Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Ādolfs Bļodnieks. Astotais Latvijas Ministru prezidents

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.179, 18.12.2003.

Latvijas ārējo ekonomisko sakaru attīstībai zināma nozīme bija tirdzniecības līgumam ar PSRS, kuru Ā.Bļodnieka valdības pilnvarā 1934. gada 4. decembrī parakstīja Latvijas sūtnis Maskavā Dr. A.Bīlmanis, Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs V.Munters un Latvijas Bankas direktors E.Ozoliņš un kas stājās analogas 1927. gada vienošanās vietā. Saeima ratificēja līgumu operatīvi – jau 1933. gada 19. decembrī, bet A.Kviesis izsludināja nākamajā dienā. Šā akta realizēšanu lielā mērā kavēja drīz pēc tā parakstīšanas Latvijā izveidojusies autoritārā valdība, kurai ekonomiski kontakti ar Austrumu kaimiņu nebija īpaši pa prātam.

Ā.Bļodnieka kabineta uzdevumā ārlietu ministrs V.Salnais 1934. gada 17. februārī Rīgā parakstīja Latvijas un Igaunijas savienības līgumu, līdz ar to uzlabojot un papildinot 1923. gada aizsardzības vienošanos, kas bija slēgta uz 10 gadiem. Jaunā līguma 1. pants paredzēja abu valstu ārlietu ministru periodiskas konferences vismaz divas reizes gadā pārmaiņus vienas vai otras valsts teritorijā, bet pēc vienas vai otras zemes pieprasījuma – arī ārkārtējas konferences vienā no valstīm vai ārpus to teritorijām (domājot ar to Tautu Savienības rezidenci Ženēvu Šveicē). 2. pants noteica, ka šo konferenču nolūks ir saskaņot abu valstu vispārējo politiku, apspriežot visus kopējās politikas jautājumus. 3. pants paredzēja padomi abu zemju likumdošanas saskaņošanai ar tiesībām nodibināt atsevišķu komisiju saimniecisko problēmu apspriešanai. 4. pants paredzēja abu valstu pārstāvēšanu starptautiskās konferencēs vajadzības gadījumā uzticēt jauktai delegācijai, vienas delegācijai vai delegātam. 5. pants noteica abu valstu diplomātisko un konsulāro pārstāvju darbības saskaņošanu ārzemēs iespēju robežās. 6. pants paredzēja arī citu valstu iespēju pievienoties šim līgumam. 7. pants noteica, ka vienošanās stājas spēkā uz tādiem pašiem noteikumiem kā 1923. gada līgums. Saeima jauno dokumentu ratificēja 1934. gada 23. martā, pretim balsojot tikai diviem deputātiem. Jāuzsver, ka tik ciešu ārpolitisku sadarbības dokumentu Latvija starpkaru periodā neparakstīja ne ar vienu citu valsti (par tādu, protams, nevar uzskatīt Latvijai uzspiesto 1939. gada 5. oktobra t.s. bāzu līgumu ar PSRS). Pats par sevi saprotams, ka ar līgumu realizēšanu ne vienmēr viss gāja gludi, bet tas jau bija prakses jautājums.

Pēc Ā.Bļodnieka valdības iniciatīvas Latvija 1933. gada 6. jūlijā parakstīja Londonā ar britiem pagaidu tirdzniecības vienošanos, kas sekmēja abu valstu saimniecisko sakaru tālāku attīstību. Anglija bija ar mieru atļaut importēt no Latvijas sviestu, bekonu un olas iepriekšējo gadu līmenī. Latvija savukārt apņēmās iepirkt Albionā siļķes ne mazāk kā 10 tūkstoš tonnu gadā.

Ā.Bļodnieks jau 11. jūlijā rakstīja avīzē “Latvijas Kareivis”, ka Londonā noslēgts līgums, kas nodrošina Latvijai uz diviem gadiem sviesta, bekona un kokmateriālu eksportu uz turieni. Bekona tirgus ir tomēr stipri ierobežots, jo vienīgais noņēmējs ir Anglija, kuras noteiktā norma ir knapa – tikai 4 tūkstoš cūku mēnesī. Jācer, ka, slēdzot tirdzniecības līgumu ar britiem, šī kvota paaugstināsies. (Šīs cerības attaisnojās 1934. gada jūlijā, kad K.Ulmaņa valdība parakstīja Londonā Latvijai izdevīgu tirdzniecības līgumu ar Angliju – R.T.).

Lai tālāk attīstītu Latvijas kara aviāciju, 1934. gada 1. februārī Ā.Bļodnieks un kara ministrs J.Balodis apstiprināja noteikumus par Kara aviācijas fondu. Tā mērķis – “stiprināt kara aviāciju ar tautas morāliskā un materiālā atbalsta palīdzību”. Fonds pastāv pie Kara ministrijas. Tā līdzekļus veido ziedojumi, ienākumi no izrīkojumiem, loterijām u.tml.

Fonda komitejas sastāvā ietilpst: goda priekšsēdētājs – kara ministrs, priekšsēdētājs – armijas komandieris, viņa vietnieks – armijas štāba priekšnieks, kasieris – Kara ministrijas apgādes pārvaldes priekšnieks, aviācijas inspektors, aviācijas pulka komandieris, jūras aviācijas diviziona komandieris, avīzes “Latvijas Kareivis” redaktors u.c. Komitejas uzdevumi ir popularizēt kara aviāciju, organizēt līdzekļu vākšanu kara aviācijas fondam.

Fonda valdē ieiet: priekšsēdētājs – armijas štāba priekšnieks, viņa vietnieks – armijas štāba priekšnieka pirmais palīgs, kasieris – Kara ministrijas apgādes pārvaldes priekšnieks u.c. Valde kārto fonda ikdienas darīšanas un norēķinus par ienākumiem, reprezentē kara aviācijas fondu un visur, kur vajadzīgs, aizstāv fonda intereses.

Noteikumos bija strikti nosacīts, ka fonda līdzekļi izlietojami “tikai jaunu kara lidmašīnu iegādei un ar līdzekļu vākšanu saistīto izdevumu segšanai kara ministra noteiktās robežās”.

Fonds guva lielu atsaucību iedzīvotājos. No 1934. līdz 1939. gadam tam saziedoja vairāk nekā 5,5 milj. latu.

1934. gada 30. janvārī Ā.Bļodnieks un J.Balodis akceptēja noteikumus par militārās literatūras fondu, kuros bija nosacīts, ka fonda uzdevums ir “izdot un izplatīt oriģināldarbus un tulkojumus, kas veltīti militārai audzināšanai, apmācībai, tehnikai un zinātnei”. Fondu pārvalda kolēģija, kurā ietilpst: priekšsēdētājs – armijas štāba priekšnieka otrais vietnieks, locekļi – augstāko militāro kursu priekšnieks, armijas štāba apmācības daļas priekšnieks, armijas štāba operatīvās daļas priekšnieks un armijas spiestuves priekšnieks. Kolēģijas darbību pārrauga armijas štāba priekšnieks. Viņš arī apstiprina kolēģijas lēmumus. Fonda ģenerālkomisionārs ir armijas spiestuve.

Latvijas Universitāte Ā.Bļodnieka valdības laikā saņēma fonda “Nelaiķa Kristapa Morberga novēlējums” statūtus, kurus V.Gulbis un augstskolas rektors J.Auškāps parakstīja 1934. gada martā. Fonda mērķis, kā varēja lasīt tā statūtu 2. paragrāfā, bija:

“1) izsniegt stipendijas trūcīgiem Latvijas Universitātes studentiem un studentēm un Mākslas akadēmijas un Konservatorijas audzēkņiem un audzēknēm, kā arī apdāvinātiem trūcīgiem absolventiem un absolventēm izglītības papildināšanai citās iekšzemes un ārzemju izglītības iestādēs;

2) dibināt un uzturēt pie Latvijas Universitātes Zinātnisku bibliotēku, sevišķi būvniecības un lauksaimniecības veicināšanai;

3) dibināt un uzturēt lauksaimniecības skolu un izmēģinājumu staciju ar nosaukumu “Lauksaimniecības skola Kristapa Morberga piemiņai” Kurzemē, Jelgavas apriņķī, Bukaišu pagastā, Liel-Strikaišu mājās, kuŗas pieder Bukaišu pagasta sabiedrībai;

4) turpināt un uzturēt kā pirmklasīgu uzņēmumu “Romas viesnīcu” līdz ar restorānu un restorāna pagrabu nelaiķim Kristapam Morbergam piederējušā, tagad L. Universitātes namā, Rīgā, I hip. iecirknī, ar zemes grām. Nr. 677, Aspazijas bulvārī, ar nolūku arī šajā ceļā iegūt līdzekļus šajos statūtos paredzēto zinātnisko un labdarīgo mērķu sasniegšanai;

5) dibināt un uzturēt botanisku dārzu ar nosaukumu “Augustes Morberg (K.Morberga dzīvesbiedre – R.T.) vasarnīca-botanisks dārzs”, zemes gabalā Rīgas Jūrmalas pilsētā, ar zemes grām. Nr. 92;

6) dibināt remonta kapitālu.”

Fondu pārvalda, bija teikts statūtos, komiteja, kura sastāv no LU profesoriem, pēc iespējas dekāniem, ar rektoru vai kādas fakultātes dekānu kā priekšsēdētāju. Komitejas priekšsēdētāju un locekļus ik gadus ievēlē universitātes padome.

Kad Ā. Bļodnieka kabinets bija nostrādājis ap astoņus mēnešus, laikraksts “Latvija” 1933. gada 8. decembrī publicēja interviju ar tā vadītāju “Kāds patiesi ir valsts saimnieciskais stāvoklis” (dienu vēlāk to pašu sarunu tikai ar citiem virsrakstiem ievietoja “Jaunākās Ziņas” un “Latvijas Kareivis”). Premjerministrs sāka stāstījumu ar ambiciozu apgalvojumu, ka lats pašreiz uzskatāms par vienu no drošākajām valūtām pasaulē. Latvijas Banka un Finanšu ministrija maina latu pret zeltu, kas, dolāru un mārciņu kursam krītoties, ir pareizi. Uzticības krīze naudai, kura krasi izpaudās 1931. gada otrajā pusē un turpinājās 1932. gadā, ir galīgi (? – R.T.) beigusies. Par to liecina noguldījumu pieaugums.

Valdības galva informēja lasītājus, ka, eksportam samazinoties, 1933. gada pirmajos 10 mēnešos palielinājies vienīgi imports – galvenokārt uz jēlvielu un pusfabrikātu rēķina, kuras nepieciešamas “mūsu uzplaukstošai rūpniecībai, sevišķi tekstilrūpniecībai”. Eksports samazinājies sakarā ar PSRS pasūtījumu izpalikšanu. Ievērojami mazāks kļuvis sviesta izvedums.

Ā.Bļodnieks atzīmēja, ka valstī ir ap 9 tūkstoš strādnieku un kalpotāju vairāk nekā 1932. gadā. Bezdarbnieku skaits no 1932. gada novembra līdz 1933. gada novembrim samazinājies par 68% (patiesībā krietni mazāk – R.T.). Viņš pārlieku optimistiski secināja, ka valsts vispārējais saimnieciskais stāvoklis ir uzlabojies. Tomēr valdībai neesot vajadzīgs “nekāds kroņa optimisms”. Līdzīgus uzskatus kabineta vadītājs klāstīja rakstā “Pārdomas un vēlējumi gadu maiņā” (“Jaunākās Ziņas”, 1933., 30. dec.), norādot, ka, lai gan pasaules ekonomiskā krīze jūtami mazinājusies, tomēr vēl arī 1934. gadā būs jānes tās upuri kā zemniecībai, tā ierēdniecībai un citām pilsētnieku šķirām.

Lai gan Ā.Bļodnieka valdība, vismaz pēc tās vadītāja ieskata, strādāja sekmīgi, tā nedomāja viņas nopietnākā konkurente Zemnieku savienība, kuras vadītāja K.Ulmaņa nodoms, runājot viņa biogrāfa prof. E.Dunsdorfa vārdiem, bija “gāzt kabinetu, kurā koalīcijā piedalījās viņa paša partija” (ministri J.Balodis un V.Gulbis – R.T.)”. Profesors norāda, ka zemsaviešu līdera mērķis bija pašam kļūt par ministru prezidentu, bet pēc tam par diktatoru. Kā ministru prezidentam K.Ulmanim tas bija “nesalīdzināmi vieglāk izdarāms, nekā esot tikai Saeimas deputātam” (Dunsdorfs E. “Kārļa Ulmaņa dzīve”. – Rīga, 1992. – 234., 241. lpp.).

Kabineta krīze sākās ar ārlietu ministra V.Salnā atkāpšanos 1934. gada 1. martā. Viņš apvainojās par nosodījumu, ko bija saņēmis sakarā ar savu braucienu caur Stokholmu uz Berlīni un aizdomām par tikšanos ar nacistiskās Vācijas varasvīriem. Nākamajā dienā negaidot Zemnieku savienības deputāts A.Bērziņš savas frakcijas vārdā iesniedza priekšlikumu nevis kā parasti izteikt neuzticību, bet uzticību Ministru kabinetam. Motivācija? Valdība neesot iesniegusi parlamentam likumprojektu par Latvijas valūtas pasargāšanu no apdraudējuma.

Atbildot uz interpelāciju, Ā.Bļodnieks izteica izbrīnu par zemsaviešu rīcību, kuriem kabinetā ir trīs portfeļi (V.Gulbis pildīja arī izglītības ministra pienākumus – R.T.). Valsts saimnieciskais stāvoklis ir grūts, bet tas bija grūts arī tad, kad valdība stājās darbā. Tā toreiz uzņēmās paputējušas saimniecības saglabāšanu, kad citi nevēlējās to darīt. Latvijas Bankas zelta krājumi ir pieauguši, bet valūtas krājumi samazināti, lai izvairītos no zaudējumiem, ārvalstu valūtas kursam krītoties, lats ir nodrošināts. Saimniecības krīze gan vēl nav beigusies, bet tā ir apturēta.

Taču šie it kā pārliecinoši vārdi nelīdzēja – par uzticību Ministru prezidentam balsoja tikai 9 deputāti. Tas bija apkaunojoši maz. Pret balsoja 48 tautas vietnieki, atturējās 7. Ā. Bļodniekam neatlika nekas cits kā uzrakstīt paziņojumu, kuru tūdaļ nolasīja augstā nama sekretārs J. Kauliņš.

Šajā dokumentā bija sacīts:

“Augsti godāts Saeimas priekšsēdētāja kungs!

Ņemot vērā, ka Saeimā iesniegtais priekšlikums izteikt Ministru kabinetam uzticību nav dabūjis vajadzīgo balsu vairākumu, pagodinos paziņot Jums, augsti godāta priekšsēdētāja kungs, ka es līdz ar kabinetu nolieku savas pilnvaras.”

Anglijas sūtnis Rīgā S.Torrs jau 1933. gada novembrī bija ziņojis savai priekšniecībai, ka Ulmanis vēlas iesēsties Bļodnieka vietā. Pēc pēdējā atkāpšanās viņš 1934. gada 4. martā informēja Londonu: “Valdībai gan uzbruka, ka tā netiek galā ar saimniecisko stāvokli. Patiesībā saimnieciskais stāvoklis ir krīzes iegansts, ne cēlonis.”

K. Ulmanis savu panāca – 4. Saeimas VIII sesijas 20. sēdē 1934. gada 20. martā apstiprināja viņa sastādīto valdību. Jau 18. – diemžēl pēdējo parlamentārajā Latvijā.

Lai gan pēc jaunā Ministru prezidenta 1934. gada 15. maijā organizētā valsts apvērsuma citu starpā tika aizliegta arī Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija, tās bijušais vadītājs Ā. Bļodnieks 25. maijā publicēja savā avīzē “Latvija” rakstu “Uz jauna laikmeta sliekšņa”, kurā apgalvoja, ka no Saeimas katedras esot atskanējuši “sociāldemokrātu draudi par bruņotu sacelšanos” un 15. maijs tāpēc esot jāieraksta līdzās citiem izciliem vēsturiskiem notikumiem Latvijas valsts dzīvē. Ā. Bļodnieks acīmredzot naivi cerēja, ka “Latviju” varēs izdot arī turpmāk, un stāstīja, kāds būs laikraksts jaunajos apstākļos. Autoritārajam režīmam tāds izdevums nebija vajadzīgs. Tā pēdējais numurs iznāca 1. jūnijā un tajā bija paziņots abonentiem un lasītājiem, ka “nepārvaramu grūtību dēļ “Latvijas” turpmākā iespiešana mums jāpārtrauc”. Katram reāli domājošam cilvēkam bija skaidras šīs “grūtības”. Moris savu darbu bija padarījis...

Šāda K. Ulmaņa attieksme, protams, nebija pa prātam Ā. Bļodniekam, un, kad pēc padomju karaspēka ienākšanas Latvijā 1940. gada jūnijā notika divas latviešu politiķu apspriedes, ekspremjers bija to dalībnieku vidū. Partiju pārstāvji atzina, ka K. Ulmanim kā nelikumīgam valsts vadītājam nekavējoties jāatkāpjas un jānodod valsts prezidenta pienākumu izpildīšana Saeimas priekšsēdētājam Dr. P. Kalniņam, kā tas bija paredzēts Satversmē. Okupanti, saprotams, tā nedomāja, piespiežot K. Ulmani aiziet tikai no Ministru prezidenta posteņa.

1940. gada 6. jūlijā Ā. Bļodnieks piedalījās līdzīgā sanāksmē, kura nolēma izveidot Demokrātisku bloku, lai ar savu pilsonisku sarakstu piedalītos Saeimas vēlēšanās. Pieredzējušo politiķi izraudzīja arī par bloka vēlēšanu komisijas locekli. Jau pēc trim dienām iebrucēji ar rupju spēku čekistu personā pārvilka svītru šim demokrātu nodomam.

Ā. Bļodniekam nebija pieņemama ne krievu, ne vācu okupācija. Par kolaboracionistu viņš nekļuva. Taču nevar neatzīmēt, ka Ā. Bļodnieks atteicās piedalīties 1943. gada vasarā nodibinātās nacionālās pretestības nelegālā centra Latvijas Centrālās padomes darbā, kā arī parakstīt latviešu inteliģences manifestu, kura galvenā prasība bija atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti. Par pilsonisko drosmi tas diemžēl neliecināja.

Trimdā Vācijā un pēc tam ASV Ā. Bļodnieks rosmīgi darbojās latviešu bēgļu organizācijās, ieņemdams tajās dažādus atbildīgus posteņus. Viņš bija arī Starptautiskās zemnieku ūnijas centrālkomitejas loceklis.

Ā. Bļodnieks Ņujorkā iznākošajā “Latvju Žurnāla” 1. burtnīcā 1951. gada novembrī ievietoja rakstu “Latvieši starptautiskās organizācijās”. Īsi pakavējies pie Latvijas piedalīšanās Tautu Savienības darbā, publikācijas autors galvenokārt aplūkoja savu tautiešu aktivitātes šajā laukā pēc Otrā pasaules kara. Viņš atzīmēja, ka Latvija un latvieši tāpat kā agrāk joprojām ir pārstāvēti Penklubā, Rotari klubos, Vispasaules luterāņu federācijā, “kuras izpildu komitejā jo svētīgi darbojas arhibīskaps prof. T. Grīnbergs”. No pēc kara dibinātajām organizācijām latviešiem ir pavērušās iespējas darboties visnozīmīgākajā no tām – ASV izveidotajā Brīvās Eiropas komitejā, kas cīnās par mieru, tautu pašnoteikšanās tiesībām un brīvību. Svarīgs ieguvums ir arī “Amerikas balss” latviešu raidījumi.

1960. gadā Ņujorkā iznāca Ā. Bļodnieka grāmata “The undefeated Nation” (Neuzvarētā tauta), kuru derētu pārtulkot latviešu valodā. Jādomā, ka lasītāju tai netrūktu.

Pēdējais demokrātiski ievēlētais Latvijas Ministru prezidents Ādolfs Bļodnieks aizgāja viņsaulē Bruklinā (ASV) 1962. gada 21. martā.

Dienesta gaitas apraksts

(uzrādot arī katrā nodalījumā atsevišķi,

ar kādiem dokumentiem ierakstītās ziņas pierādītas).

Valsts kanclejas direktors /paraksts/

Nodaļas vadītājs /paraksts/

Dienesta gaitas apraksta oriģinālu saņēmu /paraksts/

8. oktobrī 1934.g.

Pirmpublicējums, Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 3.apr., 27.l., 1.lp.