Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Marģers Skujenieks. Otrreiz valdības vadītājs

Nobeigums. Sākums –

“LV” Nr.176, 12.12.2003;

Nr.177, 16.12.2003.

Kā izplūdis un plaši traktējams jāvērtē noteikumu 4. pants: “Sapulcēs, tirdznieciskā satiksmē, kulta izpildīšanā, presē, grāmatniecībā, mācības un audzināšanas iestādēs pastāvošo likumu robežās var brīvi lietot jebkuru citu valodu.”

Noteikumos bija nosacīts, ka sabiedriskām un saimnieciskām organizācijām, firmām, privātām un juridiskām personām uz valsts vai pašvaldības iestāžu vai amatpersonu pieprasījuma iesniedzamiem un uz to iekšējo darbību attiecināmiem pārskatiem, ziņojumiem, sarakstei un dokumentiem, ja to oriģināli uzrakstīti kādā svešvalodā, jāpievieno tulkojums valsts valodā.

Kategorisks bija aplūkojamā dokumenta 7. punkts, kas prasīja: “Tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu, firmu, aģentūru, biedrību, savienību, organizāciju, izņemot firmu nosaukumus, kā arī brīvo profesiju izkārtnēm, spiedogiem un zīmogiem jābūt sastādītiem valsts valodā. Blakus valsts valodai var lietot arī citas valodas, bet tādā gadījumā valsts valodai jābūt pirmā vietā.”

Tikpat prasīgs bija noteikumu pēdējais punkts: “Oficiālā satiksmē Latvijas vietu vārdi apzīmējami vienīgi valsts valodā.”

Sava veida turpinājums nule apskatītajam aktam, turklāt kas cieši sasaucas ar mūsdienām, bija noteikumi par mazākumtautību skolotāju pārbaudīšanu valsts valodas prašanā, kurus A. Ķeniņš parakstīja 1932. gada 9. jūnijā. Tajos bija nosacīts, ka visiem šo skolu priekšniekiem (tā laika terminoloģija – R.T.) un skolotājiem jānokārto līdz 1934. gada 1. jūnijam pārbaudījums latviešu valodā rakstveidā un mutvārdos pamatskolas kursa apmērā. No pārbaudījuma atsvabināmi skolotāji, kas vecāki par 50 gadiem. Visai piekāpīgs bija noteikumu pēdējais punkts: “Pēc šo noteikumu izsludināšanas, ievēlot un apstiprinot skolu priekšniekus un skolotājus mazākuma tautības skolās, priekšroka dodama personām, kas šo pārbaudījumu izturējušas.”

Šajā pašā dienā A. Ķeniņš parakstīja noteikumus par tiesību iegūšanu mācīt mazākumtautību obligatoriskās mācību iestādēs latviešu valodu, Latvijas vēsturi un Latvijas ģeogrāfiju. Prasības bija stingras. Reflektantiem vajadzēja jau būt skolotāja tiesībām mazākumtautību skolās, bet, lai pasniegtu minētos priekšmetus, viņiem bija jāiztur pārbaudījums tajos, metodiku ieskaitot, skolotāju institūta kursa apmērā. Bez tam katrā priekšmetā bija jāsniedz paraugstunda.

Noteikumos bija stingri un konkrēti nosacīts:

“Pārbaudījumu rakstu darbam jābūt vismaz 100 rindu garam. Rakstu darbs veicams pārbaudījumu komisijas uzraudzībā ikkatrā priekšmetā vienā paņēmienā bez starpbrīžiem. Kas noteiktā laikā nebeidz darbu, nodod to nepabeigtu. Līdz ar tīrrakstu jāiesniedz arī tā uzmetums. Rakstu darbu skata cauri visi pārbaudījuma komisijas locekļi.

Pie pārbaudījumiem mutes vārdiem pielaižamas tikai tās personas, kuŗu rakstu darbi atzīti par pietiekošiem satura, stila un gramatikas ziņā.

Pārbaudījumos mutes vārdiem ietilpst pilns latviešu skolotāju institūtu latviešu valodas (gramatikas, rakstniecības teorijas, literatūras vēstures un pareizrakstības), Latvijas vēstures, Latvijas ģeogrāfijas un šo priekšmetu metodikas kurss.”

Trešais 9. jūnijā akceptētais dokuments bija rīkojums par mācību programmām mazākumtautību pirmskolās, pamatskolās un papildskolās. Tajā bija noteikts, ka, sākot ar 1932./33. mācību gadu, visās šajās mācību iestādēs visi priekšmeti, izņemot latviešu valodu, attiecīgās mazākumtautības mātes valodu, kā arī vecticībnieku un Mozus ticīgo ticības mācību, pasniedzami pēc analogo latviešu skolu programmām. Latviešu valoda mazākumtautību skolās uzskatāma līdzās mātes valodai par dzimto valodu. Bez šīm divām valodām, sākot ar 5. klasi, var mācīt “tikai vienu (izcēlums mans – R.T.) svešu valodu – vācu, krievu, franču vai angļu – pēc skolu valdes izvēles saziņā ar attiecīgās skolas padomi”. Rīkojums nosacīja, ka latviešu valoda, Latvijas vēsture un Latvijas ģeogrāfija cittautiešiem mācāma latviešu valodā.

Noteikumus par valsts valodu papildināja valdības sagatavotais likums par atklātiem izziņojumiem, kurus Saeima akceptēja 1932. gada 21. decembrī un valsts galva izsludināja jau pēc trim dienām. Likumā bija noteikts, ka izkārtnēm, afišām, plakātiem, gaismas reklāmai, iekšzemē pilnīgi vai pa daļai ražoto un Latvijas tirgū apgrozībā laisto preču etiķetēm u.tml. uzrakstiem jābūt valsts valodā. Ja izziņojumos lieto vēl kādu citu valodu, latviešu tekstam ierādāma galvenā vieta, turklāt tam jābūt formas un satura ziņā ne mazākam kā citā valodā. Minētās prasības netika attiecinātas uz baznīcu un lūgšanas namu, kapu un vēsturiskiem uzrakstiem, kā arī uz Saeimas un pašvaldību vēlēšanu atklātiem izziņojumiem. Virs pēdējo teksta valsts valodā bija atzīmējams publicētāja nosaukums un izziņojuma raksturs. Ja atklātiem izziņojumiem bija noziedzīgs raksturs, policija ar prokurora rīkojumu varēja tos noplēst.

M. Skujenieka kabinets 81. panta kārtībā pieņēma vairākus normatīvos aktus par dažādām kultūras nozarēm un objektiem. Tie visi tika izdoti vienā dienā – 1932. gada 29. septembrī, un tos visus parakstīja premjerministrs un izglītības resora vadītājs A. Ķeniņš. Plašāk par diviem no tiem.

Noteikumos par Valsts vēsturisko muzeju bija definēts, ka šī kultūras iestāde ir “Latvijas valsts senmantu centrālā glabātuve, kuras uzdevums ir vākt, glabāt, izstādīt, pētīt un popularizēt Latvijas kultūras pieminekļus, kuriem ir archailoģijas, etnografijas, vēstures vai mākslas vēstures nozīme un kuŗu uzglabāšana un pētīšana ir Latvijas valsts un tautas interesēs”.

Muzeju pārzina un vada valde, kura ir padota izglītības ministram. Tā sastāv no muzeja direktora, kuru izraugās izglītības ministrs un apstiprina Ministru kabinets, un trijiem LU ieteiktiem un izglītības ministra ieceltiem lietpratējiem arheoloģijā, vēsturē un etnogrāfijā, kas ir muzeja nodaļu vadītāji.

Valdes uzdevums ir:

“— pārzināt un lemt par mūzeja zinātnisko iekārtojumu, izstādi, katalogu un aprakstu sastādīšanu;

— izstrādāt noteikumus par mūzeja apmeklēšanu, par darbvedību un par zinātnieku un interesentu pētīšanas darbiem mūzejā;

— izstrādāt un iesniegt izglītības ministram mūzeja budžetu;

— lemt par pieminekļu vākšanu un novietošanu;

— lemt par pieminekļu pirkšanu, deponējumiem, dāvinājumiem, kā arī par senmantu apmaiņu ar fizisko un juridisko personu īpašumā esošiem pieminekļiem;

— iespiest zinātniskus pētījumus, zinātniskus un populārus katalogus, vadoņus, reprodukcijas utt. Un izgatavot senmantu nolējumus, atveidojumus un atdarinājumus.”

Muzejā ir šādas galvenās nodaļas: arheoloģijas, etnogrāfijas, vēstures un numismātikas.

Noteikumi par pieminekļu aizsardzību nosacīja, ka par aizsargājamiem pieminekļiem var atzīt:

“ – arheoloģiskus priekšmetus un to kolekcijas, kā arī zemes gabalus un ūdeņus, kur atrastos pieminekļi ar arheoloģisku vai vēsturisku vērtību;

— būvju pieminekļu grupas, kā arī atsevišķus būvju pieminekļus un to daļas kopā ar piederīgu apkārtni;

— arhitektūras un skulptūras formās celtas piemiņas zīmes;

— kauju un kapu vietas, kā arī citas vietas, ar kurām saistīti vēsturiski notikumi, tautas teikas un senā reliģiskā kulta atmiņas, tāpat arī atsevišķus kustamus un nekustamus pieminekļus šā nodalījuma nozīmē; skulptūras, gleznas, zīmējumus un grafiskās mākslas darbus, bet ne agrāk kā 50 gadus pēc šo darbu autoru nāves;

— juridiskām personām piederošus vēsturiski noslēgtu stilu mākslas amatniecības darinājumus;

— arhīvus, atsevišķus vēsturiskus priekšmetus un dokumentus, bibliografiskus retumus un līdz 19. gadsimteņa vidum izgatavotās kartes un plānus;

— juridiskām personām piederošus etnografijas, folkloras, numismatikas un heraldikas pieminekļus un to kolekcijas.”

Pieminekļu aizsardzību un kopšanu pārzina Pieminekļu valde, kura ir padota izglītības ministram. Tā sastāv no Izglītības ministrijas pārstāvja, četriem LU uz trim gadiem vēlētiem locekļiem – lietpratējiem arheoloģijā, arhitektūrā, etnogrāfijā, vēsturē vai mākslas vēsturē, Valsts arhīva direktora u.c.

Valdes uzdevums ir:

“— lemt par pieminekļu inventarizēšanu, t.i., ierakstīšanu valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstos;

— sastādīt inventarizēto Latvijas valsts pieminekļu sarakstus un aprakstus;

— pārzināt pieminekļu pieteikšanu, aizsardzību un kopšanu, kā arī izstrādāt saistošus noteikumus par to un ierosināt caur izglītības ministru šim nolūkam nepieciešamos valdības rīkojumus;

— izstrādāt un iesniegt izglītības ministram tālākvirzīšanai pieminekļu aizsardzībai un kopšanai vajadzīgo budžetu;

— inspicēt iestādes, mūzejus un organizācijas, kas darbojas ar Pieminekļu valdei līdzīgiem uzdevumiem un ko valsts saviem līdzekļiem uztur, vai kas saņem valsts vai Kultūras fonda pabalstus;

— sadarbībā ar valsts mūzejiem un archīviem vākt pieminekļus, kas novietojami šo iestāžu krātuvēs pēc piederības;

— organizēt šo noteikumu uzdevumiem piemērotas ekspedīcijas;

— rūpēties par sabiedrības līdzdarbību pieminekļu aizsardzībā un kopšanā, kā arī sasaukt Pieminekļu valdes līdzdarbinieku un pārraugu konferences un kongresus;

— rūpēties par reģistrēto pieminekļu aprakstu un izrakumu pārskatu publicēšanu;

— pārvaldīt un pārzināt Valsts brīvdabas mūzeju.”

Noteikumi aizliedza aizsargājamo pieminekļu sarakstā ierakstītos pieminekļus viņu īpašniekiem, valdītājiem vai turētājiem iznīcināt, jebkādi pārveidot, restaurēt, pārvietot vai izvest uz ārzemēm bez Pieminekļu valdes rakstiskas atļaujas; arī atsavināt vai nodot citās rokās tos var tikai saziņā ar Pieminekļu valdi, turklāt Pieminekļu valde bauda pirmpirkšanas tiesības.

Tie nosacīja, ka tiesības izdarīt arheoloģiskus izrakumus un seno celtņu palieku un citu vēstures pieminekļu izrakumus un atļaut izdarīt šādus izrakumus pieder vienīgi Pieminekļu valdei.

M. Skujenieka valdība 1932. gadā noslēdza vai parakstīja 11 starptautiskus līgumus un konvencijas. To vidū pats svarīgākais bija neuzbrukšanas līgums ar PSRS, kas tika parafēts jau 1927. gadā (!). To kā Ministru prezidents un ārlietu ministra pagaidu v.i. izdarīja M. Skujenieks, jo K. Zariņš šajā laikā atradās Vispasaules atbruņošanās konferencē Ženēvā. Vienošanās 1. pantā bija teikts: “Augstās līdzējas puses savstarpēji apņemas atturēties no jebkāda uzbrukuma viena pret otru, kā arī no jebkādiem varas darbiem, kas vērstos pret otras līdzējas puses teritoriālo integritāti un neaizskaramību vai politisko neatkarību, neievērojot to, vai šāds uzbrukums vai varas akts notiktu atsevišķi vai kopā ar citām valstīm, pieteicot vai nepieteicot karu.” Saeima faktiski bez apspriešanas vienbalsīgi ratificēja līgumu 1932. gada 21. jūnijā. 28. jūlijā Maskavā notika attiecīgo dokumentu apmaiņa.

Tautu Savienības organizētajā atbruņošanās konferencē, kura notika 1932. un nākamajos gados, Latvijas delegāciju sākumā vadīja K. Zariņš. Viņš informēja konferences dalībniekus, ka Latvijas pārstāvji ir iepazinušies ar konkrētajiem priekšlikumiem par starptautisku bruņotu spēku nodibināšanu, kuri būtu pakļauti Tautu Savienības kontrolei un autoritātei, un šos iesniegumus valdība “pārbaudīs ar vislielāko labvēlību un simpātijām”.

Savukārt kara ministrs ģen. R. Bangerskis, lai likvidētu Latvijas armijas pilnīgu atkarību no ārzemju munīcijas piegādēm, 1928. gada 23. janvārī parakstīja līgumu ar čehu firmu “Sellier & Bellot” par patronu fabrikas atvēršanu Rīgā. Vēlāk šī fabrika pārgāja rūpnīcas “Vairogs” pārziņā.

M. Skujeniekam Ministru prezidenta statusā vajadzēja atbildēt uz vienu pieprasījumu un 13 jautājumiem. Sīkāk par pirmo no tiem. Grupa Latgales deputātu Saeimas III sesijas 2. sēdē 1932. gada 26. aprīlī iesniedza steidzamu interpelāciju premjerministram, jautājot, vai viņš zina, ka Latgalē gandrīz visiem iedzīvotājiem trūkst darba, ka dažu apvidu ļaudis bezdarbs, krīze un neraža novedusi bada stāvoklī, ka sēklas trūkuma dēļ liela daļa lauku pavasarī palika neapsēta un ka šāds stāvoklis vieš bažas par mieru un labklājību valstī. Ja valdības vadītājs ir informēts par šādu stāvokli, ko viņš domā darīt, lai to novērstu.

Premjerministrs atbildēja uz parlamentāriešu pieprasījumu 6. maijā, norādot, ka bezdarbs Latgalē ziemas mēnešos nav bijis tik stipri sajūtams kā valsts pārējās daļās. Latgalē kā bezdarbnieki bija reģistrēti 0,5% novada iedzīvotāju, citur – 2,2%. No visiem šīs nelaimes apkarošanai paredzētajiem līdzekļiem Austrumlatvijā izdeva 20%, lai gan tur atrodas 9% no visiem Latvijas bezdarbniekiem. Par sēklas labības vajadzību pie valdības griezies tikai Jaunlatgales apriņķis. Vispārēja bada Latgalē nav. M. Skujenieks pārmeta Latgales krievu tautības deputātiem, ka viņi, tiekoties ar saviem vēlētājiem, cenšas kurināt un uzturēt nemieru. Viņi savās runās pūlas norādīt, ka stāvoklis Latgalē būtu ļoti labs, ja turienes krievu zemnieks nebūtu saistīts ar svešo Latviju, kas to it kā izmantojot, iegūstot no Latgales zemniekiem nezin kādus labumus. “Tiek tēlots tā, ka Latvijas valsts un latviešu tauta ir iedzīvotāju izsūcēji, apspiedēji un izmantotāji.” Tad, saprotams, “nemiers un sašutums pašreizējos, tiešām grūtos apstākļos aug un nostiprinās”. Drošības un vispārējā stāvokļa uzlabošanos Latgalē varētu sekmēt arī paši deputāti, aizrādot, ka nevietā ir kūdīšana pret Latvijas valsti.

Pēc debatēm, kurās runāja 13 tautas kalpi, ar 42 balsīm par un 32 pret Augstais nams pieņēma pārejas formulu, kurā bija teikts: “Saeima, noklausījusies ministru prezidenta atbildi uz deputāta M. Kaļistratova u.c. iesniegto steidzamo pieprasījumu, nolemj pāriet uz nākošo dienas kārtības punktu.” Resp., interpelācija tika noraidīta.

M. Skujenieka kabineta krīzes pirmais simptoms parādījās jau Saeimas 1932. gada 21. jūnija sēdē, kad pēc budžeta pieņemšanas parlamenta vairākums noraidīja kādas deputātu grupas iesniegto pārejas formulu izteikt uzticību finanšu ministra v.i., kas bija pats premjerministrs. Par pārejas formulu balsoja 31 tautas pārstāvis, pret – 38 un atturējās 7.

M. Skujenieks sakarā ar tādiem balsošanas rezultātiem tās pašas dienas vakara sēdē lūdza nobalsot par uzticību Ministru kabinetam. Valdība izlīda no kutelīgās situācijas kā caur adatas aci: par uzticību kabinetam balsoja 43 deputāti, pret – 40, atturējās viens.

Īsta krīze sākās 1933. gada ziemā, kad Saeima 3. februāra sēdē ar aptuveni divām trešdaļām atteicās nodot izglītības un budžeta komisijai Ministru kabineta iesniegtos divus likumprojektus, kuri ievērojami ierobežoja Latvijas minoritāšu tiesības uz izglītību. M. Skujeniekam neatlika nekas cits kā parlamenta nākamajā sēdē, kas notika 7. februārī, iesniegt Saeimas prezidijam šādu rakstu, kuru nolasīja sekretārs Ā. Bļodnieks:

“Augsti godāts Saeimas priekšsēdētāja kungs!

Šī gada 3. februāra sēdē Saeima ar lielu balsu vairākumu noraidīja Ministru kabineta iesniegto papildinājumu projektu likumā par Latvijas izglītības iestādēm un pārgrozījumu projektu likumā par mazākuma tautību skolu iekārtu Latvijā, kurus kabinets bija pieņēmis vienbalsīgi.

Šāds balsošanas rezultāts liecina, ka starp kabinetu un Saeimas vairākuma ieskatiem ir liela dažādība, kādēļ pagodinos paziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka es līdz ar visiem kabineta locekļiem nolieku savas pilnvaras.”

Valdības pēdējā sēde notika 1933. gada 23. martā. M. Skujenieks tajā vispirms nolasīja Valsts prezidenta rakstu, kurā viņš izteica Ministru prezidentam un kabineta locekļiem atzinību par veikto darbu. Premjerministrs pēc tam griezās pie saviem kolēģiem ar sekojošu uzrunu:

“Atļaujos pateikties Jums par lielo darbu, kuŗu Jūs esiet veikuši aizejošā Kabineta darbības laikā, t.i., vairāk kā 15 mēnešus. Es gribētu atzīmēt to lielo koleģialitāti un labo saskaņu, kādā noritējušas Kabineta sēdes. Nav šeit uzliesmojuši politiski asumi; vienmēr visi ir centušies izšķirt sarežģītos jautājumus lietišķi un pēc labākās apziņas. Varētu pat teikt, ka Kabineta sēdes savā ziņā bij atpūta samērā ar darbību ārpus Kabineta. Pateicos par šo labo saskaņu kā starp Jums un mani, tā starp Jums savā starpā.

Pirms vairāk kā gada, kad mēs uzņēmāmies savus pienākumus, stāvoklis bij ļoti gŗūts; mūsu uzdevums bij radīt tādus apstākļus, lai šīs gŗūtības varētu vieglāk panest. To mēs esam godīgi veikuši. Protams, vēl daudz ir palicis nedarīts, bet par to mēs neesam vainojami. Skatoties objektīvi, mēs varam liecināt, ka daudzējādā ziņā tos jautājumus, kuŗus mums nācās kārtot, mēs nenododam sliktākā stāvoklī, kādā tie atradās gadu atpakaļ, bet gan otrādi. Mūsu darbību vēl apgŗūtināja tas apstāklis, ka ārpus Kabineta mums nebij palīdzīgu roku. Novēlu, lai tās labākās tradīcijas, kādas nodibinājušās līdzšinējos Ministru kabinetos, pastāvētu arī turpmāk. Kā tiem, kas aiziet, tā arī tiem, kas paliek jaunajā Kabinetā, novēlu vislabākās sekmes turpmākā darbā mūsu zemes labā.”

Atbildes runu teica izglītības ministrs A. Ķeniņš: “Kolēģu un savā vārdā izteicu pateicību par to lielo darbu, ko Jūs, prezidenta kungs, esiet veikuši kā Kabineta galva un sava resora vadītājs. Mums gribētos jo sevišķi uzsvērt to lielo lojalitāti un lietišķību, kādu Jūs esiet pierādījuši Kabineta darbības vadībā. Valsts prezidents savā rakstā jau uzsvēris, ka Jūs esiet nodibinājuši pirmo nacionālo Kabinetu. Mums ir tā pārliecība, ka Jūsu nacionālie principi tiks tālāk izveidoti un nostiprināti nākošā valdībā. Man ļoti žēl, ka Jūsu gudrā, uzmanīgā un reizē noteicošā vadība mums turpmāk būs liegta. Mēs, kas paliekam jaunajā Kabinetā, gribam strādāt Jūsu garā arī turpmāk un izveidot tos nacionālos principus, kuŗus Jūs bijāt likuši aizejošā Kabineta darbības pamatos un par kuŗiem Jūs esiet stāvējuši jau pirms Latvijas valsts proklamēšanas. Lai šī apziņa, ka neesam velti strādājuši, mums dod spēku turpmākam darbam.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1344.l., 62.lpp.)

Nostrādājis 15 mēnešus un 17 dienas, M. Skujenieka kabinets beidza darbu. Tā vietā stājās Latvijas septiņpadsmitā valdība, kuru vadīja Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas līderis Ādolfs Bļodnieks.

M. Skujenieks pēc sava kabineta demisijas turpināja pildīt 4. Saeimas deputāta pienākumus. Diemžēl politikā viņš virzījās aizvien vairāk pa labi. Vai kāds varēja domāt, ka bijušais revolucionārs un sociāldemokrāts atbalstīs K. Ulmaņa antikonstitucionālo 1934. gada 15. maija puču. Bet tā notika. Vēl vairāk: M. Skujenieks kļuva par Ministru prezidenta biedru pēc apvērsuma nodibinātajā autoritārajā valdībā. Viņš attapās tikai 1938. gada februārī, kad, redzēdams, ka Ulmanis i nedomā dot tautai apsolīto jauno Satversmi un valstī uzplaucis “vadoņa” kults, izstājās no Ministru kabineta.

Marģera Skujenieka mūža beigas, tāpat kā simtiem un tūkstošiem viņa paaudzes cilvēku, bija traģiskas. Sākās ar mājas arestu un čekistu uzraudzību 1940. gada vasarā, turpinājās Butirku un Lubjankas cietumā Maskavā un beidzās ar nāvessoda izpildīšanu 1941. gada jūlijā.

Dienesta gaitas apraksts

(uzrādot arī katrā nodalījumā atsevišķi,

ar kādiem dokumentiem ierakstītās ziņas pierādītas).

/D.Rudzītis./ Valsts kancelejas direktors.

/R.Bulsons./ Nodaļas vadītājs.

Pirmpublicējums. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 3.apr., 54.l., 47.lpp.