u.c., arī rakstnieks un literatūrzinātnieks Andrejs Upīts jau kara darbības sākumā bija evakuējušies uz Krieviju un no tiešām vācu represijām necieta. Viņi, tāpat kā Maskavā esošais biškopis doc. P. Rizga, tika izslēgti no LU un JLA mācībspēku saraksta. Rīgā palikušie profesori P. Galenieks, Arv. Kalniņš, I. Robežniece, J. Liniņš, B. Ogriņš u.c. tika arestēti, nokļuva Rīgas Centrālcietumā vai Salaspils koncentrācijas nometnē. Ķīmijas docentu B. Ogriņu (kurš padomju laikā bija bijis arī Nodokļu departamenta un Muitas departamenta direktors un Vietējās rūpniecības tautas komisāra vietnieks) drīz nošāva. Nošāva arī padomju laika Vēstures institūta direktoru, kreisi noskaņoto skolu darbinieku Jāni Liekni, kurš bija sagatavojis izdošanai Manaseina revīzijas materiālus (vēlāk tos izdeva A. Drīzuļa redakcijā), nošāva vēsturnieku J. Āberbergu (Augškalnu). Vairākus mēnešus cietumā pavadīja literatūrzinātnieks Rūdolfs Egle, A. Upīša līdzgaitnieks, vēlāk profesors. Šajās lietās nepievilcīga loma bija arī kolēģu denunciācijām. Tā Jelgavas avīze “Nacionālā Zemgale” (1941. g. 31. jūlijā, Nr. 22) rakstā “Lauksaimniecības akadēmijā vairs nebūs žīdu” atzīmē, ka Arvīds Kalniņš ir jāatbrīvo no darba kā “komunistisks profesors”, kaut arī minētais mežzinātnieks Komunistiskās partijas biedrs nav bijis un vācieši viņam inkriminēja ne tik daudz darbību 1940.–1941. gadā, cik aktīvu līdzdalību muižu atsavināšanā bez atlīdzības LR agrārreformas gaitā 20. gadu sākumā.55 A. Kalniņš pavadīja Rīgas Centrālcietumā apmēram astoņus mēnešus (arestēts tika arī viņa sievastēvs mežkopis G. Ter–Kazarovs, kurš cietumā mira), pēc atbrīvošanas viņš strādāja par konsultantu Saimnieciskās racionalizācijas institūtā, sacerēja grāmatu “Med-niecība” (1943), kurā izcēla arī hitleriskās Vācijas medniecības un mežu goda patrona H. Gēringa nopelnus šajā jomā. Prof. Pauls Galenieks tika apcietināts un pusotru gadu noturēts Centrālcietumā un Salaspils koncentrācijas nometnē, pēc tam vēl pusotru gadu atradās policijas uzraudzībā savās lauku mājās (Baldones “Rozītēs”). Sākoties jauniem arestiem, P. Galenieks iebēdzis mežos, kur organizējis partizānu grupu, kas esot sadarbojusies ar Sarkanarmijas izlūku vienībām vācu armijas aizmugurē. 1944. gada septembrī Galenieks kopā ar savas grupas septiņiem vīriem pārgājis fronti, nonākot 43. Latviešu strēlnieku gvardes divīzijā, pēc tam 20. oktobrī atgriezies Rīgā, Latvijas Valsts universitātē.56 Irina Robežniece par sadarbību ar profesoru A. Kirhenšteinu 11 mēnešus noturēta Termiņcietumā, apcietinājums iedragāja viņas veselību.57

Medicīnas fakultātē privātdocentu Verneru Krauli no darba fakultātē atstādināja uz visiem laikiem, privātdocentu K. Apini – uz vienu gadu, lai pēc tam lemtu no jauna, kamēr fakultātes vadībā krievu laikā iesaistītajiem Dr. P. Vegeram un J. Eglītim ļāva turpināt darbu fakultātē.58 Tautsaimniecības un tiesību fakultāte, apspriežot doc. B. Ābera un asist. F. Mētras rīcību 1940.–1941. gadā, atstāja viņus amatos, tāpat kā Ķīmijas fakultātē amatā atstāja privātdocentu Br. Jirgensonu (anulējot gan viņa ievēlēšanu par profesoru), pret kuru ar nekrietnu denunciāciju bija vērsies prof. A. Liepiņš.59 Privātdocents A. Bieziņš Medicīnas fakultātē arī 1942. gada maijā tika no darba atbrīvots (autortiesību strīda dēļ ar vācbaltiešu kolēģi Dr. R. Girgensonu)60, taču tā jau bija cita, ētiskas kategorijas problēma. Atbrīvots no darba universitātē tika arī privātdocents Z. Ligers, etnogrāfs.

Bet represijas neskāra profesoru Pauli Lejiņu, kuru vācu laikā atjaunoti apstiprināja par LU Veterinārmedicīnas fakultātes štata profesoru un fakultātes saimniecības “Rāmava” vadītāju.61 Un cieta dažkārt arī no politikas tālu stāvoši akadēmiskās inteliģences pārstāvji, kā medicīnas fakultātes profesors un Valsts klīniskās slimnīcas (tag. P. Stradiņa universitātes klīniskā slimnīca) direktors Pauls Stradiņš, kuram uz latviešu kolēģu denunciācijas pamata inkriminēja ievainotu ebreju un sarkanarmiešu turēšanu viņa vadītās slimnīcas palātās. Pēc trim Rīgas Centrālcietumā pavadītām dienām 1941. gada jūlijā P. Stradiņu uz citu kolēģu – latviešu mediķu – galvojumu pamata atbrīvoja vācieši. Fakultātes sēdē kolēģi atzina viņa darbību padomju laikā par tādu, kas nepelna pārmetumus, taču par slimnīcas medicīnisko direktoru nozīmēja prof. J. Šulcu. P. Stradiņu 1943. gadā atbrīvoja arī no Vēža slimnīcas vadības, jo tur bija pārvesti vairāki iznīcībai lemti psihiatrisko dziedinātavu pacienti.62 Vēl nopietnāk garā vājo pacientu glābšanu pārmeta pazīstamajam psihiatrijas profesoram Hermanim Budulim.63

No darba Rīgas radio atlaida pazīstamo radioinženieri – “Latvijas radiotēvu” Jāni Linteru, kuru gestapovieši pat nostādīja pie sienas nošaušanai. J. Linters pārcēlās darbā uz Berķenes skolu; Rīgas radiofonā viņu vairs nepieņēma arī padomju laikā pēc 1944. gada.64

Hitleriešu represijās cieta arī ļoti daudzi kreisi noskaņoti studenti, starp kuriem skaitā minams vēlāk pazīstamais rakstnieks un kultūrzinātnieks, LZA goda loceklis Miervaldis Birze, kas no 1941. līdz 1945. gadam izgāja cauri Valmieras, Salaspils, Neiengammes, Būhenvaldes un citām hitleriešu koncentrācijas nometnēm un vēlāk savos daiļdarbos aprakstīja tur pieredzētās drausmas.65 M. Birze atainoja arī sava studiju biedra Viktora Krūtaiņa un Paula Bāliņa likteņgaitas stāstā “Visiem dārzā rozes ziedi”.66 Viktora Krūtaiņa Vilmas Brūklenes dēļ nacisti īslaicīgi arestēja arī pazīstamo kultūrfilozofu Konstantīnu Raudivi.67 Arestēts tika arī Br. Kalniņš, kas 1940.–1941. gadā bija darbojies LVU kā tiesībzinātņu, PSRS konstitūcijas docētājs, pazīstams LSDSP līderis. Daudzos gadījumos diemžēl plauka denunciācijas, un pat vācu ierēdnis mediķis H. Marnics rakstīja, ka bijis spiests apvaldīt dažus ekstrēmi noskaņotus latviešu darbiniekus viņu atriebības kārē.68

 

Turpmāk — vēl

44 LVA, 1340. f., 1. apr., 8. l., 10., 28., 86. lp. (1941. g. 7. febr., 21. febr., 22. marta pavēles Nr. 18., 25., 49).

45 Hitler A. Mein Kampf. M?nchen, 1942, S. 372, S. 742; Rausching H. Gespräche mit Hitler. 4. Aufl. 1950, Z?rich, Wien, New York; Strods H. Zem melnbrūnā zobena. Rīga, Zvaigzne, 1994, 154 lpp. Ā. Hitlera iespējamo politiku pret Latviju ar precīziem citātiem no “Mein Kampf” jau 1933. gadā tālredzīgi analizējis pazīstamais rakstnieks Aleksandrs Grīns (A. Grīns. Hitlers un mēs // Universitas, 1933, Nr.6, 1. apr., 83.–85. lpp.). Būtībā tur paredzēta arī tā Ostlandes augstskolu politika, ko centās veidot A. Rozenbergs, E. Špors, E. Trampedahs u.c. vācu okupācijas laikā. Bet rakstnieku un kultūrvēsturnieku A. Grīnu deportēja komunistiskais režīms 1941. g. 14. jūnijā!

46 Kangeris K. Nacionālsociālistiskās Vācijas plānotā represīvā politika pret latviešu inteliģenci 1941. un 1942. gadā // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā. LVK 2000. gada pētījumi. LVK raksti. 3. sēj., 2001, Rīga, LVIA, 240.–261. lpp.

47 Blank M. Nazionalsozialistische Hochschulpolitik in Riga (1941 bis 1944). Konzeption und Realität eines Bereiches deutscher Besatzungspolitik. 1991, L?neburg, Verlag Norddeutsches Kulturwerk, 116 S. Minēts S. 17.

48 Blank M. S. 18. Grāmatā samērā sīki iztirzāts A. Rozenberga personiskā pilnvarotā augstskolu jaunorganizācijas lietās prof. E. Špora plāns, saskaņā ar kuru 1943. gada sākumā bija paredzēts atvērt “Ostlandes universitāti” Tartu un veidot citas, profesionāli profilētas augstskolas Rīgā, Kauņā, Jelgavā.

49 Citētā M. Blanka grāmata iespiesta kā vēstures studiju nobeiguma darbs Berlīnes Brīvajā universitātē, Austrumeiropas institūtā un vēlāk izdota Līneburgas Ziemeļaustrumu vācu kultūras institūtā. Grāmata balstās uz plašiem vācu arhīvu materiāliem.

50 Straubergs K. Latvijas Universitāte 2. pasaules kara laikā. Prorektora atmiņas // Universitas, 1963, 12. nr., 12.–14. lpp.

51 Biezais H. Sarežģījumi Rīgas Universitātē (LU) 1941–1944.g. // Akadēmiskā Dzīve, 1986, 28. nr., 24.–32. lpp.

52 Vēliņš J. Mana Gaismas pils. Atmiņas. Sidneja, 1988, 55 lpp.

53 Stegmann Kurt. Die Hochschulen im Ostland zwischen Gestern und Morgen. Riga, 1943.

54 Prīmanis M. Kriegsaufgaben der Wissenschaft // Ostland – Monatschrift des Reichskommissars f?r das Ostland. 1943, Nr. 12, Juni, S. 3.–4.

55 LVVA, 7427. f., 13. apr., 739 l., 160 lp. (22.,69. lp.) [A. Kalniņa personas lieta] Arvīds Kalniņš dzīvē un darbā. Rīga, Zinātne, 1992, 319 lpp.(22., 23., 240., 241. lpp.); Stradiņš J. Profesors Arvīds Kalniņš zinātnē un Latvijas sabiedriskajā dzīvē // Latvijas Ķīmijas Žurnāls, 1994, 5. nr., 632.–635. lpp.

56 LVVA, 7427. f., 13. apr., 2046. l., 167 lp. [P. Galenieka personas lieta].

57 LVVA, 7427. f., 13. apr., 1461. l., 117 lp. (29., 30., 40. lp.) [I. Robežnieces personas lieta]. Arestējot gāja bojā I. Robežnieces aizstāvēšanai sagatavotais doktora disertācijas manuskripts (viņa bija strādājusi ārzemēs divu Nobela prēmijas laureātu vadībā), pēc cietuma krasi vājinājās zinātnieces redze.

58 LVVA, 7427. f., 7. apr., 4. l., 10. lp. (1941. g. 2. sept. protokols).

59 LVVA, 7427. f., 7. apr., 4. l., 11. lp. (1941. g. 2. sept. protokols).

60 Vīksna A., Platkājis E. Zelta skalpelis. Profesora Aleksandra Bieziņa dzīve un darbs. Rīga, Zvaigzne, 1980, 198 lpp. [par minēto epizodi – 84. lpp.]; LVVA, 7427. f., 7. apr., 4. l., 79. lp.

61 Paulis Lejiņš dzīvē un darbā. Rīga, Zinātne, 1983. 278 lpp.; LVVA, 7427.f., 13. apr., 1001. l., 6.–7. lp. [Prof. Paula Lejiņa personas lieta]. 2003. gada 29. oktobrī P. Lejiņam pie nama Alberta ielā 4, kur viņš dzīvojis mūža pēdējo posmu, LZA atklāja piemiņas plāksni; šis akts notika pēc nelielas diskusijas Rīgas pils. domes Pieminekļu padomē un LZA Senāta sēdē (2003) par Pauļa Lejiņa nostāju 1940.–1941. g. un viņa darbības izvērtējumu LPSR ZA prezidenta amatā.

62 Stradiņš J., Arons K.Ē., Vīksna A. Tāds bija mūsu laiks. Rīga, Sprīdītis, 1996. (Stradiņš J. Pauls Stradiņš hitleriskās okupācijas laikā: 97.–124. lpp.); Āboliņš J. Rīgas pilsētas 2. slimnīca un tās darbinieki // Latvijas Ārsts, 1995, 2.nr., 9.–10. lpp.

63 Profesors Hermanis Buduls. Bibliogrāfisks rādītājs. Sast. A. Vīksna. Rīga, 2002. 45 lpp. (cit. – 12. lpp.); Buduls H. Cilvēks dzīves spogulī. Stokholma, Daugava, 1954, 239 lpp.; Vīksne R. Garīgi slimo iznīcināšana Latvijā nacistiskās okupācijas laikā // Latvijas Vēstures komisijas Raksti, 8. sēj. Rīga, 2003, 334.–341. lpp.

64 Latvijas radiofona pamatlicējs Jānis Linters. Lattelekom [Rīga, 1999]. 16 lpp.

65 Sokolova I. Miervaldis Birze. Mozaika. Rīga, Zinātne, 2001, 210 lpp.

66 Birze M. Visiem rozes dārzā ziedi... Rīga, Liesma, 1958, 172 lpp.

67 Mauriņa Z. Dzelzs aizbīdņi lūst. Rīga, Daugava, 1998, 491 lpp. (par K. Raudives apcietinājumu: 209.–232. lpp.).

68 Marnitz H. Nordlicht ?ber D?na: Kritische Betrachtungen und Erinnerungen an die deutsche Besatzungszeit in Lettland 1941–1943. Michelstadt, 1991, S. 28.–29.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!