Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Marģers Skujenieks. Otrreiz valdības vadītājs

Turpinājums. Sākums –

“LV” Nr.176, 12.12.2003.

Kad es Jūs, Ulmaņa kungs, marta mēnesī uzaicināju sastādīt valdību, tad apstākļi mūsu zemē vēl nebija tik grūti kā pašlaik. Saprotams, mēs cīnījāmies ar vispārējām grūtībām, bet tās bija kroniskas dabas: nekā akūta nebija. Mēs saņēmām ziņas par smagām krīzēm daudzās ārvalstīs, bet līdz mums tās vēl nebij atplūdušas. Varbūt tā bij mūsu laime, ka tikai vēlāk dabūjām izbaudīt krīzes sekas. Bet vasarā jau sākās valūtas aizplūšana: sakarā ar vācu banku krahiem tika satricināta mūsu banku darbība, bet to izdevās likvidēt. Tomēr uzticība kredītiestādēm bij zudusi, sākās noguldījumu atprasīšana, nāca viens grūtums pēc otra, krīze paplašinājās. Valdībai bij jādarbojas grūtos apstākļos. Šis laiks bij tāds, kad bij jāsper noteikti soļi, ciktāļ valdībai tas bij iespējams. Nezinu, kā tad izskatītos, ja valdība būtu rīkojusies mazāk enerģiski. Apstākļi valdības stāvoklim nav bijuši labvēlīgi. Uz Saeimu nevarēja balstīties, jo tā dzīvoja priekšvēlēšanu atmosfērā. Tādēļ valdībai, kad Saeima aizgāja vasaras brīvlaikā, bij jāķeras arī pie rīkojumu izdošanas ar likuma spēku; to izdots daudz. Es apbrīnoju to aukstasinību, ar kādu valdība strādājusi šinīs nenormālos apstākļos, meklējot ceļus, kā atrast izeju. Līdz šim valdība darījusi visu, kas ir bijis viņas spēkos, bez likumdevēju līdzdalības. Tas izdevies, pateicoties aizejošā Ministru prezidenta lielajai enerģijai un neizsīkstošām darba spējām. Par to pateicos prezidentam Ulmaņa kungam un visiem ministriem.

Jaunai valdībai priekšā stāv grūts uzdevums. Tādos laikos kā tagadējie valdībai mēdz uzstādīt daudz prasību; tās visas nevar izpildīt, tādēļ rodas daudz neapmierināto. Nešaubos, ka agrākā valdība darījusi visu, kas viņas spēkos stāvējis, tomēr ir uzkrājies daudz svarīgu darbu. Pirmais – valsts budžeta sabalansēšana. Tas prasīs daudz materiālu upuru, no kā būs grūti atteikties. No Jums daudz sagaida. Daudzi domā, ka valdībai būs maģisks spēks, lai atrastu izeju no grūtā stāvokļa. Būs maz, kas sapratīs, ka valdība nav visspēcīga; varbūt bieži vien valdība saviem nodomiem neatradīs Saeimā vajadzīgo atbalstu. Iepriecinoši ir, ka šī ir pirmā valdība, kas atbalstās uz nacionālu pilsonisku vairākumu Saeimā. Ceru, ka Saeima to sapratīs un valdību atbalstīs, lai tai būtu ilgs mūžs. Es gribētu dot Jums līdzi labi domātu padomu. Bieži nāk priekšā tādi gadījumi, ka valdības labi pārdomātie priekšlikumi Saeimā krīt cauri. Tā ir slikta parādība; tādēļ lieku pie sirds sargāt valdības autoritāti, gādāt, lai pilsoņi apzinīgi padotos valdības lēmumiem, lai nevadītos no “muss”, bet “soll”. Nevar būt tāds stāvoklis, ka tas, ko kabinetā vienbalsīgi nolemj, Saeimā izkrīt cauri. Ir saprotams, ka opozīcija bieži vien apkaro valdības rīcību, bet pozīcijas uzdevums ir to aizstāvēt un atbalstīt. Bet ja pozīcijai savstarpējas uzticības nav, tad jāšķiras. Kā to panākt? Domāju, ka ar biežām koalīcijas apspriedēm tas nebūtu sasniedzams. Kā to rāda līdzšinējie piedzīvojumi, tās neko reālu nav devušas; tanīs daudz kas paliek neizrunāts un nenoskaidrots. Liekas, ka pareizāki būtu uzturēt lielāku kontaktu ar savām frakcijām un nepārsteigties ar lēmumiem. Tas šinīs laikos ir ārkārtīgā svarā. Visi prasa uzticību. Ja valdības priekšlikumus Saeimā pieņems, tad arī valdības prestižs celsies, kas tagad vairāk kā jebkad vajadzīgs. No agrākās valdības Jūs esat saņēmuši labu aktīvu, kas Jūsu darbu atvieglos. Bet bieži nepietiek ar labu gribu vien, vajadzīga arī laime. Ceru, ka Jums tā būs. Beidzot šo uzrunu, novēlu Jums vislabākās sekmes turpmākā darbā.”

Pēc tam runāja līdzšinējais Ministru prezidents K. Ulmanis:

“Augsti godāts Valsts Prezidenta kungs, augsti godātie kungi! Savā un savu kolēģu vārdā pateicos Jums par tiem pateicības un atzinības vārdiem, kurus Jūs mums tikko teicāt. Varu apliecināt, ka mēs centāmies pildīt savus pienākumus tik labi, cik labi to pratām un spējām. Zinādami, ka Valsts Prezidents mums uzticas, mums bij viegli strādāt. No savas puses centāmies šo uzticību attaisnot. Lai bija opozīcija Saeimā, tomēr vairākums mūs atbalstīja. Tāpat mūs stiprināja mūsu darbā tā apziņa, ka Valsts Prezidents mums uzticas. Vēl reiz par to pateicos.”

Ministru prezidents M.Skujenieks teica:

“Valsts Prezidenta kungs! Savā un savu kolēģu vārdā apliecinu, ka mēs pilnā mērā apzināmies to nopietno zituāciju, kurā mums nāksies pildīt ļoti svarīgos un nopietnos uzdevumus. Ar prieku varu konstatēt, ka jaunajā valdībā ir vairāki agrākie ministri, kuri jau labi pazīst valsts darbu. Kabineta sastāvs nav vēl pilnīgs, tādēļ lūdzu Valsts Prezidenta atbalstu, lai to jo drīzi varētu papildināt. Mūsu vēlēšanās ir vienam otru atbalstīt un valsts intereses stādīt augstāk par partijas un personīgām interesēm. Mūsu darbību, bez šaubām, apgrūtinās tas, ka Saeimā mums ir aprobežots vairākums, tādēļ jo sevišķi izlūdzamies Valsts Prezidenta atbalstu mūsu darbam. Domāju, ka sastrādāšana dažādo grupu starpā ir iespējama, jo pretešķības nav tik lielas, ka tās nevarētu saskaņot. Ceru, ka mums grūtos uzdevumus izdosies ar sekmēm veikt.” (Turpat, min.l., 202.–203.lp.)

Nekā priecīga M. Skujenieks vēl nevarēja pateikt arī plašā runā Saeimas III sesijas II sēdē 1932. gada 25. maijā, apspriežot valsts budžetu 1932./33. saimniecības gadam. Viņš atkal sāka ar bēdīgu konstatāciju, ka Vakareiropas valstis pēdējā laikā pārdzīvo smagu saimniecisku krīzi, ka visstraujāk cenas kritušas lauksaimniecības precēm un ka sakarā ar to arī Latvijas zemnieku stāvoklis kopš 1931. gada rudens ir kļuvis aizvien ļaunāks. Lauku ražojumu eksports strauji samazinās, un līdz ar to tirdzniecības bilance kļūst aizvien negatīvāka.

Valdība tāpēc izvēlējusies par savu saimniecisko mērķi samazināt importu, kas arī ir izdevies. M. Skujenieks ar gandarījumu konstatēja, ka pēdējos 8 mēnešos Latvijai ir aktīva tirdzniecības bilance. Pateicoties tam, ka ārējā tirdzniecība ir līdzsvarojusies, daudzmaz stabilizējusies ir arī valūtas politika. Šī problēma “savai akūtai krīzei ir pāri”.

Runājot tieši par budžetu, premjerministrs norādīja, ka sakarā ar sarukušo saimniecisko dzīvi uzdevums bija to samazināt, kas lielā mērā izdarīts. Tas noticis uz Kara ministrijas rēķina, kuras izdevumi sašaurināti tādos apmēros kā vēl nekad agrāk. Mazāk tas darīts ar Iekšlietu ministrijas izdevumiem. Lielāku samazinājumu nevarēja izdarīt Izglītības ministrijai. Samērā nelielas summas paredzētas lauksaimniecības veicināšanai.

M. Skujenieks noraidīja uzskatu, ka izšķirošā nozare Latvijas saimnieciskajā dzīvē varētu būt rūpniecība. Viņš uzsvēra, ka ekonomikas atdzimšanā ārkārtīgi liela nozīme ir lauksaimniecībai, ka tās veicināšana un sekmēšana “radīs dzīvību visā mūsu valstī, visā mūsu saimnieciskā dzīvē”.

Realizējot šo lauksaimniecības prioritātes kursu, Ministru kabinets izstrādāja likumprojektus par sviesta ražošanas veicināšanu un cūkkopības veicināšanu, kurus Saeima akceptēja 1932. gada 20. un 21. jūnijā, bet Valsts prezidents publiskoja 28. jūnijā. Pirmajā aktā bija noteikts, ka sviesta ražošanas paplašināšanai valsts garantē uz vienu gadu, sākot ar 1932. g. 1. jūliju, sviesta ražotājiem par I šķiras eksportsviestu cietu cenu Ls 2,50 kilogramā, bet par II šķiras – Ls 2,40. Ja pasaules tirgū Latvijas eksportētā sviesta cena nokristu zem garantētās, Zemkopības ministrija izmaksātu starpību piena ražotājiem, kas piegādājuši savu produkciju ministrijā reģistrētām pienotavām, kuras ražo eksportsviestu.

Otrais likums nosacīja, ka, sākot ar 1932. gada 1. jūliju, valsts garantē lauksaimniekiem par eksportkautuvēm pārdotām bekonam derīgām cūkām, skatoties pēc labuma, cenu no Ls 0,75 līdz 0,85 par kilogramu dzīvsvarā. Ja Londonas tirgū I šķiras bekona cenas nokristu zem garantētām, cūku audzētājiem starpību samaksātu Zemkopības ministrija.

M. Skujenieks nule minētajā runā par budžetu atzīmēja, ka Latvijā strauji pieaudzis bezdarbs. 1931. gada 1.martā Rīgā bija reģistrēti 847 bezdarbnieki, bet pēc gada viņu skaits bija pieaudzis līdz 5749. Lai kaut vai iespēju robežās risinātu šo aso problēmu, kabinetam vajadzēja praktiski realizēt iepriekšējās valdības izstrādāto un Saeimas 1931. gada 30. decembrī pieņemto likumu par līdzekļu sagādāšanu bezdarba apkarošanai. Tajā bija nosacīts, ka visi algotie darbinieki – slimokasu dalībnieki un viņu darba devēji, izņemot lauku pašvaldības, kā arī visi algotie darbinieki, kas saņem atalgojumu no valsts vai pašvaldībām, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav slimokasu dalībnieki, — apliekami ar nomaksām bezdarba apkarošanai viena procenta apmērā no algas.

Neraugoties uz smago saimniecisko stāvokli, palīdzība bezdarbniekiem pakāpeniski palielinājās. Iepriekšējos gados sabiedriskajos darbos aizņemto bezdarbnieku skaits ļoti reti pārsniedza 30—35%, bet 1932. gadā tas sasniedza 46%. Šo darbu organizēšanai valdība agrāk izdeva apmēram 2 miljonus latu gadā, bet 1932. gadā jau līdz 1. martam šīm vajadzībām bija iztērēti 4,5 miljoni latu. 1932. gads bija smagākais depresijas laiks ar vislielāko bezdarbu.

Lai gan Latvijas industrijas flagmanis, kā agrāk nereti dēvēja rūpnīcu VEF, ir pārtraucis darbu, šķiet, lasītājiem būs interesanti ieskatīties šā uzņēmuma statūtos, kurus Satversmes 81. panta kārtībā 1932. gada 19. janvārī apstiprināja M. Skujenieka valdība. Bez Ministru prezidenta tos parakstīja arī satiksmes ministrs A. Kursītis. Šajā normatīvajā aktā bija noteikts, ka Pasta un telegrāfa departamenta darbnīca, atdaloties no minētā departamenta, pārvēršas autonomā uzņēmumā “Valsts Elektrotehniskā fabrika”. Tās uzdevums ir “izgatavot un remontēt dažāda veida vājās un stiprās strāvas elektriskus piederumus, iekārtas un mašīnas, kā arī izgatavot un remontēt fabrikas darbībai piemērotus dažādus mehāniskus aparātus, mašīnas un iekārtas”. Uzņēmums dod priekšroku valsts pasūtījumiem. VEF līdzekļi sastāv no pamatkapitāla, rīcības kapitāla, rezerves kapitāla un vērtību atjaunošanas kapitāla. Uzņēmums caur satiksmes ministru padots Pasta un telegrāfa departamentam. To vada valde, kurā ir trīs cilvēki (vai nevajadzētu mācīties mūsdienās? – R.T.): direktors rīkotājs un divi viņa palīgi. Viens no viņiem pārzina fabrikas tehnisko, otrs – komerciālo pusi. Valdes locekļus pēc satiksmes ministra priekšlikuma ieceļ un atceļ Ministru kabinets. Valdes locekļi un citi uzņēmuma darbinieki kā īpašu atalgojumu saņem tantjēmas Ministru kabineta noteiktos apmēros. Tās nedrīkst pārsniegt divu mēnešu algas lielumu.

Statūtu pēdējais 42. punkts skanēja: “Par fabrikas likvidāciju uz satiksmes ministra priekšlikumu lemj Ministru kabinets.” Vai par VEF darbības izbeigšanu lēma kāda no pēdējām Latvijas valdībām, tas šīs publikācijas sacerētājam nav zināms...

Ar M. Skujenieka vārdu ir saistīti pirmie mēģinājumi likt Daugavas spēkam kalpot cilvēkiem. Viņš kā Ministru prezidents un finanšu ministrs 1932. gada 22. oktobrī parakstīja ar ASV firmu “The Foundation Company” (Ņujorkā) “Līgumu par Daugavas hidroelektriskā spēka izmantošanas galīgā projekta sastādīšanu un par pirmās spēka stacijas būves darbu izpildīšanu un finansēšanu”. Sabiedrība apņēmās izpētīt labāko Daugavas ūdensspēku izmantošanas shēmu apmēram 150 km garumā, skaitot no grīvas uz augšu, noteikt kopā ar Latvijas valdību visizdevīgāko ūdensspēka stacijas būves vietu uz upes, izstrādāt galīgus galvenā aizsprosta, spēkstacijas ēkas un citu būvju detaļprojektus un sīkus maksas aprēķinus. 1932. gada 23. decembrī līgumu apstiprināja Saeima, bet 1933. gada 10. janvārī lēmumu par spēkstacijas celtniecības vietu un kārtību pieņēma Ministru kabinets. Visu būvdarbu izmaksa bija aplēsta 5,8 miljonu dolāru, resp., 30 miljonu latu, apjomā. Amerikāņu puse pēc 22. oktobra līguma bija apņēmusies sagādāt pēc Latvijai pieņemamiem noteikumiem nepieciešamo kapitālu līdz 1933. gada 1. jūlijam. Tā kā tas netika izdarīts, Latvijas valdība līgumu lauza un sāka meklēt jaunus partnerus.

Rūpējoties par valsts iekšējo un ārējo drošību, M. Skujenieka valdība izstrādāja divus konceptuālus institucionālus likumprojektus – par Iekšlietu ministrijas iekārtu un bruņoto spēku virsvadību. Pirmo Saeima pieņēma 1933. gada 10. martā un A. Kviesis izziņoja 22. martā.

Šā akta 1. pantā bija teikts: “Iekšlietu ministrija uztur un sargā valsts iekšējo kārtību un drošību, pārzina pašvaldību, kultu, konfesiju un būvniecības lietas, apsargā robežas un veic citus uzdevumus, ko viņai uzliek atsevišķi likumi un noteikumi.”

Resora galvenās struktūrdaļas bija administratīvais departaments, pašvaldības departaments un būvniecības pārvalde.

Administratīvais departaments, kas bija pats lielākais, pārzināja kārtības, politiskās un kriminālās policijas darbību, robežu apsardzību, pasu, pavalstniecības, ārzemnieku, biedrību, organizāciju un preses lietas un ministrijas grāmatvedību. Tā centrālās iestādes bija: kriminālpolicijas pārvalde, politiskā pārvalde, iekšējās apsardzības nodaļa, preses un biedrību nodaļa, pasu nodaļa, ārzemnieku nodaļa, emigrācijas un tūrisma nodaļa un grāmatvedības nodaļa. Pie departamenta pastāvēja un darbojās uz īpašu likumu pamata robežu apsardzības un aizsargu priekšnieks ar saviem štābiem. Departamentam bija tieši padoti vietējo iestāžu priekšnieki: dzelzceļu policijas priekšnieks, prefekti, apriņķu priekšnieki un kriminālpolicijas rajonu pārziņi.

Pašvaldības departaments pārzināja pašvaldību, kultu un konfesiju lietas. Tā sastāvā bija pilsētu nodaļa, lauku nodaļa un garīgo lietu pārvalde.

Būvniecības pārvalde pārzināja būvniecības un ugunsgrēku apkarošanas lietas. Tās sastāvā ietilpa būvju nodaļa, būvinspektori un ugunsgrēku apkarošanas inspektors. Pie pārvaldes pastāvēja tehniskā padome un ugunsgrēku apkarošanas padome.

Ar aplūkoto likumu sasaucās Satversmes 81. panta kārtībā izdotie noteikumi par ieroču lietošanu policijas darbībā, kurus 1932. gada 26. jūlijā parakstīja M. Skujenieks un iekšlietu ministrs J. Kauliņš. Šaujamos un aukstos ieročus, izpildot dienesta pienākumus, varēja lietot desmit gadījumos. Minēsim dažus no tiem:

— pilsoņu dzīvības un veselības aizstāvēšanai pret uzbrukumu;

— pilsoņu mantas aizsargāšanai pret atklātu uzbrukumu;

— ja apcietināta vai aizturēta persona bēg un uz saucienu “Stāt!” neapstājas;

— ja aizdomās par izdarītu noziedzīgu nodarījumu turētā persona bēg un uz saucienu “Stāt!” neapstājas, izņemot gadījumus, kad izdarīts mazsvarīgs noziedzīgs nodarījums;

— pret personām, kuras uzbrūk ar nolūku atsvabināt apcietinātos ar varu.

Policijas darbinieki, izpildot dienesta pienākumus, varēja lietot gumijas rundziņas (apzīmējumu “steks” tolaik nelietoja) šādos gadījumos:

— izklīdinot pūli, kas uz policijas uzaicinājumu neizklīst vai ar darbiem apdraud policijas darbiniekus vai pilsoņus, vai traucē sabiedrisku mieru un kārtību;

— aizstāvoties pret personām, kuras uzbrūk bez ieročiem;

— pret personām, kuras uzbrūk pilsoņiem vai policijas darbiniekiem un nepaklausa policijas darbinieku rīkojumam labprātīgi padoties un turpina vardarbību, un kad gumijas rundziņa var atvietot šaujamo vai auksto ieroci.

Bez ieročiem nevarēja iztikt arī uz Latvijas robežām, kur stāvoklis nepavisam nebija ideāls. Par to liecināja valdības rīkojums par pastiprinātas apsardzības stāvokļa pagarināšanu pierobežas joslā, kuru M. Skujenieks un J. Kauliņš parakstīja 1932. gada 1. novembrī. Valsts drošības un sabiedriskā miera uzturēšanas labā pastiprinātas apsardzības stāvokli, kas beidzās 15. novembrī, bija nolemts pagarināt uz 6 mēnešiem 15 kilometru garā pierobežas joslā gar Latvijas-Igaunijas robežu uz austrumiem no Kalna Pededzes līdz Latvijas robežai ar PSRS, gar visu Latvijas-PSRS robežu un uz rietumiem no pēdējās gar Latvijas-Polijas robežu līdz Mazbornai, pēdējo ieskaitot.

Likumu par bruņoto spēku virsvadību parlaments apstiprināja 1932. gada 20. decembrī un Valsts prezidents izsludināja 30. decembrī. Tajā bija teikts, ka “Valsts aizsardzības padome miera laikā sastāv no Valsts prezidenta kā priekšsēdētāja, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta kā viņa vietniekiem, kara, ārlietu, finansu, satiksmes un iekšlietu ministra, Saeimas kara lietu komisijas priekšsēdētāja, armijas komandiera un viņa štāba priekšnieka – kā locekļiem”.

Aizsardzības padome miera laikā izstrādā valsts aizsardzības plānu, kuru apstiprina Valsts prezidents, un pārrauga tā realizēšanu. Kara laikā tā darbojas kā padomdevējs orgāns pie Valsts prezidenta.

Armijas virspavēlnieka pienākumi ir:

— vadīt kara operācijas;

— dot norādījumus un kontrolēt karaspēka papildinājumu sagatavošanu un izvirzīt taktiskas prasības iegādājamiem līdzekļiem;

— izprasīt operāciju realizēšanai vajadzīgos spēkus un līdzekļus;

— sadalīt šos spēkus un līdzekļus;

— noteikt līdzekļu izlietošanu un uzturēšanu kārtībā.

Virspavēlniekam ir tiesības:

— ieņemtā ienaidnieka teritorijā uzlikt nodokļus un kontribūcijas;

— konfiscēt, kā arī sekvestrēt visā kara stāvokļa laikā kustamu un nekustamu mantu;

— ieviest kara cenzūru visā valstī;

— noslēgt ar ienaidnieku pamieru, ja kara apstākļi to neatliekami prasa, vai atjaunot kara darbību.

Likumā noteiktie kara ministra pienākumi kara laikā bija diezgan prozaiski:

— izdarīt vajadzīgo pilsoņu iesaukšanu un zirgu pieņemšanu;

— izdarīt karaspēka papildinājumu sagatavošanu un zirgu ārstēšanu;

— iegādāt un uzglabāt materiālos līdzekļus aktīvās armijas vajadzībām;

— piegādāt šos līdzekļus karaspēkam;

— izdarīt nogādi.

Padomes iejaukšanās karaspēka iekšējā dzīvē nebija paredzēta.

Lai gan jau pagājušā gadsimta 20. gados daudz tika darīts latviešu valodas svara un autoritātes nostiprināšanā valsts un pašvaldību iestādēs, biedrībās un citās organizācijās un vispār sabiedrībā, sadzīvi ieskaitot, šā procesa vēl labvēlīgāku attīstību kavēja apstāklis, ka 1922. gadā pieņemtajā Latvijas Satversmē nekas nebija teikts par valsts valodu.

Lai jau pēc desmit gadiem nesāktu grozīt valsts pamatlikumu, taču juridiski nostiprinātu pamatnācijas valodas faktisko stāvokli, kas vēl bija diezgan tālu no pilnības, Ministru kabinets 81. panta kārtībā 1932. gada 18. februārī pieņēma noteikumus par valsts valodu, kurus parakstīja M. Skujenieks.

Noteikumi nebija daudzvārdīgi. To 1. punkts skanēja pavisam lakoniski: Latvijas Republikas valsts valoda ir latviešu valoda. 2. punkts noteica, ka valsts valodas lietošana obligatoriska armijā, flotē un visās pārējās valsts un pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, kā arī atsevišķu pilsoņu un juridisko personu sakaros ar tām. Bija pieļauta arī zināma atkāpe: pašvaldību orgānu sēdēs līdz 1935. gada pārvēlēšanām ar priekšsēdētāja atļauju vai vismaz uz attiecīgā orgāna 1/3 locekļu pieprasījuma varēja lietot arī vācu vai krievu valodu, bet pat uz viena sēdes dalībnieka pieprasījuma šajās valodās teiktās runas tulkojamas latviski. Tikpat piekāpīgs bija nākamais punkts. “Pilsētu un pagastu pašvaldībām, kuŗās pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem vienas atsevišķas mazākuma tautības piederīgo nav mazāk par 50 procentiem, pašvaldības attiecībās ar šīs tautības piederīgiem pielaižama arī vācu un krievu valodas lietošana. Minēto pašvaldību iestāžu sēdēs vācu vai krievu valodā turētās runas un iesniegumi uz viena sēdes dalībnieka pieprasījuma jātulko latviski.”

Turpmāk — vēl