Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940 – 1945)

Prof. Jānis Stradiņš, Dr. hist. h.c., Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Nobeigums. Sākums

LV” Nr.172., 5.12.2003.; Nr.173., 9.12.2003.; Nr.174., 10.12.2003.; Nr.175., 11.12.2003.

Par līdzdalību poļu pretestības kustībā Centrālcietumā un vēlāk Štuthofas nometnē 1943. gada februārī nonāca farmācijas studente M. Tarvida–Šimanska, vēlāk LZA goda locekle (sk.69). Vācu okupanti arestēja arī būvinženierijas profesoru Eduardu Ramani, kas drīz pēc tam mira Vācijā.

Vissmagāk no nacistu terora cieta ebreju kolēģi. Jau jūlijā no LU sastāva tika izslēgti visi ebreju tautības studenti un no mācībspēku saraksta svītroti ebreju tautības pasniedzēji. Pēdējo LU sastāvā nebija pārāk daudz, kaut arī studentu ebreju skaits 1940.–1941. gadā LVU bija stipri pieaudzis, līdz 12,6% studentu kopskaita 1941. gada 1. jūlijā70 (tas izskaidrojams ne tikai ar padomju varas īstenoto nacionālo politiku, bet arī tādēļ, ka ebreju tautības studenti kara izraisīšanās dēļ nevarēja studēt ārpus Latvijas ārzemju universitātēs, kā tas notika 20.–30. gados). 1942. gada jūnijā nacistu varas iestādes no katra universitātes darbinieka pieprasīja rakstisku apliecinājumu par savu un ģimenes locekļu “ārisko izcelšanos”71 – šādi dokumenti saglabājušies daudzās personu lietās. Dažiem docētājiem, piemēram, prof. E. Štālbergam, dzīvesbiedres bija ebrejietes.

Vairums izglītoto jauno ebreju, karadarbībai sākoties, devās līdzi Sarkanajai armijai, ne mazums ebreju bija tikuši deportēti 1941. gada jūnijā, bet Latvijā palikušo liktenis bija drausmīgs. Medicīnas fakultāte (kur ebreju asistentu skaits bija vislielākais) 25. jūlija sēdē svītroja no mācībspēku saraksta E. Bagu, B. Ferberu, Š. Hercbergu, Ļ. Hnohu, L. Javorkovski, S. Leizerahu, no profesoru saraksta – izcilo ķirurgu profesoru Vladimiru Mincu.72 Viņa brālis krimināltiesību profesors Pauls Mincs bija ticis deportēts uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā, un pa daļai šī iemesla dēļ Vladimirs Mincs atteicās evakuēties uz Iekškrieviju kopā ar Sarkano armiju. Viņš pieredzēja visas holokausta drausmas Rīgā, un, kad atsacījās piedalīties kāda esesieša ķirurģiskajā operācijā, tika arestēts un nosūtīts uz Štuthofu, Dancigu, vēlāk Būhenvaldi, kur mira bada nāvē 1945. gada februārī. Profesors V. Mincs 1941. gadā organizēja Rīgas geto ambulanci, vēlāk – slimnīcu, kur operēja visnelabvēlīgākos apstākļos, glābjot daudzu dzīvības un palīdzot ar medikamentiem pretošanās kustības dalībniekiem.73

Savukārt cits ebreju izcelsmes LU profesors (gan no kristītiem ebrejiem) Naums Lebedinskis, starptautiski atzīts speciālists zooloģijā un salīdzināmā anatomijā, tika atskaitīts no LU profesoru skaita 1941. gada 2. septembrī sakarā ar viņa nodomu atgriezties Šveicē, no kurienes viņš bija ieradies strādāt LU 1920. gadā74. Universitātes padome atbalstīja prof. N. Lebedinska lūgumu Vācu Rīgas virskomendatūrai izdot viņam un viņa ģimenei atļauju izbraukt uz Šveici, tāpat lūgumu līdz izceļošanas brīdim palikt dzīvoklī Kuldīgas ielā 21, dz. 2. Izceļošanas atļauja caur Vācijas Ārlietu ministriju bija pienākusi 1942. gada martā, taču iepriekšējās dienas rītā pie N. Lebedinska ieradies gestapo ierēdnis ar rīkojumu pārcelties uz geto. Prof. Lebedinskis 1942. gada 27. martā noindēja savu sievu Liju un dēlu Eduardu, noindējās pats.75 Tā traģiski beidzās šī ievērojamā zinātnieka mūžs, par kuru līdz pēdējām nedēļām rūpējās viņa latviešu asistenti (A. Kroģe).76 Cits LU profesors Mečislavs Centneršvērs, starptautiski pazīstams ķīmiķis jau kopš 1930. gada, līdz 1939. gadam strādāja Varšavas universitātē; viņu nogalināja Varšavas dzīvoklī 1944. gadā martā (itin kā laupītāji, bet visai varbūtīgi, ka arī tā bija gestapo akcija).

Rīgā holokausta 1941. gada decembra akcijā Rumbulā gāja bojā viens no izcilākajiem ebreju vēsturniekiem profesors Simons Dubnovs. Viņš 1933. gadā bija pārcēlies uz Rīgu no Berlīnes, pēdējos mūža gados mita Mežaparkā, kur turpināja veidot savu monumentālo desmitsējumu darbu par ebreju vēsturi visā pasaulē.77 1941. gada 5. augustā izrakstīts no mājas grāmatas uz geto78, kur decembra akcijā noslepkavots. Viņam piedēvē slepkavošanas brīdī izsacītos apokrifiskos vārdus “Rakstiet, jūdi, rakstiet!”, noslepkavošanas epizode minēta I. Ērenburga un daudzās citās grāmatās, viņa vārdā nosaukta Rīgas ebreju vidusskola, izveidots viņa simbolisks kaps.

No minētajiem ebreju tautības LU Medicīnas fakultātes asistentiem vēlāk Rīgā atgriezušies un strādājuši zinātnisku darbu prof. Ļ. Hnohs, B. Ferbers, B. Kaplans. No holokausta nāves dramatiskā kārtā izglābušies un pēc kara turpinājuši pētniecisku darbu Latvijā L. Javorkovskis (vēlāk LZA goda loceklis), Dr. V. Goldbergs (nierakmeņu litotripsijas metodes izgudrotājs), arī Dr. B. Press (vēlāk profesors Rīgā, Kurskā, Rietumberlīnē), ķīmiķis Dr. L. Maijs. Interesanta parādība ir Leopolds Danins, zinātnieks bioķīmiķis, kurš 1939. gadā atbēga atpakaļ uz Rīgu no Hitlera Vācijas un izstrādāja te vairākus bioloģiski aktīvus preparātus no asinīm ar imunostimulējošu darbību vēža pacientu ārstēšanai; tas notika sadarbībā ar prof. P. Stradiņu Vēža slimnīcā. Vācu okupācijas laikā L. Danins strādāja okupācijas iestāžu uzdevumā gan ieslodzījumā, gan privātlaboratorijā Rīgā, hitleriešu uzraudzībā veidojot asinspreparātus ievainoto vācu karavīru ārstēšanai. Vēlāk L. Daninu deportēja uz Vāciju, no kurienes pēc kara tas atgriezās Rīgā un mira te 1949. gadā. Daļa L. Danina zinātnisko materiālu un sarakstes (no ieslodzījuma) saglabājušies prof. P. Stradiņa arhīvā79, tie liecina par šī ebreju zinātnieka izmantošanu nacistu vajadzībām ieslodzījuma apstākļos, kas Vācijā arī dažkārt tika praktizēts.

Daudzus ebreju kolēģus no bojāejas paglāba latvieši. Zīmīgs piemērs šajā ziņā bija pazīstamais arhitektūras profesors un “Baņutas” libreta autors (vēlāk Latvijas PSR ZA akadēmiķis) Arturs Krūmiņš, kas, riskējot ar ģimenes locekļu un paša dzīvību, savā dzīvoklī pašā Rīgas centrā Marijas ielā 11 slēpa ebrejus Presus (tēvu un dēlu) no 1941. gada decembra līdz 1944. gada oktobrim (Press jaunākais vēlāk kļuva par medicīnas profesoru un padomju otrajā okupācijā tika arestēts sakarā ar LCP akcijām). Par šo humāno varoņdarbu A. Krūmiņam un viņa piederīgajiem 1985. gada tika piešķirts Jeruzalemes Jadvašema “Pasaules taisnīgā” diploms (pēc nāves)80. Presu ģimenes glābšanas akcijā bija iesaistīts arī cits latviešu arhitekts, vēlāk arī Latvijas PSR ZA akadēmiķis Ernests Štālbergs. Jāpiebilst, ka glābšanas akcijas laikā vācu okupācijas apstākļos Art. Krūmiņš bija LU Arhitektūras fakultātes profesors un dekāns (no šī amata 1940.–1941. g. viņu bija atstādinājis J. Paškevičs!). Citus ebrejus glāba Maskavā mītošās latviešu profesores ķīmiķes Lidijas Liepiņas māsas savā Rīgas dzīvoklī. V. Goldbergu kādu laiku savā dzīvoklī slēpa aktieris Jānis Osis.

Šos momentus jau varētu uzskatīt par latviešu zinātnieku pasīvo pretestību pret vācu okupācijas režīmu, kas izpaudās samērā daudzveidīgās formās, katrā ziņā izteiktāk nekā 1940.–1941. gadā. Spilgtākais intelektuālās elites protests saistās ar Latvijas Centrālās Padomes darbību, ko 1943. gada augustā dibināja un vadīja LU civiltiesību ārkārtas profesors Konstantīns Čakste. LCP darbā bija cieši iesaistīti daudzi LU un JLA mācībspēki un studenti, izšķirīgo lomu te pildīja akadēmiskās vienības “Austrums” (dibinājis J. Čakste Maskavā 1883. gadā kā latviešu studentu organizāciju “Fraternitas Moscoviensis”) aktīvisti – LU studenti un absolventi L. Siliņš, Ž. Epners, J.A. Atvars, J. Sadovskis u.c., kas būtībā veica K. Čakstes galvenos uzdevumus.

Kā liecina L. Siliņš, ierosme šīs pretošanās organizācijas dibināšanai daļēji nāca no Zviedrijas (no bij. Latvijas vēstnieka Zviedrijā V. Salnā un bij. sūtņa Somijā J. Tepfera). Somu zinātnieks arheologs Eriks Lards okupēto Latviju zinātniskos nolūkos apmeklēja 1943. gadā no 26. jūnija līdz 4. jūlijam, un ar viņa starpniecību tika mēģināts nogādāt M. Skujeniekam adresētu dokumentu. Tā kā Skujenieks 1941. gadā bija ticis deportēts, tad E. Lards griezās pie sava paziņas doc. Valda Gintera, Rīgas Vēsturiskā muzeja direktora, ar kura starpniecību tika piesaistīts Pieminekļu valdes direktors V. Tepfers (K. Čakstes svainis). Garākā ziņojumā Somijas ministram A. Varmam E. Lards ziņoja par stāvokli Latvijā, par to, ka te vēl neesot izvērstas nacionālās pretestības kustības, par latviešu un igauņu inteliģentu savstarpējām attieksmēm. L. Siliņš uzskata, ka LCP rudimentāri darbojusies jau agrāk, bet V. Salnā dokuments katalizējis vāciešiem (un boļševikiem) opozicionāro politiķu un inteliģentu aprindu konsolidēšanos.81 Tā notika 1943. gada augustā prof. K. Čakstes un viņa līdzgaitnieku (prof. J. Rancāna, Br. Kalniņa, lektora L. Sējas u.c.) vadībā.

Šī pretošanās kustība sākās ar Hitlera armijas neveiksmēm Austrumu frontē, ar Staļingradu, ar latviešu jauniešu piespiedu mobilizēšanu leģionā (pret ko akadēmiskajā vidē izraisījās protesti), un tieši LU un JLA akadēmiskā vide nokļuva degpunktā. Neskarot še sīkāk LCP problēmu, ko detalizēti pētījuši L. Siliņš82, Dz. Ērglis83 u.c., atzīmēsim, ka K. Čakstes tuvāko līdzgaitnieku vidū bija akadēmisko aprindu pārstāvji A. Aizsilnieks, V. Tepfers, V. Ginters, V. Eihe, A. Teikmanis, ka LCP rosinātās 1944. gada 17. martā 188 deklarācijas parakstītāju skaitā aptuveni viena trešdaļa nāca no Latvijas akadēmisko mācībspēku vidus (t.sk. prof. J. Rancāns, prof. T. Grīnbergs, prof. J. Vārsbergs, prof. P. Kvelde (JLA rektors), prof. A. Teikmanis, prof. M. Eglītis, prof. P. Markus, prof. V. Vītols, ģenerālis V. Tepfers (Pieminekļu valdes priekšsēdētājs), prof. K. Straubergs, Dr. med. A. Bormane, prof. J. Endzelīns, prof. A. Tauriņš, prof. P. Delle, ārk. prof. A. Aizsilnieks, prof. E. Blese, ārk. prof. K. Bērziņš, ārk. prof. K. Čakste, ārk. prof. J. Asars, prof. E. Šīrons, prof. Jāzeps Vītols, prof. P. Jurevičs, prof. Pēteris Mucenieks, prof. V. Skārds, prof. K. Kundziņš, prof. P. Kundziņš, prof. E. Laube, doc. P. Dāvis, prof. K. Ābele, prof. Jēkabs Alksnis, prof. L. Āboliņš, prof. F. Gulbis, prof. P. Sniķers, prof. E. Dārziņš, prof. P. Starcs, doc. A. Alksnis, prof. G. Vanags, prof. A. Ķešāns, prof. E. Zariņš, prof. E. Kalniņš, prof. A. Švābe, prof. J. Kārkliņš, prof. H. Skuja, doc. E. Leimanis, doc. St. Vasiļevskis, doc. K. Princis, doc. A. Veģis, V. Ginters, privātdoc. G. Lukstiņš, prof. L. Bērziņš, Dr. J. Lībietis, prof. A. Ieviņš, ārk. prof. E. Dišlers, Dr. E. Šmits, prof. Kārlis Barons). Šī deklarācija, ko bija paredzēts iesniegt Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģen. R. Bangerskim (bet ko minētais ģenerālis par laimi nepieņēma), prasīja Latvijas Republikas darbības atjaunošanu de facto, balstoties uz 1922. gada Satversmi, sadarbību ar Igauniju un Lietuvu, nākotnē veidojot Baltijas konfederāciju.84 Deklarāciju šifrētā veidā nosūtīja uz Zviedriju, nodeva vēstniekam V. Salnajam un ar pēdējā starpniecību rietumvalstīm. Pati deklarācija tapusi lielā mērā Jelgavā pēc JLA mācībspēku un tuvumā mītošā Feliksa Cielēna ierosmes.85

Drīz pēc deklarācijas sastādīšanas nacisti arestēja LCP priekšsēdētāju ārk. prof. K. Čaksti, mazliet vēlāk arī viņa tuvākos līdzgaitniekus B. Kalniņu, L. Sēju u.c. Prof. K. Čakste gāja bojā Polijā koncentrācijas nometnes evakuācijas laikā 1945. gadā. Hitlerieši 1944. gadā Liepājā nošāva kureliešu kustības vadītāju Kr. Upelnieku, kas pazīstams arī kā vairāku zinātnisku pētījumu autors.86

Izraisās jautājums, vai LCP deklarācijas parakstītāju uzvārdi bija zināmi vācu oficiālajām iestādēm un vēlāk padomju represīvajām iestādēm vai arī tos pirmoreiz dešifrēja un publicēja L. Siliņš 1994. gadā.87 Reihsministrs A. Rozenbergs, šķiet, zinājis parakstītāju uzvārdus un to, ka parakstīšanas rosinātāji bijuši JLA mācībspēki, jo 1944. gada 3. jūlija vēstulē O. Dreksleram rakstījis: “Sevišķi ir jāvērš uzmanība uz Lauksaimniecības augstskolu, kas acīmredzot ir politiskās pretestības centrs”,88 arī prof. P. Mucinieka un rakstnieku J. Pētersona un Ā. Ersa vēlākajās represiju lietās (no padomju orgānu puses) figurē K. Čakstes deklarācija. Katrā ziņā par šo deklarāciju J. Pētersona lietā 1944. gada 2. decembrī pratināts prof. R. Egle (kurš izteica pieņēmumu, ka deklarācijas autors esot F. Cielēns), bet 1970. gada reabilitācijas lietā – režisors J. Zariņš, P. Pētersons (dēls), Kārlis Egle.89 Taču galīgi uz šo jautājumu atbildēts nav, tāpat kā arī uz to, cik lielā mērā tieši latviešu akadēmiskās inteliģences opozīcija izraisīja (vai veicināja) represijas vai arī tās bija totalitāro okupācijas režīmu plānotas akcijas pret latviešu inteliģenci kā potenciālu neatkarības ideju paudēju neatkarīgi no tās pretestības izpausmes attiecīgajā laikā.

Visai zīmīga šķiet nacistu augstāko varasvīru, paša reihsministra A. Rozenberga reakcija uz šo deklarāciju – pēc tās tapšanas uz Berlīni pie paša ministra tika izsaukts latviešu pašpārvaldes pirmais ģenerāldirektors O. Dankers, par kura sarunām ar A. Rozenbergu H. Lozes un citu augsti stāvošu nacistu klātienē Berlīnē 1944. gada 26. maijā saglabājies protokolisks pieraksts, ko publicējis prof. H. Biezais.90 Zīmīgas ir protokola vietas, kur A.Rozenbergs runā par LCP deklarāciju: “Diemžēl mēs nupat piedzīvojām jaunus ļoti prominentu latviešu personu uzbrukumus. Tie vēlējās ģenerāli Bangerski mudināt kādu viņu sarakstītu memorandu nosūtīt fīreram, ko Bangerskis tomēr atsacījies darīt. Šinī memorandā viņi prasīja ne tik vien Latvijas bijušās brīvvalsts atjaunošanu, bet arī tiesības vest sarunas ar jebkuru valsti, kas atzina šo latviešu gribas deklarāciju. Tas varētu nozīmēt, ka zināmos apstākļos [ar roku: šāda] latviešu valsts, kas šodien [ar roku: taču tikai] varētu balstīties uz vācu [ar roku: aizsardzību], varētu prasīt sev tiesības vest sarunas ar valstīm, kas karo ar Vāciju [ar roku: !]. Tā ir pilnīga neiespējamība, un tā arī tā jānovērtē.” Par šo memorandu A.Rozenbergs runā arī tālāk: “Es atkal pieskāros memorandam un paskaidroju ģenerālim Dankeram, ka citos reichskomisariātos līdzīgos gadījumos zināms skaits atbildīgo būtu nekavējoties nošauti! Šī raksta ierosinātājs [ar roku: Čakste], cita starpā, esot jau apcietināts. Dankers lūdza, vai visu šo lietu, par kuru viņš neko nezinot, nevarētu atstāt mierā, vai to nevarētu vairāk uzņemt ar humoru. Galu galā Latvija taču darījusi visu, kas tai bijis pa spēkam. Es viņam labprāt apstiprināju, ka latviešu tauta šais gados čakli strādājusi, bet arī norādīju, ka zināmām aprindām ir sakari ar igauņu un latviešu emigrācijas organizācijām Zviedrijā un ASV. Ja to pierādītu, tad maigs spriedums gan nebūtu vietā. Dankers domāja, ja šādi sakari pastāvētu, tad lietas būtu nopietnākas. Bez tam es centos Dankeram paskaidrot, ka nav iespējams, ka [svītrots: valstis, ierakstīts: zemes], kuras Vācija atbalsta, varētu vēlāk vecā bezrūpībā vest sarunas ar Angliju vai Ameriku, pretēji vācu politikai un Eiropas vienotībai. Visiem būtu svarīgāki, ja viņu kultūra, skolas un tiesību sistēma būtu nodrošināta. Dankera uzdevums būtu tagad saviem tautiešiem pateikt, ja Latvija cenšas mainīt vācu pārvaldes apstākļus, tas kaitētu pašai tautai.”

Nav īsti skaidrs, kādēļ pēc šādas reakcijas nesekoja nacistu represijas pret LCP deklarācijas parakstītājiem – universitāšu profesoriem, taču šīs sarunas gaitā klātesošais SS obergrupenfīrers Bergers ultimatīvi pieprasīja O. Dankera piekrišanu mobilizēt vācu kara gaisa spēku izpalīgos 7000 latviešu pusaudžu, ko pēdējais arī uzņēmās īstenot. Tāda savā ziņā bija “maksa” par šo LCP deklarāciju, kaut gan iecerētā iesaukšana visdrīzāk būtu īstenojusies arī bez visas deklarācijas. Būtībā atsaukšanās uz šo deklarāciju kā latviešu “nepateicību” bija vācu varasvīru Rozenberga un Bergera veikta šantāža. Katrā ziņā represijas un iesaistīšana kolaborācijā ir okupācijas varas īstenotās politikas divas savstarpēji saistītas puses, bet rezistence (pretošanās) ir tikusi aktīvi vai pasīvi īstenota.

Visai divdabīga vieta pretestības kustībā piekrita galēji labējām ar “Pērkonkrustu” saistītajām aprindām, kuras pārstāvēja daudzi LU mācībspēki un studenti, īpaši ar dažām tradicionālajām korporācijām saistītie cilvēki. Vācu okupācijas sākumā “Pērkonkrusts” jurista Gustava Celmiņa vadībā drīkstēja atjaunot aktīvu darbību; tā cerēja ar nacistu palīdzību okupētajā Latvijā īstenot savus politiskos mērķus, kur bez Latvijas neatkarības (autonomijas) un iesaistīšanās “jaunajā Eiropā” redzama vieta bija ierādīta ksenofobijai un antisemītismam. Pēc organizācijas aizliegšanas “Pērkonkrusts” nostājās zināmā opozīcijā pret vāciešiem, darbojās arī LU vidē, 1943. un 1944. gadā nelegāli izdeva biļetenu “Brīvā Latvija”, veica militāru izlūkošanu, par ko G. Celmiņu un vairākus viņa līdzgaitniekus 1944. gadā beigu beigās vācieši apcietināja.91 Taču jāuzsver, ka daudzi pērkonkrustieši dažādos posmos jo aktīvi sadarbojās ar vācu okupācijas režīmu un izlūkdienestu, piedalījās holokausta akcijās, arī pats G. Celmiņš bija latviešu SD loceklis.92 Ķīmijas fakultātes asistents Fēlikss Rikards bija SD “Latviešu kartotēkas” veidotājs un priekšnieks, vienlaikus arī kompetents ķīmiķis (veicis pētījumus zinātnē kopā ar doc. J. Eiduku). Veicot latviešu inteliģences izspiedzi, viņš daudzus esot arī brīdinājis par draudiem. F. Rikardu un daudzus citus pērkonkrustiešus 1945. gadā arestēja un notiesāja padomju represīvās iestādes. G. Celmiņš vēlāk emigrēja uz ASV un mūža nogalē strādāja par profesoru Krievu studiju centrā Teksasā.93

Visumā vietējo zinātnieku kolaborācijas un rezistences savstarpēji saistītās problēmas nacistu okupētajā Latvijā vēl ir pārāk maz pētītas, lai par tām sniegtu galīgu spriedumu.

3. Zinātnieki Latvijā Otrā pasaules kara beigās, otrajā padomju okupācijas posmā

Pēc tam kad 1944. gada oktobrī Rīgu ieņēma padomju karaspēks, stāvoklis augstākās izglītības un zinātnes jomā te veidojās pretrunīgi. Prāva daļa LU mācībspēku jau vasarā bija izceļojuši uz Vāciju gan sakarā ar okupācijas varas iestāžu rīkojumu (“Marschbefehl”), gan cenšoties izcīnīt sev šādas atļaujas, lai patvertos no padomju režīma ārzemēs. Daļa mācībspēku bija izbraukuši no Rīgas uz laukiem, cenšoties patverties no tiešas vardarbības, vai arī devušies uz Kurzemi. No turienes daudzi, īpaši ar LCP aprindām saistītie, centās “laivu akcijās” pārbēgt uz Zviedriju, kaut arī vācu okupācijas apstākļos tas nebija atļauts un šādus bēgļus stingri apkaroja. Zviedrijā nokļuvušo skaitā bija profesors Alfreds Vītols, H. Skuja, A. Veģis, O. Mellis, L. Āboliņš, V. Rūķe–Draviņa, H. Biezais, A. Švābe, A. Aizsilnieks, P. Kundziņš, J. Āboliņš u.c. Daudzi no viņiem drīz mira svešumā, citi iedzīvojās jaunajā realitātē.

Bēgšanas akcijas uz Zviedriju organizēja doc. V. Ginters, L. Siliņš un citi LCP aktīvisti. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju izpostīja 1944. gada jūlijā Sarkanarmijas pēkšņā uzbrukuma laikā, mācībspēki bija izkliedēti. JLA ārkārtas profesors N. Zemītis gāja bojā 1944. gada septembrī Kalsnavā.

1944. gada vasarā LU rektors prof. M. Prīmanis “devās atvaļinājumā” uz Vāciju, savā vietā atstājot prorektoru – inženierzinātnieku V. Burkevicu, bet vēlāk aizbrauca arī tas, nododot Universitātes vadību ķīmijas profesoram A. Ķešānam. Līdzīgā kārtā Rīgu pameta arī visi fakultāšu dekāni, savas pilnvaras legāli nododot kādam no fakultātes profesoriem, kas palika uz vietas.94 Arī studentu skaits 1944. gada vasarā bija ļoti sarucis – daudzi bija iesaukti leģionā vai darba dienestā, citi līdz ar ģimenēm steidza atstāt Latviju. Kopumā 1944. gada atvasarā Rīgā un Latvijā veidojās intelektuāls vakuums, kura aizsākumi meklējami jau 1939.–1941. gada baltvāciešu izceļošanā un nacistu īstenotajā holokaustā. Liela loma inteliģences izceļošanā bija arī nacistu inspirētajiem propagandas rakstiem tā laika latviešu presē, kas, tiesa, balstījās 1940.–1941. gadā komunistu veiktajos reālajos šausmu darbos.

Padomju varas iestādes 1944. gadā pret Rīgā palikušajiem akadēmiskajiem mācībspēkiem un zinātniekiem tomēr visumā izturējās saudzīgi. To diktēja gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski motīvi, gan arī centieni atjaunot Latvijā daudzmaz normālu dzīvi, tajā skaitā arī augstāko izglītību.95

LU inventāra un ēku saglabāšanā grūtajās pārejas nedēļās daudz darīja A. Ķešāns, bet jau 5. novembrī viņš nodeva savas pilnvaras Padomju valdības ieceltajam rektoram M. Kadekam (no Maskavas), kuru rektora amatā bija ieteicis LK(b) P CK birojs jau 1944. gada 10. aprīlī odiozā J. Jurgena vietā un apstiprinājusi PSRS Augstskolu lietu komiteja. Piebildīsim, ka pret A. Ķešānu (neraugoties uz viņa “pirmās stundas aktīvista” nopelniem) drīz vien, laikā no 1946. līdz 1948. gadam, tika vērstas nopietnas ideoloģiskas represijas.96 Kopumā LVU varēja atsākt darbu jau 1944. gada beigās. 1944. gada rudenī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija atsāka darbību jaunieceltā rektora Jāņa Peives vadībā Rīgā; to oficiāli pārdēvēja par Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, un turpmāk tā darbojās Rīgā ar vietējo docētāju plašu sastāvu, kas te bija saglabājies lielākā skaitā nekā LVU.97

Pirmajā laikā samērā maz universitāšu docētāju apcietināja vai atlaida no darba. Kā pārejas laika epizode atzīmējama kreisi noskaņotā ķīmijas tehnoloģijas profesora Paula Kalniņa (prof. Jūlija Auškāpa pēcteča katedras vadītāja amatā) īslaicīgā aizturēšana 1944. gada oktobrī Rīgā, kuru “Smerš” sajauca ar Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu un kuram dažas dienas bija jāpavada izmeklēšanas izolatorā.98 1944. gada 31. decembrī savā dzīvoklī tika arestēts tiesībzinātņu profesors, bij. fakultātes dekāna vietnieks 1940.–1941.gadā Pēteris Mucinieks, apsūdzot viņu sadarbībā ar vācu okupantiem.99 1944. gada 8. oktobrī Dobeles pagastā arestēja pazīstamo rakstnieku un literatūrzinātnieku, bij. LU Teoloģijas fakultātes pareizticīgo nodaļas lektoru Viktoru Eglīti, kurš mira, šķiet, etapā, izsūtot uz Maskavu. 100 Bija vēl citi aresti, taču īstais atlaišanu un vajāšanu vilnis sekoja dažus gadus vēlāk.

1945. gada 22. februārī PSRS Tautas Komisāru padome ar V. Molotova parakstu pieņēma lēmumu “par pasākumiem Latvijas Valsts universitātes nostiprināšanai”, kurā cita skaitā bija noteikts iekļaut LVU sastāvā vairākas zinātniskas iestādes (Folkloras, Vēstures, Latviešu valodas un literatūras, Purvu u.c. institūtus), šo pasākumu vadīja LVU jaunieceltais zinātņu prorektors prof. Pēteris Nomals. 101 Tiesa, drīz vien šos institūtus iekļāva jaundibinātajā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā, par kuras organizēšanu sāka spriest jau 1945. gadā, bet reāli to dibināja 1946. gada februārī ar Pauli Lejiņu kā pirmo prezidentu. 102

Jau 1945. gada martā notika I Latvijas PSR inteliģences kongress, kur arī sprieda, kā iesaistīt Padomju Latvijas atjaunošanā un sociālistiskās celtniecības darbā Rīgā palikušos akadēmiskos mācībspēkus un zinātniekus.103 Kongresā referēja LPSR TKP priekšsēdētājs V. Lācis, profesors P. Stradiņš, ārsts R. Čakste (K. Čakstes brālis), LLA prof. A. Silmalis, dziedātāja E. Pakule, aktrise M. Vīgnere–Grīnberga u.c., mēģinot konsolidēt palikušo inteliģenci Latvijas labā. Iecerētā deklarācija pret “vācu okupantu līdzskrējējiem”, kas īpaši vērstos pret rektoru M. Prīmani, tomēr izpalika.104 Tādā kārtā tika kombinēta “kliņģera” un “pātagas” politika.

1945. gada vasarā no Kurzemes atgriezās samērā daudzi bij. LVU mācībspēki, to skaitā prof. V. Skārds, prof. K. Rudzītis, doc. J. Eiduks, doc. N. Brakšs, prof. A. Strēķis u.c., kurus pieņēma agrākajos amatos. Atgriezās arī nedaudzi profesori no tiem Vācijas vai bij. Polijas apgabaliem, kurus ieņēma Padomju armija, kā prof. G. Vanags, prof. P. Pāvulāns, doc. K. Zalts, doc. K. Štrenks u.c. 1944. gada novembrī Rīgā pat pārradās amnestētais Atis Ķeniņš, ko iecēla par profesoru un Pedagoģiskā institūta Latviešu valodas fakultātes dekānu, kā arī par docentu LVU Juridiskajā fakultātē (atkārtoti Ķeniņu arestēja un izsūtīja uz Kazahstānu 1951. gadā).105 1946. gada pavasarī atgriezās dermatovenerologs docents Jūlijs Galejs, tad infekcionists Dr. Nikolajs Stoligvo, tomēr tie ir tikai atsevišķi gadījumi.106 No tiem bijušajiem mācībspēkiem, kas atradās Rietumu zonās, ne mazums sākumā vēlējās atgriezties dzimtenē, rakstīja LVU vadībai, fakultāšu dekāniem, arī prof. A. Kirhenšteinam, taču bija noliegts risināt viņu repatriāciju individuālā kārtā, tā bija jārisina vispārējā kārtībā caur PSRS repatriācijas orgāniem Vācijā. Rezultātā faktiski neviens Latvijā neatgriezās, un Latvijas akadēmiskā dzīve cieta neatgriezeniskus zaudējumus, bijušo profesūru vēlāk daudzos gadījumos aizstāja no PSRS iebraukuši mācībspēki.

Vispārējās politiskās tīrīšanas akcijas, ko jaunā vara plaši vērsa pret Latvijas iedzīvotājiem, skāra arī akadēmiskās inteliģences pārstāvjus, kas neatkarīgās republikas gados bija ieņēmuši valsts amatus vai kaut kādā veidā bija saistīti ar nacistiskajām okupācijas varas iestādēm. Tomēr LVU un LLA mācībspēkus pirmajos pēckara gados visumā saudzēja, jo viņu izstumšana no normālas sabiedrības kavētu valsts tautsaimniecības un augstākās izglītības atjaunošanu. Tādēļ pret “buržuāziskajiem speciālistiem”, “latviešu vāciskajiem nacionālistiem” tiešas represijas (atlaišanu no darba, arestu vai deportāciju) nevērsa, tomēr pamazām uzsāka ideoloģisku pāraudzināšanas kampaņu “boļševistiskas kritikas un paškritikas” veidā, lai kritizējamie “pēc iespējas ātrāk izaugtu par sociālistiskās valsts apzinīgiem cēlājiem un sargātājiem”.

Pirmais relatīvi liberālais posms beidzās 1946. gada vasarā, kad pasaulē sākās “aukstais karš”, kad tika sacīta A. Ždanova asā runa un J. Staļins nāca klajā ar jaunām ideoloģiskām nostādnēm. Tad arī īsteni sākās jau aprādītais kurss uz “buržuāziskās inteliģences” pāraudzināšanu vai izstumšanu no akadēmiskās dzīves Latvijā. Nesaudzīgi kritizēja profesorus J. Endzelīnu, P. Galenieku, A. Ķešānu, P. Stradiņu, P. Dāli, A. Tramdahu , E. Štālbergu, V. Skārdu, J. Apsīti, J. A. Jansonu, tāpat brāļus Birkertus u.c. Tika īstenota morāliski pazemojoša ideoloģiskās cīņas metode – “vecās” akadēmiskās inteliģences pazemošana, viņu nostādīšana tādā situācijā, kur būtu panākama indivīda pakļaušanās komunistu doktrīnām un komunistiskajai praksei. Reizē tas bija arī veids, kā vietējo zinātni integrēt “vienotajā padomju zinātnē”.

Svešu varu represijas tika īstenotas samērā diferencēti. Visvairāk cieta humanitārās un sociālās zinātnes un to pārstāvji, kuri bija Latvijas nacionālās identitātes nesēji vai totalitārajām varām ideoloģiski nepieņemamu uzskatu pārstāvji. Taču represēti tika arī citu nozaru pārstāvji, šķiriski vai rasiski nepieņemami. 1944.–1945. gadā Latviju vislielākā skaitā atstāja tie zinātnieki, kas darbojās humanitāro un sociālo zinātņu nozarēs, tāpat vairums medicīnas zinātnes un inženierzinātņu pārstāvju. Toties Latvijā palika vairums ķīmijas, farmācijas, lauksaimniecības, mežzinātnes pārstāvju, tāpat dzimteni neatstāja daudzi vecākās paaudzes zinātnieki gan veselības stāvokļa dēļ, gan tādēļ, ka necerēja svešumā turpināt akadēmisku darbību. Liela nozīme emigrēšanā bija arī zinātnieku piederībai pie noteiktām aprindām, piemēram, korporācijām. Jāatzīst, ka padomju varas represijas nevērsās specifiski pret zinātni vai kādu atsevišķu nozari (kā tas vēlāk – 1948. gadā – PSRS notika bioloģijas zinātnes gadījumā), bet pret tiem indivīdiem zinātniekiem, kas padomju varai šķita nepieņemami. Pētniecības attīstība Latvijā pēc 1945. gada tika pat visādi veicināta, lai tai varētu likt darboties Padomju Savienības interesēs. Piemēram, ķīmijas profesori A. Ķešāns, G. Vanags, A. Ieviņš, kuri 1944. gadā bija parakstījuši LCP deklarāciju, tieši pēckara gados varēja Latvijā izvērst savu pētniecisko darbību, gūt nozīmīgākos panākumus zinātnē, izveidot savas zinātniskās skolas (kaut gan vismaz A. Ķešāns un G. Vanags komunisma idejām nesimpatizēja ne mazākā mērā). Arvīds Kalniņš izveidoja Mežsaimniecības problēmu institūtu un audzināja plašu pētniecisku kolektīvu mežsaimniecības un koksnes ķīmijas nozarē, Augusts Kirhenšteins – visai produktīvi strādājošu Mikrobioloģijas institūtu, Pauls Stradiņš pievērsās ļaundabīgo audzēju pētniecībai un izveidoja Rīgā Medicīnas vēstures muzeju u.tml. Tikai tas notika galvenokārt nevis Latvijas Valsts Universitātes ietvaros, bet gan lielākoties jaundibinātās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas institūtos.

Totalitāro okupācijas režīmu tiešās represijas salauza daudzu cilvēku, arī zinātnieku, likteņus, mūžus, taču kopējām norisēm Latvijas zinātnei varbūt pat izšķirīgākas bijušas netiešās represijas, kas vērsās pret iepriekšējo zinātni kopumā un atsevišķām institūcijām, tāpat mudinājums daudziem zinātniekiem izšķirties par dzimtenes atstāšanu. Vislielāko triecienu no šīm netiešajām represijām, šķiet, saņēmusi Latvijas Universitāte – tās statuss, struktūra, akadēmiskais un zinātniskais potenciāls neatgriezeniski tika iedragāts. Zinātne Latvijā turpmākajos gadu desmitos attīstījās pēc jauna scenārija, galvenokārt ārpus Universitātes, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas sistēmā. Nesaudzīgi tika apspiestas brīvas, neatkarīgas domas izpausmes, īpaši sabiedriskajās zinātnēs, kuras pusgadsimtā nespēja īsti atgūties no 1940.–1945. un vēlākajos gados saņemtajiem triecieniem un turpmākajos gadu desmitos konsekventi īstenotās ideoloģiskās indoktrinācijas. Zinātne Latvijā 20. gs. otrajā pusē attīstījās sekmīgi, taču daudzējādā ziņā deformētā veidā. Deformāciju sākums lielā mērā meklējams 1940.–1945. gadu notikumos.

Arī nacistu okupācijas vara Latvijā pirmām kārtām vērsās pret zinātniekiem kā tai svešu ideju nesējiem. Pārējos zinātniekus pragmatiski centās iesaistīt “totalā kara” un “jaunās Eiropas” veidošanā, kaut arī pat kara laikā jau iezīmējās, gan vēl embrionālas, tendences zinātni Latvijā “ievācot”. Protams, nacistu rasu doktrīnas vārdā nesaudzīgi un antihumāni vērsās pret ebreju kolēģiem, kuru gan toreizējā Latvijas akadēmiskajā vidē nebija īpaši daudz. Taču sava taisnība nav liedzama “Latviešu nacionālās savienības” Universitātē 1942. gada 18. novembrī izplatītajām skrejlapām “Tas, kas tagad notiek ar žīdiem, rīt var notikt ar latviešiem”. Latviešu zinātnieku koptajai zinātnei nacistu pakļautajā Latvijā diez vai bija jebkāda paredzama nākotne; par to liecina jau kara laikā izteiktie mudinājumi vairākiem latviešu zinātniekiem pārcelties darbā ārpus Latvijas. A. Rozenberga plāni pēc nacistu uzvaras pilnā mērā vai daļēji varēja kļūt par baigu realitāti.

Izsaku sirsnīgu pateicību vēsturniecei Dz. Cēberei par palīdzību dažu arhīvu materiālu un literatūras avotu apzināšanā.

69 No Grindeļa līdz mūsdienām. Apceres par farmācijas tradīcijām un jaunu ārstniecības preparātu meklējumiem Latvijā profesora Jāņa Stradiņa sakārtojumā. Rīga, Nordik, 1996, 360. lpp. [par M. Šimansku: 246.–262. lpp.)

70 Latvijas Valsts Universitātes vēsture. 1940–1990 / Prof. H. Stroda zin. red. Rīga, LU, 1999. 7. tabula 57. lpp.; darbā [11] uzdots nedaudz lielāks ebreju studentu procents (15,2).

71 Sk. LVVA, 7427. f., 13. apr. LU mācības spēku un darbinieku personīgās lietas.

72 LVVA, 7427. f., 7. apr., 4. l., 11. lp. (1941. g. 2. sept. protokols); 13. apr., 1163. l., 18. lp. [V. Minca personas lieta].

73 Eva–Ieva Vatere. Ebreji – mediķi Latvijā (1918 – 1996). Enciklopēdija. Rīga, 1997. 258 lpp. (par V. Mincu: 65. lpp.).

74 LVVA, 7427. f., 13. apr., 984. l., 143 lp. (46.–48. lp.) [N. Lebedinska personas lieta].

75 Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas izziņas no miršanas reģistra 1984. gada 2. oktobrī un 2003. gada 14. jūlijā.

76 A. Kroģes–Āboliņas stāstījums J. Stradiņam 1991. gadā.

77 Гринбаум А. Рижские годы С. М. Дубнова юю Евреи в мен˙ющемс˙ мире. 3. Рига, 2000. с. 171-175; S. Dubnov – Ehrlich. The Life and Works of S. M. Dubnov. Bloomington – Indianapolis, 1991.

78 LVVA, 2942. f., 1. apr., 9867. l., 30./31. lp. [ izrakstīts policijā].

79 Stradiņš J., Arons K.Ē., Vīksna A. Tāds bija mūsu laiks. Rīga, Sprīdītis, 1996. (par L. Daninu 100.–127. lpp); L. Danina materiāli P. Stradiņa arhīvā (glabājas pie J. Stradiņa).

80 Pasaules taisnie [materiālu kopa, arī par A. Krūmiņu; komentāru autori Stradiņš J., Kovaļs L., Press B., Gusarova K. u.c.] // Jaunā Avīze. 2002.g. 6. dec. Nr. 49; Коваль Л. Они спасали евреев юю Лехаим (Москва), 2003, Т¼ 4, с. 24-26. (A. Krūmiņa Jadvašema diploms glabājas Latvijas ZA, pie J. Stradiņa).

81 L. Siliņa vēstule J. Stradiņam no Stokholmas 2003. gada 14. septembrī.

82 Andersons E., Siliņš L. u.c. Latvijas Centrālā Padome LCP. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943–1945. Upsala, LCP, 1995, 496 lpp.; Andersons E., Siliņš L. u.c. Latvija un Rietumi. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943–1945. Rīga, 2002, 528 lpp.; Siliņš L. Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942–1945. Rīga, “Fonds Latvijas vēsture”, 2003, 358 lpp.

83 Ērglis Dz. Latvijas Centrālās Padomes vēstures nezināmās lappuses. Rīga, LVIA, 2003, 231 lpp.

84 Neiburgs U. LCP memorands par Latvijas neatkarības atjaunošanu // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata II. Rīga, 2001, 184.–203. lpp. (publicēts memoranda teksts pēc oriģināla faksimilā, oriģināls Latvijas Kara muzejā).

85 Cielēns F. Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. 3. sēj., Vesterosa, 1964, 267.–269. lpp.

86 Siliņš L. Sk. atsauci [82]; Biezais H. Kurelieši. Nacionālās pretestības liecinieki. Itaka, ASV, Mežābele, 1991, 202. lpp.

87 Sk. atsauci [82]. Par Kureli: Siliņš L. Latvieši ?tuthofas...

88 Biezais H. Latviešu akadēmisko aprindu organizētā pretestība vācu okupācijai // Treji Vārti, 1992, 147. nr., 49.–51. lpp.

89 Kalnačs B. Jūlijs Pētersons – vērotājs laikmetu maiņās. Rīga, Zvaigzne ABC, 1996, 106.–111. lpp.

90 Biezais H. Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi – pašu ļaudis. S. l. Gauja, 1992. 535 lpp. (par A. Rozenberga attieksmi pret LCP deklarāciju (“memorandu”)) – 438.–446. lpp.

91 Latvijas Valsts Universitātes vēsture. 1940–1990. ... 100. lpp.

92 Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941–1944. Rīga, LVIA, 1999, 591 lpp.; Dribins L. Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā. Vēstures atskats. Rīga, LVIA, 2001, 182 lpp.; Biezais H. Gustava Celmiņa Pērkonkrusts dokumentu gaismā // Treji Vārti, 1989, 127.–129. lpp.; Paeglis A. “Pērkonkrusts” pār Latviju (1932–1944). Rīga, Zvaigzne ABC, 1994, 197 lpp.; Latvju Enciklopēdija. A. Švābes red. Stokholma, 1953 (šķirkļi “Pērkonkrusts”, 1896.–1897. lpp. un “Pretestības kustība”, 2010.–2013. lpp.).

93 Latvju Enciklopēdija, 1962–1982. E. Andersona red. I sēj. Linkolna, Nebraska, 1983, 258. lpp.

94 Latvijas Valsts Universitātes vēsture. 1940–1990.

95 Stradiņš J. Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības. Rīga, Zinātne, 1998, 711 lpp. (6.,7. nod.); Stradiņš J. Latvijas Universitāte laikmeta griežos (1944–1953) // Akadēmiskā Dzīve, 1995, 37. rakstu krāj., 3.–10. lpp.

96 Augusts Ķešāns dzīvē un darbā. Rīga, Zinātne, 1981. (Stradiņš J. Augusts Ķešāns un Rīgas ķīmiķu tradīcijas, 101.–124. lpp., kur iztirzāta epizode ar E. Karpovica “kritiku” par Ķešānu). Materiāli no A. Ķešāna arhīva nodoti Starpaugstskolu ķīmijas vēstures muzejam. Sk. arī LVA, 101. f., 9. apr., 45. l. (LK(b)P CK biroja sēdes protokols 1946. g. 4. okt.)

97 Sk. atsauci [33]. 31 lpp.

98 Prof. P. Kalniņa māsas Dr. M. Kalniņas stāstījums J. Stradiņam 1968. g. (sk. arī: Гросвалд И.Я., Нейланд О.Я., Страдынь Я. П. Паул Калнынь и его работа по органической химии юю Из истории естествознания и техники Прибалтики. Т.7. Рига, 1984б с. 97-113).

99 Prof. Arv. Kalniņa liecība rokrakstā par Pētera Mucinieka arestu, glabājas pie J. Stradiņa.

100 Bērsons I. Ko stāsta arhīva lieta Nr. 42541 // Gr.: Deviņi likteņi. Represētie rakstnieki. Rīga, Signe, 2001, 31.–74. lpp.

101 Pēc gr.: Latvijas Valsts Universitātes vēsture. 1940 – 1990... Lēmuma faksimils tur publicēts 122.–132. lpp.

102 Sk. atsauci [95].

103 Lielais Tēvijas karš un Padomju Latvijas inteliģences uzdevumi. Latvijas PSR inteliģences pirmais kongress (1945. g. 20.–22. martā). Rīga, VAPP, 1945.

104 Pēc prof. P. Stradiņa stāstījuma šo rindu autoram (1957) bijis sagatavots latviešu “vāciskos nacionālistus” nosodošs uzsaukums, kur pieminēts arī M. Prīmanis. P. Stradiņš atsacījies tādu parakstīt, ja tur būtu minēts rektors M. Prīmanis. Izmainītais teksts tomēr nav ticis pieņemts un publiskots, ko vēlāk P. Stradiņam ņēmuši ļaunā. To apstiprināja arī prof. A. Kirhenšteins sarunā ar J. Stradiņu 1960. gadā, uzsverot, ka šī iemesla dēļ iepriekšējās pārrunās LKP CK rektors M. Kadeks iebildis pret P. Stradiņa iekļaušanu jaundibināmās LPSR ZA īsteno locekļu sarakstā. Prof. A. Kirhenšteins šajā un citās sarunās piezīmēja, ka vairākiem LU mācībspēkiem pēc 1944. gada varēja draudēt represijas no padomju varas orgāniem par sadarbību ar vāciešiem un iesaistīšanos “totālā kara” pētnieciskajās programmās, tādēļ viņu “aizbēgšana” bijusi dibināta (šajā sakarībā, manuprāt, nepamatoti tika pieminēts arī A. Kirhenšteina tuvs līdzgaitnieks prof. E. Dārziņš), taču daudzi citi būtu “varējuši palikt Latvijā”. Prof. A. Kirhenšteins mūža nogalē (1960–1963. g.) izteica vēlēšanos, lai es pierakstītu viņa atmiņas par Latvijas zinātni un zinātniekiem (ar noteikumu, ka netiktu lietots magnetofons), taču no šī piedāvājuma vairāku iemeslu dēļ atteicos, tādēļ manā rīcībā tagad ir tikai dažu atmiņu un fragmentāru pierakstu drumslas; sk. arī Pelše A. Latviešu vāciskie nacionālisti – latviešu tautas niknākie ienaidnieki. Rīga, VAPP Politisko Rakstu apgāds, 1945, 31 lpp.

105 Bērsons I. Deviņi likteņi... 18. lpp.

106 Alks Dz. Latvijas mediķi politisko represiju dzirnās, 1940–1953. Rīga, Latvijas ārstu b–ba, 1993, 102 lpp.