“Ak, man tik daudz ko teikt, tik aplam daudz!”

Kā Raiņa traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” (ne)iekļuva “pasaules godā”

“Jāzeps un viņa brāļi” vācu un krievu valodā. Pirmizdevumu titullapas

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.172, 5.12.2003.

Un vai garīgā izpratnē jau kopš Gētes “Fausta” tulkojuma tapšanas laika 19. gadsimta beigās vispār pastāvēja kāda distance starp tālaika Eiropas kultūru un Raiņa māksliniecisko jaunradi? Tās taču bija parādības, kas dzīvoja vienu dzīvi un elpoja vienā ritmā.

Raiņa starptautiskā slava un popularitāte ne mazāk par viņu pašu, protams, rūpēja arī rakstnieka tuvākajam cilvēkam un “labajam dēmonam” Aspazijai, kura labprāt bija uzņēmusies sarežģīto, darbietilpīgo un atbildīgo “Jāzepa un viņa brāļu” tulkotājas misiju. Šī luga, spožs un apbrīnas cienīgs mākslas darbs, zināmā mērā taču bija arī viņas pašas – Raiņa iedvesmotājas, pirmās kritiķes un redaktores – lolojums. Un tā – lai latviešu Jāzeps uz karstām pēdām ierunātos arī vācu mēlē, Aspazija kārtējo reizi atbīdīja malā ne tikai pati savus aizsāktos darbus, bet atmeta ar roku arī sistemātiskai iedragātās veselības kopšanai Cīrihē. Toties viņas veikuma mākslinieciskais līmenis bija tik augsts, ka Rainim vēlāk, kad bija gatava tā galīgā, rūpīgi izslīpētā versija, nācās atzīt – vācu “Jāzeps” pilnā mērā var sacensties ar oriģinālu. Vēl vairāk, ar savām korekcijām traģēdijas kompozīcijā un nelielajiem teksta īsinājumiem Aspazija tās vācu versijai, iespējams, pat bija piešķīrusi vēl perfektāku stilistisko un estētisko noapaļojumu, nekā tas bija izdevies pašam lugas autoram. Tātad – ar “Jāzepa un viņa brāļu” vācu tulkojumu Rainim bija ļoti laimējies: tas viņa meistardarbam ne tikai varēja pavērt “zaļo ielu” uz vācu valodā runājošo Vakareiropas zemju izdevniecībām un teātriem, bet kļūt arī par ideālu vidutāju gadījumā, ja lugu nākotnē vienā vai otrā valodā nodomātu tulkot latviešu mēles nepratējs (starp citu, ar Aspazijas tulkojuma starpniecību patiešām “Jāzepa un viņa brāļus” gadus desmit vēlāk angliski pārtulkoja literāte Greisa Rīsa (Grace Rhys),* tādējādi nodrošinot lugas parādīšanos arī uz Londonas skatuves 1925. gada pavasarī).

Kādas ir “Jāzepa” izredzes Vakareiropā?

Un tomēr Rainis ar “Jāzepa” palaišanu “pasaules plašajos tālumos” vilcinājās. Sākās karš, un latviešus – tautu, kuras valodā Rainis rakstīja un kurai piederēja ar visu savu būtību, – posta vilnis, kas vēlās pāri Eiropai, draudēja noslaucīt no zemes virsas. Cīnoties par izdzīvošanu, kultūras interesēm, bez šaubām, bija jāatkāpjas otrā plānā, kaut gan tieši garīgums bija tas, kas daudziem latviešiem frontē un bēgļu gaitās tolaik ļāva izturēt arī neizturamo. Un tieši Raiņa darbi ne vienam vien no viņiem šajā dramatiskajā laikā līdzās folklorai bija latviskā garīguma galvenais avots.

Kas attiecas uz “Jāzepu un viņa brāļiem”, karš starp to autoru un viņa lasītāju dzimtenē bija uzslējis nepārkāpjamu sienu. Kaut gan atsevišķi traģēdijas fragmenti jau kopš 1913. gada bija parādījušies dzimtenes periodikā un 1915. gadā Ansis Gulbis “Jāzepu” bija sācis iespiest savās “Jaunajās Pēterpils Avīzēs”, neraugoties uz izdevēja solījumu lasītājiem, tālākā teksta publikācija pēkšņi aprāvās. Ansim Gulbim uz Pēterburgu nosūtītais un cenzēšanai iesniegtais “Jāzepa un viņa brāļu” manuskripts noklīda Krievijas Preses pārvaldes kabinetu labirintos, kara novārdzinātajā Krievijā izsīka papīra rezerves, apstājās tipogrāfiju darbs un grāmatā traģēdija tā arī netika izdota. Un, kaut arī tās nosaukums jau kara priekšvakarā bija parādījies Jaunā Rīgas teātra repertuāra sarakstā un 1914. gada vasarā ar nolūku saskaņot drīzumā paredzētā inscenējuma koncepciju pie Raiņa Šveicē pat tika pabijis šī teātra režisors Aleksis Mierlauks, globālā politiskā kataklizma arī lugas skatuves dzīvi bija paguvusi noslāpēt, pirms tā vēl īsti bija sākusies.

Vai “Jāzeps un viņa brāļi”, luga, kura vēl nebija izgājusi caur ugunskristībām dzimtenē, spēs piesaistīt prasīgo un izlutināto Rietumeiropas teatrāļu uzmanību? Vai atradīsies kāds ārzemju apgāds, kurš uzņemsies risku to izdot grāmatā? Vai kara gadu auklējumam – ekspresionismam dzimstot, vakareiropietis ar posta laikiem raksturīgo piezemēti racionālo un destruktīvo pasaules uztveri sapratīs “Jāzepa” sarežģīto simbolu valodu un pieņems traģēdijas optimistisko iedabu? Vai atzīs nepazīstama mazas tautas dramaturga tiesības uz principiāli atšķirīgu pazīstamās Bībeles leģendas interpretāciju? Vai “izpostītais” karalaika cilvēks, kurš klaji vīpsnāja par pasaules lielo humānistu utopiskajām nākotnes vīzijām, gribēs uzklausīt vēl vienu “augsto dziesmu” cilvēkmīlestībai? Vai noticēs, ka iespējama tāda monolīta, spēcīga, par visu un visiem atbildīga personība kā “latviešu” Jāzeps – ģēnijs, kurš aiziet no reālās pasaules imaginārajā jauna, augstāka garīguma meklējumos? Apmēram tādi varēja būt jautājumi, kuri viesa nemieru Rainī, apsverot “Jāzepa un viņa brāļu” izredzes starptautiskajā literatūras apritē.

“Iedod man to atsleķ!”

Ilūzijas par to, ka kultūras Eiropa viņa lugu saņems atplestām rokām, Rainis noteikti neloloja. Tomēr viņa karstā vēlme kļūt pazīstamam un populāram iesākumā vismaz vācu valodā runājošajās zemēs (un diez vai būtu korekti šajā vēlmē saskatīt Raiņa izkāpināto godkārību vien) galu galā izrādījās spēcīgāka par šaubām. Vajadzēja rīkoties. Taču – kā? Rainim, kura vārds Rietumeiropas presē pirmoreiz īsti bija izskanējis tikai atsevišķās viņa 50. dzimšanas dienai veltītajās publikācijās 1915. gadā, taču nebija ne “starptautiski konvertējamas” rakstnieka reputācijas, ne noderīgu sakaru, ne plašas finansiālās rocības. Turklāt viņam trūka arī, mūsdienu cilvēkam vislabāk saprotamajās tirgus kategorijās izsakoties, nepieciešamās pieredzes Eiropas mēroga “literārajā menedžmentā”. Vai kāds brīnums, ka vairāku gadu garumā saviem spēkiem “Jāzepa” lietu Rainim nebija izdevies pavirzīt uz priekšu ne par sprīdi?

Rakstniekam neatlika nekas cits, kā mest pie malas izkāpināto pašlepnumu un atzīt, ka viens viņš šajā gadījumā nav karotājs. Vajadzēja lūkoties pēc palīdzības savā ne pārāk plašajā trimdas paziņu – pirmām kārtām, protams, latviešu emigrantu – lokā. Pirmais no Šveices tautiešiem, kuru Rainis, gan samērā bikli, uzrunāja “Jāzepa” sakarā, šķiet, bija žurnālists un rakstnieks Jūlijs Vecozols. Kas Raini pamudināja griezties tieši pie viņa? Vecozols, ar kuru “Jāzepa” autors uzturēja regulārus pasta kontaktus jau kopš emigrācijas sākumposma, strādāja par teātra un literatūras kritiķi Cīrihes sociāldemokrātu laikraksta “Volksrecht” redakcijā un bija savs cilvēks tiklab Šveices literātu, kā arī teatrāļu aprindās. Turklāt, iepazinies ar “Jāzepa un viņa brāļu” dzimtenes periodikā publicētajiem fragmentiem, Vecozols ar lietpratēja skatu to bija novērtējis ne tikai kā izcilu sasniegumu paša Raiņa radošajā biogrāfijā, bet paredzējis lugai arī spožu starptautisku nākotni. Kādā vēstulē, kura nav saglabājusies līdz mūsu dienām, bernietis, spriežot pēc Raiņa reakcijas, pat bija izteicies, ka “Jāzeps” noteikti ir pelnījis, lai to iestudētu viens vai otrs no pasaules dižākajiem režijas meistariem, piemēram, toreizējais Berlīnes Vācu teātra vadītājs Makss Reinhards. Rainis 1917. gada 10. novembra vēstulē Jūlijam Vecozolam gan bija it kā tikai atjokojies: “Daudz paldies par labo atsauksmi par “Jāzepu”. Jā, kā viņu iedabūt pie Reinharda? Kā barons teic: “Iedod man to atsleķ!””

Jūlijs Vecozols šīs Raiņa rindas laikam gan bija uztvēris kā vāji aizšifrētu saucienu pēc palīdzības un nekavējoties sāka interesēties par Raiņa traģēdijas uzvešanas iespējām Šveices vācu daļas lielāko pilsētu Cīrihes un Bernes teātros. Kaut gan Vecozolam nebija “Jāzepa un viņa brāļu” vācu tulkojuma eksemplāra, Bernes Pilsētas teātra administrācijā viņš bija atradis dzirdīgas ausis arī bez “lietišķiem pierādījumiem” par nepazīstamā latviešu dramaturga lugas augsto literāro un skatuvisko vērtību. Paļaudamies, ka “Jāzepam” ceļš uz Šveices skatuvi jau ir tikpat kā vaļā, Vecozols priecīgo vēsti steidzās paziņot arī Rainim. Te nu gluži negaidīti izrādījās, ka rakstnieks patiesībā vēl nemaz nav īsti gatavs tik pēkšņai veiksmei. 1918. gada 1. augustā viņš Jūlijam Vecozolam rakstīja: “Kad “Jāzeps” droši varētu tikt uzvests vēl šo sezonu, kā Jūs sakat, tad likšos tūliņ klāt pie viņa pārstrādāšanas un pēc mēneša diviem Jūs viņu dabūsat.” Tomēr vai nu bernieši sava solījuma izpildi atlika uz vēlāku laiku, vai arī Rainis minētajā laikā nepaguva nogādāt Vecozolam lugas manuskriptu, taču konkrēti soļi veiksmīgi ievadītajām sarunām nesekoja.

Jau vairākas nedēļas iepriekš Raiņa ar piedāvājumu izdot viņa darbus Padomju Krievijā pēkšņi vērsās Maskavas Latviešu lietu komisariāts. Atsaucoties uz šo priekšlikumu, rakstnieks 1918. gada 5. un 6. septembra vēstulē tautietim Jānim Bērziņam (Ziemelim), kurš nesen bija ieradies Šveicē kā viens no Padomju Krievijas diplomātiskajiem pārstāvjiem, starp citu, uzsvēra: “Man liekas, Latviešu lietu komisariāta arodā ietelp varbūt latviešu rakstu izdošana citās valodās, krievu un vācu”. Un visai zīmīgi, ka savu citās valodās tulkoto un pirmām kārtām izdodamo darbu sarakstu Rainis iesāka tieši ar “Jāzepu un viņa brāļu” vēl joprojām nepublicēto krievu tulkojumu, līdzās tam ierindojot arī tā Aspazijas “vāciskoto” versiju. Taču šiem Krievijas latviešu labajiem nodomiem ne pilsoņu kara dramatiskajos apstākļos, ne vēlāk piepildīties tomēr nebija lemts (starp citu, “Jāzeps” krieviski jau gadus divdesmit bez kustības nogulējušajā Jāņa Straujāna tulkojumā pirmizdevumu piedzīvoja tikai 1935. gadā, iekļauts Paula Dauges sastādītā Raiņa darbu izlasē,** bet atsevišķā grāmatā izdots netika vispār).

Jūlijs Vecozols, lielinieciskas nokrāsas sociāldemokrāts būdams, toruden bija sācis strādāt par Pēterburgas telegrāfa aģentūras vadītāju Bernē. Kad gada beigās Padomju Krievijas pārstāvniecība tika izraidīta no Šveices, viņu arestēja – acīmredzot uz aizdomu pamata par spiegošanu Padomijas labā. Sākoties Vecozola lietas izmeklēšanai, nepatikšanas draudēja arī Rainim, jo tiesneša rīcībā bija nonākusi gan aģentūras vadītāja sūtīta telegramma, kurā Bērziņš (Ziemelis) rakstnieku aicināja uz tikšanos Bernē, gan kāda “Krievu Ziņām” rakstīta Raiņa vēstule. Taču samērā drīz Jūlija Vecozola lieta tika izbeigta un arī Rainim briesmas laimīgā kārtā gāja secen. Pēc atbrīvošanas Vecozols atsāka interesēties par “Jāzepa un viņa brāļu” uzvešanas izredzēm Bernes Pilsētas teātrī, taču uz Šveices galvaspilsētas skatuves tā nezināmu iemeslu dēļ neparādījās arī nākamajā sezonā.

Aleksandrs Liepiņš: kalpot Rainim nozīmē kalpot brīvai Latvijai

Gāja mēneši, bet “Jāzepa” jautājums vēl joprojām nebija izkustējies no “nāves punkta”. 1919. gadā aizvien reālākas kļuva Raiņa un Aspazijas cerības drīzumā atgriezties Latvijā, un autora mēģinājumi panākt traģēdijas ieiešanu “lielajā apritē” kļuva krietni aktīvāki nekā līdz tam. Acīmredzot Rainis dzimtenē katrā ziņā gribēja atgriezties “baltā zirgā”, proti, kā starptautiski pazīstams un atzīts mākslinieks, pirmais no latviešu rakstniekiem, kuram izdevies ”ietikt pasaules literatūrā”. Un, kaut arī pa šo laiku franču valodā bija pārtulkota viņa drāma “Uguns un nakts”, par kuras izdošanu Parīzē solījās gādāt Latvijas pārstāvji turienes Miera delegācijā, lielākās cerības Rainis vēl joprojām lika uz “Jāzepu”. Tāpēc viņš ar sevišķu prieku uzņēma enerģiskā Bāzeles tautieša Aleksandra Liepiņa pieslēgšanos lugas izdevēju un iestudētāju meklējumiem. Būdams kaismīgs Latvijas patriots, par savas dzīves galveno uzdevumu viņš uzskatīja kalpošanu “latvietības lietai” visai plašā šī vārda izpratnē. (Iztikas minimumu Liepiņam ar ģimeni nodrošināja viņam piederošais kancelejas preču veikaliņš līdz ar nelielu mašīnrakstīšanas biroju.) Aleksandrs Liepiņš vadīja 1917. gada sākumā nodibināto Latviešu informācijas biroju Bāzelē, kas “gādāja par regulāriem preses biļeteniem ārzemju presei”, izdeva un pats arī daļēji pierakstīja informatīvo lapu “Latvji Ārzemēs”, darbojās kā laikrakstu “Baseler Nachrichten” un “Neue Z?rcher Zeitung” līdzstrādnieks, nenoguris vāca materiālus par Latviju un latviešiem, kurus izmantoja paša rīkotos priekšlasījumos Bāzelē, lai pārliecinātu šveiciešus, ka latvieši nebūt nav “pusmežoņu tauta”, par kādu tā tiek uzskatīta Rietumeiropā utt. Arī Raiņa, ģeniāla dzejnieka un nacionālās idejas spilgta izteicēja, darbu popularizēšanā, kurai Aleksandrs Liepiņš īpaši aktīvi pievērsās kopš 1919. gada pavasara, viņš pirmām kārtām saskatīja savu patriotisko pienākumu. Darbīgais bāzelietis bija pārliecināts, ka, palīdzot iegūt pelnīto starptautisko atzīšanu Rainim, vienlaikus tiks sekmēta arī Latvijas kultūras un reizē arī latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību atzīšana.

Kaut gan minētajā laikā Liepiņš, cilvēks ar plašiem sakariem un lielu autoritāti vietējā sabiedrībā, visā vācu Šveicē uzsāka izdevēja meklējumus “Jāzepam”, viņa galvenā rūpe tomēr bija panākt, lai Raiņa traģēdija parādītos uz Bāzeles Pilsētas teātra skatuves. Lielā mērā tas bija atkarīgs no priekšā stāvošo teātra direktora vēlēšanu rezultātiem. 1919. gada 19. aprīlī Liepiņš Rainim uz Kastaņolu ziņoja: “Teātra direktors ievēlēts: Dr. Ernst Lert, dz. Vīnē, tagad Leipcigas pilsētas teātra virsrežisors. Viņš raksta beidzamā teātra laikrakstiņa numurā ievadu un piemin, ka viņš gribot uzvest: Schiller schillersch, Gogel gogelsch. utt. Agrāki par krievu mākslu (izņemot retas Tolstoja izrādes) neko nedzirdēja. Liekas, jaunais direktors šai ziņā būs labāks un tamdēļ cerēsim visu labu. Lerts ir vēl Leipcigā un nāks tik uz rudeņa pusi šurp, tamdēļ iepriekš neko vēl nevar darīt. Pa vasaru būtu jānodrukā, un tad es pamēģināšu ieinteresēt teātra komiteju par latviešu teātri un sevišķi par Jums”.

Šajā nolūkā Liepiņš no Raiņa vispirms izprasīja lugas vācu tulkojuma manuskriptu un pa daļai pašrocīgi, turklāt bez atlīdzības, to pārrakstīja savā birojā. Tā kā viņam bija radies iespaids, ka vācu “Jāzepa” valoda un stils pirms iesniegšanas eventuālajiem izdevējiem un Bāzeles teātra direkcijai prasa zināmas korekcijas, Liepiņš, iepriekš saņēmis Raiņa atļauju, pārrakstīto manuskriptu nodeva izskatīšanai paša pieaicinātam vācu valodas speciālistam – kādam fon Bergenam (von Bergen) Bāzelē (Raiņa arhīvā saglabājusies viņa vēstule lugas autoram ar kļūdu labojumu sarakstu un vairākiem vērtīgiem leksiska un stiliska rakstura ieteikumiem). Dažas norādes Liepiņa vēstulēs vedina uz domām, ka tulkojuma tekstu pēc viņa ierosinājuma varētu būt pārlūkojis vēl viens augsta ranga konsultants – Liepiņa un Raiņa kopīgais paziņa, Bāzeles universitātes salīdzinošās valodniecības profesors Makss Nīdermans (Max Niedermann), kas dziļi cienīja latviešu trimdinieku un aktīvi dzīvoja līdzi “Jāzepa un viņa brāļu” liktenim.

Mājup – tikai kā pasaulē atzītam rakstniekam!

Kompetenta valodnieka spriedums Rainim un Aspazijai lieti noderēja pavisam drīz. 1919. gada jūlija pirmajā pusē, par spīti tam, ka abu tālumnieku Kastaņolas mītnē – villas “Stella d’Oro” pašaurajās, manuskriptiem un grāmatām piekrautajās istabiņās – jau valdīja visīstākais “dzimtenes drudzis”, abi trimdinieki ķērās pie “Jāzepa un viņa brāļu” tulkojuma pamatīgas pārstrādāšanas. (Vai tas kārtējo reizi neapliecina Raiņa ciešo apņemšanos savus ar vācu Jāzepu saistītos nodomus par katru cenu īstenot kaut vai pēdējā brīdī pirms atgriešanās Latvijā?) Rainis, protams, pilnībā paļāvās uz Aspazijas lieliskajām vācu valodas zināšanām un atdzejotājas talantu, tomēr “Jāzepa” tulkojuma perfekcija viņam rūpēja tik ļoti, ka tā galīgās redakcijas izslīpēšanā viņš no savas puses iesaistīja vēl vienu lietpratēju – šveiciešu žurnālistu un rakstnieku Ādolfu Zāgeru (Adolf Sager). Liela priekšrocība bija tā, ka šis dziļi inteliģentais un erudītais literāts, ar kuru Rainis bija iepazinies pavisam nesen, 1919. gada sākumā, dzīvoja tikai stundas gājiena attālumā no Kastaņolas – Masanjo (Massagno) ciematā turpat Lugānas ezera krastos. Tādējādi, tiklīdz Rainis ar Aspaziju bija pārstrādājuši kārtējo lugas cēlienu, to nebija grūti nogādāt Zāgeram un pēc caurlūkošanas laikus saņemt atpakaļ. Šī procesa norise soli pa solim fiksēta Raiņa 1919. gada “Notikumu grāmatā” – hronikā, kura publicēta Raiņa Kopotu rakstu zinātniskā izdevuma 30 sējumos 24. sējumā (685.–693. lpp.).

Spriežot pēc 7. jūlijā izdarītas piezīmes, rakstnieks Ādolfam Zāgeram turklāt vēl bija deleģējis pilnvaras kādā izsenis samilzušā, ar “Jāzepa” lietu nesaraujami saistītā jautājumā. Proti, neilgi pirms kara Rainis ar Jelgavā dzīvojošo baltvācu literātu un tulkotāju Johanu Ginteru (Johannes Gūnther) – viņa traģēdijas “Indulis un Ārija” tulkotāju vācu valodā – bija noslēdzis “ģenerāllīgumu” arī par pārējo viņa drāmu tulkošanas tiesībām. Lai Ginters nevarētu celt pret Raini pretenzijas Aspazijas tulkojuma izdošanas vai inscenēšanas gadījumā, minēto vienošanos katrā ziņā vajadzēja anulēt. Rakstniekam par lielu atvieglojumu šo problēmu viņa vārdā nokārtot bija apņēmies Ādolfs Zāgers (vai viņam Johanu Ginteru izdevās sadzīt rokā un vai minētais līgums patiešām tika lauzts, pagaidām nav izdevies noskaidrot).

Dr. philol. Gundega Grīnuma – “Latvijas Vēstnesim”

Turpmāk — vēl

* Minētais tulkojums tika izdots grāmatā ar nosaukumu “Jēkaba dēli”: Rainis J. The Sons of Jacob. Translated by Grace Rhys. – London – Toronto, J.M.Dent&Sons, Ltd., 1924. – 227 p.

** Иосиф и его братья. Перевод Я.Страуяна. - Райнис Ян. Избранные сочинения. - Москва-Ленинград, ЭФсфвуьшфЭ 1935. - С. 387-597.