Par Eiropas pirmo drošības doktrīnu

Eiropas ārlietu ministri neatlaidīgi domā par jauno drošības doktrīnu. Projekta teksts sola sensāciju. Joška Fišers, Džeks Strovs un Dominiks de Vilepēns nespēja vienoties par Eiropas lomu pasaulē. Viņi šo strīdu deleģēja tālāk Eiropas Savienībai. ES Augstajam pārstāvim Havjeram Solanam bija jāapsver un jāformulē kopīgais. Taču Solana paveica vairāk nekā tikai to vien. Un, kad spānis ar darba rezultātu iepazīstinās ārlietu un aizsardzības ministrus un pēc tam iesniegs projektu apstiprināšanai valstu un valdību vadītājiem, viņš būs formulējis Savienības pirmo drošības doktrīnu. Tā prasa krīžu gadījumos izveidot “vienotas vadības struktūras” un te slēpjas sensācija. Šo pasāžu ir iespējams saprast tā, ka ES spēki, vienalga, vai tie būtu militārie vai civilie, nopietnā gadījumā būs pakļauti vienai vienīgai komandstruktūrai.

“Kopš pāris mēnešiem pastiprinās sajūta, ka Kopējā ārējā un drošības politikā notiek kaut kas nopietns,” saka Nikole Gnesoto. “Karš Irākā bija kā katalizators. Visi pēkšņi bija noguruši no ārpolitiskajiem strīdiem un vēlējās, lai Eiropa labāk izpildītu savus globālos uzdevumus,” sacīja arī Briseles “European Policy Center” vadītājs Frasers Kamerons, kurš trīs ārlietu ministru – Fišera, Strova un Vilepēna vizīti Teherānā uzskata par pirmo pazīmi tam, ka noskaņojums ir sācis mainīties. Tomēr to, ka lidmašīnā blakus trim ārlietu ministriem neatradās vieta arī Havjeram Solanam, Kamerons, protams, noklusēja.

Patiesībā Eiropas ārpolitiķiem nākamajās nedēļās vēl būs jāapliecina, cik liela ir savstarpējā saskaņa. Gandrīz katra galvaspilsēta – izņemot Londonu – pirms drošības doktrīnas pieņemšanas grib to nedaudz pārstrādāt. Nav iespējams tik ātri atbrīvoties no ierastā ES refleksa – no strīdiem par apzīmējumiem. Tomēr Solanas līdzstrādnieki cer, ka šoreiz būs citādi. Viņi vācu diplomāta Kristopa Heusgena vadībā projekta pēdējā versijā gan ir iestrādājuši “precizējumus”. Tomēr viņi iebilst pret principiālām izmaiņām, pastāv uz savu draudu analīzi un prasību, ka Eiropas drošības politikai ir jābūt “aktīvākai, labāk saskaņotai un apbruņotai”. Pirmos lēmumus ES valstu un valdību vadītājiem būs jāpieņem jau augstākā līmeņa sanāksmē decembrī.

Idejai par integrētas ES komandstruktūras izveidošanu, par ko līdz šim debatēja tikai aiz cieši aizslēgtām durvīm, uzreiz ir jāatrisina trīs problēmas: jāizbeidz strīds par ES galvenās militārās mītnes izveidošanu, jānovērš strīdi ar NATO un amerikāņiem, kā arī jāparūpējas par vairāk saliedētu eiropiešu rīcību krīžu gadījumos. Lieluma mānija? “Mēs Gordija mezglus spēsim pārcirst tikai tad, ja apsvērsim, tieši kādu krīžu novēršanā ES turpmāk piedalīsies. Tad varēsim izdarīt secinājumus, kā tā būtu jāorganizē,” saka Solanas komandā. Domāts tiek par tādiem gadījumiem kā Bosnijā, bet mazāk par tādiem kā Irākā. “Ja attieksme būs patiesi nopietna, tad tā būs maza revolūcija,” saka Solanas ES diplomāti. Viņi to apraksta ar piemēru: pašlaik Savienību Maķedonijā pārstāv īpašais pilnvarotais. Taču viņš nevar ne dot rīkojumus tur izvietotajiem eiropiešu karavīriem, ne arī ES policijai, ne Komisijas koordinētajai ES palīdzības aģentūrai, ne arī neatkarīgajiem novērotājiem. Viņi visi ir pakļauti katrs citai pavēļu ķēdei, kas nenovēršami pasliktina efektivitāti.

Tātad ir jāizveido “kopējas militāri–civilās komandstruktūras”, kā formulē Solanas eksperti. Taču šī ideja var izrādīties bīstama. Tā paredz vienu vadītāju visiem ES dienestiem – sākot ar karavīriem un beidzot ar tiem, kuri nodarbojas ar attīstības palīdzību. Protams, ka militāristi, civilie palīgi un virkne tradicionālistu kompetentajos dienestos protestēs pret šādām militāri–civilās sadarbības formām Un tomēr ideja ir saprātīga. Jau šodien sāk izzust robežas starp militāro un civilo konfliktu novēršanu. Krīžu gadījumos Eiropai ir jākoordinē tās dažādie līdzekļi – militārie, civilie, policijas un diplomātijas, kā arī palīdzības projekti. ES uzsver, ka šo līdzekļu daudzveidībā slēpjas tās spēks – pretstatā tīri militārajai NATO.

Savukārt NATO kopš kāda laika nemieru izraisa jautājums, vai Eiropai militāro misiju veikšanai ir nepieciešama sava galvenā mītne. Kopš Francija, Vācija, Beļģija un Luksemburga vienojās par tās ierīkošanu, amerikāņi, kas baidās, ka eiropieši varētu atdalīties, asos toņos brīdina un klusu draud, taču bez panākumiem. Kanclera dienestā Berlīnē un Elizejas pilī Parīzē joprojām stūrgalvīgi turas pie šī plāna, lai gan par tā nepieciešamību šaubās pat Ārlietu un Aizsardzības ministrijā pie Sēnas un Šprē. “Tas ir goda jautājums,” ironizē kāds diplomāts, kurš labi pazīst abas valdības. Taču viņš cer, ka, “ja ES tagad iepazīstinās ar jauno plānošanas un vadības modeli, visas puses varēs to akceptēt un saglabāt cieņu.”

To, kāda varētu būt ES ātra un saskaņota rīcība, var nojaust, ja paraugās uz Rietumāfriku. Tur Savienība, neraugoties uz sākotnējiem palīdzības komisāra protestiem, no budžeta finansē afrikāņu “Ecowas” vienības – tātad no palīdzībai domātās naudas maksā algu karavīriem. Šādu pragmatismu par paraugu vajadzētu ņemt arī citur. Debatēts tiek, piemēram, par policistiem Kinšasai. Ir ieplānotas arī citas militārās misijas – apvienojumā ar palīdzības dienestiem: piemēram, nākamajā gadā no NATO ir jāpārņem misija Bosnijā. Turienes policija jau tā kā tā atrodas ES pakļautībā, nemaz jau nerunājot par daudzveidīgajiem palīdzības projektiem. Nīderlandieši eiropiešu karavīrus labprāt redzētu arī Moldovā. Taču ar to vēl nepietiek. Lai apturētu masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, kāda neliela grupa kopā ar ASV izstrādā pasākumu katalogu. Decembrī valstu un valdību vadītājiem vajadzēs akceptēt rīcības plānu. Arī šeit kā pamats darbam kalpos jaunā drošības doktrīna. Tās pēdējā versijā gan vāciešu spiediena rezultātā vārds “preemptive” ir aizstāts ar “preventive” (angļu val. rīcības pirmtiesības un profilaktisks – “LV”), jo pirmais atgādina par amerikāņu militārajiem triecieniem, taču Eiropa atbalsta miermīlīgākus līdzekļus un grib saglabāt neskartu Apvienoto Nāciju varas monopolu. Tomēr tas nedrīkst Savienību kavēt stingri vērsties pret bīstamajiem režīmiem, kuriem ir masu iznīcināšanas ieroči.

“Eiropa nedrīkst atteikties no aktīvas lomas,” saka britu diplomāts Pīters Vilsons. Un tik ilgi, kamēr jaunā doktrīna nodrošinās darbības lauku, viņam un daudziem citiem diplomātiem atmaksāsies debates par apzīmējumiem un formulējumiem – arī tad, ja vēl ne tuvu nebūs panākts vienots pasaules redzējums, kāds ir amerikāņiem. Taču kā gan tas varētu būt iespējams 25 valstu savienībā ar atšķirīgām tradīcijām un jūtīgumu?

Un kā ar jaunajām ambīcijām ir savienojami ES prezidenta Silvio Berluskoni pastāvīgie ārpolitiskie izlēcieni? Briselē atgaiņājas: “Vēlāk, kad mums līdz ar jauno konstitūciju būs arī īsts ārlietu ministrs un pastāvīgs prezidents, kaut kas tāds vairs nenotiks.” Kāds Solanas līdzstrādnieks paškritiski saka: “Mūziku arvien biežāk atskaņo Briselē.”

Pēc “DIE ZEIT”