Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Ādolfs Bļodnieks. Astotais Latvijas Ministru prezidents

Tā kā Marģera Skujenieka vadītais Latvijas Ministru kabinets 1933. gada februārī demisionēja, 4. Saeimas (1931–1934) V sesijas 14. sēde tā paša gada 22. martā sākās ar parlamenta sekretāra T. Pavlovska nolasīto Valsts prezidenta Alberta Kvieša rakstu, kurā bija teikts:

“Augsti godājamais priekšsēdētāja kungs!

Pagodinos paziņot Jums, augsti godājamais priekšsēdētāja kungs, ka, pamatojoties uz Latvijas Republikas satversmes 56. pantu, esmu uzaicinājis Saeimas deputātu Ā. Bļodnieku sastādīt Ministru kabinetu.”

T. Pavlovskis tajā pašā dienā iepazīstināja deputātus ar Ā. Bļodnieka paziņojumu, kurā bija sacīts:

“Augsti godāts Saeimas priekšsēdētāja kungs!

Izpildot Valsts Prezidenta š.g. 22. marta uzdevumu, pagodinos paziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka esmu sastādījis Ministru kabinetu sekojošā sastāvā:

ministru prezidents Ā. Bļodnieks,

ārlietu ministris V. Salnais,

finanču ministris J. Annuss,

iekšlietu ministris G. Mīlbergs,

izglītības ministris A. Ķeniņš,

kara ministris ģen. J. Balodis,

satiksmes ministris S. Ivbuls,

tautas labklājības ministris

V. Rubulis,

tieslietu ministris A. Ozols,

zemkopības ministris V. Gulbis.”

Tūdaļ pēc tam jaunais premjerministrs nolasīja negaru valdības deklarāciju. Tā sākās ar bēdīgu konstatējumu – “viss valsts organisms ir slims”. Tas prasīšot “asu, steidzīgu un ārkārtēju līdzekļu lietošanu”. Pirms nonākt pie šiem līdzekļiem, Ā. Bļodnieks vēl turpināja žēloties par dažādām negācijām Latvijas saimnieciskajā dzīvē.

Ko domāja darīt kabinets, lai likvidētu šādu stāvokli? Pēc Ā. Bļodnieka un viņa ministru projekta valdība:

— nelokāmi realizēs nacionāli demokrātisku politiku un sargās valsts demokrātisko iekārtu;

— nostiprinot attiecības ar kaimiņzemēm, centīsies panākt Baltijas valstu savienības nodibināšanu;

— visiem līdzekļiem sekmēs Latvijas ražojumu eksportu;

— centīsies panākt eksporta līdzsvarotību ar importu;

— pilnīgi noslēgs robežu lauksaimniecības ražojumiem, tos aizvietojot ar vietējām precēm (nu gluži kā mūsdienās! – R.T.);

— realizēs sašaurināšanas un taupības politiku visur un visiem;

— darīs visu iespējamo, lai mīkstinātu un likvidētu bezdarbu;

— centīsies īstenot nacionāli demokrātisku skolu politiku.

Debatēs par valdības deklarāciju runāja 16 tautas vietnieki. Viņu balsojums nebija glaimojošs Ā. Bļodnieka kabinetam – uzticību tam izteica tikai 49 deputāti, pret balsojot 32 un atturoties 8 parlamentāriešiem.

Valdības pirmā sēde notika 1933. gada 23. martā. Vispirms tajā runāja bij. Ministru prezidents M. Skujenieks. Viņš teica:

“Ļoti godātais prezidenta kungs, ļoti godāti ministru kungi!

Valsts Prezidenta kunga uzdevumā un saskaņā ar Saeimas lēmumu nododu valsts izpildu varu jaunā Ministru kabineta rokās. Vecais Kabinets ir centies kārtot valsts pārvaldes jautājumus tā, lai tās gŗūtības, ko zeme pārdzīvo, būtu vieglāk pārvaramas. Mums stājoties darbā, valsts stāvoklis bij ļoti gŗūts; tagad tas ir vēl gŗūtāks, nevis mūsu iekšējo apstākļu dēļ, bet gan pateicoties tai konjunkturai, kāda pastāv ārvalstīs. Pēdējā laikā pacēlušās daudz jaunas problemas, valsts varai jāiejaucas daudzās valsts dzīves nozarēs; tas daudzus sarūgtina un padara valdības darbību gŗūtāku. Es tomēr esmu pārliecināts, ka jaunā valdība savus ļoti gŗūtos uzdevumus sekmīgi veiks, uz ko aizejošās valdības vārdā novēlu vislabākās sekmes.”

Pēc tam runāja Ā. Bļodnieks, kas sacīja:

“Augsti godātie prezidenta kungs un ministru kungi!

Kad savā laikā Jūs stājāties izpildu varas priekšgalā, arī tad valsts saimnieciskais stāvoklis bija ļoti gŗūts; pēdējā gadā, kā Jūs to jau teicāt, tas ir palicis vēl gŗūtāks. Agrākais kabinets ir darījis visu iespējamo, bet, ja tagad ir ļaunāki, tad tās ir vispasaules konjunkturas sekas. Kā mēs arī nestrādātu un kā mūs arī nepabalstītu sabiedrība, tomēr tas gan darbu atvieglos, bet nedos pilnīgus rezultātus, jo mēs esam atkarīgi no ārzemēm. Mūsu eksportam aizslēdzas durvis Vācijā un Francijā; stāvokli apgŗūtina valūtas jautājumi, kontingenti un citi ierobežojumi. Tas viss, protams, uzliek valdībai lielus pienākumus. Visu klātesošo vārdā izsaku pateicību Jums un aizgājušā Kabineta locekļiem par līdz šim veikto darbu un palieku tai cerībā, ka Jūs, prezidenta kungs, arī turpmāk neliegsiet man savus padomus.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1344.l., 63.lp.)

Pirms stāstām par valdības darbību, īsi jāpakavējas pie Ministru prezidenta CV. Ā. Bļodnieks bija viens no retajiem Latvijas laika politiķiem, kas nav dzimis vecsaimnieka vai inteliģenta, bet 1889. gada 24. jūlijā trīs dēliem svaidītā dzelzceļnieka ģimenē Tukumā. Ādolfs iesaistījās politikā pēc būtības jau 16 gadu vecumā, piedaloties Piektā gada revolūcijā. Sadursmē ar dragūniem viņu smagi ievainoja, un jaunietim vajadzēja ilgāku laiku pavadīt Tukuma slimnīcā. Pēc tam nemiernieku izraidīja uz Iekškrieviju, no kurienes viņš atgriezās Latvijā tikai 1910. gadā, lai līdz kara sākumam studētu Rīgas Politehniskā institūta komercnodaļā (mācības gan neizdevās pabeigt).

1917. gadā Ā. Bļodnieks vadīja patriotiski tendēto Latvju kareivju nacionālo savienību, kurai bija lieli nopelni jaunās valsts karaspēka izveidošanā. Viņš bija priekšparlamenta – Tautas padomes – loceklis un Satversmes sapulces deputāts, referējot parlamentā divu gadu laikā par 27(!), galvenokārt finansiāla rakstura, likumprojektiem. 1. Saeimā Ā. Bļodnieku neievēlēja, bet tās darbības laikā viņš 1924. gadā nodibināja jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partiju un rediģēja tās laikrakstu “Latvija” (1922–1934).

2. Saeimā Ā. Bļodnieka partijai bija tikai trīs deputāti. Nākamajā parlamentā viņu skaits sasniedza 4, bet 4. Saeimā palielinājās divas reizes, iegūstot augstajā namā 8 mandātus. Acīmredzot arī tas bija viens no faktoriem, kāpēc A. Kviesis nominēja Ā. Bļodnieku par premjerministru. Bet 8 vietas Saeimā bija arī viens no iemesliem, kālab šī valdība pastāvēja tikai 11 mēnešus un 12 dienas.

Bez valdības deklarācijas programmatisks raksturs bija arī Ā. Bļodnieka plašajai runai 4. Saeimas VII sesijas 6. sēdē 1933. gada 7. novembrī, piedaloties debatēs par Zemnieku savienības likumprojektu, kas ierosināja grozīt 19(!) no 88 Satversmes pantiem, paredzot cita starpā visas tautas vēlētu valsts prezidentu ar daudz plašākām pilnvarām. Orators nebija pret izmaiņām valsts pamatlikumā, jo “Satversme nav uzskatāma par pašu pilnību, par kaut ko tādu, kam nemaz nedrīkst pieskarties”. Taču par nesatricināmu un svētu arī turpmāk jāpatur atziņa par nacionāli demokrātisku republiku kā visstiprāko pamatu, kas nav grozāms. Bet būtu vajadzējis sākt ar parlamenta vēlēšanu likuma maiņu, kas varētu dot viengabalainu un darba spējīgu Saeimu. “Sadrumstalotība 27 partijās un daudzās sīkākās grupiņās,” atzīmēja Ā. Bļodnieks, “nevar dot un nedod ne Saeimai, ne izpildu varai strādāt lielu un atbildīgu pozitīvu darbu.” Tas lielā mērā rada korupciju. Pēc viņa domām, jāgroza bija arī Saeimas kārtības rullis, padarot stingrāku, pasakot, ka “ķengāšanās, viss demagoģiskais un valsti graujošas runas aizliegtas”.

Valdības vadītājs norādīja, ka, pēc viņa frakcijas ieskata, Valsts prezidenta institūts jāpadara “stabilāks un pilntiesīgāks”, ka prezidentam “bez šaubām, jādod lielākas tiesības”. Taču tās nevar paplašināt tik tālu, cik paredz likumprojekta autori. Tādā gadījumā Valsts prezidenta tiesības “līdzinātos jau kam tādam, kas galīgi varētu likvidēt mūsu brīvības”. Ā. Bļodnieks deklarēja skaidri un nepārprotami: “Mūsu frakcijai galīgi nav pieņemams tas, ka likumprojekts paredz Valsts prezidentam tiesības noliegt preses, biedrošanās un citas brīvības.”

Kā zināms, izmaiņas Satversmē tā arī netika izdarītas. Šo procesu pārtrauca K. Ulmaņa antikonstitucionālais 1934. gada 15. maija pučs, pēc kura Satversme jau vairs nebija vajadzīga...

Visnozīmīgākais akts, ko pieņēma Ā. Bļodnieka valdība savā īsajā pastāvēšanas laikā, bija jauns Sodu likums, pie kura, protams, bija strādājušas arī vairākas iepriekšējās izpildvaras, tieslietu ministri un zinātnieki. Kabinets Satversmes 81. panta kārtībā šo likumu apstiprināja 1933. gada 24. aprīlī. To parakstīja Ministru prezidents un tieslietu ministrs A. Ozols. Saeima ar 1933. gada 16. jūnija likumu noteica tā spēkā stāšanās termiņu – tā paša gada 1. augustu.

1933. gada 11. jūlijā A. Ozola vadībā notika jaunajam dokumentam veltīta plaša juristu apspriede, kurā likuma autori, atbildot uz kolēģu jautājumiem, izskaidroja 24. aprīļa kodeksa principus. 1. augustā sakarā ar likuma stāšanos spēkā Senāta sēžu zālē notika svinīgs akts, kurā piedalījās vairāki valdības locekļi un daudz tiesībnieku. Sanāksmi atklāja tieslietu ministrs, nolasot A. Kvieša reskriptu un uzrunājot klātesošos.

Sodu likums bija apjomīgs dokuments. Tas sastāvēja no 40 nodaļām, no kurām pirmās desmit saucās: Noziedzīgi nodarījumi un sodi vispār. Dumpis. Noziedzīgi nodarījumi pret Valsts prezidentu. Saeimas darbības traucēšana. Saeimas un pašvaldības iestāžu vēlēšanu un tautas nobalsošanas brīvības un pareizības traucēšana. Valsts nodevība. Noziedzīgi nodarījumi pret valsts mieru. Noziedzīgi nodarījumi pret ārvalstīm. Noziedzīgi nodarījumi valsts, valsts autonomo uzņēmumu un pašvaldības dienestā. Nepaklausības un necienības izrādīšana likumīgai varai.

Šķiet, ka arī pēc 70 gadiem būtu interesanti izlasīt, piemēram, likuma 2. nodaļu “Dumpis”.

“69. Kas lietojis varas darbus ar nolūku:

1) grozīt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu;

2) gāzt Valsts prezidentu, Saeimu vai Ministru kabinetu vai atņemt viņiem ar Latvijas Republikas Satversmi piešķirtās funkcijas;

3) atraut no Latvijas kādu viņas teritorijas daļu, sodāms: ar spaidu darbiem uz visu mūžu vai uz noteiktu laiku.

70. Kas sagatavojies izdarīt 69. pantā paredzētu smagu noziegumu, sodāms: ar spaidu darbiem uz laiku ne ilgāku par desmit gadiem vai ar pārmācības namu.

71. Kas piedalījies apvienībā, kura sastādījusies 69. pantā paredzēta smaga nozieguma izdarīšanai, sodāms: ar spaidu darbiem uz laiku ne ilgāku par astoņiem gadiem vai ar pārmācības namu.”

Citētie panti būtu piemēroti K. Ulmanim un Co, ja viņu organizētais 15. maija apvērsums ciestu neveiksmi. Spēlēs, kur likmes bija ļoti augstas, K. Ulmanis vinnēja, bet A. Rubiks zaudēja...

Mūsdienu juristu vērtējumā, “nozīmīgākais ieguldījums krimināltiesību attīstībā Latvijas Republikas parlamentārajā periodā bija jauna Sodu likuma izstrādāšana un pieņemšana (..). Likumam par pamatu tika ņemti 1903. gada Krievijas Sodu likumi, kā to arī atzīmēja Valsts prezidents A. Kviesis reskriptā (..). Bet tajā tika izmantota arī jaunākā Eiropas krimināltiesību attīstības pieredze, piemēram, populārais Itālijas KK, tā saucamais Rokko kodekss (1930), kā arī Šveices, Vācijas, Čehoslovākijas krimināllikumdošana. Bez tam kodeksā tika ievērota Latvijas apstākļu specifika. (Latvijas tiesību vēsture (1914–2000). – Rīga, 2000. – 245.–247. lpp.)

Lai nostiprinātu tiesisko kārtību valstī, Ā. Bļodnieka valdība Satversmes 81. panta kārtībā 1933. gada 27. aprīlī apstiprināja noteikumus par policijas iekārtu, kurus parakstīja Ministru prezidents un iekšlietu ministrs G. Mīlbergs. Policijas uzdevums, bija teikts šajā dokumentā, ir “rūpēties par noziedzīgu nodarījumu novēršanu, pārtraukšanu un vajāšanu, gādāt par sabiedriskas drošības, kārtības, miera un tikumības uzturēšanu, palīdzēt posta un nelaimes gadījumos, kā arī izpildīt citus ar attiecīgiem likumiem, noteikumiem un instrukcijām uzliktus pienākumus”.

Šī drošības sargāšanas institūcija sadalās kārtības, kriminālā un politiskā policijā. Pie kārtības policijas pieder arī dzelzceļa policija. Policija vajadzības gadījumā ir tiesīga pieprasīt palīdzību no karaspēka, robežapsardzības, aizsargiem un ugunsdzēsējiem.

Domājot par vietējo varas orgānu nostiprināšanu, kabinets 81. panta pilnvarā apstiprināja Latvijas lauku pašvaldību savienības statūtus, kurus premjerministrs un iekšlietu ministrs parakstīja 1934. gada 16. janvārī. Statūtu 1.punktā bija teikts, ka savienības mērķis ir apvienot lauku pašvaldības:

— tām ar attiecīgiem likumiem un valdības rīkojumiem uzliktu pienākumu sekmīgākai veikšanai;

— saimniecisku pasākumu nodibināšanai un to darbības sekmēšanai;

— pareizai un lietderīgai lauku pašvaldību darbības izveidošanai un pašdarbības ierosināšanai un

— lauku pašvaldību interešu un tiesību aizstāvēšanai.

Savienības biedri ir visas tās apriņķu un pagastu pašvaldības, kuru valdes un padomes ir nolēmušas savienībā iestāties. Savienības līdzekļi veidojas:

— no apriņķu valžu ikgadīgām iemaksām saskaņā ar budžetu;

— no uzņēmumu un pasākumu peļņas atskaitījumiem;

— no savienības kapitālu un īpašumu ieņēmumiem un

— no pabalstiem un ziedojumiem.

Organizācijas pārvaldes orgāni ir pilna sapulce, padome, valde un revīzijas komisija. Pilnās sapulcēs biedri piedalās ar delegātu starpniecību. Šīs sapulces organizējamas trīs mēnešu laikā pēc lauku pašvaldību pārvēlēšanām un to prerogatīvas ir:

— ievēlēt padomi, valdi un revīzijas komisiju;

— pieņemt savienības vispārīgu darbības plānu;

— dot instrukcijas padomei un izšķirt strīdus starp pārvaldes orgāniem un

— ierosināt statūtu grozīšanu un savienības likvidāciju.

Savienības padome sastāv no priekšsēdētāja un 11 apriņķu valžu un 13 pagastu pašvaldību pārstāvjiem kā locekļiem (kā izvēlējās apriņķus un pagastus, statūti nenoteica – R.T.)

Tās uzdevumi ir:

— rūpēties, lai savienība sasniegtu statūtos paredzētos mērķus, un dot šajā nolūkā valdei sīkākas instrukcijas;

— nodibināt atsevišķu jautājumu izpētīšanas un iztirzāšanas sekcijas un komisijas kā valdes palīgorgānus un dot tām instrukcijas;

— apstiprināt savienības budžetu, kā arī savienības saimniecisko uzņēmumu budžetus, ja šādu uzņēmumu pārvaldībai nav nodibināti sevišķi orgāni;

— izskatīt un apstiprināt pārskatus par pārvaldības orgānu darbību;

— izlemt jautājumus par nekustamas mantas iegūšanu, atsavināšanu un apgrūtināšanu;

— izspriest strīdus un sūdzības par valdi un atsevišķiem darbiniekiem.

Organizācijas izpildu orgāns ir valde, kura sastāv no priekšsēdētāja, trim apriņķu valžu pārstāvjiem un tikpat daudz pagastu pārstāvjiem.

Ā. Bļodnieka valdības laikā turpināja attīstīties arī Latvijas pilsētas, kuru skaits pieauga. Saeima 1933. gada 9. jūnijā pieņēma kabineta sagatavoto likumu par Jaunlatgales pilsētas nodibināšanu, kuru A.Kviesis izsludināja 15.jūnijā. Šī akta 1.. pantā bija teikts: “Jaunlatgales apriņķa biezi apdzīvotai vietai pie Jaunlatgales dzelzceļa piestātnes piešķirt pilsētas tiesības (..) noteiktās robežās, attiecinot uz to pilsētu nolikumu un citus attiecīgus likumus un noteikumus un atdalot to no Jaunlatgales apriņķa pašvaldības vienības.”

Iekšlietu ministram tika uzdots nokārtot attiecības un izšķirt strīdus starp ieinteresētām pašvaldībām sakarā ar pilsētas nodibināšanu un tās administratīvo robežu noteikšanu, kā arī izveidot pilsētas pagaidu valdi un dot rīkojumu par pilsētas domes vēlēšanām 15 cilvēku sastāvā.

Līdzīgs bija likums par Gostiņu pilsētas nodibināšanu, kuru parlaments akceptēja 1933. gada 6. jūlijā un Valsts prezidents publiskoja 14. jūlijā. Tā 1.pantā bija sacīts: “Biezi apdzīvotai vietai “Gostiņi”, Daugavpils apriņķī Aiviekstes pagastā (..), noteiktās robežās piešķirt pilsētas tiesības, attiecinot uz to pilsētu pašvaldību likumu un citus attiecīgus likumus un noteikumus un atdalot to no Daugavpils apriņķa pašvaldības vienības.”

Savā ziņā unikāls un pirmreizīgs Latvijā ar šodienīgu skanējumu bija valdības izstrādātais likums par privātiem apsardzības uzņēmumiem, kuru Saeima pieņēma 1934. gada 30. janvārī, bet Valsts prezidents izsludināja 8. februārī. Tā sākumpantā bija noteikts, ka šādus uzņēmumus, kas pret atlīdzību nodarbojas ar visāda veida nekustamas un kustamas mantas un personu apsargāšanu, transporta pavadīšanu, kārtības un drošības uzturēšanu dažādos uzņēmumos, var atvērt ar iekšlietu ministra atļauju. Arī pilsētu pašvaldības bauda šajā likumā paredzētās tiesības dibināt apsardzības uzņēmumus.

Iekšlietu ministrs, izdodot atļauju, noteica uzņēmuma drošības naudas apmērus, kuri varēja sniegties līdz 20 tūkstoš latiem un kuri bija jāiemaksā Latvijas Bankā. Apsardzības uzņēmums atbildēja saviem klientiem par zaudējumiem no zādzībām ar ielaušanos apsargājamā objektā līdz Ls 1000 katrā atsevišķā gadījumā, ja: 1) ielaušanās notikusi laikā, kurā uzņēmumam pēc nolīguma ar apsardzības uzdevēju vajadzēja organizēt apsardzību, 2) ielaušanās notikusi aiz uzņēmuma sargu vai citu uzņēmuma darbinieku nolaidības dienesta izpildīšanā, 3) cietušais par notikušo ielaušanos tūliņ pēc tās atklāšanas ziņojis policijai un arī privātā apsardzības uzņēmuma vadībai un 4) klients pierāda zaudējuma apmērus.

Atlīdzību par saviem pakalpojumiem privātais apsardzības uzņēmums varēja ņemt uz savstarpējas vienošanās pamata. Par tā darbiniekiem un sargiem varēja būt tikai Latvijas pilsoņi, pret kuriem necēla iebildumus Iekšlietu ministrijas iestādes. Sargiem dienesta laikā bija jāvalkā iekšlietu ministra apstiprināts formas tērps un jābūt apbruņotiem ar šaujamiem ieročiem.

Arī Ā. Bļodnieka valdības laikā, pieņemot divus jaunus normatīvos aktus, turpināja tālāk attīstīties Latvijas likumdošana reliģisko kultu sfērā. Valdība Satversmes 81. panta kārtībā apstiprināja noteikumus par evaņģēliskām brāļu draudzēm, kurus Ministru prezidents un iekšlietu ministrs parakstīja 1933.gada 11. oktobrī. Šā akta sākumpantā bija nosacīts, ka šo apvienību locekļiem ir tiesība “brīvi un atklāti sludināt savu mācību, noturēt dievkalpojumus, dažādas reliģiski tikumiska rakstura sapulces un izrīkojumus, kā arī izdot attiecīgas grāmatas un rakstus. Latvijas evaņģēliskie brāļi apvienojas draudzēs, un draudzes apvienojas savienībā, kurai ir pašnoteikšanās un pašvaldīšanas tiesības. Savienība, kā arī katra jaundibināta draudze, reģistrējama Iekšlietu ministrijā”.

Ā.Bļodnieks un G.Mīlbergs 1934. gada 12. janvārī parakstīja 81.panta pilnvarā izdotos noteikumus par Bīskapu – metodistu baznīcu Latvijā. Tie garantēja šai konfesijai tiesības “brīvi un atklāti noturēt dievkalpojumus, sludināt Kristus evaņģēliju un mācīt savu mācību”. Tai ir pašnoteikšanas un pašvaldīšanas tiesības, tiesības izplatīt garīga un tikumiska satura grāmatas un periodiskus rakstus, kā arī organizēt, pārzināt un uzturēt dažādus kulturāli saimnieciska rakstura uzņēmumus un iestādes. Bīskapu – metodistu baznīca apvieno Iekšlietu ministrijā reģistrētas draudzes un dibina jaunas draudzes.

Ā.Bļodnieka valdība izstrādāja, un Saeima apstiprināja vairākus likumus , kuri veicināja lauksaimniecības attīstību valstī. A.Kviesis 1934. gada 7. martā izsludināja parlamentā pieņemto meliorācijas fonda likumu. Tajā bija noteikts, ka šo kultūrtehnisko darbu plānveidīgai organizēšanai kūdras purvu nosusināšanai un izmantošanai, kā arī šo uzdevumu veicināšanai pie Zemkopības ministrijas dibināms meliorācijas fonds. Tā ienākumi veidojas no budžeta asignējumiem, kas, sākot no 1934./35. saimniecības gada, turpmākos 10 gados nevar būt zemāki par 3 milj. latu gadā, zemes īpašnieku piemaksām par meliorācijas darbiem, ienākumiem no meliorācijas departamenta saimnieciskiem pasākumiem u.c.

Fonda līdzekļi izlietojami upju regulēšanai meliorācijas nolūkos, valsts zemju meliorācijai, piemaksām lauksaimniekiem, iegādājoties drenu meteriālus, kūdras purvu nosusināšanai un kūdras ražošanai u.c.

Vienā dienā – 1934. gada 23. martā – tautas vietnieki akceptēja aitkopības veicināšanas likumu un siera ražošanas veicināšanas likumu, kurus A.Kviesis publiskoja jau 27. martā. Pirmajā no tiem bija paredzēts, ka aitkopības un aitas gaļas eksporta veicināšanai valsts iekļauj katru gadu budžetā līdzekļus piemaksām lauksaimniekiem, kas piegādā aitas gaļu eksportam. Piemaksas saņem tie zemnieki, kas aitas nodod akciju sabiedrībai “Bekona eksports”.

Otrais normatīvais akts nosacīja, ka siera ražošanas un tā eksporta veicināšanai valsts iekļauj katru gadu budžetā vajadzīgos līdzekļus piemaksām piena ražotājiem.

Ministru kabinets, lai popularizētu savas valsts kā lauksaimniecības, tā rūpniecības produkciju, 81. panta kārtībā 1933. gada 12. oktobrī apstiprināja noteikumus par Latvijas ražojumu propagandas komiteju, kura sastāv no saimniecisko un citu organizāciju, Rīgas pilsētas un Finanšu un Zemkopības ministrijas deleģētiem pārstāvjiem. Komitejas uzdevums ir propagandēt un veicināt Latvijas produkcijas patēriņu iekšzemē. Tās līdzekļus veido peļņa, ko dod dažādi sarīkojumi, un propagandas materiālu izdošana, kā arī pabalsti un ziedojumi.

Komercijai bija veltīti valdības 81.panta pilnvarā 1933.gada 12.oktobrī Latvijā pirmo reizi pieņemtie noteikumi par tirgotājiem, kurus parakstīja Ministru prezidents un finanšu resora vadītāja J.Annuss. To ievadpantā bija sacīts, ka tirgotājs ir tas, kas “arodveidīgi piekopj tirdzniecību”. Tirgotāja darījumu veidi var būt visdažādākie: kustamas mantas (preču) vai vērtspapīru iegādāšana un tālākatsavināšana, preču apstrādāšana vai pārstrādāšana citiem, banku, lombardu un naudas maiņas darījumi, komisionāru, ekspeditoru un noliktavu turētāju darījumi, tirdzniecības aģentu un mākleru darījumi utt.

Ar nule minēto dokumentu sasaucās noteikumi par firmu, kurus valdība akceptēja tajā pašā 12. oktobrī un kurus tāpat parakstīja Ā.Bļodnieks un J.Annuss. Šā akta sākumpantā bija sacīts: “Firma ir tirgotāja vārds, ko viņš lieto tirdzniecībā, izdarot savus darījumus un parakstoties.

Tirgotājs, ceļot prasību tiesā, var lietot firmu kā savu vārdu, tāpat, ceļot prasības pret tirgotāju, var lietot firmu kā viņa vārdu.”

2. pants noteica, ka tirgotājam tiesība uz firmu nodibinās ar tās ierakstīšanu tirdzniecības reģistrā.

Parlamentārajā Latvijā, kur valdīja preses brīvība, ne likumdevējs, ne izpildvara neregulēja atsevišķu laikrakstu un žurnālu darbu. Ja atskaita preses likumu (1924) un tā grozījumus, tad Saeima vienīgi pieņēma likumu par avīzi “Valdības Vēstnesis” (1925) un Ā.Bļodnieka valdība 81. panta pilnvarā noteikumus par Finanšu ministrijas žurnālu “Ekonomists”. Kāpēc tieši par šo izdevumu? Tālab, ka “Ekonomists” (1920—1940) bija augstas raudzes profesionāls, pēc būtības elitārs (metiens 800—1000 eks.) žurnāls, kas apskatīja Latvijas saimnieciskās dzīves svarīgākos jautājumus un kura autoru vidū bija kā valstsvīri un politiķi, tā zinātnieki un žurnālisti.

Noteikumi paredzēja, ka “Ekonomists” ir Finanšu ministrijas oficiāls orgāns. Šā resora vadītājs ieceļ izdevuma redaktoru uz brīva līguma pamata. Redaktors atbild finanšu ministram par žurnāla virzienu un saturu. Viņam ir tiesības pieprasīt no atsevišķām Finanšu ministrijas un citu saimniecisku resoru iestādēm tādas ziņas par atsevišķu valsts saimniecības nozaru stāvokli, kuru publicēšana “Ekonomistā”, pēc viņu ieskata, būtu vēlama, bet kuras nav valsts vai attiecīgā resora noslēpums.

Turpmāk — vēl