Valsts prezidente:

Vakar, 18.decembrī, tiekoties ar Amerikas Savienoto Valstu vēstnieku Ziemeļatlantijas aliansē un apspriežot Latvijas gatavību dalībai NATO

Vakar, 18.decembrī, tikšanās laikā: Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Amerikas Savienoto Valstu vēstnieks NATO Nikolass Bērnss Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, 18. decembrī, Rīgas pilī tikās ar ASV vēstnieku NATO Nikolasu Bērnsu.

Sarunā apspriesta Latvijas gatavošanās pilntiesīgai dalībai NATO. Vēstnieks atzīmēja, ka NATO būs priecīga uzņemt Latviju savā vidū, tā kā Latvija īsā laikā ir izpildījusi visas nepieciešamās reformas dalībai organizācijā. Vēstnieks sacīja, ka ir gandarīts par to, ka Stambulas sammitā Latvija un pārejās līdzšinējās kandidātvalstis jau varēs piedalīties tajā kā pilntiesīgas locekles, jo paziņojums par jaunu valstu uzņemšanu organizācijā tiks paziņots pirms sammita.

Abas puses apspriedās par situāciju Irākā. Prezidente izteica cerību, ka Huseina arests pavērs iespēju situācijas līdzsvarošanai Irākā un valsts pārvaldes radīšanai. “Tā bija arī zīme tam, ka Huseina totalitārais režīms vairs nepastāv,” sacīja V.Vīķe-Freiberga.

Uzsvēris stipras transatlantiskās drošības saites nozīmību, vēstnieks pateicās par Latvijas iesaisti miera nodrošināšanā Irākā, Kosovā un Afganistānā.

Valsts prezidenta preses dienests

Vakar, 18.decembrī, tiekoties ar Dānijas Karalistes ārlietu ministru

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar Rīgas pilī tikās ar Dānijas Karalistes ārlietu ministru Pēru Stigu Melleru. Abas puses pārrunājajaunās Eiropas darbības principus un secinājumus pēc Eiropas Savienības (ES) Starpvaldību konferences Briselē decembrī, kā arī par ES budžeta jautājumiem.

Runājot par Latvijas pilntiesīgu dalību ES no nākamā gada 1.maija, Valsts prezidente uzsvēra, cik svarīgs uzdevums Latvijai ir efektīvi absorbēt tos līdzekļus, kas tagad valstij pieejami ES strukturālo fondu ietvaros.

Valsts prezidenta preses dienests

Vakar, 18.decembrī, tiekoties ar Turcijas Republikas vēstnieku Latvijā

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, 18. decembrī, atvadu vizītē pieņēma Turcijas vēstnieku Latvijā Ali Nazimu Belgeru, pateicoties par viņa ieguldījumu Latvijas un Turcijas attiecību stiprināšanā.

Sarunā vēstnieks informēja prezidenti par Turcijas aktualitātēm iekšpolitikā un kaimiņattiecībās.

Vēstnieks atzina: kaut arī Baltijas valstis tiek dēvētas par māsām, katra no tām ir atšķirīga, tāpēc viņš pauda cerību, ka iespējami tuvākajā laikā tiks rasta iespēja Rīgā atvērt Turcijas vēstniecību un arī Latvijas vēstniecību Ankarā, jo tas ir nepieciešams solis visdažādāko līmeņu attiecību tālākā izvēršanā. Vēstnieks arī uzaicināja prezidenti atbildes vizītē uz Turciju. Turcijas prezidenta Ahmeta Ned?deta Sezera un Semras Sezeras kundzes valsts vizīte Latvijā bija 2002.gada 15. un 16.aprīlī.

Vēstnieks atzinās prezidentei, ka Turcijā pazīst Latviju pēc tam, kad šā gada maijā Turcijas pārstāve uzvarēja Eirovīzijas dziesmu konkursā Rīgā, kā arī pēc Latvijas futbola izlases brīnišķīgās spēles Turcijā. “Jūsu komandas spēlētāji ir jauni puiši, kas nopietni spēlē,” sacīja Turcijas vēstnieks. Valsts prezidente savukārt atzina, ka Latvija novērtēja to, ka turku fani atzinuši spēli par godīgu.

Valsts prezidenta preses dienests

Vakar, 18.decembrī, izvērstā, rezumējošā intervijā Latvijas Televīzijā

– Šodien, tiekoties ar Krievijas politiķi Mihailu Margelovu, kādā valodā jūs runājāt?

Vaira Vīķe–Freiberga: – Angļu valodā. Viņš lieliski runā angliski, viņam ir pieredze, jo viņš ir dzīvojis angliski runājošās zemēs. Starp citu, viņš ir liels arābists. Diemžēl manas arābu valodas zināšanas ir pilnīgi izgaisušas kopš vidusskolas laikiem, kad es pat mazliet runāju arābu valodā, tā ka arābu valodā mēs nebūtu varējuši sarunāties.

– Runājot par šīsdienas tikšanos ar Krievijas parlamenta Augšpalātas starptautisko lietu komitejas vadītāju Margelova kungu, jums atkal nācās uzklausīt pārmetumus par izglītības reformu?

V.Vīķe–Freiberga: – Nē. Mūsu saruna noritēja ļoti draudzīgā gaisotnē, es ar Margelova kungu jau biju tikusies Davosas forumā. Viesojoties Latvijā, viņš izteica prieku par iespēju tikties. Sarunās mēs akcentu likām uz attiecībām nākotnē, kādas tās varētu būt tīri saimnieciskā, praktiskā un pragmatiskā plāksnē.

Es minēju par eiroreģiona projektu starp Igauniju, Latviju un Pleskavu, par perspektīvu trīspusējo sadarbību un ekonomisko uzplaukumu. Šobrīd Pleskava ir Krievijas mazliet novārtā atstāts un ne īpaši saimnieciski plaukstošs nostūris, tāpat kā Latvijas austrumi nav plaukstošākā ekonomiskā zona, bet nākotnē šīs pierobežas vietas varētu kļūt par jaunas un dinamiskas ekonomiskās sadarbības un uzplaukuma zonām. Ja vien uzlabotos infrastruktūra, tur attīstītos tūrisms. Jau šobrīd mūsu “kociniekiem” ir labi komerciālie sakari ar Pleskavas reģionu. Mēs ar Margelova kungu runājām par perspektīvām lietām, kas nākotnē būtu abām mūsu valstīm, īpaši jau minētajiem reģioniem, ļoti izdevīgi.

– M.Margelovs izteicies, ka Latvijas un Krievijas attiecības varētu uzlaboties, ja Latvija pašvaldību vēlēšanu tiesības piešķirtu nepilsoņiem.

V.Vīķe–Freiberga: – Tādā veidā viņš to neformulēja. Viņš runāja par lietām vispārīgākā plāksnē.

– Šobrīd Latvijas un Krievijas attiecības tiek raksturotas kā visai saspringtas. Vai arī jūs šādam raksturojumam varat piekrist?

V.Vīķe–Freiberga: – Domāju, tā varētu teikt, ņemot vērā, ka diezgan regulāri no Krievijas puses dzirdami dažādi amatpersonu izteikumi par to, ko viņi vēlētos Latvijā redzēt. Tajā ziņā varētu teikt, ka mūsu attiecības ir mazliet asimetriskas. Latvija nenāk katru dienu klajā ar paziņojumu, ko tā vēlētos redzēt tādā vai citādā Krievijas iekšpolitikas jautājumā. Tā ka te ir zināma asimetrija mūsu attiecībās.

– Tajā pašā laikā ziņu aģentūras jau ir paspējušas izplatīt paziņojumu, ka šī tikšanās ir bijusi sevišķa ar to, ka Margelova kungam ir bijusi citādāka, daudz labvēlīgāka attieksme nekā citiem Krievijas politiķiem.

V.Vīķe–Freiberga: – Es neteiktu, ka man, tiekoties aci pret aci ar Krievijas politiķiem, būtu ar viņiem bijuši kādi nepārvarami asumi. Kas gan: mums ir bijušas viedokļu atšķirības, tāpat kā ar Margelova kungu. Piemēram, viņa pārliecība par nepilsoņu tiesībām piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Te mums viedokļi atšķīrās. Bet viņš arī uzsvēra to, ka par šo jautājumu ir iespējams dialogs. Viņam bija frāze, kas man šķita ļoti atjautīga: skatoties uz lietām, kas še notiek, jūs sakāt, ka tas ir balts, es saku – melns, mēs esam strupceļā. Kāds mums var būt dialogs? Bet varbūt mēs varam vienoties, ka tas noteikti nav sarkans? Es teicu, ka tas ir ļoti atjautīgs risinājums un varētu būt labs pamats, kā mums uzņemt kontaktu un sākt veidot dialogu. Tādā ziņā es viņam pilnīgi piekritu.

– Tagad mēs no ārpolitikas varētu pievērsties iekšpolitikai. Mēs turpināsim par citu ļoti nopietnu problēmu – vardarbību. Runājot par likumdošanas pantu par vardarbību pret nepilngadīgo, tajā ir ļoti daudz nepilnību. Kas, jūsuprāt, pirmām kārtām šajos likuma pantos būtu jāgroza?

V.Vīķe–Freiberga: – Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Ir jāatrod līdzsvars starp bērnu un jauniešu aizsardzību un cenzūru. Ļoti daudzās zemēs, piemēram, ASV, savulaik bija diezgan stingra cenzūra seksuālajiem materiāliem. Gadiem ejot, tā tika pakāpeniski mīkstināta un beigās apturēta, jo uzskatīja, ka tā nav efektīva. Starplaikā, kamēr bija aizliegumi par seksuāli atklātu materiālu publicēšanu, filmās parādījās aizvien atklātāki vardarbības skati. Te ir ļoti sarežģīta situācija, jo, stingri ņemot, tad būtu jācenzē arī ziņu pārraides vai jāaizliedz jauniešiem un bērniem tās skatīties. Jo ziņas bieži satur vardarbību, bet tas nozīmētu ierobežot jauniešu cilvēktiesības tikt informētiem. Tas uzliek ziņu dienestiem ļoti nopietnas pašcenzūras prasības. Tāpat, piemēram, kompjūterspēlēs ir ļoti daudz vardarbības, to konceptuālā nostādne ļoti bieži ir balstīta uz iznīcināšanu. Bet nodefinēt, kurai spēlei šī vardarbība ir pieļaujamās robežās un kurā tās tiek pārkāptas, nebūt nav viegli. To nevar atrisināt, ierakstot vēl kādu frāzi likumā. Ir būtiskas problēmas, lai dzīves īstenībā varētu novilkt sarkano līniju starp to, kas ir un kas nav pieņemams. Tas ir ļoti liels izaicinājums.

– Runājot par emocionālo vardarbību ne tikai video kontekstā, šobrīd likums paredz tikai vienu sodu – cietumu. Vai mums nevajadzētu izdarīt izmaiņas likumā, kā, piemēram, tas ir Vācijā, kur varmāka tiek no ģimenes izolēts, viņam netiek piespriests cietumsods, bet gan piespiedu ārstēšanās?

V.Vīķe–Freiberga: – Tas, protams, paredz, ka valsts tam atvēl līdzekļus, lai šāda piespiedu ārstēšana varētu notikt. Mums valstī netiek atvēlēti pietiekami līdzekļi, lai, piemēram, jauniešiem narkomāniem būtu pietiekama ārstēšanās. Bet šobrīd par to runāt nav reāli, jo vispirms būtu vajadzīgs sagatavot speciālistus, kas spētu ar šiem cilvēkiem darboties un izstrādāt efektīvas terapijas metodes. Tikai uzlikt uz papīra, ka šādiem cilvēkiem ir nepieciešama ārstēšanās, – tas neko nedod. Ir nepieciešami cilvēki, kas spētu sniegt atbilstošu terapiju.

– Bet principā arī mums šāds ceļš būtu ejams?

V.Vīķe–Freiberga: – Tas būtu viens no ceļiem, bet man šķiet, ka ir arī citi, piemēram, probācijas dienests, kas tikko ir sācis darboties. Tas nozīmē, ka cilvēks par vardarbību tiktu sodīts, taču nevis ar cietumsodu, bet, piemēram, ar sabiedriskiem darbiem.

– Psihologi kā vardarbības cēloni min depresiju un vienaldzību, ko izraisa smagi dzīves apstākļi. Kur jūs redzat cēloņus tam, ka vardarbība ir tik plaši izplatīta? Par piektdaļu ir pieaudzis arī pusaudžu pastrādāto noziegumu skaits.

V.Vīķe–Freiberga: – Es nedomāju, ka vardarbības iemesls ir nabadzība. Tā nav. Nabadzība var būt iemesls vardarbībai izpausties visredzamākā un vissaskatāmākā veidā. Vardarbības cēloņi ir dziļi psihiski. Tie nāk no paša cilvēka attieksmes pret sevi un pret citiem. Vardarbības sakne ir meklējama ļoti agrā bērnībā. Varmākam ļoti raksturīgs profils ir cilvēks, kas pats bērnībā cietis no brutalitātes. Tas ir burvju loks, kad tēvu grēki no vienas paaudzes tiek pārmantoti nākamajā.

– Turpinot par dzīves apstākļiem, varētu teikt, ka situācija Latgalē bremzē kopējo valsts attīstību. Piemēram, ilgstošais bezdarbs vislielākais ir tieši Latgalē. Rēzeknē bezdarba līmenis sasniedz 28 procentus, tas nozīmē, ka gandrīz katrā ģimenē ir pa bezdarbniekam. Kā jūs redzat, kā šo situāciju varētu mainīt? Vai tiešām glābiņš ir tikai Eiropas naudā?

V.Vīķe–Freiberga: – Tā katrā ziņā palīdzēs. Bet būtu nepieciešama arī vietējā iniciatīva un vietējā griba kaut ko mainīt. Man ir nācies runāt ar uzņēmējiem, kas ir vēlējušies Latgalē atvērt ražotni, ir to arī izdarījuši un pēc tam šo vietu atstājuši. Jo šie uzņēmēji ir konstatējuši, ka sabiedriskā vide ir tiktāl degradēta, ka viņiem nav iespējams izpildīt savus līgumus ar pasūtītājiem. Tādēļ ka darbinieki nav spējīgi nākt darbā. Ja darbinieki divas dienas nostrādā un pēc tam trīs dienas dzer, tad uzņēmējam nav iespējams izpildīt līgumu.

– Vai apburtais loks?

V.Vīķe–Freiberga: – Tas ir apburtais loks. Ir vajadzīga sociālā palīdzība, darbs ar ģimenēm. Manuprāt, Latvijā vislielākais posts ir alkoholisms. Runājot par perspektīviem valsts ieguldījumiem, tās būtu alkohola lietošanas ierobežošanas programmas. Mani kā prezidenti ļoti biedē tas, ka alkoholisms turpina izplatīties jauniešu un pat bērnu vidē. Mēs labi zinām, cik grūti ir alkoholismu ārstēt, jo ilgāk tas ir lietots, jo grūtāka ir ārstēšana. Visperspektīvākā ir alkoholisma izplatības ierobežošana un alkoholisma agrīnās fāzes ārstēšana. Prioritāra būtu bērnu un jauniešu izglītošana par atkarības draudiem no alkohola, cigaretēm un citām vielām, pēc tam terapeitiskas iespējas tiem, kas sāk manīt, ka viņi zaudē kontroli pār alkohola lietošanu. Tas ir bīstamais punkts, kad cilvēks apzinās, ka viņš zaudē kontroli. Tad viņam ir vajadzīga palīdzība.

– Kā jūs vērtējat šā gada valdības darbu no ražošanas attīstības viedokļa?

V.Vīķe–Freiberga: – Ražošanas attīstība ir jāvērtē nevis pēc tā, kas ir valdībā, bet pēc tā, kas ir saražots un kādi ir rādītāji. Mēs zinām, ka mūsu rādītāji, paldies Dievam, ir kāpuši uz augšu. Es par to priecājos, jo Latvijas iekšzemes kopprodukta izaugsme ir laba. Es ļoti rūpīgi skatījos, vai šī izaugsme nav koncentrēta vienā noteiktā sektorā, bet mums tā ir diezgan labi līdzsvarota. Ražošanā kā tādā mēs, protams, gribētu redzēt vairāk uzņēmumu, lielākus apjomus – tas nu ir pilnīgi skaidrs.

– Kā jūs uzņēmāt ziņu, ka Rīgas mērs Gundars Bojārs vēstulē Ģenerālprokuratūrai lūdz ierosināt krimināllietu pret valdības amatpersonām, kas kavējas ar valdes pārstāvju iecelšanu Rīgas ostā?

V.Vīķe–Freiberga: – Latvijā mēs vēlamies veidot tiesisku valsti, un tiesiskā valstī viens likums ir visiem, tai skaitā arī valdībai. Ja ir teikts, ka likums 1. decembrī stājas spēkā, tad arī valdībai tam ir jāpakļaujas. Tā nu tas ir.

– Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija ir nolēmusi neveidot amatpersonu sarakstu, kuru gods un cieņa būtu īpaši aizsargājama ar likumu. Kāda ir jūsu attieksme pret šo lēmumu?

V.Vīķe–Freiberga: – Runa ir par to, vai šo amatpersonu goda un cieņas aizskārums būtu vērtējams kā krimināls, par to ir jautājums. Man bija interesanti lasīt kādu aptauju, kas bija veikta starp iedzīvotājiem, kurā viedokļi dalījās puse uz pusi. Ir cilvēki, kas saprot, ka persona, kas atrodas kādā amatā, var kļūt par mērķi bieži nepamatotiem un ļaunprātīgiem uzbrukumiem un apmelojumiem nevis savas personības, bet gan ieņemamā amata dēļ. No tā viedokļa varētu saprast, ka zināmi amati tiek aizsargāti. Bet, no otras puses, var arī teikt: viens likums, viena taisnība visiem. Ja kādam ir aizskarts gods un cieņa, lai vēršas tiesā.

– Vai jūs atbalstāt, ka deputātus varētu administratīvi sodīt bez Saeimas piekrišanas?

V.Vīķe–Freiberga: – Es domāju, ka tas būtu iespējams. Bet vajadzētu ļoti precīzi noteikt administratīvos pārkāpumus, jo, kā jau es esmu agrāk izteikusies, deputātu imunitāte nav triviāla lieta, bet gan būtiska, lai deputātus pasargātu no politiskām vajāšanām. Lai viņi brīvi varētu paust savu viedokli un pārstāvēt vēlētājus. Taču, piemēram, satiksmes negadījuma izraisīšanai nav nekāda sakara ar politiskām vajāšanām. Te vajadzētu būt skaidri redzamam, vai konkrētais deputāts ir vai nav pārkāpis satiksmes noteikumus. Tādos gadījumos, kas ir pietiekami skaidri un objektīvi pierādāmi, tas varētu būt labs žests, kas pierāda, ka arī deputāti nes pilsonisko atbildību. Bet tas ir gadījumos, kad nevar būt runa par viņu politisko ietekmējamību.

– Ziemassvētku pārdomu laikā es gribētu pieminēt kādu publicista Bena Latkovska rakstu interneta portālā “Delfi”, kurā viņš satraucas par to, ka Latvijā sadilst intelektuālais vidusslānis, tāds interesants apzīmējums. Viņš raksta, ka agrāk pat rūpnīcas strādnieki orientējās gan vietējā, gan pasaules literatūrā, zināja māksliniekus, aktierus. Šobrīd cilvēku interešu loks aizvien sašaurinās. Vai jūs tam piekrītat?

V.Vīķe–Freiberga: – Es absolūti nepiekrītu šādam vērtējumam. Diemžēl man jākonstatē, ka padomju laikā cilvēki dzīvoja mucā un bija pa spundi baroti. Viņi paši varbūt jutās, ka ir šausmīgi atvērti, bet, piedodiet, viņiem bija jāsastopas ar ļoti nopietnu cenzūru. Viņiem bija ļoti ierobežota pasaules literatūra un citas lietas, kas pasaulē notiek. Es zinu, ka cilvēki tajos laikos, protams, centās būt labi informēti, bet viņiem bija ļoti objektīvi nopietni ierobežojumi to darīt. Tagad cilvēkiem visa pasaule ir atvērta. Tas, ka daudzi neizmanto šīs iespējas, tā varētu būt. Bet potenciālās iespējas sevi izglītot tagad ir tādas, kādas iepriekš nav bijušas.

– Kas attiecas uz vidusslāni no materiālā viedokļa, kā jūs vērtējat secinājumu, ka šobrīd ir ļoti neliela grupa bagāto cilvēku un turpinās noslāņošanās: milzīgas bagātības uz vienu pusi un lielas nabadzības uz otru pusi virzienā?

V.Vīķe–Freiberga: – Tas ir saistīts ar ekonomiskās attīstības tempiem, kā arī ar likumdošanas rāmjiem. Mūsu straujā virzība uz Eiropas Savienības struktūrām būs ļoti nopietns un vērtīgs ieguldījums tautsaimniecībā. To, ka dažam labam šī virzība šķita par daudz sasteigta vai nevajadzīga, es ļoti labi saprotu. Jo tā nesakārtotība un haoss, kas valdīja tajā laikā, kad mēs pārgājām no totalitārisma un komunisma, un no sociālistiski kontrolētas ekonomikas uz brīvo tirgu, kad notika privatizācijas process, tiem, kas bija pareizā brīdī pareizā vietā, ļāva tikt pie fantastiskiem resursiem. Pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas process noritēja nenormālos apstākļos, kad daudzi cilvēki kļuva stāvus bagāti īsā laikā, un viņiem šis periods bija ļoti patīkams, jo viņiem tas bija izdevīgs, bet pārējai tautai tas nemaz tik simpātiski nelikās. No šī laika mēs tagad virzāmies ārā, iekļaujoties Eiropas Savienībā, un gribam spēlēt pēc citiem spēles noteikumiem. Un tie ir tādi, kas veicina vidusšķiras attīstību. Bet tas nenotiks vienā dienā.

Rūta Kesnere,  “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

No intervijas Latvijas Televīzijas raidījumā “Valsts pirmās amatpersonas” vakar, 18. decembrī, pulksten 19.20. Raidījumu vada žurnālists Ervīns Grandavs