Ar Latvijas krāsām Spānijas zemē un ļaudīs

Tautas tērpu centrs “Senā klēts” piedalījies izstādēs un sarīkojumos gan Ņujorkā un Adelaidē, gan Bergenā, Oslo, Porto, Atēnās, Parīzē, Bonnā, Heidelbergā un citās Eiropas pilsētās. Taču pirmo reizi tam tikusi dota iespēja tik vispusīgi parādīt savu vairāk nekā desmit gadus veidoto kolekciju, sasaistot tautas tērpu darināšanas mākslu ar citiem daiļamatniecības veidiem un parādot, kā tradīcijas dzīvo mūsdienās. Par godu Latvijas Republikas 85.dzimšanas dienai Spānijas Nacionālajā antropoloģijas muzejā Madridē tika atklāta izstāde “Latvijas novadu arheoloģiskie un etnogrāfiskie tautas tērpi un rotas”, kas tur būs skatāma līdz nākamā gada 1.februārim. Izstādes atklāšanas svētkos tautas tērpu dzīvo dzīvi koši rādīja bērnu deju kolektīvs “Randiņš” no Cēsīm un latviešu mūzikas kapela “Eži” no Limbažiem.

Ceļa prieki

Bērni kopā ar savām vadītājām, dažām skolotājām un pāris māmiņām, krusttēviem un vecmāmiņām cauri visai Eiropai uz Spāniju devās ar SIA ITINERO nolīgtu tūristu klases autobusu, kurā arī man atradās vieta. Kā saskaitījām pie ieejas kādā muzejā, bijām 49 bērni, 16 senjori un mūžīgie studenti. Un tad vēl Kārlis un Valērijs, kas sēdēja pie stūres un no rītiem servēja “kafiju gultā”, jo ceļā bija seši nakts braucieni, un vēl Taņa, kas zināja parādīt, kur dzimuši Ampērs, Ekziperī un Viktors Igo, zināja stāstīt, uz kuras salas mitis grāfs Monte Kristo un kuros kalnos francūži un spāņi 17.gadsimtā cīnījušies par ietekmes sfērām, kā mājās pagatavot gaspačo un kā izvārīt kārtīgu zivju zupu, kur vislētāk nopirkt šokolādi mājiniekiem un kur visātrāk ieturēt maltīti. Divstāvīgajā autobusā vietas pietika visiem. Grūtāk bija ar tā saucamo bagāžu, jo bērniem bija gan tautas tērpi (dažam pat divi dažādi), gan mūzikas instrumenti, arī dižais kontrabass, mīļi saukts par Amēliju (atceroties to līdzīga nosaukuma franču pilsētu, kur tas pirmo reizi iespēlēts).

Tā kā visi bijām lūgti piedalīties mūsu valsts svētku svinīgajos pasākumos Barselonā un Madridē, goda kārtas bija līdzi arī pieaugušajiem. Īsi sakot, mantu kalns bija tik liels un tam paredzētā platība tik maza, ka vienīgi ar abu šoferu izveicību un sirds mieru un bērnu īpašo disciplinētību iespējams izskaidrot, kā tik žigli izdevās katrā apmešanās vietā visu aizdabūt uz viesnīcu un pēc tam atkal sadabūt autobusā.

Barselonas Kaktusu dārzā Vidusjūras krastā Foto: Rasma Kokina

Katalonijas sirdī Barselonā

Līdz Barselonai nav tik tālu, kā kartē izskatās. Pēc nakts brauciena cauri Lietuvas un Polijas robežpunktiem, garām Augustovas mežiem, kur Pirmā pasaules kara laikā krita, tika ievainoti un saņemti gūstā tūkstošiem Latvijas dēlu, ap pusdienu laiku ierodamies Varšavā un tūlīt metamies izbaudīt olimpiskā ūdensparka priekus. Tad pastaiga pa jauki izgaismoto vecpilsētu — un atkal nakts brauciens. Kad mostamies, pie apvāršņa jau zilgmo Bavārijas pakalni, un drīz vien esam Nirnbergā. Apmetamies viesnīcā un līdz krēslai paspējam aizstaigāt līdz Sv.Dievmātes katedrālei un vecpilsētai, apskatīt Albrehta Dīrera slaveno Zaķi un pārliecināties, ka mākslinieka vārds viņa dzimtajā pilsētā ir dzīvs. Visa nākamā diena ceļā, nakšņošana Rietumfrancijas pilsētā Bezansonā, vēl viena diena ceļā, bet pievakarē jau līkumojam pa Barselonas piepilsētas ieliņām augstāk un augstāk — līdz viesnīcai, kur sagaidām 18.novembra rītu.

Kā varam lasīt Spānijas ceļvežos, pilsētu dibinājuši kartāgieši ap 3.gadsimtu pirms Kristus. Pilsētā savas pēdas atstājuši romieši, rietumgoti, mauri un franki, līdz tā kļuvusi par neatkarīgās kataloņu grāfistes centru. Katalonijas karogs ar četrām sarkanām svītrām pāri dzeltenam laukumam ir pazīstams kopš 11.gadsimta un tiek uzskatīts par vecāko nacionālo karogu Eiropā. Atkal zaudējusi neatkarību, pārdzīvojusi Napoleona karus un mēra epidēmiju, Barselona atplauka ar 1888. un 1929.gada pasaules izstādēm. Tās atstājušas mantojumā vairākas interesantas būves. Pilsoņu kara gados pilsēta pati pēdējā padevās Franko varai, tāpēc tika sevišķi apspiesta līdz pat ģenerāļa nāves stundai. Tikai 1978.gada Spānijas konstitūcija atjaunoja Barselonas autonomās tiesības pār četrām kataloņu provincēm. Ar savu pienesumu nāca Olimpiskās spēles 1992. gadā.

Mums šīs brīnumaini skaistās pilsētas iepazīšanai atvēlēts viss rīta cēliens un vēl dažas pēcpusdienas stundas līdz vakara koncertam. Barselona ir Antonio Gaudi pilsēta, un vispirms dodamies uz izcilā arhitekta mūža lolojumu — Svētās Ģimenes katedrāli, kas joprojām ir sastatnēs. Būvdarbi te sākušies 1882.gadā, bet Gaudi ticis pieaicināts 1891.gadā. Tolaik viņam bija 39 gadi, un baznīcas būvlaukums kļuva par viņa pastāvīgo dzīvesvietu līdz pat aiziešanai mūžībā 1926.gadā. Kaut gan ar zināmiem pārtraukumiem, baznīcas celtniecība turpinājusies. No iecerētajiem divpadsmit torņiem pašlaik ir astoņi. Esot aprēķināts, ka būvdarbi tiks pabeigti 2020. gadā. Pilsētā ir Gaudi muzejs, daudzi viņa projektēti nami, pilis un parki. Kāda bijusī rīdziniece, kas jau vairākus gadus strādā Barselonā, man vēlāk sacīja: “Dzīvoju Gaudi kvartālā. No rīta paskatos pa logu uz šīm gaišā, rotaļīgā noskaņā celtajām mājām, un vieglu soli varu iet savās ikdienas gaitās.”

Barselona ir Pablo Pikaso jaunības gadu pilsēta. Te ir viņa muzejs un vēl vismaz 25 ievērības cienīgi muzeji. To iepazīšana paliek nākamajai reizei. Mēs aizbraucam uz olimpisko stadionu, paceļamies vairākos pakalnos, no kuriem paveras brīnumains skats uz pilsētu un jūru, iegriežamies eksotiskajā Palmu dārzā, ko var skatīt par brīvu, aizejam uz ļoti mūsdienīgo Akvāriju, kur jāpērk biļetes (bet tas ir to vērts!), un no piekalnes līdz pat krastmalai un Kolumba monumentam izstaigājam Ramblas avēniju, ko Somersets Moems esot nosaucis par skaistāko ielu pasaulē.

Svētki latviešu sabiedrībā

Barselonā ir gandrīz divi miljoni iedzīvotāju. Kopā ar priekšpilsētām — vēl divreiz vairāk. Latviešu — ap trīsdesmit. Svētkus par godu Latvijas 85.dzimšanas dienai rīko mūsu goda konsuls Ventura Bažecs. Konsulāts noīrējis skaistu skolas zāli pilsētas centrā, sarūpējis cienastu un sagatavojis koncerta programmiņas ar dziesmu un deju nosaukumiem latviešu un spāņu valodā. Viesiem tiek piedāvātas arī lapiņas ar Latvijas valsts himnas tekstu un vārdiem. Latviešiem gan tajā nav jāieskatās. Kopā ar daudzajām bērnu un jauniešu balsīm tautas lūgšana skan gaiši un spēcīgi. Zālē iemājo svētku sajūta, ko mazie cēsnieki un limbažnieki ar saviem priekšnesumiem vēl tikai vairo. Kad programma beigusies, spāņu klausītāji kaut ko dedzīgi stāsta un saka. Izrādās, viņiem ļoti patikušas latviešu dziesmas, ko “Eži” iesildoties dziedājuši pirms koncerta. Un tā kopā ar zāli tiek dziedāts gan par gailīti, kas tek meitas celt, gan bēdu, ko liekam zem akmens.

Pēc tam ir pīrādziņi, kūciņas un citi gardumi. Un sarunas.

Ventura Bažecs ir baņķieris. Goda konsula pienākumus viņš uzņēmies aiz lielas cieņas pret latviešiem: “Kataloņi augstu vērtē brīvību un neatkarību, un arī latvieši to ir izcīnījuši. Visi latvieši, ko pazīstu, ir izglītoti un inteliģenti cilvēki. Viņi labi dara savu darbu. Skolās, birojos, dažādās nozarēs.” Konsuls vairākkārt piemin latviešu mūziķes Ievas Graubiņas izcilo profesionālismu, lielo ieguldījumu jauno vijolnieku audzināšanā.

Slavenās Graubiņu dzimtas atvase Ieva Barselonā dzīvo jau 18 gadus. Studiju laikā Maskavā viņa apprecējusies ar čīliešu pianistu. Čīlē sākušās arī viņu kopīgās koncertgaitas. Pēc tam desmit gadi Londonā, vieskoncerti un konkursi Eiropā un Amerikā. Bet tad notikusi nelaime, kas pilnīgi izmainījusi viņas dzīvi. Autoavārijā stipri cietis mugurkauls, un arī pēc ilgstošās ārstēšanās Ieva koncertēt vairs nevar, jo nespēj ilgāku laiku nostāvēt kājās. Pēc izskata gan to nekādi nevar pateikt. Vijīgs augums, stalta stāja, sirsnīgs acu skatiens. Kā ilggadīga Barselonas konservatorijas vijoļspēles profesore viņa, pēc goda konsula vārdiem, iemantojusi savu audzēkņu un visas sabiedrības cieņu un mīlestību.

Kā zivs ūdenī latviešu sabiedrībā jūtas Ieva Štāla Lebrero, Franciskāņu klostera skolas kataloņu valodas skolotāja. Māte esot latviete, tēvs francūzis. “Man viss ir no mātes,” apgalvo Ieva. Kaut gan latviski neprotot, viņa jūtoties kā latviete. Ļoti labi latviski runā Terēze Peipiņa un Daina Grīnberga. Viņu vecāki kara beigās devušies bēgļu gaitās uz rietumiem, un meitenes augušas un skolojušās Amerikā. Spānija viņām šķitusi kā sapņu zeme, kam sveša standartizācija un vienveidība. Īpaši tuva kļuvusi Katalonija ar savām valodas īpatnībām un tradicionālo kultūru. Tagad gan arī Barselonu aizvien jūtamāk skarot globalizācijas procesi. Daina ir bibliotekāre kādā lielā juristu firmā un no dienu burzmas viņa glābjoties savā lauku mājiņā, kur apkārt Pireneju kalni un virs galvas — zvaigznes. Terēze ir angļu valodas skolotāja, vīrs — pazīstams spāņu gleznotājs. Viņa raksta arī dzejoļus un stāstus. Un ir ļoti priecīga, ka latvieši šai dienā vienmēr sanākot kopā. “Vismaz reizi gadā tu vari no sirds dziedāt Latvijas himnu!” — Terēze saka un ir ļoti pateicīga konsulātam, kas šoreiz sagādājis tik neparastu svētku koncertu.

Latvijas Republikas diplomāti Spānijā: Aija Odiņa (centrā), Anda Orčarda un Daniels Zagorskis; Latviešu tautas tērpu izstādē Spānijas Nacionālajā antropoloģijas muzejā mūsu vēstnieces krāšņās rotas apbrīno Polijas vēstniece Spānijā Gražina Bernatoviča

Ceļa maize

Izstādi organizējušas Latvijas vēstniecība Spānijā un “Senā klēts” kopā ar Spānijas Izglītības, kultūras un sporta ministriju un Spānijas valsts muzeju apvienību. Atbalstu sniedzis Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas, Cēsu un Limbažu pašvaldības, vairākas bankas un uzņēmēji. Atsaucīgi sadarbības partneri bijuši Latvijas Ārlietu ministrija un Kultūras ministrija, Kultūras fonds, Latvijas un ārzemju draudzības biedrību savienība un Limbažu kultūras nama Tautas lietišķās mākslas studija “Dzilna”.

Ar to pašu labvēļu atbalstu tapis bagātīgs izstādes katalogs 9augšējā attēlā). Ievadā sirsnīgus ceļa vārdus latviešu tautas tērpam teikušas Latvijas kultūras ministre Inguna Rībena un viņas spāņu kolēģe Pilara del Kastļjo, Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Spānijā Aija Odiņa un “Senās klēts” direktore Maruta Grasmane. Te ir krāsaina etnogrāfisko novadu karte un ziņas par katru novadu, parādīti seno latgaļu un lībiešu tērpi un rotas, kas rekonstruēti pēc to fragmentiem, kuri atrasti tūkstoš gadu senos apbedījumos, un tradicionālie tautas tērpi, kas veidojušies un attīstījušies līdz pat 19.gadsimtam, nonākuši līdz mūsdienām un tiek valkāti svētku reizēs, visbiežāk — Dziesmu svētkos. Katalogs iepazīstina ar “Senās klēts” darbību, stāsta par Tautas studiju “Dzilna” un tās vadītāju Rasmu Kokinu. Limbažu audējas un rokdarbnieces šajā izstādē piedalās ar Vidzemes novada šatieru segām, bet viņu pūrā ir arī linu dreļļu audumi, lielie lakati, paklāji, rakstaini cimdi un smalki izšuvumi. To, cik labi tradicionālais tautas tērps piestāv mūsdienu jauniešiem, rāda bērnu kolektīvu “Eži” un “Randiņš” vizītkartes.

Esam Madridē

Kādus 50 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Barselonas augstu kalnos atrodas Montserratas klosteris, ko mēdz godāt par Katalonijas dvēseli. Esam cēlušies sešos, lai vismaz stundiņu te varētu pavadīt. Tā arī vienīgā greznība tālajā ceļā uz Madridi, kur jau rīt mūsu lielā diena. Savā piepilsētas kempingā iebraucam līdz ar krēslu, un te līdz ar savu ceļabiedri Ilonu Lūdiņu piedzīvojam aizkustinošu brīdi. Kopā ar dēlu Gati un vedeklu Beatrisi sagaidīt Ilonu ir atbraucis mazdēliņš, ko viņa redz pirmo reizi. Jaunieši iepazinušies starptautiskajā studentu vasaras nometnē Anglijā. Vēl pēc gada apprecējušies un nolēmuši dzīvot Beatrises dzimtenē. Gatis ātri apguvis spāņu valodu. Tā kā viņš labi prot arī angļu valodu, darba iespējas te visplašākās. Paņēmuši bankā kredītu, un nu viņiem ir arī dzīvoklis. Neliels, bet savs. Šo nakti Ilona pavada dēla ģimenē, un vēlāk Beatrise dod mums līdzi ceļā pašas ceptu tortilu. Priecājamies līdz ar Ilonu, ka viņas dēlam ir laba ģimene, labs darbs un laba iztikšana, bet mums visiem ir arī mazliet skumji - vismaz tuvākajos gados jaunās ģimenītes mājas nebūs Latvija...

Mēs esam braukuši uz latviešu tautas mākslas vērienīgo parādi Nacionālajā antropoloģijas muzejā. Tas atrodas pavisam netālu no skaistās stacijas ēkas, kuras sienas izskatās kā mežģīnes un iekšā zaļo īsts tropiskais dārzs, un netālu arī no Retīro parka, kur cilvēki esot aicināti rast patvērumu no ikdienas kņadas un domāt cildenas domas. Muzejs atrodas skaistā ēkā ar kolonnām, un pie ieejas ir arī mūsu izstādes plakāts. Bet visā pilsētā redz aicinošus plakātus, kas vēstī par nepieredzēti plašu Eduarda Manē darbu izstādi Nacionālajā Prado muzejā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

(Turpmāk vēl)