Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Pēteris Juraševskis. Vienīgās Demokrātiskā centra valdības vadītājs

Nobeigums.

Sākums “LV” Nr.173, 9.12.2003.

Gādājot par Latvijas bruņoto spēku nostiprināšanu, Kara ministrija izstrādāja jaunu kara disciplīnas reglamentu, kuru noteikumu veidā un 81. panta kārtībā pieņēma valdība. P.Juraševskis un kara ministrs E.Kalniņš tos parakstīja 1928. gada 7. augustā. Šī normatīvā akta 1. punktā bija sacīts:

“Kara disciplīna ir armijā pastāvošās, uz kara likumiem, reglamentiem, priekšnieku pavēlēm un rīkojumiem dibinātās kārtības pilnīga un neatlaidīga ievērošana.

Viņa ir tas spēks, kas dod armijai iespēju vienotā darbībā sekmīgi izpildīt savu vadoņu gribu Latvijas Republikas aizsardzības labā.

Lai to sasniegtu, kara disciplīna uzliek par pienākumu pareizi un bez pretrunas izpildīt priekšnieku pavēles, stingri ievērot militārās pieklājības noteikumus, uzturēt kārtību uzticētā vienībā, apzinīgi pildīt dienesta pienākumus un neatstāt bez soda pārkāpumus un nolaidības.

Ar pavēli priekšnieks var uzdot tikai tādu rīcību, kuru viņam tiesības prasīt, izpildot savus dienesta pienākumus.”

Likums noteica, ka sacelšanās, atklātas nepaklausības vai sabiedriskā miera traucēšanas gadījumā priekšniekam pienākas piespiest paklausīt, ja tas nav panākams citiem līdzekļiem, ar spēku vai ieročiem. Šajos gadījumos katram karavīram jāpabalsta priekšnieka rīcība.

Kara disciplīnas reglaments paredzēja ne tikai sodus, bet arī apbalvojumus, lai veicinātu centību, labu uzvešanos un pamudinātu uz sacensību. Apbalvojumi bija šādi:

— pateicība un uzslava mutiski, rakstiski, ierindas priekšā un pavēlē; apbalvojuma atvaļinājums;

— apbalvojumi ar dažādām nozīmēm, balvām;

— iecelšana augstākā amatā;

— paaugstinājums vai priekšā stādījums paaugstināšanai nākošā dienesta pakāpē;

— priekšā stādījums apbalvošanai ar ordeņiem, goda zīmēm un medaļām;

— apliecība par centību un teicamu uzvešanos armijā.

Cik apbalvojumu, tik arī sodu bija paredzēti kareivjiem un dižkareivjiem;

— rājiens;

— norīkojums uz darbiem vai dienestā ārpus kārtas līdz trim reizēm;

— aizliegums atstāt norādīto vienības novietojuma rajonu (kuģi) līdz 15 diennaktīm;

— arests līdz 15 diennaktīm;

— stingrs arests līdz 15 diennaktīm;

— dižkareivjiem — degradēšana par kareivi.

Virsniekiem, kā jau komandieriem, pienācās par vienu sodu mazāk:

— rājiens;

— arests līdz 15 diennaktīm;

— stingrs arests līdz 15 diennaktīm;

— atcelšana no amata;

— atvaļināšana no aktīvā dienesta.

Lai sagatavotu teicami kvalificētus augstākos virsniekus nacionālajai armijai, premjerministrs un kara ministrs 1928. gada 24. oktobrī parakstīja kabinetā apstiprinātos noteikumus par augstākajiem militārajiem kursiem. Tie dalījās kara akadēmiskajos un kara politehniskajos kursos. Uzdevums bija viens: dot virsniekiem augstāko militāro izglītību. Akadēmiskajos kursos vajadzēja mācīties divus gadus un 3 mēnešus, politehniskajos kursos — tikpat ilgi, cik LU attiecīgajā fakultātē.

Valsts pirmās lielās jubilejas sakarā valdība 81. panta kārtībā 1928. gada 12. jūlijā apstiprināja noteikumus par Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu. Šo apbalvojumu piešķīra: 1) karavīriem, kas no1918. gada 18. novembra līdz 1920. gada 11. augustam kalpojuši Latvijas armijā, 2) ārzemju karavīriem, kas šajā laikā piedalījušies Latvijas atbrīvošanas cīņās, un 3) atsevišķiem Latvijas pilsoņiem, kas sekmējuši un pabalstījuši armiju atbrīvošanas cīņās.

Rūpējoties par Latvijas brīvības cīnītājiem, P.Juraševska valdība izstrādāja likumu par zemes piešķiršanu viņiem, kuru Saeima apstiprināja 1928. gada 18. maijā un Valsts prezidents publiskoja jau pēc nedēļas.

Atšķirībā no agrārās reformas likuma IV daļas “Valsts zemes fonda izlietošana”, kuru Satversmes sapulce bija pieņēmusi 1920. gadā, jaunais likums deva tiesības ārpus vispārējās kārtības saņemt vēl brīvo fonda zemi arī tiem Latvijas pilsoņiem, kas no 1897. gada līdz 1918. gada 18. novembrim bija piedalījušies cīņās par demokrātisku republiku pret Krievijas patvaldību vai Vācijas okupācijas varu, ja viņi šīs rīcības dēļ bija cietuši no policijas, soda ekspedīcijām vai tiesas iestādēm. Tāpat Latvijas armijas karavīriem tika pielīdzināti latviešu strēlnieku pulku karavīri, kas šajos pulkos bija iestājušies līdz 1917. gada 1. septembrim. Pārējiem zemes pieprasītājiem tās piešķiršana tika pārtraukta līdz 1929. gada 1. maijam, bet jau 1929. gada 7. maijā likuma termiņu pagarināja līdz 1930. gada 1. janvārim.

Realizējot kabineta deklarācijas ārpolitikas sadaļu, P.Juraševska valdība 1928. gadā parakstīja 14 bilaterālus vai starptautiskus līgumus. To vidū pats svarīgākais neapšaubāmi bija draudzības, tirdzniecības un konsulāro tiesību līgums ar ASV, kuru 1928. gada 20. aprīlī parakstīja ārlietu ministrs A.Balodis un amerikāņu sūtnis Baltijas valstīs F.Kolmans.

Vienošanās sastāvēja no 31 panta. Citēsim 1. panta pirmo rindkopu pilnībā.

“Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņiem ir atļauts iebraukt, ceļot un uzturēties otras līgumslēdzējas puses teritorijās; tie bauda apziņas un ticības brīvību, tiem ir atļauts nodoties visādiem zinātniskiem, reliģiskiem, labdarības un tirdzniecības darbiem bez jebkādiem traucējumiem, nodoties visāda veida tirdznieciskai darbībai, ko neaizliedz vietējie likumi; nodoties ikkurai tirdzniecībai, amatam, ražojošai rūpniecībai un profesijai, kas nav rezervēti vienīgi pašu valsts pilsoņiem; turēt īpašumā, celt vai īrēt un ieņemt piemērotas ēkas, kā arī nomāt (nepirkt! — R.T.) zemi dzīvošanai, zinātniskām, reliģiskām, labdarības, rūpniecības, tirdzniecības un apbedīšanas vajadzībām; nodarbināt pēc savas izvēles aģentus un vispār darīt visu, kas vajadzīgs vai nepieciešams, lai baudītu ikvienu no augšā minētām priekšrocībām uz tādiem pašiem noteikumiem, kā to bauda pašu valsts pilsoņi vai tādas valsts pilsoņi, kurai uz priekšu piešķirs vislielāko labvēlību, padodoties visiem pienācīgi nodibinātiem likumiem un noteikumiem.”

Atzīmēsim būtiskāko pārējos līguma pantos. Starpvalstu vienošanās bija noteikts, ka

— augstās līgumslēdzējas puses pilsoņiem ir pilnas tiesības rīkoties ar savu personīgu visāda veida īpašumu otras puses teritorijās, ar testamentu, dāvinājumu vai citādi;

— kara gadījumā starp vienu no līgumslēdzējām pusēm un kādu trešo valsti šī puse var iesaukt piespiedu kara dienestā otras puses pilsoņus, kas pastāvīgi uzturas viņas teritorijās;

— starp abu pušu teritorijām pastāv tirdzniecības un kuģniecības brīvība, katras puses pilsoņiem ir tiesības brīvi iebraukt ar saviem kuģiem un kravām visās ostās un ūdeņos, kas atrodas otras puses robežās;

— katras puses pilsoņi un preces bauda otras puses teritorijās attiecībā uz iekšzemes nodokļiem, tranzītnodokļiem, noliktavu nodevām un citiem atvieglojumiem, kā arī uz atmaksājamo muitas nodokļu un prēmiju summām tās pašas tiesības kā pašu valsts pilsoņi un preces;

— abu pušu teritorijās, ieskaitot tirdzniecības ūdeņus, pa starptautiskam tranzītam vislabāk piemērotiem ceļiem, pa dzelzceļiem, kuģojamiem ūdensceļiem un kanāliem, izņemot Panamas kanālu un ūdens ceļus un kanālus, kas sastāda starptautiskās robežas, pastāv pilnīga tranzītkustības brīvība personām un precēm, kas nāk, dodas vai iet caur otras puses teritorijām, izņemot personām, kurām iebraukšana viņas teritorijās aizliegta, un precēm, kuru ievešana aizliegta likumos vai rīkojumos;

— līgums paliek spēkā 10 gadus, skaitot no ratifikācijas dokumentu apmaiņas dienas;

— ja viena gada laikā pirms 10 gadu notecēšanas neviena puse nepaziņo otrai par nodomu kādu no šī līguma pantiem grozīt, mainīt vai izlaist vai nepaziņo par šī līguma izbeigšanu, tad šis līgums paliek spēkā pēc augšā minētā laika notecēšanas vēl vienu gadu.

Likumu par līguma starp Latviju un ASV ratificēšanu 2. Saeima apsprieda IX sesijas 20. sēdē 1928. gada 6. jūnijā. Tirdzniecības un rūpniecības komisijas vārdā referēja sociāldemokrāts R.Dukurs. Viņš atzīmēja, ka šis akts komisijā pieņemts bez iebildumiem. Tālāk runātājs minēja īsus datus par Latvijas un ASV tirdznieciskajām attiecībām. Latvijas eksports pāri okeānam 1927. gadā bija vairāk nekā 4 milj. latu liels, turpretim imports — vairāk nekā 16 milj. latu liels. Uz ASV eksportēja galvenokārt nemītas jēlādas, no turienes precēm pirmo vietu ieņēma petroleja, benzīns, kvieši, daļēji rudzi, kā arī diezgan plašos apmēros lauksaimniecības mašīnas, pirmām kārtām kuļmašīnas.

Saeimas ārlietu komisijas vārdā runāja zemsavietis K.Ulmanis. Viņš bija ļoti lakonisks. Izteicies “par” līgumu, referents lūdza augsto namu pieņemt to steidzamības kārtā. Tā arī notika. Pēc līguma apspriešanas pa pantiem, kuras laikā deputātiem iebildumu nebija, Saeima vienbalsīgi ratificēja līgumu.

Latvijas un ASV tirdzniecību negatīvi ietekmēja partneru lielais attālums un transporta grūtības. Latvijas biznesmeņu vājās zināšanas par Amerikas tirgu un viņu nepietiekamā aktivitāte, amerikāņu tarifa barjeras, visai ierobežotie preču kontingenti, kam bija noieta iespējas aizokeāna tirgū, un zemās cenas, kā arī kapitālu trūkums apgrūtināja eksportu uz ASV. Stāvoklis pamazām tomēr uzlabojās.

Kad P.Juraševska valdība bija nostrādājusi aptuveni astoņus mēnešus, tās vadītājs publicēja savas partijas avīzē “Centra Balss” 1928. gada 5. un 13. oktobra numurā apjomīgu rakstu “Mūsu darbs” — sava veida atskaiti par šajā laikā padarīto.

Publikācija, protams, sākās ar apgalvojumu, ka “iepriekšējā kreisā valdība atstāja samērā smagu mantojumu”. Turpretim jaunais kabinets “deklarācijā nosprauda plašus mērķus”. P.Juraševskis uzsvēra, ka pirmo reizi valsts pastāvēšanas vēsturē Saeima valsts budžetu pieņēma laikā. To izdevās sabalansēt, nepārsniedzot iepriekšējo gadu robežas. Kabinets sakārtoja naudas un kredītu tirgu, pazeminot procentu normu kā privātās, tā valsts finanšu iestādēs. Aizdevumu procenti ir samazināti līdz 12%. Valdība ir aizstāvējusi noguldītāju intereses, likvidējot bankrotējušās kredītiestādes. Tas “līdz zināmam mēram izdevies”. Valsts zemes un valsts hipotēku bankā procentu norma ilgtermiņa aizdevumiem samazināta caurmērā par 2%. Valdība sākusi strādāt pie īstermiņa lauksaimniecības kredītu pārvešanas uz valsts kredītiestādēm, pārvēršot tos par ilgtermiņa aizdevumiem.

Ārējās tirdzniecības bilance 1928. gada pirmajā pusē, atzīmēja P.Juraševskis, bija labvēlīgāka nekā visos iepriekšējos gados. Ievērojami uzlabojies Latvijas Valsts bankas stāvoklis. Tās rīcībā esošās ārzemju valūtas rezerves sasniegušas rekorda skaitli. Atjaunojusies ārzemju privātkapitāla ieplūšana Latvijas privātsaimniecībā, kas liecina par valsts ārpolitiskā prestiža nostiprināšanos. Pieaug noguldījumi kredītiestādēs.

Sociālās politikas laukā, norādīja premjerministrs, realizētas svarīgas reformas, kas interesē lauku iedzīvotājus. Saeimā pieņemts viņu ārstēšanas likums, un valdība sper attiecīgus soļus tā izpildei. Izdots sociālās apgādības likums. 1928. gada maijā valdība paaugstināja pensijas kara invalīdiem apmēram par 17%, un Saeima piešķīra šīm vajadzībām nepieciešamos līdzekļus. Pieņemts īpašs kara invalīdu ārstēšanas likums.

P.Juraševskis beidza rakstu ar pašpārliecinātu apgalvojumu: “Valdība var ar gandarījumu atskatīties uz veikto darbu, jo tā ir pilnos apmēros veikusi to, ko solījusi.”

Laikam jau tā tomēr nebija, jo pēc 3. Saeimas ievēlēšanas 1928. gada rudenī Valsts prezidents G.Zemgals vairs neuzticēja valdības sastādīšanu P.Juraševskim, bet gan Zemnieku savienības politiķim Hugo Celmiņam. Bet par to jau tiku rakstījis “Latvijas Vēstneša” šā gada laidienos.

Marģeris Skujenieks. Otrreiz valdības vadītājs

Latvijas balsstiesīgie pilsoņi 1931. gada oktobrī atkal devās pie balsošanas urnām, lai ievēlētu 4.Saeimu, kura 15. maija puča dēļ pirms kara diemžēl palika pēdējā. Tās pirmajā sēdē 3. novembrī parlamenta sekretārs Ādolfs Bļodnieks nolasīja šādu premjerministra Kārļa Ulmaņa rakstu:

“Augsti godātais priekšsēdētāja kungs!

Pagodinos paziņot Jums, augsti godātais priekšsēdētāja kungs, ka sakarā ar trešās Saeimas pilnvaru izbeigšanos, uz kuras vairākumu atbalstījās līdzšinējais Ministru kabinets, es līdz ar Kabineta locekļiem nolieku savas pilnvaras.”

Lasījumu papildināja sauciens no kreisās puses: “Vieglas smiltis!” Tas skanēja gandrīz vai pravietiski, jo Valsts prezidents Alberts Kviesis vairs neuzticēja sastādīt valdību Zemnieku savienībai, kurai 16 deputātu vietā bija palikuši tikai 14 mandāti, bet bijušajam sociāldemokrātam maziniekam, tagad Progresīvās apvienības līderim, pieredzējušajam politiķim M. Skujeniekam, kas jau bija vadījis vienu kabinetu.

Viņam vajadzēja mēnesi, lai izraudzītos ministrus un tad arī ne visus, iekams Ā. Bļodnieks varēja nolasīt Saeimas I sesijas 10.sēdē 1931. gada 4. decembrī šādu jaunā Ministru prezidenta rakstu:

“Augsti godātais priekšsēdētāja kungs!

Pagodinos paziņot Jums, augsti godātais priekšsēdētāja kungs, ka, izpildot Valsts Prezidenta uzdevumu, esmu sastādījis Ministru kabinetu sekojošā sastāvā:

ministru prezidents un pagaidu

finanču un iekšlietu ministris

– M. Skujenieks;

kara ministris – ģenerālis J. Balodis;

satiksmes ministris

– inženieris A. Kursītis;

ārlietu ministris – K. Zariņš;

tautas labklājības ministris

– V. Rubulis;

zemkopības ministris – V. Gulbis;

izglītības un pagaidām tieslietu

ministris – A. Ķēniņš.”

Tā bija koalīcijas valdība, kuru jau 11. decembrī papildināja finanšu ministrs G. Zemgals un 1932. gada 23. martā – iekšlietu ministrs J. Kauliņš. A. Ķēniņš visu laiku palika divu portfeļu saimnieks (viņš pēc izglītības bija jurists). Pēc G. Zemgala demisijas 1932. gada 22. martā par tādu kļuva arī pats premjerministrs.

M. Skujenieka valdības deklarācija sākās minorā tonī: “Pēdējos 10 gados mūsu valsts nekad nav atradusies tik grūti atrisināmu uzdevumu priekšā kā tagad. Starptautiskā saimnieciskā krīze ir skārusi mūsu kapitāliem nabago zemi un visās saimnieciskās dzīves nozarēs radījusi smagus satricinājumus. Pirkšanas spējas samazināšanās ārzemēs ir katastrofāli samazinājusi mūsu eksportu (..), apaļos skaitļos par pusi. Valsts iedzīvotāju lielākās daļas ražojumi neatrod pircējus vai arī tos pārdod par nepieredzēti zemām cenām. Tā tas ir ar sviestu, mūsu galveno eksporta preci, bekonu, liniem, kokiem, linsēklām, ādām. Tāpat samazinājušies vai izzuduši galvenie rūpniecības ražojumi starp eksporta precēm (..). Liels skaits fabriku slēgts. Kuģu kustība samazinājusies, frakšu cenas zemas (..). Līdz ar to nemitīgi pieaug bezdarbnieku skaits.”

Lai stāvokli uzlabotu, pēc Ministru prezidenta domām, pirmām kārtām jāpanāk, lai valsts maksāšanas bilance būtu līdzsvarota. Visiem iespējamiem līdzekļiem jāsekmē Latvijas ražojumu eksports. Būs jāsašaurina imports, palielinot muitas likmes. Pilnīgi noslēdzama robeža lauksaimniecības ražojumiem, kuri aizvietojami ar vietējām precēm. Meklējami jauni ienākumu avoti. Pie tādiem pieskaitāmi monopoli un krīzes nodokļi. Valdība likvidēs liekās un paralēlās iestādes un samazinās algas labāk atalgoto valsts darbinieku kategorijām. Lai novērstu saimniecību izūtrupēšanu, zemniekiem daudz maksājumu uz laiku atliekami. Visnopietnākā vērība veltījama bezdarba jautājumam.

Ārpolitikā, deklarēja M. Skujenieks, valdība uzskata par savu nopietnāko uzdevumu atbalstīt un veicināt katru soli, kas sekmē miera nodrošināšanu vispār un Baltijas jūras piekrastē it īpaši. Latvija centīsies izveidot ciešāku saimniecisku sadarbību ar tuvākajiem kaimiņiem.

Ministru prezidents neko neteica par kultūru, izglītību, sociālo politiku (izņemot bezdarbu) u. tml. sfērām. Viņš bija spiests atzīt: “Sašaurināšanas un taupības politika radīs grūtības. No daudza, kas pierasts un šķietami nepieciešams, būs jāatsakās (..). Lietderīgāki tagad atteikties no mazuma, lai tuvākā nākotnē nezaudētu ļoti daudz.”

Kad 20 tautas kalpi bija gan pēluši, gan slavējuši kabineta programmu, notika balsošana. M. Skujenieka valdība saņēma gan tikai 51 balsi. 39 deputāti bija par neuzticības izteikšanu jaunajam kabinetam. Neviens neatturējās.

Valdības pirmā sēde sākās 1931. gada 5. decembrī pulksten 12.50 un ilga tikai desmit minūtes. M. Skujenieks tajā teica:

“Ļoti godāts prezidenta kungs, ļoti godātie ministru, kontroliera un direktora kungs.

Pārņemot šodien valsts izpildu varas vadību no bijušā Ministru kabineta, man jāgriež Jūsu vērība uz tiem ārkārtīgi gŗūtiem darba apstākļiem, kādos mums nāksies strādāt un kuŗi mums visiem jau zināmi. Esmu pārliecināts par Jūsu gatavību darīt visu iespējamo, lai atbildīgo darbu sekmīgi veiktu. Esmu arī pārliecināts, ka visu vajadzīgo mēs nevarēsim padarīt, bet darīsim, cik būs mūsu spēkos. Pateicos līdzšinējam Ministru kabinetam par gŗūto darbu, kas norisinājās apstākļos, kad viegli bij prasības uzstādīt, bet gŗūtāk tās pildīt. Es ceru, ka agrākie Kabineta locekļi neliegs mums savu palīdzīgu roku. Mums jāstrādā ciešā saskaņā plecu pie pleca, lai mūsu pilsoņi varētu droši skatīties nākotnē.

Vēl reiz pateicos prezidentam K. Ulmaņa kungam un visiem bij. Kabineta locekļiem par visu sekmīgi veikto darbu, bet jaunos lūdzu stāties pie saviem uzdevumiem, ziedojot tiem visus savus spēkus un labo gribu.”

Bij. Ministru prezidents K. Ulmanis: “No savas puses apsveicu jauno Ministru prezidentu un Kabineta locekļus un novēlu gŗūtajā darbā gūt vislabākos panākumus. Ja vecajam Kabinetam bija gŗūti, tad jaunajam nebūs vieglāk, varbūt vēl gŗūtāk. Lai Kabineta soļi atrastu vislabāko atbalstu kā Saeimā, tā sabiedrībā. Kas zīmējas uz mani un agrākā Kabineta locekļiem, tad mēs atbalstīsim Kabineta darbību vienmēr un visur, kur to spēsim un kad no mums to prasīs. Ceru, ka gŗūto darbu izdosies veikt ar labiem panākumiem. Vislabākos novēlējumus jaunajam Kabinetam.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1342.l., 201.lp.)

Tās pašas dienas vakarā jaunie ministri devās uz Rīgas pili, kur notika valdības ārkārtas sēde. Vispirms runāja Valsts prezidents Alberts Kviesis. Viņš teica: “Sakarā ar valdības maiņu uzaicināju jaunā kabineta locekļus ar Skujenieka kungu priekšgalā, lai novēlētu labas sekmes turpmākā darbā. Tāpat Ulmaņa kungu, lai izteiktu pateicību par visu to, ko viņa valdība veikusi.

Turpmāk — vēl