Mēs ejam pasaulē ar saviem mērķiem, vērtībām

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga — Latvijas sabiedrībai:

TV tiešraidē 3. janvāra raidījumā "4. studija" pulksten 19 ar Valsts prezidenti sarunājās žurnāliste Sandra Eihmane

— Klāt ir atkal ceturtdienas vakars. Esiet sveicināti "4. studijā". Šovakar pie mums viesos ir Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Vakar vēlu jūs atgriezāties no Davosas, kur piedalījāties starptautiskā ekonomikas forumā, kas tiek dēvēts pat par visu starptautisko samitu samitu. Runājot par globalizācijas tendencēm, tiek izteikti vispretrunīgākie viedokļi, tajā skaitā — kas notiks ar valstu un atsevišķu tautu identitāti globalizācijas procesā. Kādas ir jūsu emocijas pēc šī foruma, kā arī kāds ir jūsu vērtējums?

V.Vīķe–Freiberga: — Jāuzsver, ka forumā visi piekrita tam, ka pašlaik pasaulē notiek globalizācija, tas ir kaut kas aktuāls, bet tajā pašā laikā tas ir nākotnes virziens, kam mēs neviens nejūtamies gatavi pretoties. Tā ir tāda dīvaina, gandrīz vai bezpalīdzības sajūta. Pasaulē notiek tādi procesi, kurus varētu dēvēt vienkāršotā vārdā par globalizāciju. Tas nozīmē, ka neviena valsts pasaulē vairs nevarēs domāt par savu nākotni pilnīgi izolēti un neatkarīgi no citām. Ir nepieciešams šis plašākais konteksts, kā, piemēram, Latvijas gadījumā, kad mēs domājam par iekļaušanos Eiropas Savienībā un Eiropas kontinentā kā stabilā un ekonomiski vienotā struktūrā. Šī perspektīva ir jāskatās globālā mērogā, būtībā tā aptver visu zemeslodi. Šie procesi, kā tas izrietēja no visām debatēm, ir tikpat kā neapturami. Es nedzirdēju nevienu skaļi izteiktu domu, ka mums būtu kāda izvēle — apturēt šos procesus, atkāpties vai paiet malā. Nē. Visi piekrīt — tas notiek, un tas notiks, varbūt pat paātrinātā tempā.

Jautājums — kā katram šajā neizbēgamajā procesā iesaistīties, lai nebūtu tikai pasīvs malā stāvētājs un novērotājs. Svarīgi ir tajā piedalīties un to iespaidot ar savu izvēli, mērķiem un vērtībām. Pirms foruma noslēguma bija ļoti interesanta sesija par vērtībām. Tajā tika uzsvērts, piemēram, internets, kurš ir liels spēks un nākotnē varbūt kļūs vēl lielāks, nekā mēs to spējam iedomāties šobrīd. Bet ko tas nozīmēs, kā tas tiks vērtēts? Vai tas viss tiks vērtēts tikai no ekonomiskā viedokļa? Varbūt mums vajaga uz brīdi apstāties un padomāt, kā to zināmā mērā darīja arī šis forums? Kur paliek cilvēciskās vērtības? Ir svarīgi rast atbildi uz jautājumiem: ko nozīmē būt cilvēkam šajā globalizācijas procesā, kas būtu tās vērtības, kas būtu jāaizstāv?

Sesijā uzstājās vairāki cilvēki ar interesantiem un aizkustinošiem viedokļiem. Tie bija gan mazattīstītu valstu, kā, piemēram, Meksikas, pārstāvji, gan arī tie cilvēki, kam ir dažādi handikapi. Tā, piemēram, runāja kāds kungs, kurš ir atbildīgs par speciālām olimpiādēm fiziskiem atlētiem, kas nav garīgi pilnvērtīgi. Tātad ekonomiskie procesi, to virzība un veidošanās. Forumā vairākkārt tika uzsvērts, ka nākotnē kādas valsts bagātība un iespaids nebūs vairs tik daudz atkarīgs no tās teritorijas, fabriku skaita vai infrastruktūrām, bet gan no cilvēku kvalitātes, kas būs pati nozīmīgākā. Arvien svarīgāk kļūs tas, cik cilvēks ir izglītots, profesionāls un apķērīgs. Un es gribētu uzsvērt, ka Latvijai šis ir pirmais un pēdējais jautājums, par ko domāt attiecībā uz nākotni. Vai Latvija dara visu, lai sagatavotu savus bērnus, savus jauniešus, sniedzot viņiem vislabāko iespējamo izglītību, lai viņi varētu šajos globālajos procesos iesaistīties kā aktīvi dalībnieki?

— Sakiet, kā Latvija izskatījās uz citu valstu fona? Ir viedoklis, ka nākotnē aizvien lielāku lomu iegūs lielie starptautiskie ekonomiskie grupējumi un valsts loma aizvien mazināsies. Kādu jūs redzat Latvijas lomu nākotnē?

V.Vīķe–Freiberga: — Saprotiet, tas nebija skaistuma konkurss kā "Misis Globe". Mēs runājām par būtiskiem, konceptuāliem jautājumiem. Valstis netika nostādītas uz trepītēm, lai vērtētu, kura izskatās smukāka un kura mazāk smuka. Jautājums bija par to, kas notiks, kā notiks un kas mums būtu jādara, lai mēs būtu procesa līdzdalībnieki. Kā jau es teicu, mums ir vairāk nekā skaidrs, kas ir jādara — mums ir jāizglīto savi bērni un savi jaunieši, jāieslēdz Latvija interneta tīklā. Internetam pieejams jāpadara pats tālākais Latvijas nostūris. Mums nedrīkst būt tik dārgs telekomunikāciju tīkls, ka ļaudis nevarētu atļauties tam pieslēgties. Nevar būt tā, ka Latvijas skolās jaunieši netiek klāt kompjūteram. Mums ir jāreaģē uz šiem globalizācijas un informātikas procesiem un jāgādā, lai mēs būtu tiem sagatavoti.

— Jūs uzstājāties ar runu par mūsdienu līderiem nepieciešamajām kvalitātēm nākamajā gadsimtā. Ko jūs teicāt savā runā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka vispirms ir jāizšķir dažādi līderi. Mēs nevaram vienādi runāt par valsts bankas līderi, privātbankas līderi vai varbūt kādas multinacionālas korporācijas vadību, kurā, starp citu, sievietes ļoti reti ir vadītājas, vai arī par ministru prezidenta vai prezidenta varu. Ja šie ļaudis sevi uzskata par diezgan ekskluzīvu klubu, kurā piedalās tikai speciāli uzaicinātie vai arī lielu dalības maksu samaksājušie, tad man jāsaka, ka es piederu pie vēl ekskluzīvāka kluba — tas ir klubs, kurā ir apvienojušās sievietes prezidentes, un viņu ir gaužām maz pasaulē.

Kā es saskatu prezidenta lomu Latvijā, kas ir parlamentāra republika? Man šķiet, prezidentam nav varas tādā nozīmē kā izpildvara, man arī nav tādas lomas kā caram Krievijā autoritārās monarhijas apstākļos. Man pat nav tās izpildvaras, kas ir premjeram. Prezidentam savā ziņā varbūt ir autoritāte, ļaudis viņu ciena, tā nav autoritāte, kuru var uzspiest ar varu. Protams, ir tā sauktā amata autoritāte, bet tas ir tikai vārdiski. Kas tad paliek pāri? Par to tika runāts arī Davosā.

Kāda pasniedzēja no Hārvarda biznesa skolas runāja par tādu autoritāti, ko viņa nodēvēja par balss jeb izteiksmes autoritāti. Tas sakrita ar to, ko vēlējos teikt es, — ka prezidenta loma būtu kalpot kā savas valsts un tautas vēlmju, ieceru un vērtību paudējam gan savā zemē, gan arī pasaulē. Lai mums pašiem noskaidrotu un formulētu to, par ko mēs stāvam, ko mēs vēlamies sasniegt, kādas ir mūsu vērtības, ko mēs varam piedāvāt pasaulei. Protams, man kā prezidentei ir jānes Latvijas vārds pasaulē un jāaizstāv Latvijas intereses.

— Savā runā jūs teicāt, ka prezidenta amats prasa spējas un gribu aizvien apgūt kaut ko jaunu, orientēties mainīgajā situācijā. Vai ir kāda joma, kuru jums Latvijā nācās izprast pilnīgi no jauna?

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, reizēm nepaiet ne piecas minūtes, kad man ir kaut kas jauns, uz ko reaģēt vai ko apgūt. Juridiskais aspekts ir tas, kurā man nācās iedziļināties, jo agrāk es tam nebiju pievērsusi tādu uzmanību. Prezidentam ir jāparaksta likumi, kas nāk no Saeimas, un te es konsultējos ar saviem juristiem gan pašu kancelejā, gan arī citur. Tieši jurisprudence, tā kā es pati neesmu juriste, ir tā, kas man visvairāk jāmācās un jākonsultējas, jo tas ir tieši saistīts ar prezidenta pienākumiem.

— Jūs tikāties ar Pasaules veselības organizācijas ģenerāldirektori Grū Hārlemu Bruntlani. Kāds bija jūsu sarunas temats?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņa man uzdeva ļoti precīzus jautājumus, piemēram, ko Latvija sasniegusi veselības aizsardzības ziņā, kādi ir mūsu plāni, ko mēs vēlamies darīt? Es ar prieku varēju viņai pastāstīt, ka nākamajā pirmdienā es piedalīšos mūsu veselības gada atklāšanā. Tas būs tieši sirds veselības gads. Mēs īpaši uzsvērsim preventīvos un profilaktiskos pasākumus sirds veselības saglabāšanā, atgādinot ļaudīm, ka alkohola un tabakas lietošana ir īpaši kaitīga veselībai. Diemžēl tas ir ļoti nozīmīgs faktors infarkta un citu sirds slimību izraisīšanā. Visnegatīvāk veselību, protams, ietekmē cigaretes un alkohola vienlaicīga lietošana. Te nav runas par valsts ieguldījumiem, kur būtu jāizdod miljoni, lai cilvēkiem palīdzētu saglabāt savas sirds veselību. Te ir runa par cilvēka dzīves stilu, par katra indivīda brīvu izvēli, izvēloties paradumus, kas viņa veselībai vai nu kaitē, vai ne.

— Es lasīju, ka jums ir bijusi arī runa par palīdzību mūsu tuberkulozes slimniekiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, Bruntlanes kundze interesējās, kāda ir situācija šajā sakarā. Es minēju, ka visnelabvēlīgākā situācija mums ir cietumos, jo mūsu cietumiem ir problēmas ar sanitāri higiēniskajiem apstākļiem. Viņa bija par to informēta. Latvijai vienkārši ir jāturpina interesēties par dažādām starptautiskām palīdzības programmām, kas palīdz šos jautājumus risināt. Piemēram, Sorosa fonds jau ir ieguldījis ievērojamus līdzekļus, lai uzlabotu cietumnieku apstākļus. Mēs runājām arī par vakcinācijas programmām, kā arī par citiem profilaktiskiem pasākumiem.

— Ar ANO Augsto komisāri bēgļu jautājumos Sadako Ogati jūs pārrunājāt ANO palīdzību bēgļiem Kosovā un Čečenijā. Par kāda veida palīdzību jūs runājāt, un vai tajā varētu piedalīties arī Latvija?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tieši Apvienoto Nāciju kontekstā ir svarīgi atgādināt, ka mēs neesam vienmēr tikai lūdzēji un prasītāji. Salīdzinot ar citām valstīm, mums ir laimējies, mums nav karadarbības, pie mums nenotiek tādi varasdarbi kā citur. Tas nozīmē, ka mēs esam spējīgi un gatavi piedalīties dažādu veidu starptautiskos palīdzības projektos tiem ļaudīm un tām valstīm, kas ir nonākušas ļoti kritiskā situācijā — vai tā būtu karadarbība vai dabas stihija.

— Nesen jūs piedalījāties holokaustam veltītā starptautiskā forumā. Vai tiešām tā bija, kā izskanēja dažos masu medijos, ka Latvijas un Kalēja vārds šajā forumā tika minēts biežāk nekā Vācijas un Hitlera vārds.

V.Vīķe–Freiberga: — To es nevaru jums atbildēt. Es biju par daudz aizņemta. Tas būtu vienkārši jāsaskaita, es uz to nevaru atbildēt. Tas ir jāprasa preses ļaudīm, lai viņi patiešām to izmēra.

— Pirms dažām dienām jūs saņēmāt vēstuli no Simona Vīzentāla centra. Ko Zurofa kungs raksta?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņš atsūtīja septiņu personu vārdus, kas, viņaprāt, spētu būt potenciāli liecinieki ar pierādījumiem par sliktu Konrādam Kalējam. Citiem vārdiem sakot, tie ir ļaudis, kas tikuši vēl padomju laikā tiesāti un ir izcietuši savu sodu. Un sava tiesas procesa laikā viņi it kā esot pieminējuši Konrādu Kalēju kā savu līdzgaitnieku. Zurofa kungs uzskata, ka šie ļaudis varētu būt dzīvi liecinieki, ja viņi, protams, vēl ir dzīvi. Viņš mums ieteica uzklausīt šos ļaudis, jo tās ir dzīvu liecinieku liecības. Zurofa kunga vēstulē nopietns bija viņa teiktais, ka Latvija nevēloties principiāli šādas liecības. Tas bija pārmetums, ka mēs piesedzam fašistus. Es noraidīju šos apvainojumus un teicu, ka nekādā ziņā tā nav. Latvijas prokuratūra man ir apliecinājusi, ka ir gatava izmantot jebkuru liecību. Vakar vakarā manās rokās nonāca šī Zurofa kunga vēstule, kuru es atdevu ģenerālprokuroram Skrastiņa kungam, kurš man lieku reizi apliecināja, ka Latvija ir gatava izmantot šo informāciju, kā arī jebkuru citu potenciālu ziņu avotu, kas varētu kalpot par liecību Konrāda Kalēja lietā.

— Vai šie septiņi cilvēki dzīvo Latvijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņiem zināmās adreses, kas parādījās tiesas procesa laikā, bija Latvijas adreses. Pirmais, kas tiks noskaidrots, būs tas, vai šie cilvēki vēl joprojām dzīvo Latvijā.

— 16. un 17. februārī pie mums tiksies Latvijas, Amerikas, Kanādas, Austrālijas, Vācijas un Izraēlas prokurori, kas strādājuši Kalēja lietā. Šai sanāksmei līdzi sekos daudzas pasaules valstis. Vai pēdējā informācija liek domāt, ka šis tiesas process patiešām varētu notikt?

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, tas nav pats būtiskākais. Man svarīgi liekas tas, ka šie eksperti, sanākot kopā, varēs apmainīties ar informāciju, nonākt pie kopīgiem secinājumiem un kopējiem ieteikumiem, kā rīkoties ar šo aizdomās turēto kara noziedznieku aizturēšanu un saukšanu pie atbildības. Te man tūliņ jāpiebilst, ka Skrastiņa kungs man nodeva tās ziņas, ko viņš ir saņēmis no Izraēlas un kur diemžēl tiek ziņots, ka no Izraēlas nevarēšot ierasties viņu ģenerālprokurors, jo esot aizņemts citur. Tas, protams, ir žēl, jo būtu svarīgi, lai klāt ir arī Izraēlas pārstāvji. Es painteresēšos caur Izraēlas vēstniecību par iespējām uzaicināt citu ekspertu — vai no prokuratūras, vai no Vīzentāla centra, to lai viņi izlemj paši. Būtu ļoti žēl, ja šajā sanāksmē nepiedalītos ļaudis no Izraēlas. Būtu korekti, ja viņi kādu pārstāvi atsūtītu. Es viņus aicināšu to darīt.

— Kā turpinājumu holokausta tēmai var uzskatīt šodienas teletiltu starp Latviju, Zviedriju un Ameriku. Par ko tajā tika galvenokārt runāts?

V.Vīķe–Freiberga: — Tika runāts par Stokholmas konferences saturu, par to, kāds tas sākotnēji bija iecerēts. Runa bija par izglītību, izglītošanu. Informācijai par holokaustu vajadzētu ieņemt nozīmīgu vietu katras valsts izglītības programmā, īpaši jau tajās Eiropas zemēs, kurām tieši nācās ar to saskarties, tātad arī Latvijai. Jautājums ir, kā jāizglīto sabiedrība, bērni un jaunieši. Būtu jārunā ne tikai par pagātnes notikumiem un tām traģēdijām, kas notika mūsu zemē naciķu okupācijas laikā, bet gan vispārinātāk, domājot par attiecībām starp dažādām sabiedrības grupām — gan etniskām, gan reliģiskām. Mums ir arī jādomā par etnisku sadzīvošanu globalizētajā nākotnē, kā arī par to, kā cilvēkiem sadzīvot, lai noziegumi, kas balstās uz etniskiem aizspriedumiem, nekad vairs neatkārtotos.

— Stokholmas apmeklējuma laikā jūs tikāties arī ar ASV delegācijas vadītāju Stjuartu Eizenstatu, kas ļoti augstu novērtēja jūsu runu un arī atzinīgi lūkojās uz mūsu Vēstures komisijas darbības perspektīvām. Kā zināms, Latvijas valdība Vēstures komisijai ir piešķīrusi 30 000 latu.

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, mums ir ļoti daudz kas darāms mūsu vēstures apgūšanā. Es lūdzu Zālītes kungu no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra sniegt man informāciju. Un viņš man atsūtīja izziņu par Latvijas okupācijas režīma upuriem no 1940. gada līdz 1991. gadam. Un jau pirmajās lapās es pamanīju virkni neatbildētu jautājumu. Piemēram, cik ļaužu kurā brīdī ir gājuši bojā? Mums pašiem būtu jārod uz šiem jautājumiem atbildes. Protams, ir vēl visi jautājumi, kas mums nāk no ārzemēm un kas kaitē Latvijas tēlam, jo mēs it kā neesam spējīgi rast atbildes. Vēstures komisija sastādīja programmu un tāmi par 80 000 latiem, tika uzrādīti konkrēti projekti un konkrēti to īstenošanas termiņi. Šai programmai valdība ir piešķīrusi tikai 30 000 latu. Tā ir tikai viena daļa no paredzētā.

Man kā prezidentei, stāvot pasaules priekšā, nākas atbildēt uz jautājumu, ko Latvija ir darījusi savas vēstures apgūšanā, cik nopietni mēs gatavojamies to darīt, cik daudz līdzekļu mēs tajā esam ieguldījuši. Es nevaru teikt, ka mēs ar pilnu atdevi un no visas sirds izpildām pagājušajā vasarā starptautiskās vēsturnieku komisijas sastādīto programmu. Lūdzu piedošanu, bet to es nevaru teikt. No prasītajiem 80 000 latiem mums ir piešķirti tikai 30 000 latu. Labākajā gadījumā var teikt, ka kaut kas tiek darīts. Zālītes kundzei, kas ir mana padomniece un kontaktpersona ar Vēstures komisiju, es lūdzu, lai tuvākajā laikā viņa sasauc komisijas Latvijas locekļus un lai viņa ir tik laipna un sastāda sarakstu, kas būtu tie prioritārie jautājumi, ko būtu iespējams risināt par piešķirtajiem līdzekļiem, un cik ilgā laikā to varētu paveikt. Es gribētu arī redzēt otru sarakstu ar tām tēmām, kuras nevarēs izstrādāt nepietiekamā finansējuma dēļ. Kā tad mēs tagad rīkosimies — iesim pasaules priekšā un teiksim: ziniet, mums pašiem nebija līdzekļu savas vēstures pilnīgai izpētei?

— Jautājums Eiropas Savienības kontekstā — šodien Austrijas valsts prezidents nepiekrita valdības koalīcijas veidošanai no labējo Brīvības partijas un konservatīvās Tautas partijas. Brīvības partijas sakarā savus protestus izteikusi Eiropas Savienība, draudot pat ar iespējamām sankcijām. Skatoties uz visiem šiem brīdinājumiem, kā jums šķiet, vai tā ir iejaukšanās Austrijas iekšējās lietās vai nav? Ar ko Latvijai būtu jārēķinās ceļā uz Eiropas Savienību?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka veidojas ļoti nopietns precedents. Man nav zināms, ka kaut kas tāds jau būtu noticis iepriekš. Man šķiet, ka šī ir pirmā reize, situācija ir ļoti nopietna. Tā radīs precedentu Eiropas Savienības attiecībās ar kādu no tās dalībvalstīm, izejot no šajā zemē notiekošajiem politiskajiem procesiem. Jāatceras, ka Austrijā notika pilnīgi demokrātiskas vēlēšanas. Šo vēlēšanu rezultātā viena no partijām, kas ilgi bija opozīcijā, tagad tiek apsvērta kā eventuāla koalīcijas partnere kādai citai partijai, kas ilgus pēckara gadus ir bijusi viena no valdošajām. Situācija ir tāda, ka potenciālā koalīcijas partnera viens spārns ir stipri labēji orientēts, cik labēji — par to es nevaru spriest. Davosā vēlu vakarā es skatījos kādu austriešu televīzijas programmu, kur tika raidītas debates, kas notiek Austrijā ap šo jautājumu. Austrieši paši ir ļoti satraukti un reaģē, sacīdami: tauta ir nobalsojusi, ir ievēlējusi savus priekšstāvjus, sev tīkamu partiju, kas no opozīcijas pārvietotos pozīcijā. Es domāju, mēs visi sekosim līdzi turpmākajiem notikumiem ar lielu interesi. Jautājums ir par principiem, ko pārstāvētu Austrijas valdība. Jautājums ir, vai Brīvības partijas labējais spārns atzīs holokaustu par labu lietu. Es par to ļoti šaubos. Es drīzāk sagaidu, ka viņi distancēsies no holokausta un to skaidri pateiks. Bet pagaidām mums atliek tikai vērot notikumus.

— Paldies, prezidentes kundze, par sarunu studijā. Paldies visiem televīzijas skatītājiem, kas mums raksta un zvana!

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā