Par valodas aizsardzību un attīstību

Foto: A.F.I.

Saeimas deputāte, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Dr.habil.philol. Ina Druviete:

Kas, jūsuprāt, ir etniskā integrācija?

Etniskā integrācija, manuprāt, ir galvenais veids, kā Latvijā sadzīvot dažādu tautību cilvēkiem un dažādu valodu runātājiem. Bet te nekādā gadījumā nebūtu izmantojama kausējamā katla analoģija, mūsu mērķis nav radīt absolūti viendabīgu iedzīvotāju kopumu.

Sabiedrības integrācijas koncepcijas mērķis, manuprāt, ir rast šo kopāsadzīvošanas modeli. Es to saprotu tādi: valsts rada maksimāli komfortablus apstākļus dzīvei Latvijā visām grupām, bet ne uz kādas citas grupas rēķina. Etniskā integrācija nenozīmē “vidējā aritmētiskā” vai “trešās neitrālās tautības” atrašanu, bet radīt apstākļus, kuros ikviens varēs saglabāt savu tautības apziņu un arī savu valodu. Tomēr nekad, nevienā valstī visu valodu runātājiem nebūs pilnīgi vienādas iespējas īstenot savas lingvistiskās prasības. Pasaulē nav valstu, kurās būtu noteiktas divas valsts valodas un tās funkcionētu pilnīgi vienās un tajās pašās jomās, tām būtu līdzvērtīgs prestižs un visi valsts iedzīvotāji būtu vienādi bilingvāli. Tomēr brīžam mūsu sabiedrībā tiek izplatīts viedoklis, it kā šāds nereāls stāvoklis būtu iespējams.

Sabiedrības integrācijai nepieciešams priekšnoteikums ir minoritāšu bilingvisms. Tikai tas dod mums iespēju īstenot mērķus, kas ir ietverti gan starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, gan arī Latvijas Sabiedrības integrācijas programmā.

Bet dzīvē milzīgas naudas summas tiek tērētas, lai tā sauktajiem krievvalodīgajiem mācītu valsts valodu. Arī Sabiedrības integrācijas fonds galvenokārt atbalsta latviešu valodas kursus nelatviešiem. Bet nav projektu, lai stiprinātu pašu integrācijas bāzi: valsts valodu un valstiskuma apziņu. Valsts valodai – integrācijas pamatam – šobrīd jāiztur milzīgs svešvalodu un ne īpaši latviskas latviešu valodas spiediens.

Tik tiešām, aizvadītajos gados mums galveno vērību nācās pievērst latviešu valodas apguvei pieaugušo vidū un izglītības sistēmas sakārtošanai. Pašlaik sākas jauns periods latviešu valodas aizsardzības un attīstīšanas jomā. Pirmā bezdelīga bija prezidentes dibinātā Valsts valodas komisija, kas jau ir pierādījusi, ka spēj būt par stratēģisku ceļa rādītāju norisēm valodu politikā. Nākamajā gadā šīs komisijas darbībai ir atvēlēti ievērojami līdzekļi, tiesa gan, par trim tūkstošiem latu mazāk nekā 2003. gadā. Toties valsts ir atvēlējusi vairāk nekā 200 000 latu tieši latviešu valodas attīstībai, tās funkciju atjaunošanai un nostiprināšanai. Sāk darboties arī Valsts valodas aģentūra, kas uzņemsies pilnu atbildību par valodas politiku Latvijā. Situācija nebūt nav ideāla, ir lielas problēmas ar latviešu valodas lietošanu uzņēmējdarbības jomā. Un diemžēl nevis paplašinās, bet sašaurinās iespējas saņemt pakalpojumus latviešu valodā. Joprojām latviešu valodu vāji prot inteliģence, piemēram, mazākumtautību skolu skolotāji. Tas ir pilnīgi nepieļaujami, jo skolotājiem taču ir jābūt piemēram saviem audzēkņiem.

Latvieši, dabiski, uzskata, ka krievvalodīgajiem jāmācās valsts valoda, jāstiprina valstiskuma apziņa utt. Turpretim krievvalodīgajā presē izskan uzskats: ja jūs gribat, lai mēs integrējamies, lai mēs runājam latviski, tad arī jums ir jārunā ar mums krieviski.

Jā, tā ir ļoti bīstama tendence un pret to ir jānostājas skaidri un gaiši. Mēs nodrošinām minoritāšu tiesības, mēs nodrošinām valsts valodas apguvi, privātās sarunās valsts neiejaucas, bet publiskajā telpā saziņas valodai ir jābūt latviešu. Jā, un pateikšu vēl, ka valstī, kurā ir noteikta viena valsts valoda, majoritātei, šajā gadījumā latviešiem, minoritātes valodas prasme nav obligāta. Un tieši tādēļ latviešu skolās krievu valoda būs jāmāca tikai kā izvēles priekšmets.

Ja mēs vēlamies sabiedrību vienot uz latviešu valodas bāzes, vēl skaidrāk un vēl biežāk jārunā par to, ka latviešu un minoritāšu savstarpējās saziņas valodai ir jābūt latviešu valodai. Publiskajā telpā jau nu noteikti.

Latviešu apziņa attiecībā uz integrāciju ir izplūdusi: it kā jau vajag, bet ko mēs, latvieši, no tā visa iegūstam?

Mums neatliek nekas cits kā atrast kopēju modeli, uz kura mēs varam sadzīvot Latvijā šajā laikā. Ļoti nozīmīga, kaut arī mazāk novērtēta ir tieši kopējā vēstures izpratne. Kādam varbūt šķiet: ko nu par vēsturi, dzīvosim šodienā, domāsim par nākotni. Bet, ja joprojām publiski tiek apšaubīta Latvijas valsts leģitimitāte, ja spriedelē, bija vai nebija okupācija, ja tiek apšaubīts latviešu kā vienīgās valsts valodas statuss, tad mums ir ļoti grūti runāt par tālākiem jautājumiem jau detaļās. Mēs būtībā paliekam pie viena pamatjautājuma: vai Latvija ir vai nav tautas pašnoteikšanās rezultātā radusies valsts.

Kas kavē saliedētas sabiedrības veidošanos?

Neatkarīgi no tā, ko latvieši spriež par integrāciju, es saskatu, ka latviešu valodu apdraud krievu valodas runāšana bez vajadzības, sarunās ar krieviem absolūti nemotivētā pāriešana uz krievu valodu. Latviešu parastā pieklājība, runājot krieviski, nodara ārkārtīgi lielu ļaunumu, un to mūsu sabiedrība neapzinās. Pirmkārt, nelatviešiem tiek liegta iespēja pilnveidot valodas prasmi un, otrkārt, viņi ar savu uzvedību visu laiku atgādina, ka latvieši psiholoģiski joprojām jūtas kā minoritāte. Mēs uzliekam viņiem pienākumu teikt: nē, lūdzu, runājiet ar mani latviski! Un te ir jautājums: cik būs tādu, kas tā darīs?

“LATVIJAS AVĪZE”; pēc I. Mūrnieces intervijas “Lūdzu, runājiet latviski...”