Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Kārlis Ulmanis. Deviņpadsmitais Ministru prezidents

1934.gada 15.maijā pie Valsts prezidenta: (sēž) iekšlietu ministrs V.Gulbis, Ministru prezidents un ārlietu ministrs K.Ulmanis, Valsts prezidents A.Kviesis, kara ministrs J.Balodis un Ministru prezidenta biedrs M.Skujenieks; (stāv) Valsts kancelejas direktors D.Rudzītis, izglītības ministrs prof. L.Adamovičs, izglītības ministra biedrs J.Čamanis, zemkopības ministrs J.Kauliņš, satiksmes ministrs B.Einbergs, tautas labklājības ministrs V.Rubuls, tieslietu ministrs H.Apsīts, zemkopības ministra biedrs J.Birznieks, finanšu ministrs L.Ēķis un iekšlietu ministra biedrs A.Bērziņš

Labējās partijas Latviešu zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis (1877—1942) sastādīja pēdējo, 18., Latvijas parlamentāro valdību 1934. gada 17. martā. Taču šis kabinets darbojās tikai vienu mēnesi un 28 dienas. Tik īsu laiku nebija funkcionējis neviens no tā priekšgājējiem. Šoreiz iemesls nebija, kā ierasti, valdības krīze, bet gan tās vadītāja K.Ulmaņa un viņa domubiedru organizētais valsts apvērsums 1934. gada 15. maijā.

Atšķirībā no maniem iepriekšējiem “Latvijas Vēstnesī” publicētajiem rakstiem, kuri bija veltīti mūsu valsts pirmajiem ministru prezidentiem, šoreiz nepakavēšos pie K.Ulmaņa biogrāfijas, kura, šķiet, tik kvalificētai auditorijai nav sveša. Kam ir vēlēšanās papildināt vai atsvaidzināt zināšanas šajā jautājumā, var ieteikt izlasīt minētā politiķa biogrāfa prof. Edgara Dunsdorfa grāmatu “Kārļa Ulmaņa dzīve” (Rīga, 1992) vai tikpat kompetenta lietpratēja profesora Jāņa Labsvīra “Atmiņas un pārdomas” (Rīga, 1997, 2002, kas arī vēsta par šo lielo vīru).

Šīs publikācijas apjoms diemžēl neļauj sīki stāstīt par maija puča sagatavošanu un norisi. Iespējams, ka tas nav arī vajadzīgs, jo par to ir rakstījuši kā ārzemju profesori E.Dunsdorfs un Edgars Andersons, tā Latvijas profesori Aivars Stranga un Indulis Ronis, tāpat vēl citi vēsturnieki un juristi. Sava veida punkts uz “i” par šo antikonstitucionālo akciju uzlikts nesen iznākušajā kapitālajā grāmatā “20. gadsimta Latvijas vēsture. II Neatkarīgā valsts: 1918—1940” (582.—594. lpp.).

Bet tagad, kā teica senie romieši, ad rem — pie lietas. Apvērsuma naktī tā politiskie organizētāji un vadītāji (militārā štāba galvgalī atradās Rīgas garnizona priekšnieks ģen. Krišjānis Berķis) K.Ulmanis, kara ministrs ģen. Jānis Balodis, iekšlietu ministrs Vilis Gulbis, viens no aizsargu organizācijas vadītājiem Alfreds Bērziņš un, par nožēlošanu, daļēji arī bij. sociāldemokrāts pēc tam vienkārši demokrāts, politiķis un statistiķis Marģers Skujenieks uzrakstīja valdības rīkojumu (bez kabineta sēdes sasaukšanas!) par karastāvokļa izsludināšanu. Pučistu pirmajā dokumentā, kuru parakstīja K.Ulmanis un J.Balodis, bija teikts: “Ievērojot to, ka valstī draud izcelties iekšēji nemieri, kuŗi apdraud valsts iedzīvotāju drošību, ar šo tiek izsludināts kaŗa stāvoklis visā Latvijā uz 6 mēnešiem.

Kaŗa stāvoklis stājas spēkā Rīgā š. g. 15. maijā pulksten 23-os, pārējās Latvijas daļās 16. maijā pulksten 1-os rītā.

Visiem iedzīvotājiem, kaŗa, administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunas jāizpilda visi pienākumi, kādus viņiem uzliek noteikumi par kaŗa stāvokli no 1919.g. 11. februāŗa, ar 1921.g. papildinājumiem un grozījumiem.”

K.Ulmanis pulksten divos naktī sava adjutanta Miervalža Lūkina pavadībā devās uz Rīgas pili, lai informētu Valsts prezidentu Albertu Kviesi par notikušo. Lai gan prezidents arī bija zemsavietis, viņš par gatavojamo apvērsumu neko iepriekš nebija zinājis, bet, dabūjis jauno vēsti, samierinājās ar to, ne pirksta nepakustinādams, lai kā valsts galva uzstātos pret puču.

16. maijā Rīgas ielās bija izlīmēti K.Ulmaņa un J.Baloža parakstīts uzsaukums “Pilsoņi”, kurā viņi nekautrējās jau nepastāvošā kabineta vārdā deklarēt: “Apzinādamies savu atbildību tautas un vēstures priekšā, valdība atzinusi par nepieciešamu izsludināt izņēmuma stāvokli visā valstī un spert ārkārtējus soļus valsts iekšējās kārtības sargāšanai”. Vārds “valdība” šajā dokumentā atkārtojās daudzkārt.

Pučistu vadoņi sūkstījās par politisko partiju nemitīgām ķildām un it kā Saeimas noraidīto Satversmes grozījumu projektu, sabrukušu eksportu un bruņotu sadursmju draudiem. Manifestā, kā to vēlāk godināja tā apoloģēti, liekulīgi bija paziņots: “Mūsu rīcība nav vērsta pret Latvijas demokrātiju, viņa grib panākt, lai partiju cīņas nenomāktu tautas veselīgo garu un tautas gribu.” Taču ne vārda tur nebija teikts par Saeimas atlaišanu vai darba pārtraukšanu un Satversmes likteni.

Tā kā apvērsuma virsvadoņa paša vadītais kabinets faktiski vairs nefunkcionēja, K.Ulmanis 16. un 17. maijā (runājot viņa vārdiem, “tagadējā valdība nodibinājās 24 stundās”) sastādīja jaunu kabinetu, kuru, protams, vairs nebija kam sankcionēt, un 18. maijā lakoniski informēja par to Latvijas iedzīvotājus. Valdības deklarācijā bija teikts:

“Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets, sākot ar 1934.g. 15.maija pulksten 23.

Rīgā, 1934.g. 18.maijā.

Ministru prezidents un ārlietu ministrs K.Ulmanis

Ministru prezidenta biedrs M.Skujenieks

Finanču ministrs L.Ēķis

Iekšlietu ministrs V.Gulbis

Izglītības ministrs prof. L.Adamovičs

Kaŗa ministrs ģen.J.Balodis

Satiksmes ministrs B.Einbergs

Zemkopības ministrs J.Kauliņš

Tautas labklājības ministrs V.Rubuls

Tieslietu ministrs H.Apsīts”

K.Ulmanis pildīja ārlietu ministra funkcijas līdz 1936. gada aprīlim, kad īsu laiku šo resoru vadīja Ludvigs Ēķis, iekams tā paša gada jūlijā kāroto portfeli ieguva Ministru prezidenta padevīgais kalps Vilhelms Munters.

Nākamajās dienās pēc puča kā iekšlietu ministra biedru ar balsstiesībām kabinetā iesaistīja A.Bērziņu, kā zemkopības un izglītības ministra biedru — Jāni Birznieku un Jāzepu Čamani. Par valsts kontrolieri iecēla Jāni Kaminski sociāldemokrāta Roberta Ivanova vietā. A.Bērziņam 1937. gada aprīlī izveidoja totalitāram režīmam vien raksturīgu Sabiedrisko lietu ministriju. Premjerministra biedrs M.Skujenieks, nesagaidījis jaunu Satversmi, 1938. gada februārī demisionēja.

Tāpat kā agrākajās valdībās, K.Ulmanis izveidoja mazo kabinetu, kurā ietilpa M.Skujenieks, Hermanis Apsītis (kopš 1938. gada tā vadītājs) un Valsts kancelejas direktors Dāvīds Rudzītis (kopš 1938. gada novembra arī ministrs bez portfeļa). Mazajā kabinetā, pieaicinot attiecīgo resoru vadītājus, izskatīja likumprojektus, kurus paredzēja apstiprināt valdības sēdēs. Izmaiņas ministru sastāvā notika arī pēc tam, bet par tām nedaudz vēlāk.

Kabineta sēdes parasti sasauca otrdienās un ceturtdienās Ārlietu ministrijas nama 2. stāvā Valdemāra ielā 3. (Acīmredzot drīz tur atkal atradīsies ārlietu resors.) Par darba kārtībā uzņemtajiem likumiem referēja tā resora vadītājs, kura likumu apsprieda. Sēdes ilga no pulksten 14 līdz 20 vai pat vēlāk. Ministri pēc tam apmainījās ar svarīgāko informāciju un ziņām, kā valdības darbu vērtē pilsētās un laukos.

A.Bērziņš par K.Ulmaņa darba stilu raksta tikai slavinoši:

“No saviem valdības locekļiem Ulmanis prasīja daudz, bet visvairāk viņš prasīja pats no sevis. Viņa darba nedēļa bija sadalīta tik rūpīgi, lai nevienu dienu lieka pusstunda neaizietu zudumā. Pirmdienu un piektdienu priekšpusdienās viņš pieņēma pēc noteiktas kārtības ministrus ar ziņojumiem. Katram bija nolikts laiks, kas bija stingri jāievēro. Ziņojumos ietilpa nedēļas svarīgākie notikumi, atskaite par padarīto, un ja bija padomā kādi jauninājumi, tad koncentrēts izklāsts par jauninājumu pamatideju un mērķiem. Ja prezidentam ierosinātie jauninājumi likās noderīgi, viņš uzdeva līdz nākošai ziņojuma dienai sagatavot un iesniegt viņam detalizētu plānu. Pēc ministra ziņojuma prezidents deva norādījumus, kas ministrijai steidzami darāms, vai ierosināja idejas, kas ar ministrijas darbiniekiem apsveramas pēc to noderīguma un realizēšanas iespējām. Ne klausoties ziņojumā, nedz dodot uzdevumus izpildīšanai, Ulmanis nekādas atzīmes neizdarīja. Gadījās, ka kāds viņa ministrs bija kaut ko aizmirsis, bet no prezidenta atmiņas pavisam retos gadījumos kaut kas bija izslīdējis. (..).

Ulmanis (valdības sēdēs) vairījās likumus vai ierosinājumus likt nobalsot. Viņš nevēlējās ar balsošanu radīt nepatiku vienam pret otru un tālab centās visus lēmumus pieņemt vienbalsīgi. Gadījās, ka kādā strīdīgā jautājumā viņš personīgi nāca ar kompromisa priekšlikumu. Ja kāds valdības loceklis viņa kompromisa priekšlikumu motivēti apstrīdēja, prezidents nekļuva ļauns un neuzspieda savu gribu, nododot — kā jau minēts — strīdīgo jautājumu “mazā kabineta” izlemšanai vai izlemšanu atstājot uz nākamo kabineta sēdi.

Trešdienu rīta pusi prezidents rezervēja apmeklētājiem. Grūtais un nepatīkamais apmeklētāju “izšķirošanas” uzdevums piekrita adjutantam pulkvedim Lūkinam. Viņš to veica ar teicamām sekmēm, sargādams prezidentu no liekiem un nevajadzīgiem traucējumiem, ieteicot ar prasībām griezties attiecīgā ministrijā.

Trešdienu pēcpusdienās prezidents kārtoja dažādus jautājumus un korespondenci valsts kancelejā. Te viņam neatvietojams palīgs bija kancelejas vadītājs ministrs D.Rudzītis. Ulmani ar Rudzīti saistīja ilgu gadu sadarbība. Rudzīša lielās darba spējas un atmiņa, ar kuru viņi abi ar prezidentu varēja sacensties, sniedza vērtīgu atbalstu prezidentam ne vien valsts kancelejas lietu kārtošanā, bet arī “mazā kabineta” un ministru kabineta sēdēs.

Prezidenta Ulmaņa dzīvokļa darba istabā bija vairāki galdi, uz kuriem bija rūpīgi novietoti informācijas materiāli ne vien par ministrijām, bet pat par ministriju departamentiem. Tajos bija savākti ministru ziņojumi, laikrakstu izgriezumi, arī no provinces laikrakstiem, par attiecīgiem jautājumiem, privātu personu vēstules un viņa paša atzīmes, šo informāciju lasot. Palīdzīgs materiālu vākšanā un sakārtošanā viņam bija sekretārs A. Briedis.

Laikam no visiem nacionālās valdības locekļiem Ulmanis bija vienīgais, kurš rūpīgi iepazinās ar provinces laikrakstu saturu. Pēc viņa domām, šajos mazajos laikrakstos bieži vien tautas noskaņojumu un vajadzības varot labāk izjust nekā lielajos Rīgas laikrakstos. Tikpat rūpīgs viņš bija arī radio raidījumu klausītājs.”

Bet atgriezīsimies pie pirmajām pēcapvērsuma dienām. K.Ulmanis teica Latvijas radiofonā 18. maijā , tā sacīt, jaunā kabineta programmas runu. Atšķirībā no agrākajām parasti lietišķajām valdības deklarācijām parlamentārajā Latvija šī uzstāšanās izcēlās ne ar konkrētiem plāniem vai vismaz to solījumiem, bet ar emocionālu apelēšanu pie tautas, pilsoņiem utt., u.tml.

Turklāt jau trešajā dienā pēc puča bez jebkāda pamata apgalvojot, ka tauta “uzgavilēja, uzgavilēja sev, savai jaunradītai brīvībai”, K.Ulmanis jau šajā runā pielīdzināja 15. maija nozīmi 18. novembrim, kas, pateicoties tam, drīz vien kļuva par aksiomu. Topošais diktators vienīgi solīja, ka “neatkarīgi no saviem tiešajiem uzdevumiem, valdība nekavējoties stāsies pie satversmes reformas sagatavošanas”, bet arī tas, kā zināms, palika uz papīra.

Runas radiofonā sekoja cita pēc citas. M.Skujenieks, izmantojot mikrofonu 23. maijā, sauca palīgā ārzemju “pieredzi”, kur savas satversmes esot grozījušas un pārvērtības notikušas vispirms Itālijā, tad Ungārijā, Balkānu zemēs, Lietuvā, Polijā, Vācijā, Austrijā un Igaunijā. “Un tie paši cēloņi, kas daudzās Vakareiropas zemēs izsauca lielas pārgrozības, darbojas arī pie mums un pie tam stipri sajūtamā veidā.” Tālākā “argumentācija” bija līdzīga šefam sacītajam.

Veco kārtību pēla un jauno vai cēla gaisā Rīgas viļņos arī finanšu ministrs L.Ēķis (gan atzīsto, ka “saimnieciskā un finanču politikā straujas pārgrozības un pārmaiņas nav vēlamas un arī nav iespējamas, ja gribam uzturēt tik ļoti nepieciešamo stabilitāti saimnieciskā dzīvē”), zemkopības resora vadītājs J.Birznieks, tieslietu ministrs H.Apsītis, iekšlietu resora vadītājs V.Gulbis, kas deklarēja skaidri un nepārprotami, ka “likumdošanas un izpildu vara ir apvienota valdības rokās, kas nav atkarīga ne no politiskām partijām, ne no minoritātēm, nedz arī no kaut kādas citas varas iespaida”, un citi.

Pie vārda tika pat viens no ulmaniešu ideologiem iekšlietu viceministrs A.Bērziņš, kas, uzstājoties jaunatnes organizāciju pārstāvju apspriedē 18. jūlijā, pirmo reizi jau dēvēja K.Ulmani par “mūsu vadoni” un publiski paziņoja, nesaucot gan vēl K.Ulmani vārdā, ko nozīmē jēdziens “vadonība”. Viņš teica: “Mums ir jāsaprot vadonības princips, vadonības princips viņa labākā nozīmē. Vadonība vēl nenozīmē patvaldību, vēl nenozīmē despotismu. Jēdziens vadonība visciešākā mērā saistīts ar kārtības jēdzienu. Pilsoņiem jaunajos apstākļos jācenšas iedziļināties vadonības lielā nozīmē un redzēt vadonībā nevis apspiešanu, bet gan kārtības drošāko pamatojumu.”

Dubults neplīst, saka latviešu paruna. Sekojot tai, K.Ulmanis jau pašā sākumā izteicās par vadonības lietām vismaz pa divi lāgi. Viņš, runājot valsts un preses darbinieku sanāksmē 1935. gada 9. aprīlī, vaicāja: “Kas ir vadonība?” Un pats atbildēja: “Cilvēki vārdu “vadonis” saprot tā, ka vadonis uzklausa visu to, ko viņam teic viņa padomdevēji, un, kad viņš visu to uzklausījis, tad viņš izlemj. Un visi lēmumi saistoši arī tiem, kuri domā, ka viņu padoms nav ievērots. Jo sargs un vadonis atbild vispirms un vispirmā kārtā.” Ekspresīvi K.Ulmanis raksturoja savu sūtību mazpulku vadītājiem tā paša gada 26. aprīlī:

““Vadonis!” Kas viņš ir? — Tas ir tas nesavtīgais vīrs, tā pašaizliedzīgā sieva, kas viss nododas savējiem. Viņš pazīst ikvienu viņam uzticēto, un tie pilnīgi uzticas viņam. Viņš katru lietu skaidri aptver un ir noteikts savos lēmumos. Viņš zina mērķi un pazīst ceļu. Viņam ir drosme pa priekšu iet. Viņš, vadonis, ir pietiekoši drošs, lai teiktu: “Man sekojiet!” Viņam netrūkst sajūsmas, lai visus valgotu pie sevis. Viņam spēka diezgan, lai tos vestu, un spītes gana, lai tos nepamestu. Viņš, vadonis, vēlīgais un līdzjūtīgais. Viņš prasa paklausību, bet pats vienmēr ir gatavs savējo labā sevi nežēlot. Viņš ir izšķērdīgs ar saviem spēkiem, un katrā viņa darbā klāt viņa karstā sirds. Viņš prasa visaugstāko un pats izdara maksimālo. Viņš ir nepielūdzams, ja darbs un uzdevums to prasa, bet nekad kundzisks, vienmēr godbijības pilns pret brīvību un personību. Tas ir vadonis!” vien jāpiebilst, ka šie K.Ulmaņa citētie vārdi pieder itāļu filozofam Romano Gurdiani (1885—1968).

Lai nodibinātu vadonības, resp., autoritāru režīmu Latvijā, K.Ulmaņa valdība, īpaši nekavējoties, tūliņ pēc puča pārgāja uzbrukumā politiskām brīvībām un cilvēktiesībām. Antidemokrātiski rīkojumi, noteikumi un lēmumi bira kā no pilnības raga.

Jau 16. maijā, kad pat jaunā valdība vēl nebija izveidota, iekšlietu ministrs V.Gulbis izdeva bargu rīkojumu, kurā bija teikts:

“Pamatojoties uz noteikumu par kara stāvokli 17. pantu, ar šo nosaku:

1) politisko partiju darbība līdz turpmākam rīkojumam apturēta;

2) visas publiskās sapulces noliegtas;

3) visi gājieni noliegti;

4) biedrību un to savienību sapulces un sēdes var notikt tikai ar prefekta vai apriņķa priekšnieka iepriekšēju atļauju katrā atsevišķā gadījumā;

5) dažāda veida publiskus izrīkojumus un izpriecas var sarīkot tikai ar prefekta vai apriņķa priekšnieka iepriekšēju atļauju; un

6) pilsētu domes sēdes līdz turpmākam noliegtas.

Par šo noteikumu pārkāpšanu draud atbildība saskaņā ar noteikumiem par kara stāvokli.”

Aiz Saeimas un politiskajām partijām nākamais K.Ulmaņa varas nopietnākais politiskais pretinieks bija brīvā prese. Tāpēc ar iekšlietu ministra rīkojumu tūliņ pēc puča Rīgā vien slēdza 28 laikrakstus (“Sociāldemokrāts”, “Dienas Lapa”, “Darba Zemnieks”, “Jaunā Diena”, “Lauku Darbs”, “Lauku Domas” u.c.), Rīgas apriņķī — 3, Liepājā — 7, Jelgavā — 13 (tajā skaitā ietilpst arī Auces, Dobeles un Bauskas avīzes, kuras iespieda Jelgavā), Valmieras apriņķī — 2 un Tukuma-Talsu apriņķī — 1. Tātad pavisam 54 izdevumus. Aizliedza 14 žurnālus — “Arodnieku”, “Darba Jaunatni”, arī tādus nevainīgus izdevumus kā “Aizkulises”, “Intīmā Rīga” u.c. (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 3724. f., 1. apr., 21. 1., 19., 22. lp.) Šāds liktenis piemeklēja pat labējo aprindu laikrakstu “Latvis”, kuru slēdza 1934. gada 5. oktobrī. Jau 16. maijā tika noteikta cenzūra. Tiesa, tā paša gada 17. novembrī to atcēla, bet 1939. gada septembrī atkal ieviesa.

K.Ulmanis un V.Gulbis 1934. gada 25. maijā parakstīja noteikumus par pilsētu pašvaldību darbības ierobežošanu izņēmuma stāvokļa laikā. Šajā aktā bija teikts: “Vēlētie pilsētu galvas un valdes un revīzijas komisiju locekļi atcelti no amatiem, un viņu vietā iekšlietu ministrs ieceļ (izcēlums mans — R.T.) pilsētu galvas un valdes un revīzijas komisijas locekļus, nosakot valdes un revīzijas komisijas locekļu skaitu, kā arī iecelto amatpersonu atalgojumu no attiecīgas pašvaldības locekļiem (..). Rīgas pilsētas galvu ieceļ Ministru kabinets ar iekšlietu ministra priekšlikumu.”

Ministru prezidents un iekšlietu resora vadītājs 1934. gada 17. jūlijā sankcionēja analogu dokumentu — likumu par pagastu pašvaldību darbības ierobežošanu izņēmuma stāvokļa laikā. Likums deva iekšlietu ministram tiesības atcelt pagastu vecākos, valžu un revīzijas komisiju locekļus un pat “atlaist pagastu darbvežus, viņu palīgus un citus tehniskus darbiniekus un atcelto un atlaisto vietā iecelt citas personas vai uzdot pagasta padomei ievēlēt”.

Minētie valstsvīri tajā pašā dienā parakstīja likumu par apriņķu pašvaldību likvidēšanu, atceļot visus vēlētos apriņķu valžu un revīzijas komisiju locekļus. To vietā iekšlietu ministrs iecēla t.s. lauku pašvaldību vecākos, kas skaitījās valsts ierēdņi un saņēma algu no valsts budžeta.

Viens no antidemokrātu uzbrukuma objektiem bija biedrības un citas sabiedriskas organizācijas, kuru skaits Latvijā apvērsuma laikā bija pieaudzis līdz vairāk nekā 10 tūkstošiem. K.Ulmanis, V.Gulbis un H.Apsītis 1934. gada 12. jūnijā parakstīja likumu par biedrību, savienību un politisko organizāciju slēgšanas, likvidācijas un reģistrēšanas kārtību izņēmuma stāvokļa laikā. Likums deva tiesības iekšlietu ministram slēgt biedrības, savienības un politiskas organizācijas, kuru darbību viņš atzīst par kaitīgu valsts vai sabiedriskām interesēm, kā arī lemt par to likvidācijas kārtību. Slēgto organizāciju skaits nav zināms, bet zināms, ka to nebija desmitiem, bet simtiem. Par “kaitīgām” tika atzītas pat Latviešu dziesmu svētku biedrība, Nacionālā Latvijas atbrīvotāju biedrība, biedrība “Cilvēka tiesības”, LU studentu atturības biedrība u. tml. Līdztekus tam 15. maija režīms piešķīra dažām valdības protežētām organizācijām, pirmām kārtām aizsargiem un mazpulkiem, monopola stāvokli.

Pretmets agrāk demokrātiski ievēlētajām municipalitātēm un daudzajām nevalstiskajām organizācijām bija kameru sistēma, kuru K.Ulmaņa kabinets, izmantojot arī fašistiskās Itālijas “pieredzi”, sāka veidot jau 1934. gada beigās, kā pirmo nodibinot Tirdzniecības un rūpniecības kameru. Tai sekoja Lauksaimniecības, Amatniecības, Darba (visas 1935. gadā), Rakstu un mākslas un Profesiju kamera (1938). Tās finansēja valsts. Kameras kļuva par valdības kontrolētiem konsultatīviem institūtiem, pakļautiem attiecīgajām ministrijām, ar ierobežotu piedalīšanos likumprojektu izstrādāšanā. Kameru locekļus (90-150) un viņu vietniekus (45-50) uz trim gadiem iecēla attiecīgo ministriju vadītāji. Kamerām pakļāva saglabājušās un jaundibināmās biedrības. Tās pildīja valdības izpalīga funkcijas ekonomisko un sabiedrisko procesu regulēšanā, ievērojot, kā izteicās L.Ēķis, Latvijas valsts specifiskos apstākļus un intereses, “kādus nospraudis 15. maija režīms”. Kameras nebija un nekļuva par tautas pārstāvniecības institūcijām.

Kā virsbūve kameru sistēmai 1935. gada decembrī tika izveidota Valsts saimnieciskā padome un 1938. gada maijā — Valsts kultūras padome. Tās veica koordinējošas funkcijas atbilstoši savai specifikai. Ar 1939. gadu abas padomes sāka savas sanāksmes organizēt kopīgi. Padomes sesijas sasauca Ministru prezidents.

Pēc 15. maija puča, runājot tautas valodā, tā vadītājam joprojām maisījās pa kājām Valsts prezidents A.Kviesis, kuram gan vairs tikai nomināli piederēja vara, bet kas oficiāli joprojām skaitījās valsts galva. Pirmajā pēcapvērsuma laikā ar to vajadzēja samierināties. Bet pienāca 1936. gada pavasaris un reizē izdevīgs gadījums, lai tiktu vaļā no sava tiešāka vai netiešāka konkurenta.

Lieta tāda, ka bija apritējuši seši gadi, kopš A.Kviesis atradās šajā amatā, un Satversme neparedzēja šā termiņa pagarināšanu. K.Ulmanim to tikai vajadzēja, un 1936. gada 12. martā tapa Ministru kabineta likums, kura 1. pants skanēja: “Līdz Ministru kabineta 1934. gada 18. maijā deklarācijā (..) paredzētās Satversmes reformas izvešanai Valsts Prezidenta amatu izpilda Ministru Prezidents Dr. Kārlis Ulmanis.”

12. marta likums, kuru “Valdības Vēstnesī” vēl izsludināja A.Kviesis, stājās spēkā 1936. gada 11. aprīlī. Ar šo aktu, gluži pamatoti norāda trimdas jurists un vēsturnieks Ādolfs Šilde (1903—1990) (“Latvijas vēsture: 1914—1940”. — Stokholma, 1976. — 601. lpp.), “sākotnējais autoritārais režīms pārgāja pilnā diktatūrā (..). Ulmaņa rokās nonāca likumdošanas un izpildu vara, valsts reprezentācija un militārā virspavēlniecība (..). Viņš bija arī galvenais noteicējs pašvaldību lietās. Tik plašas varas kompetences nebija augstākajiem varas pārstāvjiem nedz Igaunijā, nedz Lietuvā, par Poliju nemaz nerunājot”.

Vara jaunā Valsts prezidenta rokās pārgāja 11. aprīlī. Ar K.Ulmaņa klusu piekrišanu šī diena kļuva par vienu vienīgu aleluja viņam. Ielūkosimies tā laika presē. “Jaunākās Ziņas”, kuras šķita gana demokrātiskas, visu pirmo lappusi 11. aprīļa laidienā veltīja rakstam “Vēsturiskā brīdī” ar milzīgu K.Ulmaņa portretu vidū. Avīze cita starpā rakstīja: “Dr. Kārlis Ulmanis ir atbrīvotās, atjaunotās un vienotās latviešu tautas jaunā vēsture.” “Brīvās Zemes” titullappusi rotāja K.Ulmaņa un viņa labās rokas — ģen. J.Baloža — lieli portreti, un tajā sākās Aleksandra Grīna apcere “Latviskās Latvijas līdumnieks”. Rakstnieks, kas gan nekad nebija izcēlies ar lielu Satversmes mīlestību, tagad tomēr, atsaucoties uz šo dokumentu, skaidroja lasītājiem, kā K.Ulmanis kļuvis par Valsts prezidentu. Viņš paturēšot šo amatu “līdz tam brīdim, kad būs izstrādāta jauna, atdzimušās Latlainvijas Satversme”. Publikācijā tālāk sekoja parastie “vadoņa” slavinājumi.

A.Kviesis nodeva pilnvaras savam pēctecim 1936. gada 11. aprīļa priekšpusdienā Rīgas pilī. Viņš ierakstīja dienesta pavēļu grāmatā šādu paziņojumu:

“Saskaņā ar š.g. 19. marta likumu (diena, kad A.Kviesis izsludināja to — R.T.) Valsts prezidenta amata izpildīšanu šodien nododu ministru prezidentam Dr. K.Ulmanim.” Nedaudz zemāk K.Ulmanis ierakstīja: “Uz š. g. 19. marta likuma pamata šodien uzņemos Valsts prezidenta amata pildīšanu.”

Tajā pašā dienā pulksten 10.45 sākās valdības sēde, kurā D.Rudzītis informēja, ka, izpildot 1936. gada 19. marta likumu, kas stājas spēkā šodien, Valsts prezidenta pienākumus uzņemas Ministru prezidents Dr. K.Ulmanis. Amata pārņemšana tikko notikusi.

Ministru kabineta locekļi pēc tam apsveica jauno Valsts prezidentu, kas griezās pie valdības ar šādu uzrunu:

“Augsti godātie darba biedri!

Sirsnīgi pateicos par Jūsu mīļo sveicienu un draudzīgajiem novēlējumiem mana paplašinātā darba turpmākās gaitās.

Drīz noslēgsies divi gadi, kopš mēs kopējā darbā vienoti pildām savus pienākumus atjaunotās nacionālās Latvijas pārvaldīšanā. Republikas valdība ir cieņas un goda pilns nosaukums, un es uzdrošinos par mums visiem apliecināt, ka mēs šai valdībai esam piederējuši ne varas kāres dzīti, ne arī savu spēju pārākuma iedomas apmākti, bet ka mūs ir vadījusi apziņa par mūsu pienākumiem un atbildību, ko esam pēc labākās saprašanas pārvērtuši darbos. Valdīšana ir darbs, strādāšana un atbildība — tā esam uztvēruši savu uzdevumu un tā uztversim to arī nākotnē. Tikai darbs tautas un valsts labā un šī darba sekmes var nodrošināt joprojām tautas uzticību un no tās smeltu spēku un paļāvību mūsu tālākām gaitām.

Latviešu gara augošais stiprums, politiskas vienprātības spēks, nacionālās kultūras uzvaras gājiens, saimnieciskā nostiprināšanās uz laukiem un pilsētās, vispārējās labklājības pacelšanās — ne tikai Jūs, valdības locekļi, bet ikkatrs pilsonis to visu redz un sajūt; un kas ir vēl jo svarīgāki — ikkatrs pilsonis saprot, ka viss tas kļuva iespējams ar viņa paša tiešo līdzdalību un centību.

Nacionālajam uzplaukumam mūsu zemē dabīgi jāizpaužas arī mūsu starptautiskā stāvokļa nostiprināšanā. Un arī šeit mēs drīkstam ar gandarījumu vērot šos divi gadus. Baltijas valšķu savienība ir kļuvusi par realitāti (par to sk. nedaudz tālāk — R.T.). Un mūsu sadarbība ar Igauniju un Lietuvu ir gājusi dziļumā un plašumā, nostiprinājoties kā drošākais pamats mūsu ārējai politikai. Taisni tagadējai valdībai bija lemts aktīvi līdzdarboties jaunā posmā Austrumeiropas politikā, kas nesa sev līdz gan svarīgus uzdevumus vispārējā miera nostiprināšanai, gan arī plašāku un ilgstošāku atzīšanu mūsu nozīmei un mūsu pūlēm līdzsvara uzturēšanai nopietnajā stāvoklī, ko mēs pārdzīvojam kopā ar visu Eiropu. Bez pārspīlējuma varam teikt, ka mūsu valsts starptautiskā personība ir atzīta un ar mūsu aktīvo politiku esam atkal ieņēmuši valšķu saimē to vietu, kas mums pienākas. Vēl pēdējās dienās Latvijas vārds bija plaši pieminēts Eiropas presē gan politiskā, gan garīgās kultūras nozīmē, un man ir prieks uzsvērt, ka Latvijas vārdam ir bijusi laba skaņa. Uz šī ārpolitikas ceļa paliksim arī turpmāk.

Šodien esam pulcējušies, lai atzīmētu svarīgu pārmaiņu valsts pārvaldes kārtībā, pārmaiņu, kas ārēji ievada arī pēdējo posmu uz satversmes reformu, ko esam ierakstījuši un solījuši pirmajā likumdošanas aktā pēc 15. maija, proti — 1934. gada 18. maija deklarācijā. Jaunais stāvoklis ne tikai man, bet arī Jums visiem uzliek jaunus un vēl plašākus pienākumus kā līdz šim. Atbildības sajūtā un līdzšinējā darba garā, kuŗam attaisnojumu smeļam no tautas vienprātības un uzticības, mēs tos veiksim.

Vēlreiz mans siltākais paldies par līdz šim kopīgi un patiesā saskaņā veikto darbu un palieku pārliecībā, ka šī saskaņa mūs, visus tagadējā darba darītājus, vienos arī turpmākā kopējā darbā.”

Kabineta locekļu vārdā atbildēja Ministru prezidenta biedrs M.Skujenieks:

“Augsti godātais Prezidenta kungs! Mēs neapšaubāmi šodien pārdzīvojam svarīgu notikumu ar visai tālejošām vēsturiskām sekām. Jūs, ļoti godātais Prezidenta kungs, savienodami mūsu valsts divi augstākos amatus, iegūstat valsts varas pilnību, tādu varu, kāda valstīs atsevišķam cilvēkam parasti nav (sic! — R.T.), jo Jūs neierobežo ne partiju organizācijas, nedz arī sastingušās normas. Mēs ļoti labi apzināmies, ka šī varas pilnība uzliek Jums arī nedaudz vārdos neizsakāmus pienākumus un atbildību. Bet tas Jūsu valsts vīra darbā nav pirmo reizi. Mūsu tautas dzīves divos kritiskākos brīžos Jūs dziļi pareizi uztvērāt mūsu tautas pamata tieksmes, neapslāpējamu dziņu pēc taisnības un patiesu tiesību apziņu. Pirmo reizi tas bija 1918. gadā, kad mūsu tautas taisnības un tiesību apziņa uzliesmoja vēl neredzētā spožumā, Jums, ļoti godātais Prezidenta kungs, netrūka drosmes nostāties tautas priekšgalā, lai no nekā radītu latviešu valsti. Šim darbam bija skaisti panākumi. Bet nesavtīgā varoņu laikmeta radīto jauno valsti sāka ārdīt netīri un savtīgi spēki, kas apdraudēja nācijas vienību un valsts nākotni un dziļi apvainoja mūsu tautas taisnības un tiesību apziņu. Tas ralaindīja visos tautas slāņos dziļu nemieru ar visu pastāvošo, ar toreiz spēkā esošo satversmi, it sevišķi ar tās praktiskās pielietošanas rezultātiem. Šis nemiers draudēja sadragāt mūsu tautas jauno vienoto valstisko organizāciju un tās vietā atstāt tikai haotisku masu. Un tad Jūs, ļoti godātais Prezidenta kungs, 1934. gada 15. maijā darījāt galu draudošām briesmām un mūsu tautā atjaunojāt pārliecību, ka mūsu jaunā dzīve veidosies tā, lai katrs būtu drošs par sava darba iegūtiem augļiem, lai katram būtu iespēja attīstīt savas radošās spējas saimniecībā, zinātnē un mākslā un tā kalpot tautas plaukšanai un valsts nostiprināšanai.

Kopš 1934. gada 15. maija vēl nav pagājuši divi gadi. Jaunradīšanas darbā šinī īsā laikā veikts vairāk nekā agrāk nesalīdzināmi lielākā laika sprīdī.

Mēs zinām, ka daudzi svarīgi pasākumi atrodas atrisināšanas priekšvakarā. Pie lielākiem veicamiem uzdevumiem pieder nepieciešamība mūsu dzīves jauno garu iemiesot tiesiskās formās.

Tas, ka īsajā laikā kopš 15. maija vēl nepiedzīvotā mērā pacelta mūsu tautas latviskā pašapziņa, lepnuma un spēka apziņa, ir ķīla tam, ka arī nākotnē, kā Valsts Prezidents, Jūs pareizi izpratīsiet latviešu tautas patiesās, taisnīgās ilgas un tieksmes un Jums būs iespējams netraucēti pārvērst īstenībā vārdus, ar kuŗiem Jūs valsts proklamēšanas dienā nobeidzāt savu pirmo runu kā Ministru prezidents: “Latvija būs taisnības valsts, kuŗā nedrīkst būt apspiešanas un netaisnības.”

Augsti godātais Prezidenta kungs, Jūsu līdzšinējā darba svarīgākos brīžos Jums blakus stāvējis kaŗa ministrs, augsti cienītais ģenerālis Balodis. Šī diena arī viņam uzliek jaunus, lielus pienākumus. Esiet dziļi pārliecināti, ka lielajā atbildības pilnajā darbā Ministru kabinets stāvēs aiz Jums ar visiem saviem spēkiem un zināšanām, lai lielais tautas ilgu piepildīšanas darbs sekmīgi būtu veikts.

Novēlu Ministru kabineta locekļu un savā vārdā Jums, ļoti godātais Prezidenta kungs, vislabākās sekmes, spēku un izturību, lai to lielo atbildīgo darbu, kuŗu Jūs esat sākuši tagad veikt, Jūs ar lielām sekmēm un labiem panākumiem nobeigtu, tāpat kā līdz šim Jūs esat strādājuši, lai šo dienu un šo laikmetu, kas šai dienai sekos, mūsu vēsture atzīmē kā labu, kā mūsu tautas nākotnes cienīgu.”

Sēdes beigās K.Ulmanis pateicās kabineta locekļiem, solīdams netaupīt spēkus, lai varētu sekmīgi pildīt to, kas svinīgā kārtā tika teikts. Pulksten 11 ministri izklīda (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307. f., 1. apr., 1345. l., 45.-46. lp.)

Pēc tam K.Ulmanis ar svītu devās uz Brāļu kapiem. Pulksten 12 notika svinīgi dievkalpojumi triju lielāko konfesiju svētnamos: arhibīskapa katedrālē, metropolīta katedrālē un Jēkaba baznīcā. K.Ulmanis kā īsts luterānis, protams, klausījās sprediķi arhibīskapa galvenajā mītnē. Viņu svētīja pats baznīcas galva prof. Dr. Teodors Grīnbergs (1870—1962). Tā kā 12. aprīlis bija svētdiena, arhibīskaps aicināja visus mācītājus uzsvērt iepriekšējās dienas lielo nozīmi un aizlūgt par jauno Valsts prezidentu.

11. aprīlī Rīgā notika plaša demonstrācija, kurā, pēc preses ziņām, esot piedalījušies ap 45—50 tūkstoši cilvēku. Viņi soļoja gar pili, lai suminātu tās priekšpusē stāvošo dubultprezidentu, kā arī valdības locekļus. Apsveikdams manifestācijas dalībniekus, K.Ulmanis sevi apzīmēja par “tautas un valsts pilnvarnieku”.

Lai nu demonstranti, kur demonstranti. Viņi izklīda, bet pilij bija uzradies jauns saimnieks, kuram vairs ne ar ko nebija jārēķinās. Vara bija uzurpēta pilnīgi.

K.Ulmanis savu mērķi bija sasniedzis. Taču nevar neatzīmēt, ka viņa praktiskā ikdienas darbība joprojām noritēja galvenokārt Ministru kabinetā. Kā liecina valdības sēžu protokoli un tā laika prese, oficiālais Valsts prezidenta amats K.Ulmanim pirmām kārtām bija goda un prestiža amats. Vienlaikus jānorāda, ka kabineta sēžu protokoli, tāpat kā parlamentārajā periodā, ir ļoti lakoniski, kas nedod iespēju sīkāk aplūkot dažādu jautājumu izskatīšanu valdībā.

Autoritārā režīma

ekonomiskā politika

Iepriekš minētās akadēmiskās jaunās Latvijas vēstures 2. sējumā par šo jautājumu lasām: “Pirmajos gados pēc valsts apvērsuma K.Ulmanis visumā turpināja krīzes laikā ievadīto saimniecisko autarķiju jeb valsts ārējo ekonomisko norobežošanos. 1935. gada sākumā, Tirdzniecības un rūpniecības kamerā izvērtējot ekonomisko situāciju, Latvijas valdības pārstāvji kā galveno iemeslu rūpniecības būtiskai reorganizēšanai minēja situāciju pasaules tirgos. No organizētas rūpniecības, kam pēckrīzes apstākļos vajadzēja nomainīt haotisko ražošanu ar tai raksturīgo kontroles trūkumu, gaidīja stabilitāti. Iejaukšanās privātsaimnieciskajā dzīvē tika raksturota kā nepieciešamība (..). Agrāk dominējušās privātsaimniecības anarhijas un brīvās konkurences vietā autoritārā valdība tiecās ieviest ražošanas plānveidību un sistemātiskumu. Drīzumā valdība uzdeva Finanšu ministrijai izstrādāt rūpniecības attīstības plānu kā pamatu izlīdzinošam saimniecības plānam. Šāds plāns netika pieņemts. Tāpat netika realizēta K.Ulmaņa ideja par sešu gadu plānu. To 1938.—1945. gadam arī lika izstrādāt Finanšu ministrijai.”

Trimdas ekonomists prof. Arnolds Aizsilnieks (1898—1982), raksturojot Latvijas saimniecības pārkārtojumu vadlīnijas 30. gadu otrajā pusē, arī norāda, ka šāds plāns nav izstrādāts, un runas par to ar laiku apklusa. Pēc profesora lakoniski, bet trāpīgi formulēta ieskata, “apskatāmā laikmeta saimniecisko sistēmu varētu saukt par valsts diriģētu saimniecību bez plāna vai arī par valsts diriģētu bezplāna saimniecību”.

Viens no svarīgākajiem K.Ulmaņa kabineta ekonomiskās politikas mērķiem bija nodrošināt lielākas saimnieciskas iespējas latviešu rūpniekiem, kuriem no 30 privātiem uzņēmumiem ar 100 un vairāk strādniekiem piederēja tikai puse, ebrejiem — 1/3 daļa un nedaudz arī vācbaltiešiem. Par industrijas reorganizācijas galveno metodi kļuva valsts finansētu akciju sabiedrību veidošana. To galvenokārt veica 1935. gada aprīlī speciāli nodibinātā Latvijas Krājbanka, kā arī Tirdzniecības un rūpniecības kamera.

K.Ulmanis, runājot par šiem jautājumiem Lauksaimniecības kamerā 1937. gada 4. februārī, minējis jaundibinātās Valsts akciju sabiedrības, piebilda: “Tās pavērs ceļu uz ražošanu un rūpniecības nozarēm tām aprindām, kas līdz šim šādiem pasākumiem ir palikušas vissvešākās, proti, latviešu arājam un viņa dēliem un brāļiem pilsētās.” Vienlaikus viņš noraidīja “tādas balsis un valodas, ka nu valdība tagad esot sākusi iet pa tādu ceļu, ka valsts un valdība sagrābšot visu savās rokās un neatstāšot vairs it neko privātiem uzņēmējiem”. Tas no vienas puses. Bet no otras puses, Ministru prezidents palika līdz galam uzticīgs savam režīmam. Viņš turpināja: “Saimniecība izpilda to, ko politika prasa un liek, un izpilda uz labāko. Ko, kā un kas ražo, to nosaka politika, jo viņa ir izkarojusi savu rīcības brīvību. Tiem ļaudīm, kam pieder politikas vadība vienā valstī, lai neviens neiedrošinās pa kājām pīties, kad viņi taisa saimniecisku politiku un diktē (! — R.T.) saimniecībai to, kas tai jādara. Arī mēs esam atkarojuši savu politisko brīvību, un citi mums nevar vairāk neko priekšā rakstīt. Valsts varas nesēji var rīkoties šajā zemē, kā tas vajadzīgs. Tāpēc labāk būtu, ja neapstrīdētu mūsu tiesību no politiskā viedokļa kārtot saimniecību; tā mums pieder.”

Kredītbanka, kas juridiski skaitījās privāta akciju banka, bet faktiski bija valsts banka, ar minētās kameras palīdzību pakāpeniski ne tikai likvidēja grūtību un bankrota priekšā nonākušās fabrikas, bet arī uzpirka uzņēmumus un to akcijas, dibinot t.s. nacionālos uzņēmumus jeb valsts kontrolētas akciju sabiedrības. 1938. gada maijā to jau bija 24. Ja neskaita Kredītbanku un Latvijas Zemnieku kredīta banku, tad lielākās uzņēmumu akciju sabiedrības bija: “Vairogs” ar pamatkapitālu 10,5 milj. latu, “Turība” (7 milj. latu), “Aldaris”, “Degviela” un “Latvijas koks” (visās pa 4 milj. latu), “Kūdra” (3,5 milj. latu), “Latvijas kokvilna” (3 milj. latu) u.c. 1939. gada martā valsts uzņēmumu skaits bija pieaudzis līdz 38, un šis process turpinājās. Visi tie bija spēcīgi uzņēmumi ar stabilu pamatkapitālu, kas pārstāvēja visas svarīgākās saimnieciskās dzīves nozares. Pamatnālaincijas ekonomiskā loma līdz ar to pieauga, bet minoritāšu kapitālieguldījumi samazinājās. Taču tas veicināja arī ārzemju kapitālu aizplūšanu no Latvijas, kas, protams, bija zaudējums valstij.

Turpmāk — vēl