“Ak, man tik daudz ko teikt, tik aplam daudz!”

Kā Raiņa traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” (ne)iekļuva “pasaules godā”

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.172, 5.12.2003.;

Nr.177, 16.12.2003.

Un tā – par spīti augošajam nemieram, šaubām un nervozitātei priekšā stāvošo dzīves pārmaiņu dēļ, 1919. gada vasarā vienlaikus izkristalizējās Aspazijas tulkojuma ideālā redakcija un vēl vairāk intensificējās un ārpus Šveices robežām izgāja arī Raiņa un viņa “sabiedroto” mēģinājumi panākt “Jāzepa” ielaušanos starptautiskajā literatūras apritē. Starp citu, rakstnieka ”literāro aģentu” pulciņam ap šo laiku bija pievienojusies arī publiciste Austra Ozoliņa–Krauze (darbojoties Latvijas pārstāvniecībā Berlīnē, viņa mēģināja popularizēt Raiņa jaunradi vācu literārajās aprindās un kino pasaulē) un Maksimilians Afelds, bijušais Minuzio (Minusio) konservu fabrikas direktors, kuru 1919. gada septembrī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija iecēla par konsulāro aģentu Šveicē.

1919. gada pirmajā pusē Jūlijs Vecozols Rainim ziņoja, ka viņam beidzot esot izdevies atrast kādu Šveices grāmatu apgādu, kurš būtu gatavs iespiest latviešu literatūru vācu tulkojumos. Rakstnieks 11. augusta vēstulē Vecozolu nekavējoties apbēra ar jautājumiem: “Vai tas ir šveicietis izdevējs? Ja viņš interesējas par mums, varbūt viņš varētu izdot arī manu “Jāzepa un viņa brāļu” tulkojumu? (..) Vai Jums vēl kāds cits izdevējs?” Un turpinājumā piebilda: “Izdevumus visus nestu es pats, viņam tik būtu jāuzņemas “Verlagi” (resp., iespiešana – G. G.)?” (23, 250) Tātad Rainim, kura finansiālā rocība nebūt nebija spīdoša un kuram turklāt vēl priekšā stāvēja ar mājupceļu saistīti ārkārtas izdevumi, “Jāzepa” labad arī šāds upuris nešķita par lielu.

Saņēmis no Jūlija Vecozola papildu ziņas viņa nolūkotajām Šveices vācu izdevniecībām “Francke” un “12 Būcher”, kā arī lūgumu sagādāt tām nodomāto “Jāzepa un viņa brāļu” manuskriptu, Rainis 27. augustā rakstīja: “Dārgo biedri, priecājos par Jūsu līdzdalību “Jāzepa” liktenī un uz tā pamata nosūtu, diemžēl gan tikai – I cēlienu vien. Lieta tā, ka man ir tikai 2 noraksti un abi tagad darbā (top pārlasīti); no I cēliena turpret man ir 5 noraksti, no kuriem 3 brīvi. Varbūt ka varat ko iesākt arī ar šo I c. Man būtu ļoti patīkami, ka Jūs parunātu ij ar Francki, ir ar “12 Būcher”, drukas izdevumus es uzņemtos pats. Ar teātra direktoru (te varētu būt domāts gan Bernes Pilsētas teātra galva, gan Bāzeles teātra jaunievēlētais direktors Ernsts Jozefs Marija Lerts – G. G.) varēs runāt tad, kad būs rokraksts nodrukāts, ar 2 eksemplāriem neko nevaru iesākt. Druku izdarat aši.” Noslēgumā Rainis pievienoja rindas, kuras pierāda, ka viņa apziņā divas prioritātes – “mājbrauce” un karstā vēlme izvest pasaulē “Jāzepu” – tolaik bija savijušās nesaraujami ciešā mezglā: “Kad domājat braukt? Mēs taisāmies uz septembra beigām, bet gribētu vēl “Jāzepu” apkopt (izcēlums mans – G. G.)”.

Jūlijs Vecozols 28. augusta atklātnē Rainim pateicās par piesūtīto lugas tulkojuma fragmentu un stāstīja: “... biju četras dienas Zūrichē, “die 12 Būcher” izdevēju tomēr nesatiku. Tomēr ievācu vajadzīgās informācijas: tas nopietns uzņēmums. Varbūt rīt man izdosies viņu satikt...” Vecozols piebilda, ka katrā ziņā grasoties apciemot Raini, jo “gribētu to lietu pārrunāt visos sīkumos.”

“Orell Fūssli” – cerība un vilšanās

Taču pa šo laiku Jūliju Vecozolu jau bija paguvis apsteigt nenogurdināmais Aleksandrs Liepiņš, kurš eventuālajiem “Jāzepam un viņa brāļu” izdevējiem neatlaidīgi dzina pēdas jau kopš 1919. gada pavasara. Lūk, ko labi informētais bāzelietis Rainim bija pavēstījis 19. aprīļa vēstulē uz Kastaņolu: “Lielākā firma Bāzelē būtu Helbing&Lichtenhahn, tad man liekas ļoti simpātisks izdevējs Rascher&Co, Zūrichē (kurš izdod, p. p., Europäische Būcher – Latzko etc. un Europäische Bibliothek). Varbūt arī Orell Fūssli. Visas šīs firmas ir sakarā ar vācu grām. tirdzniecību. Ir vēl citas, kuras solīdas, p. p., Francke, Bernā. Kāda no viņām gan uzņemsies, ja nav jāmaksā par druku.” Ar neslēptu rūgtumu Liepiņš apjomīgās vēstules turpinājumā sūkstījās: “Skāde, skāde, ka mēs latvieši priekš kara gulējām (es zinu, ka Jūsu raksti īsi priekš kara būtu iznākuši Vācijā) un neko par mūsu kulturelo dzīvi neplātījāmies: nebūtu tagad jāklauvē velti ap izdevēju durvīm. Ja mēs toreiz būtu strādājuši, tad tagad izdevēji rautos ap Jūsu darbiem.”

Taču nolaist rokas paredzamu un neparedzamu grūtību priekšā Aleksandram Liepiņam nebija raksturīgi. Viņa neatlaidība savu panāca arī šoreiz. 27. augustā, no sirds iepriecināts, Liepiņš Rainim ziņoja: “Mīļo biedri, Orell Fūssli Verlag, Zūrich ir ar mieru apgādāt Jāzepu.” Viņa gandarījumu par labajām izredzēm gan nedaudz mazināja lugas autoram izvirzītā izdevniecības prasība pilnībā segt drukas izdevumus. Liepiņš šajā sakarā, it kā bez vainas vainīgs juzdamies, taisnojās: “Tagad esot riskanta lieta drukāt Šveicē kaut ko vācu valodā. Šveice pate esot par mazu, lai varētu pārdot, un vācu sliktās valūtas dēļ nevarot uz Vāciju izvest. Firma nevarot uzņemties risiko pie tagadējiem apstākļiem. Ko Jūs sakiet uz šādu piedāvājumu? (..) Es nu gaidīšu Jūsu ziņas par Jāzepu, lai zinu, vai vēl tālāk meklēt. Uz to gan laikam tagad nav ko cerēt, ka kāda (izdevniecība – G.G.) uzņemtos uz savu risku, un Vācijā arī nevar drukāt, kur vācieši pret mums tik bezkaunīgi.”

Rainis bez kavēšanās nosūtīja apgādam “Jāzepa un viņa brāļu” tulkojuma manuskriptu un apliecināja savu gatavību bez kavēšanās noslēgt darījumu ar to. Gaidot no “Orell Fūssli” biroja galīgo atbildi, viņš 11. septembrī Jūlijam Vecozolam uz Berni rakstīja: “Par izdošanas lietu es Jūs ļoti labprāt redzētu še. Uz Berni es ar to pašu nolūku arī labprāt aizbrauktu, bet man pēc garas un atkārtotas gripas – influences ļoti jābaidās no saaukstēšanās...” Raiņa izteikumi tātad liecina, ka viņš, gana piesardzīgs būdams, nebūt nav steidzies noticēt tūlītējam panākumam arī ”Orell Fūssli” gadījumā. Un, kā izrādījās, ne bez pamata...

Septembra otrajā pusē, drīz pēc Raiņa jāvārda saņemšanas, kāds minētā apgāda līdzstrādnieks ar Liepiņa starpniecību autoram piesūtīja provizoriskus drukas izdevumu un grāmatas optimālās tirgus cenas aprēķinus. Pāris rindkopās vēstulē bija novērtēts arī “Jāzepa un viņa brāļu” saturs un Aspazijas tulkojuma kvalitāte. Izdevniecības darbinieki esot guvuši iespaidu, ka “drāma ir sarakstīta visnotaļ labos pantos, un atsevišķās vietās sasniedz augstu dzejisku atvēzienu”. “Tāpēc mums,” apgāda pārstāvis turpināja, “nav ne mazāko šaubu attiecībā uz darba izdošanu mūsu izdevniecībā, taču mēs, no otras puses, nevēlētos Jums slēpt, ka šīs lugas iestudēšanai visur par šķērsli varētu kļūt stiprā balstīšanās izsenis pazīstamajā, pārmantotajā Bībeles vielā. Kā latviešu dzejas mākslas paraugs tā pirmām kārtām gan paliks “grāmatas drāma” un noteikti šajā labajā vācu tulkojumā tiks atzinīgi uzņemta.”

Pesimistiskā prognoze attiecībā uz “Jāzepa” uzvedamību Šveicē (tieši traģēdijas izlaušanās uz Eiropas skatuves, kā izrādījās, ir bijusi Raiņa rūpe numur viens) rakstnieku pilnīgi izsita no sliedēm un galu galā piespieda viņu atteikties no “Orell Fūssli” firmas pakalpojumiem. Kā Rainis motivējis savu rīcību firmai adresētajā vēstulē, nav zināms, taču šķiet, ka viņš atrunājies ar pārāk augstajām drukas darbu izmaksām. Patiesie iemesli gan, domājams, bijuši citi. Uz šādām domām vedina Aleksandra Liepiņa 28. septembra vēstule Rainim, kurā teikts: “Cik man liekas, tad Jūs nevariet ieiet (resp., izdot lugu, ja tas nesekmētu tās iestudēšanu vienā vai otrā teātrī – G.G.), jo, ja Jāzeps būtu jāizdod tik propagandas nolūkā, tad tas būtu to Latvijas iestāžu uzdevums, kuras ar propagandu ārzemēs nodarbojas un kurām priekš tam līdzekļi”.

Ap minēto laiku Rainim un Aspazijai jau bija rokā gan transporta biļetes braucienam uz Latviju (starp citu, tā ieplānotais maršruts veda pa visai sarežģītiem aplinkus ceļiem, jo rakstnieks principiālu apsvērumu dēļ bija atteicies no viņa zemei naidīgās Vācijas teritorijas šķēršošanas), gan Parīzes Miera delegācijas darbinieku sarūpētās ceļojuma pases ar nepieciešamajām vīzām, un pie durvīm jau klauvēja arī pati oktobra sākumā paredzētā izbraukšanas diena. Tādēļ, acīmredzot jau samierinājies ar galīgo fiasko “Jāzepa” lietā, Rainis Jūlijam Vecozolam 24. septembrī rakstīja: “Dārgo biedri, esam še jau pilnā braukšanas uztraukumā, laižamies projām laikam jau šonedēļ. Nau vairs miera kaut ko prātīgi apsvērt... (..) Tāpat ar “Jāzepu”, ja Tu vari vēl ko izdarīt, labi, – es vairs nekā nepaspēju un Rīgā nodošu visu lietu A. Gulbim kā speciālistam.” Un drīzāk pats sevi nekā Vecozolu par velti izšķiestajām pūlēm mierinādams, beigās vēl piemetināja: “Mums saka, ka “Jāzepu” arī neļautu Šveicē uzvest Bībeles temata dēļ.”

“‘Joseph’ wird ein Schlager sein!”

Pēkšņā Bermonta uzbrukuma un Aspazijas saslimšanas dēļ atgriešanos Latvijā abiem trimdiniekiem tomēr nācās uz nenoteiktu laiku atlikt. Atsākoties parastajai Kastaņolas ikdienai, bet domās esot kopā ar Latvijas neatkarības aizstāvjiem ierakumos pie Daugavas, Rainis no jauna atgriezās pie nenokārtotās “Jāzepa” lietas. Nu viņa skats bija pievērsts galvenokārt Bāzelei, kur par “Jāzepa un viņa brāļu” iestudēšanu stāvēja un krita rakstnieka uzticamības persona Aleksandrs Liepiņš. 1920. gada janvārī viņš paziņoja Rainim, ka lugas nākotne Bāzeles teātrī jau esot pilnīgi droša. Lielais režijas meistars Ernsts Lerts, iepazinies ar “Jāzepa un viņa brāļiem”, esot sajūsmā izsaucies: “‘Joseph’ wird ein Schlager sein!”*** Nu viņš aicinot lugas autoru uz Bāzeli, lai konsultētos par gaidāmā iestudējuma detaļām un katrā ziņā izprasītu Pilsētas teātrim traģēdijas pirmiestudējuma tiesības.

Vai Rainis un Ernsts Lerts tolaik patiešām satikās, nav droši zināms. Taču režisoram beigu beigās apnika bezgalīgi ieilgušās peripetijas cīņā ar pilsētas varasvīriem par Bāzeles teātra budžeta palielināšanu un viņš pameta pilsētu, lai pārceltos uz krietni dzīvīgāko kultūras centru Frankfurti pie Mainas Vācijā. Līdz ar to Raiņa “Jāzeps” ne tikai nekļuva par grāvēju uz Bāzeles skatuves, bet diemžēl nenokļuva uz tās vispār. Aleksandra Liepiņa turpmākās aktivitātes (starp citu, tās turpinājās vēl arī vairākus gadus pēc Raiņa aizbraukšanas no Šveices) līdz ar lugas autora cerībām, tāpat kā iepriekšējos atraidīšanas gadījumos, patiesībā laikam gan atdūrās pret necaursitamu vienaldzības un formālu atrunu mūri.

“Kas lielās domas nedomā, tas mazs”(Rainis)

Kādas atziņas izriet no garās neveiksmju virknes, kuras Šveices trimdas pēdējā posmā nācās piedzīvot Raiņa “Jāzepam un viņa brāļiem”? Šķiet, ka to iemesli nav jāmeklē ne Bībeles vielas patvaļīgā interpretācijā, ne Raiņa lugas pārgarumā, ne citās mākslinieciskas vai tehniskas dabas nepilnībās, kādas gribētājs, protams, var atrast arī jebkurā neordinārā mākslas darbā. Rainis taču nāca no mazas, nebrīvas tautas un zemes, kuras tolaik vēl nebija Eiropas politiskajā un tātad arī mentālajā kartē. (Un vai vidusmēra rietumeiropietim rūpēja, lai tādi latvieši un Latvija tur būtu?) Uzgriezt muguru rakstniekam no “nekurienes”, aiz kura nestāvēja arī liela nauda un ietekmīgi starptautiski sakari, taču bija krietni vienkāršāk, nekā ieguldīt prāvus finansiālus un mākslinieciskus resursus viņa pārlieku sarežģītās lugas iestudēšanā bez drošas garantijas par tās augsto “komercpotenciālu”. Pat tad, ja šis rakstnieks nepārprotami bija ģēnijs.

Kas attiecas uz Latvijas sabiedrību, tā Raiņa “sirdsdarbu” uzņēma ar nedalītu atsaucību. “Jāzepa un viņa brāļu” pirmais izdevums Anša Gulbja apgādā gan iznāca tikai 1919. gada oktobrī, turklāt ar zināmiem pametumiem tekstā, tāpēc izdevējs jau pēc nepilna gada to laida klajā atkārtoti. 1920./1921. gada sezonā beidzot aizsākās arī traģēdijas skatuves dzīve: neatkarīgās Latvijas otrās gadadienas priekšvakarā, 1920. gada 17. novembrī, pašam autoram klātesot, notika “Jāzepa un viņa brāļu” inscenējuma pirmizrāde Nacionālajā teātrī.

Pirmajā sezonā vien luga tika izrādīta 52 (!) reizes, un teātra zāle lielākoties bija pārpildīta (pavisam “Jāzeps un viņa brāļi” uz minētās skatuves piedzīvoja 125 izrādes). Presi pārplūdināja jūsmīgas recenzijas par pašu lugu un tās iestudējumu, turklāt visai atzinīgi “Jāzepu un viņa brāļus” novērtēja arī tādi kritiķi kā Jānis Grīns un Arturs Bērziņš, kuri nebūt nepiederēja pie traģēdijas autora idejiskajiem domubiedriem. Rainis, kurš savas lugas iestudējuma panākumus klātienē izbaudīja pirmo reizi, bez šaubām, jutās aizkustināts un gandarīts. Rīgas publika viņam rīkoja ovācijas, arī ārpus teātra viņu ielenca pielūdzēju un apjūsmotāju pūlis. Taču – vai Raiņa triumfs tomēr bija pilnīgs? Tikai daži, rakstniekam paši tuvākie cilvēki – un tiem katrā ziņā piederēja arī Ansis Gulbis – zināja, cik tālejošas, “pieticīgā latvieša” prātam gandrīz neaptveramas patiesībā bija ambīcijas, kuras autors jau kopš sarakstīšanas laika loloja attiecībā uz savu “Jāzepu”. Rainim vajadzēja – un viņš to arī katrā ziņā bija pelnījis – ne mazāk kā Eiropas, varbūt pat pasaules slavu.

Tas, ko nepanāca Rainis kopā ar viņa cienītāju un atbalstītāju saujiņu Šveicē, vismaz zināmā mērā izrādījās pa spēkam rakstnieka izdevējam, draugam un sapratējam Ansim Gulbim. Proti, būdams “Jāzepa un viņa brāļu” autora – mūsu literatūras “lielā eiropieša” – cienīgs partneris latviešu grāmatniecībā, viņš galu galā pārrāva starptautiskās anonimitātes “krīta apli”, kas traģēdiju ieskāva līdz pat pērnā gadsimta 20. gadu sākumam. Ansis Gulbis ne tikai 1921. gadā palaida pasaules plašumos “pirmo bezdelīgu” – traģēdijas izdevumu vācu valodā**** – un teicami noorganizēja izdevuma reklāmas kampaņu vāciski runājošajās zemēs, bet stāvēja kūmās arī traģēdijas angļu izdevumam un iestudējumam Šekspīra dzimtenē, turklāt darīja to ar tālejošu mērķi – panākt Nobela prēmijas piešķiršanu “Jāzepa un viņa brāļu” autoram. Taču šī mērķa sasniegšanai ceļā stājās nu jau pašu latviešu maziskums un neieinteresētība...

*** “Jāzeps’ būs grāvējs!” (vācu val.).

**** Rainis J. Joseph und seine Brūder. Übersetzt aus dem Lettischen von Aspasia–Pleekschan. – Riga, A. Gulbis Verlag, [1921]. – 239 S. [sērijā “Lettische Literatur I”].

Dr. philol. Gundega Grīnuma – “Latvijas Vēstnesim”