Vēstules

Par vēlēšanu tiesību ierobežojumu atbilstību cilvēktiesību standartiem

Atklātā vēstule LR Saeimas deputātiem

Šā gada 10.decembrī Saeimas Juridiskā komisija atbalstīja priekšlikumu liegt kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās personām, kas ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki, kā arī personām, kas pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās. Līdz ar to var prognozēt, ka arī Saeima kopumā varētu atbalstīt šo priekšlikumu. Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka šāds ierobežojums ir pretrunā ar Satversmi un arī Latvijas starptautiskajām saistībām.

Tiesības vēlēt un tikt ievēlētam ir garantētas gan Satversmē, gan Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.protokolā. Starptautiski ir atzīta šo tiesību lielā nozīme demokrātiskā sabiedrībā, tomēr tās netiek uzskatītas par absolūtām, un katrai valstij ir piešķirta plaša rīcības brīvība, izstrādājot noteikumus tiesību vēlēt un tiesību tikt ievēlētam īstenošanai. Taču šie noteikumi nedrīkst būt tādi, kas traucētu baudīt tiesības to būtībā. Ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem ar likumu, jākalpo leģitīma mērķa sasniegšanai un jābūt samērīgiem. Tas attiecas arī uz kritērijiem, kas tiek izvirzīti deputātu kandidātiem. Šajā gadījumā nav skaidrs, kāds ir šo ierobežojumu leģitīmais mērķis. Diskusijās neviens nevar pamatoti pierādīt, ka šādi cilvēki varētu apdraudēt demokrātisko sabiedrības iekārtu un sabiedrības drošību. Drīzāk tiek uzsvērts, ka šo cilvēku nodarījumi pagātnē ir bijuši tik briesmīgi, ka viņi nav pelnījuši būt par deputātiem. Tas liek domāt par to, ka deputāti grib vēlētāju vietā izlemt, kuri deputātu kandidāti tiem būtu pieņemami un kuri nebūtu. Taču demokrātiskā valstī tas nav pieļaujams. Pilnīgi pamatoti rodas jautājums — kas būs tālāk? Varbūt sagaidīsim arī to, ka mūsu vietā kāds izlems, ka drīkstam balsot tikai par labēji noskaņotiem kandidātiem vai kreisi noskaņotiem kandidātiem?

Jau 2000.gadā Satversmes tiesa vērtēja tādu pašu ierobežojumu, kas liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās un pilsētas domes vai pagasta padomes vēlēšanās, atbilstību Satversmei un Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Toreiz Satversmes tiesa tikai ar vienas balss pārsvaru lēma, ka ierobežojumi ir atbilstoši. Taču šajā spriedumā tika norādīts, ka likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku.

2002.gadā šie jautājumi atkal radīja plašu rezonansi, jo Jānis Ādamsons tika svītrots no Saeimas deputātu kandidātu saraksta, tieši pamatojoties uz Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktu. Daudz tika diskutēts par šādu ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību. Toreiz daudzi eksperti norādīja, ka šo ierobežojumu noteikšanas brīdī tie, iespējams, bija pamatoti, taču 2004.gadā, kad atbilstoši likumam “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” iespējamo sadarbību ar VDK nedrīkstēs izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo personu, tie noteikti būtu jāatceļ, jo būs grūti pierādīt, ka Latvijā demokrātija ir tik nestabila, lai šādā veidā ierobežotu pasīvās vēlēšanu tiesības.

Taču šobrīd Saeima otrajā lasījumā jau ir atbalstījusi priekšlikumu pagarināt termiņu, kad var konstatēt personas sadarbības faktu ar VDK un izmantot to pret šo personu tiesiskajās attiecībās, vēl uz desmit gadiem, kas nozīmē, ka arī Saeimas vēlēšanu likumā un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā tiks saglabāti ierobežojumi. Un drīzumā otrajā lasījumā tiks skatīts jautājums par šādu ierobežojumu iekļaušanu arī Eiropas Parlamenta likumā. Ja izvērtē attiecīgo politisko situāciju valstī, kā to aicinājusi darīt Satversmes tiesa, tad Valsts cilvēktiesību birojs nesaskata, ka kopš Satversmes tiesas sprieduma Latvijā situācija būtu nopietni pasliktinājusies, ka būtu palielinājušies draudi demokrātijai. Tieši otrādi — Latvija ir saņēmusi uzaicinājumu kļūt par NATO dalībvalsti un Eiropas Savienības dalībvalsti. Šie procesi liecina par to, ka demokrātija Latvijā nostiprinās. Tāpēc Valsts cilvēktiesību birojs neatrod nekādus juridiskus argumentus šādu ierobežojumu darbības termiņa pagarināšanai un iekļaušanai arī Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā. Kā liecina plašsaziņas līdzekļu sniegtā informācija, arī paši deputāti tādus nevar nosaukt. Pat Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa atzīst, ka tas ir politisks lēmums, ka runa esot par morāli ētiskām kategorijām un ka šis lēmums juridiski varētu būt pretrunā ar vispārējiem demokrātijas principiem.

Valsts cilvēktiesību biroju ļoti satrauc šī situācija, kad deputāti ir gatavi pieņemt lēmumu, skaidri apzinoties, ka tādējādi tiks pārkāpta gan Satversme, gan Latvijas starptautiskās saistības. Valsts cilvēktiesību birojs vēlas norādīt, ka ne Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ne ANO Cilvēktiesību komiteja, ne arī citas starptautiskās institūcijas neņems vērā morāli ētiskos apsvērumus, bet vērtēs tikai juridiskos argumentus, izskatot sūdzības pret Latviju. Līdz ar to Valsts cilvēktiesību birojs aicina katru deputātu pirms balsošanas par šiem ierobežojumiem rūpīgi apsvērt, vai viņš ir gatavs uzņemties atbildību par zaudētām lietām Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ANO Cilvēktiesību komitejā. Tas ne tikai varētu bojāt Latvijas starptautisko reputāciju, bet arī radīt finansiālas sekas, jo, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa var noteikt, ka Latvijas valstij būs jāmaksā kompensācijas sūdzību iesniedzējiem. Turklāt šeit runa nav tikai par iespējamām sūdzībām kaut kad nākotnē. Ja ierobežojumu termiņš tiks pagarināts un tie tiks ietverti arī Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā, tas nopietni sarežģīs Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās darbu, pārstāvot Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā Ždanokas un Ādamsona lietās, un stipri palielinās iespēju šīs lietas zaudēt.

Valsts cilvēktiesību birojs aicina nepagarināt termiņu, kad var konstatēt personas sadarbības faktu ar VDK un izmantot to pret šo personu tiesiskajās attiecībās, un nenoteikt ierobežojumus vēlēšanu tiesībām Eiropas Parlamenta likumā un svītrot esošos ierobežojumus arī no Saeimas vēlēšanu likuma un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma.

Ar cieņu, —

Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers

Rīgā 2003.gada 15.decembrī

Par atbalstu akcijai “Atdodiet 57 latus!”

Laikraksta “Latvijas Vēstnesis”

galvenajam redaktoram Oskaram Gertam

Aizstāvot mazo uzņēmēju un strādājošo intereses, Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu un amatniecības sadarbības padome pēc tirdzniecības nozari pārstāvošo organizāciju — Latvijas Tirgotāju asociācijas, Tirdzniecības darbinieku arodbiedrības un Tirdzniecības nozares darba devēju organizāciju apvienības — ierosmes 12.decembrī uzsāka Vislatvijas akciju “Atdodiet 57 latus!”, kurā aicina piedalīties visus strādājošos.

Akcijas laikā tiek izplatītas speciālas uzlīmes ar devīzi “Atdodiet Ls 57!” un 8.Saeimas deputātiem nosūtīts aicinājums nekavējoties pieņemt lēmumu par neapliekamā minimuma palielināšanu līdz 40 latiem, sākot ar 2004.gadu. Akcija notiks tik ilgi, kamēr 8.Saeimas deputāti nobalsos par neapliekamā minimuma palielināšanu.

Jaunais gads nāk ar spēju cenu kāpumu gan elektroenerģijai (25 procenti vai vairāk atkarībā no pieslēguma tipa), gan citām precēm un pakalpojumiem (Latvijas Bankas prognoze — ne mazāk par 4%). Tas skars ikvienu strādājošo, arī redakciju darbiniekus un žurnālistus.

No neapliekamā minimuma palielināšanas iegūs visi strādājošie, jo ikviena reālie ienākumi ik mēnesi palielināsies par 4,75 latiem, un gadā kopā tas būs 57 lati. Savukārt strādājošie, kuriem ir apgādājamie, gadā papildus vēl iegūs 28,5 latus.

Mūsuprāt, 40 latu liela neapliekamā minimuma ieviešana būs vienīgais valsts atbalsts strādājošajiem — apmēram 1 miljonam Latvijas iedzīvotāju, lai kaut daļēji kompensētu cenu un tarifu pieaugumu. Kā atceramies, apmēram pirms gada Latvijas iedzīvotājiem tika solīts “atvieglot dzīvi un darbu un samazināt nodokļu slogu”. (- - -)

Ar cieņu, —

Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu

un amatniecības sadarbības padomes

priekšsēdētāja vietnieks Henriks Danusēvičs

Rīgā 2003.gada 15.decembrī

Cienījamie 8.Saeimas deputāti!

Es, ______________________ , adrese:

balsoju par labākas dzīves iespējām sev un savai ģimenei, ko Latvijas iedzīvotājiem solījāt Saeimas pirmsvēlēšanu laikā un pirms referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Nākamais gads vairumam Latvijas iedzīvotāju ekonomiskajā ziņā būs smags — pieaugs gan elektrības tarifi, gan citu pakalpojumu un preču cenas.

Uzskatu, ka Jūsu lēmums, sākot ar 2004.gadu palielināt ar nodokļiem neapliekamo algas minimumu līdz 40 latiem, ļautu uzlabot Latvijas strādājošo dzīves līmeni. Šāds Saeimas balsojums manus tiešos ienākumus mēnesī palielinās par 4,75 latiem. Šī summa man ir nepieciešama, lai

__________________________________________________________________________

__________________________________________________________________________
________________________________________________________________

2004.gada __ . __________ _________________________

(paraksts)