Par mācīšanos būt īpašniekiem

Attīstības aģentūras valdes priekšsēdētājs Juris Kanels:

Vai Latvijas valstij ir skaidra stratēģija un taktika, kā ieņemt savu nišu pasaulē? Kas būs mūsu prioritātes – vai būsim tautasdziesmu un dzintara vai tūrisma un informācijas tehnoloģiju valsts? Attiecībā uz struktūrfondiem šķiet, ka mēģinām paņemt visu, ko varam, bet tā īsti nezinām, ko mums vajag?

Taktika ir skaidra – apgūt Eiropas naudu, darot to profesionāli un pareizi. Daļēji ir skaidra arī stratēģija – vismaz tajā jomā, kas attiecas uz Eiropas naudu. Jums ir taisnība tajā ziņā, ka Attīstības plāns, kam decembrī gaidām Eiropas Komisijas apstiprinājumu, nav valsts attīstības plāns, bet plāns, kā apgūt Eiropas Savienības līdzekļus. Uz jautājumu par ilgtermiņa attīstību atbildes nav. Atgūtās neatkarības gados ir bijis daudz dažādu nacionālo programmu un plānu, bet to dzīvotspēja nav bijusi ilga. Bieži vien, mainoties valdībām, ir mainījusies pieeja, koncepcijas un plāni.

Pašlaik Ministru prezidenta biedra Aināra Šlesera vadībā tiek izstrādāta tautsaimniecības vienotā attīstības stratēģija. Tas būs dokuments, kurš noteiks ilgtermiņa stratēģiju.

Ja jums tomēr jautātu, kādai jābūt Latvijai pēc desmit, piecpadsmit gadiem un kur ir tās vieta pasaules ekonomikā, ko jūs atbildētu?

Protams, stratēģija ir vajadzīga, un būtu ideāli, ja šī stratēģija saglabātos, mainoties valdībām. Līdz šim tā diemžēl nav bijis, mums nav trūcis stratēģiju, mums ir pietrūcis vēlmes pēctecīgi tās realizēt.

Mums jābūt reālistiem un jāredz, ko mēs varam. Lai mainītu mūsu tradicionālās nozares pret modernākām, ar gribēšanu vien nepietiek. Ir jārēķinās ar tiem resursiem, tradīcijām un cilvēkiem, kas mums ir. Mums jāizmanto tradicionālās nozares, un tām var pievienot kādu no modernajām nozarēm. Prioritāte tomēr ir kokapstrādei, tekstilrūpniecībai, metālapstrādei un mašīnbūvei, mums ir arī lauksaimniecība, un jārēķinās arī ar to, lai gan pagaidām tā vēl nav tik efektīva kā citās Eiropas valstīs. Strauji augoša un ar labām perspektīvām mums ir informācijas tehnoloģiju nozare, arī biotehnoloģijas un materiālu apstrāde – šīs nozares attīstās, tām ir nākotne, tādēļ tās ir jāatbalsta.

Latvijā daudzas preces tiek ražotas ārzemju firmu meitasuzņēmumos, gatavā produkcija ar ārzemju firmas marku tiek realizēta aiz Latvijas robežām, bet mūsu strādnieki saņem nelielas algas. Vai tomēr galvenā Latvijas prece nav lētais darbaspēks?

Lētais darbaspēks un zemās enerģētikas izmaksas ir mūsu priekšrocība. Tas ir pamats, kāpēc uz šejieni grib nākt Rietumu investori. Šis mums ir pļaujas laiks, mūs beidzot sāk ievērot un pazīt. Pirms gadiem četriem, pieciem investoru interese bieži nesniedzās tālāk par Polijas austrumu robežu, bet tagad vilnis ir atvēlies līdz mums, un tuvāko gadu laikā pieaugs mūsu iespējas piesaistīt investīcijas. Jāteic, ka mūsu trūkums – ģeogrāfiskais izvietojums, kas mums nesis daudz bēdu – ir kļuvis par mūsu priekšrocību. No tā brīža, kad būsim kļuvuši par pilntiesīgiem “Rietumu kluba” biedriem, mūsu atrašanās vieta mums nāks par labu absolūti fantastiski. Varēsim pilnībā izmantot to, ko esam daudzinājuši – Latvija ir tranzīta zeme, tilts starp Austrumiem un Rietumiem.

Pamazām darbaspēka un enerģētikas izmaksas izlīdzināsies. Kas notiks pēc gadiem desmit, ar ko varēsim ieinteresēt Rietumu investorus?

Mums ir jādomā, ko darīt šajos desmit gados, lai pēc tam kompensētu intereses zudumu. Pirms divām nedēļām biju Čehijā, tur notiek tieši jūsu minētais process. Vēl pirms gadiem pieciem Viduseiropas valstis bija topā, tagad tā vairs nav. Čehijā sāk veidot valstiskas programmas un stimulus jaunu, modernu un zinātņietilpīgu nozaru atbalstam, lai varētu veidot jaunu produktu, kad zudīs zemo izmaksu priekšrocības tradicionālajās nozarēs. Mums jādara tas pats.

Vai, raugoties no ilgtermiņa attīstības viedokļa, valstij nevajadzētu atbalstīt savus uzņēmējus, kuri grib ieiet ārzemju tirgū?

Līdzekļi, kā atbalstīt uzņēmējus, ir ļoti dažādi. Ir tādi, ko Latvijā izmanto, ir tādi, ko neizmanto. Kopumā, protams, valsts atbalsts nav bijis pietiekams, šī vajadzība atbalstīt uzņēmējus nav pilnībā saprasta un novērtēta. Attīstības aģentūras eksporta veicināšanas darbs izpaužas kā valsts doto līdzekļu izmantošana uzņēmēju atbalstam. Piemēram, šogad no valsts budžeta starptautiskā mārketinga pasākumu atbalstam – izstādēm, prezentācijas materiāliem, vizīšu gatavošanai pie potenciāliem klientiem – tika piešķirti 290 000 latu. Mūsu pienākums bija noteiktā kārtībā, ar konkursu palīdzību realizēt šos līdzekļus, lai uzņēmējiem būtu vieglāk. Tāda pati funkcija, tikai daudz lielākos apjomos, būs struktūrfondiem, jo mēs gatavojamies nodarboties ar līdzekļu piešķiršanu uzņēmēju publiskajam atbalstam. Tā kā struktūrfondiem ir Latvijas finansiālā līdzdalība, tad valsts atbalsts tā arī izpaudīsies.

Kā jūs pats lūkojaties uz savu darbu aģentūrā?

Esmu optimists, un daļēji šo optimismu rada darbs. Jūtos savā vietā un laikā un domāju, ka man ir visas vajadzīgās zināšanas, prasmes un pieredze.

Kopš aprīļa aģentūra mainās, ir notikusi gandrīz simtprocentīga kadru maiņa, ir jauns valdes sastāvs, kurā tikai viens cilvēks palicis no iepriekšējās valdes. Uzdevums bija mainīt aģentūras darba stilu un saturu, kā arī panākt atpazīstamību sabiedrībā, padarot to par vajadzīgu institūciju. Aģentūrā strādā simt pieci cilvēki. Aprīlī, kad sāku strādāt, piecdesmit septiņi cilvēki no simt pieciem bija nodarbināti saimnieciskajā darbā. Izskaidrojums tāds, ka mums pieder māja, kurā strādājam, mums par māju jārūpējas, jāstrādā ar saviem nomniekiem. Bija grūti saprast, ar ko tad aģentūra nodarbojas, ko dara tie simts cilvēku. Ar aģentūras pamatfunkcijām bija nodarbināti tikai daži darbinieki. Tā nevarēja turpināties. Protams, tas bija sarežģīti, nebija viegli atlaist cilvēkus no darba, kuri vairs nav gados jauni un kuri te strādāja jau no padomju laikiem. Administratīvo darbinieku skaitu esam samazinājuši uz pusi, bet esam palielinājuši to cilvēku skaitu, kas nodarbojas ar aģentūras pamatfunkcijām. Nākamajā gadā mainīsies arī nosaukums – Attīstības aģentūra kļūs par Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru. Ceru, ka vismaz līdz nākamā gada aprīlim šeit nostrādāšu un varēšu teikt, ka aģentūra ir kardināli mainījusies.

Jūs uzaicināja strādāt aģentūrā, lai gan neesat nevienas valdošās koalīcijas partijas biedrs. Varētu vaicāt – kā tā?

Varu atbildēt, ka tas ir labs piemērs tam, ka šī valdība izvēlas darbiniekus ne tikai pēc politiskās piederības, bet arī pēc zināšanām.

Cik lielā mērā Latvijas cilvēki pakļaujas tam, ko ar viņiem grib darīt politiķi?

Domāju, ka cilvēki Latvijā pakļaujas tieši tāpat kā jebkurā citā pasaules malā. Protams, katrā vietā ir savi rīcības modeļi un savs temperaments, bet kopumā cilvēki pakļaujas. Nedomāju, ka mēs ļoti atšķiramies.

Kādu laiku darbojos arī Eiropas kustībā, daudz braukāju pa laukiem un domāju, ka tiešām sajutu, ko cilvēki domā. Latviešiem ir tādi zemnieku aizspriedumi. Atcerieties, bija kādreiz tāds Purapuķe ar savu slaveno “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”. Daudzi mūsu cilvēki uz atvērtību, uz iekļaušanos Eiropā tomēr raugās no sava kaktiņa, no sava stūrīša ar aizdomām un neuzticēšanos. Varbūt tā ir mūsu zemnieciskā izcelsme, tas, ka mums gadsimtiem ilgi nekas nebija piederējis.

“NEDĒĻA”; pēc S. Benfeldes intervijas “Esam ceļā uz “Rietumu klubu””