“Mēs no savas pagātnes bēgt nedrīkstam”

Saeimas priekšsēdētājas biedrs Jānis Straume intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 11.decembrī

No intervijas Latvijas Televīzijas 11.decembra raidījumā “Valsts pirmās amatpersonas” pulksten 19.20. Vada žurnālists Ervīns Grandavs

— Labvakar! Sākšu ar vaicājumu no mapes, kurā krājas skatītāju jautājumi. Kas ir sabiedrības integrācija?

Jānis Straume: — Tas ir visu politisko, ekonomisko un sociālo jautājumu kopums, par kuru sabiedrības vairākumam jāpanāk konsenss.

— Kā jūs to domājat?

J.Straume: — Konsenss — lai dažādas — gan pēc sociālā, gan ekonomiskā, gan cita raksturojuma — grupas atrastu kopsaucēju sevi interesējošos jautājumos. Tas nodrošinātu gan stabilitāti, gan ilglaicību sabiedrībā.

— Kā šis konsenss tiek panākts šobrīd, kā tas notiek?

J.Straume: — Manuprāt, darbs integrācijas jomā izpaužas visu to projektu realizācijā, kas saistīti ar valsts valodas likuma īstenošanu, izglītības reformu, naturalizācijas procesa gaitu. Latvijā integrācija varbūt mazāk ir jūtama sociālajā jomā, kam būtu jāpievērš lielāka vērība. Tie procesi, pie kuriem strādā atbildīgās amatpersonas valdībā, kā arī parlamentā, liecina, ka integrācija notiek, manuprāt, sekmīgi.

— Jūs domājat, ka arī valodas un izglītības jautājumā ir panākts konsenss?

J.Straume: — Manuprāt, likumu līmenī konsenss ir panākts.

— Vai integrācija valodas līmenī nozīmē, ka tie Latvijas iedzīvotāji, kas nerunā latviski, sāks to darīt?

J.Straume: — Es domāju, mums būtu jāpanāk, lai valsts valodas lietošana katram valsts iedzīvotājam būtu pati par sevi saprotama lieta. Te gan ir vairākas problēmas, par kurām mēs diendienā dzirdam, tam ir vairāki iemesli, un daži no tiem nav saistīti ar Latvijas procesiem.

— Jūs sakāt: ir jāpanāk. Kā to panākt Latgalē, kur ir liels cittautiešu īpatsvars?

J.Straume: — Tas ir panākams ar aktīvu darbu pie dažādām Latvijas programmām, skaidri apzinoties, ka Latgale ir īpašs reģions, kuram ir nepieciešams ne tikai finansējums, bet arī īpaša pieeja.

— Vai jūs varētu minēt kādu piemēru: kas sekmētu integrāciju?

J.Straume: — Pirms kāda laika, būdams Daugavpilī un apmeklēdams Daugavpils skolas saistībā ar izglītības reformas radītajām grūtībām, redzēju, ka situācija tur patiesībā ir normāla.

— Varbūt es piedāvāšu vienu integrācijas piemēru: futbola komanda. Vai tā ir veiksmīgs integrācijas piemērs?

J.Straume: — Noteikti. Skaidri redzama tendence, ka latviešu skaits komandas izlasē ir palielinājies. Tas, cik sekmīgi futbolisti strādā, ir veiksmīgs integrācijas piemērs. Kur rit darbs, nav vietas etniskām problēmām, ja gribam panākt rezultātu.

— Tajā pašā laikā izlases darba valoda ir krievu.

J.Straume: — Manuprāt, laikam ritot un iekļūstot pasaules čempionāta kvalifikācijā, mēs dzirdēsim aizvien vairāk latviešu valodu gan futbola, gan hokeja komandās.

— Tātad valodas prasme nav noteicošā integrācijai.

J.Straume: — Tas ir ļoti būtisks faktors, bet, ja cilvēks ir lojāls valstij, un socioloģiskie dati rāda, ka vairāk nekā 70 procenti sevi uzskata par patriotiem, ir pamats domāt, ka tie aspekti, kurus mēģina uzturēt atsevišķas radikālas organizācijas, ir vairāk vērsti uz savas darbības attaisnošanu.

— Kuras organizācijas jūs domājat?

J.Straume: — Es domāju tās organizācijas, kuras, darbojoties Latvijā, ir balansējušas uz likumu robežas, vēršoties pret izglītības reformu.

— Kā jūs vērtējat apvienības “Visu Latvijai!” darbību?

J.Straume: — Apvienība “Visu Latvijai!” ir organizācija, kurai ir radikālas nostādnes valsts politikas jautājumos, taču es neesmu redzējis, ka tās darbība būtu vērsta pret krieviem un cittautiešiem vispār, līdz ar to pret integrācijas būtību.

— Saeima otrajā lasījumā ir pieņēmusi likuma grozījumus, kas nosaka, ka vismaz desmit gadus bijušie Valsts drošības komitejas darbinieki nevarēs pretendēt uz amatiem Eiroparlamentā. Daži cilvēktiesību eksperti gan norāda, ka Latvijai ir citi standarti nekā tie, kas noteikti cilvēktiesību starptautiskajos dokumentos. Jo vēlētājiem pašiem ir tiesības izlemt, kāda ir pagātne cilvēkiem, kurus viņi ievēlē.

J.Straume: — Latvijai ir pilnas tiesības, balstoties uz cilvēktiesību standartiem, lemt par tiesību ierobežojumiem. Parlaments ir akceptējis “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas vadītāja M.Grīnblata iesniegumu. Protams, debatēs par šo jautājumu izskanēja dažādi iebildumi. Pirmkārt, par iespējamajām sūdzībām Starptautiskajā cilvēktiesību tiesā un Satversmes tiesā. Otrkārt, vai šie likumu grozījumi ir risinājums vai tikai jautājuma atlikšana uz desmit gadiem. Es domāju, ka laika posmā līdz trešajam lasījumam parādīsies priekšlikumi, kas piedāvās tālākos problēmas risinājumus saistībā ar čekas maisiem. Vispirms varētu tik dota iespēja personām kādā konkrētā laika posmā...

— Kāds ir jūsu viedoklis?

J.Straume: — Jādod cilvēkiem, kas saistīti ar čekas maisiem, iespēja konkrētā laika termiņā pieteikties, un pēc tam pārējo maisu saturu vajadzētu publiskot. Es apzinos, ka tas ir diskutējams jautājums, delikāts jautājums, taču mēs no savas pagātnes aizbēgt nedrīkstam. Ir jāatrod konkrēts risinājums, un neapšaubāmi tas vēl nav izdarīts.

— Līdz šim ierobežojumu nepieciešamība likumā skaidrota ar to, ka šie cilvēki varētu apdraudēt nacionālo drošību. Kādā veidā?

J.Straume: — Laikā, kad Latvija iekļaujas Eiropas Savienībā un NATO struktūrās, apdraudējums joprojām ir iespējams.

— Vai tas nav mazinājies?

J.Straume: — Tas ir mazinājies, taču, cik lielā mērā, es konkrētu atbildi nevēlos sniegt. Par tām personām, kas pārstāvēs Latviju Eiropas Savienībā. Tie būs ne tikai Eiropas Parlamenta deputāti, bet arī citās struktūrvienībās strādājošie. Es gribētu, lai man būtu pārliecība, ka personas nav strādājušas VDK un darbojušās aktīvi interfrontē pēc 1999. gada notikumiem.

— Vai jūs domājat, ka šo ierobežojumu dēļ Latvijas tēlam Eiropā netiks nodarīts kaitējums?

J.Straume: — Manuprāt, nē. Ja pret mums starptautiskās instancēs tiks iesniegtas prasības, mēs varēsim vērtēt, kāda būs starptautiskās tiesas reakcija. Bet viens ir skaidrs, tā nevarēs atcelt Latvijas likumus.

— Starptautiski joprojām aktuālas ir Latvijas un Krievijas attiecības. Saeimas priekšsēdētāja pirms mēneša, gaidot Krievijas Valsts domes vēlēšanas, izteicās, ka pēc tām Latvijas un Krievijas attiecības varētu uzlaboties. Kā jūs no šā viedokļa vērtējat vēlēšanu rezultātus Krievijā?

J.Straume: — Rezultāti nav pārsteigums, tā ir Kremļa prognozētā uzvara. Runājot par attiecībām starp Latviju un Krieviju, es domāju, ka nepateikšu neko jaunu un man daudzi piekritīs, ka attiecības mēs reāli varam uzlabot kā pilntiesīga Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts kopā ar saviem sabiedrotajiem.

— Vai nebūtu ņemams vērā, ka ir mainījies Krievijas Valsts domes sastāvs?

J.Straume: — Krievijas dome savā ārpolitiskajā filozofijā nemaz nav mainījusies.

— Jūs domājat, ka mēs nevaram neko jaunu gaidīt attiecībā uz robežlīgumu?

J.Straume: — Es domāju, nekas nemainīsies.

— Latvijas-Krievijas starpvaldību komisijas vadītājs Ainārs Šlesers ir vērsies Iekšlietu ministrijā ar lūgumu svītrot Vladimiru Žirinovski no Latvijai nevēlamo pilsoņu saraksta. Kā jūs to komentētu?

J.Straume: — Es šo demokrātisko soli neatbalstu.

— Jūs pieminējāt, ka mēs nevaram atteikties no savas pagātnes. Vēsturniece Vita Zelča intervijā portālam “politika. lv” uzsver, ka attiecībā uz pēckara posmu sabiedrībā valda noklusēšanas stratēģija. Ir tendence par šo periodu runāt kā par mazsvarīgu, it kā tajā nekā vērtīga nav bijis. Viņa atsaucās uz nesen izdotu Latvijas kultūras vēstures grāmatu. Vai jūs viņai varat piekrist?

J.Straume: — Pēckara posma analīze noteikti ir nepieciešama, lai balstītu mūsu politiku nacionālās identitātes saglabāšanas virzienā. Tajā ir jāiegulda liels darbs, un Eiropas Savienībā mums būs iespēja šos jautājumus aktualizēt un iekļauties Eiropas tautu saimē. Bet tikai tad, ja mēs tās vērtības, kuras ir radušās dažādos laika posmos, skaidri apzināsim un uzturēsim.

— Vai jūs runājat arī par padomju laiku?

J.Straume: — Mēs nevaram aizbēgt no padomju perioda. Ir bijuši daudzi nozīmīgi notikumi, kas skar sabiedrisko dzīvi. Piecdesmit gadus no valsts dzīves nevar izslēgt kā nebijušus.

— Sabiedriskās dzīves kontekstā — ko jūs no šī laika gribētu pieminēt?

J.Straume: — Mūsu radošās inteliģences – rakstnieku, dzejnieku, kultūras darbinieku – darbu, skaidri apzinoties, kā šo darbu ietekmēja attiecīgās institūcijas. Tajā laikā radās daudzi spēcīgi dzejnieki. Es varētu minēt Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni. Tāpat bija spēcīgi komponisti, kas ir tautas cienīti arī šodien. Šie cilvēki varbūt ir devuši kādu nodevu komunistiskajam režīmam, bet tomēr viņi lielā mērā ir uzturējuši tautas garu.

— Jūs minējāt nacionālā mantojuma saglabāšanu. Pagājušajā sestdienā jūs atkāroti ievēlēja par apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK vadītāju. Partijas debatēs tika secināts, ka tai ir nepieciešams vairāk nacionālisma. Arī mūsu iepriekšminētā kontekstā, kā tas izpaudīsies? Ar ko jūsu nacionālisms atšķiras no “Jaunā laika” nacionālisma?

J.Straume: — Mūsu nacionālisms ir jārealizē kvalitatīvi jaunā līmenī. Tas ir jāuztur gan parlamenta, gan valdības darbā, risinot tos jautājumus, kas lielā mērā saistīti arī ar integrāciju.

— Kas būs tas kvalitatīvi jaunais līmenis?

J.Straume: — Tā būs mūsu pārstāvniecība un piedāvājums eiroparlamentam. Tas ir ļoti būtisks notikums, kas risināsies nākamā gada jūnijā. Mūsu partijai ir jāpiedalās šajās vēlēšanās, meklējot un piedāvājot jaunus risinājumus. Eiropas Savienībā, risinot gan ekonomiskus, gan kultūras, gan citus jautājumus, Latvijai ir jābūt nacionālai stājai ar pietiekami modernu pieeju.

— Tāpat domā arī partija “Jaunais laiks”. Es īpašu atšķirību starp jums neredzu. Novērotāji secina, ka jūsu partijas kongress ir bijis viens no neizteiksmīgākajiem. Vai jūs varat piekrist, ka partijā šobrīd ir krīze?

J.Straume: — Krīze bija tad, kad izvērtējām vēlēšanu rezultātus. Šobrīd ir stabilizācijas process. Kaut gan ir pietiekami daudz darāmā, lai partija atgūtu atbalstu sabiedrībā, kā arī ticību sev.

— Kā zināms, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija ir nolēmusi veidot to cilvēku sarakstu, kuru gods un cieņa būtu īpaši jāsargā. Vai, jūsuprāt, šāds saraksts ir vajadzīgs?

J.Straume: — Tas ir diskusijas vērts temats. Mans personīgais viedoklis ir, ka jautājumā par goda un cieņas aizskaršanu ir jābūt amatpersonu lokam, uz kuru ir attiecināmi īpaši nosacījumi.

— Premjerministrs?

J.Straume: — Nē. Es domāju, prezidenti un tiesu varu.

— Attiecībā uz Satversmes grozījumiem divi pašmāju juristi portālā “politika.lv” ir ieteikuši izdarīt izmaiņas Satversmē – svītrot pantu, kas paredz deputātiem imunitāti. Kā jūs to vērtējat?

J.Straume: — Tas ir interesants ierosinājums. Taču, ja mēs runājam par Satversmes grozījumiem, man nav pārliecības, ka par šādu priekšlikumu varētu savākt 67 deputātu balsis.

— Vai vismaz nevarētu atteikties no aizlieguma izdot deputātus administratīvai sodīšanai?

J.Straume: — Noteikti. Par šādu jautājumu ir debates koalīcijā, un tās vairākums, arī es, sliecos to atbalstīt.

— Viens no mūsu skatītājiem jums jautā, kādēļ Saeimas sēdēs jūs vienmēr esat tik drūms?

J.Straume: — Kolēģi, kas mani pazīst, droši vien tā nemaz nedomā. Bet Saeimas sēdēs, īpaši, ja tās ir jāvada, ir jākoncentrē uzmanība. Bieži vien gan stingram vizuālajam veidolam, gan striktai nostājai vārdos var būt liela nozīme.

— Vai to jums iesaka tēla veidotāji?

J.Straume: — Nē, tēla veidotāji man to neiesaka, mēs katrs esam tikai cilvēki.

— Neraugoties uz jūsu bargo izskatu, iepriekšējā Saeimas sēdē deputāti atkal neskopojās ar apvainojumiem. Jūs arī bijāt diezgan bezpalīdzīgs šajā situācijā.

J.Straume: — Jāsaka, sēdes vadītājam nav īpaši daudz iespēju ietekmēt šo procesu. Viena iespēja ir izteikt piezīmi, otrs, mazliet nopietnāks ietekmēšanas veids ir ierosināt aizliegt deputātam apmeklēt vairākas Saeimas sēdes. Bet par to noteikti ir jārunā, jo pēdējā laikā ir bažas, ka deputātiem tiešām būtu nepieciešams ētikas kodekss. Pēc tam, kad Ministru prezidents no Saeimas tribīnes, norājot opozīciju, pateica: “Stāviet klusu!” — šīs tendences ir parādījušās arī deputātos. Katru ceturtdienu mums ir jādzird līdzīga rakstura izsaucieni.

— Jūs ar savu toleranto izturēšanos nevarat viņu savaldīt?

J.Straume: — Daudzmaz normas robežās mēs turamies, bet man ir bažas, ka būs nepieciešams ētikas kodekss.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā