Ar Latvijas krāsām Spānijas zemē un ļaudīs

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr. 179, 18.12.2003.

Esam Madridē

Muzeja direktore Pilara Romero de Tehada, Spānijas Izglītības, kultūras un sporta ministrijas valsts sekretārs Luiss A.Kuenka un “Senās klēts” direktore Maruta Grasmane; Lietuvas vēstnieka kundze latviete Unda Anima de Dambrava un Latvijas vēstniece Aija Odiņa

Lai mēs lielajā pilsētā neapmaldītos, Taņa mūs vispirms aizved uz Saules vārtiem, kur satek visas galvenās ielas. Vārtu, kas šeit, pilsētas austrumu pusē, uzbūvēti 16.gadsimtā, lai te no iebraucējiem iekasētu nodevas, jau sen vairs nav, bet nosaukums palicis. Puerta del sol — skaisti skan! Šī esot tradicionāla satikšanās vieta gan pašiem madridiešiem, gan ciemiņiem. Un satikšanās parasti notiek pie lācēna, kas mielojas pie zemeņkoka. Skulptūra simbolizējot to, ka senos laikos šai vietā pilsēta beigusies. Tālāk, aiz Saules vārtiem, pletušies meži, kuros dzīvojuši lāči. Mums otra satikšanās vieta ir Sibelas laukumā, ko grezno strūklaku vainags, kam vidū pati Sibela savos triumfa ratos. Šī frīģiešu cilmes dieviete tiekot uzskatīta par vienu no Madrides simboliem. Esot pat teiciens: tas ir vēl slavenāks par pašu Sibelu! Greznas ir strūklakas ar ūdenskritumu kaskādēm, un grezni ir nami visapkārt laukumam. Visi kopā aizejam uz Spānijas laukumu, kas ir pats ievērojamākais pilsētas simbols. Te paceļas 30 stāvu augstais Madrides tornis, ko tautā sauc par Žirafi, un mazliet zemākais Spānijas nams. Bet ne jau šīs augstceltnes esam nākuši skatīties. Laukuma lepnums ir pagājušā gadsimta divdesmitajos gados izveidotais grandiozais piemiņas ansamblis ar akmenī kaltu Servantesa pieminekli un bronzā lietām Dona Kihota un Sančo Pansas figūrām. Vēl ir ekskursija pa karaļpils grezajām zālēm un gaiteņiem un atpūtas pastaiga pa plašā Retīro parka alejām.

Madridē esam divas dienas, un atrodas arī laiks, ko katrs var izmantot pēc saviem ieskatiem. Pievienojos tiem, kas ceļā uz Spāniju lolojuši sapni iepazīt Prado muzeju.

Aija Odiņa sarunā ar Spānijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Ramonu de Migelu… …Apvienotās Karalistes vēstnieka kundzi Ebiju Raitu

Skatām pasaules mākslu

Labi zinot, ka nav iespējams aptvert neaptveramo, mēs cieši nolemjam uzkavēties tur ne ilgāk par divām stundām. Bet šim muzejam piemīt kāda neatvairāma vara. Tu pēkšņi ieraugi savā priekšā no mākslas grāmatām un albumiem tik labi pazīstamās Goijas un El Greko, Rembranta, Velaskēza, kā arī daudzu citu lielo meistaru gleznas, un laiks šķiet apstājies. Un tad vēl paveras Manē valstība. Parīzes periods, iepazīšanās ar spāņu mākslu šai pašā Prado muzejā, franču — prūšu kara un Parīzes komūnas atbalsis, impresionisms un modernā māksla. Izstādīti 110 darbi — gleznas, akvareļi, zīmējumi, grafikas. Arī no Parīzes, Londonas, Vašingtonas un citu pilsētu lielākajiem muzejiem un galerijām. Tā muzejā paiet četras stundas, bet pacilātība ir tik liela, ka taisnā ceļā dodamies uz Karalienes Sofijas mūsdienu mākslas muzeju.

Tas tikai 1992.gadā pārcēlies uz jauno mājvietu. Tā ir pārbūvēta kādreizējā hospitāļa ēka ar milzīgām zālēm. No stāva uz stāvu paceļamies ar nama ārpusē iekārtotu liftu, no kura stiklotajām kabīnēm paveras plaša pilsētas panorāma. Muzeja lielākā bagātība ir Pikaso, Miro, Dali un citu spāņu mākslinieku darbu kolekcijas, taču bagātīgi pārstāvēti arī citi autori, moderno mākslu te var skatīt plašā starptautiskā kontekstā un visdažādāko virzienu izpausmēs. Te ir modernisms, simultānisms un dadaisms, sirreālisms, konstruktīvisms un tā joprojām. Mēs atļaujamies ilgāk pakavēties tikai pie Pikaso “Gernikas” un “Sievietes zilā”, pie Dali gleznām un dažām skulptūrām.

Veram vaļā savu pūru

Latvijas novadu tautas tērpu un rotu izstāde iekārtota vairākās Spānijas Nacionālā antropoloģijas muzeja telpās. Te ir pilni tautas tērpu komplekti, ko demonstrē trīsdesmit manekeni. Vitrīnās — 10.gadsimta latgaļu arheoloģisko rotu atdarinājumi — pakavsakta, spirālgredzeni un karavīra aproce, arī šaurasmens cirvis un svariņi. Te arī latgaļu vēlā dzelzs laikmeta krūšu rotas un lībiešu rotu komplekts. Tas ir rotkaļu Ulda Sokolovska un Ulda Brinkmaņa lielais devums šai izstādei. Latvisku gaisotni plašajās telpās rada pie sienas izkārtās Vidzemes šatieru segas, ko audušas Limbažu tautas studijas “Dzilna” sievas, un četrdesmit cimdu pāri, kas arī ir etnogrāfiskas kopijas. Par senāko Latvijas teritorijā adīto cimdu rakstiem var spriest pēc arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem cimdiem, kas attiecas uz 15.gadsimtu. Te tiek rādīta autentiska tautas māksla, jo tieši pilnīga atbilstība gadsimtos koptām tradīcijām ir interesējusi spāņu speciālistus. Tas ir labi apmeklēts muzejs ar rūpīgi izstrādātiem izstāžu grafikiem, tālab arī mūsu izstādes satura saskaņošana un vispiemērotākā laika izvēle prasījusi vismaz gadu. Pateicoties Spānijas izglītības, kultūras un sporta ministrijas atbalstam, prestižās telpas izstādes rīkošanai piešķirtas par brīvu.

“Senās klēts” direktore Maruta Grasmane te pamatīgi strādājusi jau vairākas dienas, kārtodama ekspozīciju un ģērbdama “tautumeitas” un “tautudēlus”. Mūs viņa sagaida mazliet nogurusi un mazliet uztraukusies. Tādi satraukti jūtamies mēs visi — vai svešie ļaudis pieņems mūsu mākslu, vai sapratīs?

No augstajiem viesiem pirmā atnāk Aija Odiņa kopā ar visiem mūsu vēstniecības darbiniekiem. Arī vēstniece ģērbusies tautas tērpā. Uzreiz kļūst mājīgāk. Uz galdiņa pie zāles ieejas viņa noliek vēstniecības Viesu grāmatu, kurā 1994.gada 28.novembrī parādījušies pirmie paraksti: A.Nagobada–Ābola, K.Pētersone, A.Seile, E.Kide. Savus ierakstus atstājuši Sonora Vaice un Ieva Iltnere, Uldis Bērziņš, Roalds Dobrovenskis un Inese Paklone, ārsti, dažādu nozaru speciālisti un politiķi, kas Madridē piedalījušies starptautiskos kongresos un baudījuši vēstniecības darbinieku viesmīlību. Prof.Ina Druviete 2002.gada 10.decembrī ierakstījusi šādas rindas: “Paldies par iespēju būt klāt ES lingvistiskā veidola tapšanā! Tikai ar vēstniecības atbalstu arī Latvijas viedoklis tika pārstāvēts Eiropas komisijas konferencē “Valodas un ES paplašināšanās”.”

Pie galdiņa ar Viesu grāmatu gluži kā goda sardzē braši stāv paši mazākie Cēsu “Randiņa” dejotāji, un viesi cits pēc cita parakstās tajā. Te ir vairāku ministriju augstākās amatpersonas un daudzu valstu vēstnieki, dažādu sabiedrisko aprindu pārstāvji, arī princeses, baroni un baroneses. Viņas majestāte Spānijas karaliene Sofija atsūtījusi vēstuli ar vislabākajiem novēlējumiem Latvijas Republikas proklamēšanas 85.gadadienā un latviešu tautas mākslas izstādes atklāšanā. Apsveikuma vēstules saņemtas arī no Lugo hercogiem — Spānijas karaļpāra vecākās meitas Elenas un viņas vīra.

Zvaigžņu stunda

Sarīkojumu atklāj Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Spānijas Karalistē Aija Odiņa. Viņa sveic klātesošos Latvijas lielajos svētkos un izsaka gandarījumu par Spānijas un Latvijas labajām attiecībām. Tās ļoti sekmīgi attīstās gan ekonomikā, gan kultūrā. Un tieši šajās dienās abu valstu jauktā ārlietu, kultūras un izglītības darbinieku komisija Madridē izstrādā konkrētas programmas jau noslēgtā kultūras sadarbības līguma īstenošanai.

Maruta Grasmane viesus uzrunā latviski. Viņa atgādina, ka tautas tērps ir viens no Latvijas simboliem, kas latviešiem cauri gadsimtiem palīdzējis saglabāt nacionālo identitāti un pašapziņu. No paaudzes paaudzē tiek pārmantotas tērpu aušanas, izšūšanas un rotu darināšanas tradīcijas, saglabājot latviskajai pasaules izjūtai atbilstošu krāsu harmoniju un rakstu daudzveidību. Skaista svētku dāvana ir UNESCO lēmums atzīt Baltijas tautu Dziesmu un deju svētkus par pasaules nemateriālās kultūras meistardarbu jeb šedevru. Ar to godā tiek celts arī tautas tērps, kas ir šo svētku skaistākā rota.

Spānijas Izglītības, kultūras un sporta ministrijas valsts sekretārs Luiss A.Kuenka pats ir filologs un ar lielu baudu klausās latviešu valodas skaņās. Viņš slavē latviešu tautas centienus kopt nacionālās kultūras saknes un izsaka pārliecību, ka Latvija arī kā Eiropas Savienības dalībvalsts saglabās savu identitāti un savdabību.

To, ka tautas tērps latviešiem ir ne vien dārgs mantojums, ko var apbrīnot izstādē, bet joprojām dzīva kultūras pērle, sarīkojuma viesiem rāda mūzikas kapela “Eži” un deju kolektīvs “Randiņš”. Tie ir Limbažu un Cēsu bērni, un viņi dzied, muzicē un dejo Vidzemes novadu tautas tērpos. Repertuārā ir lielākoties folklora, bet arī mūsdienu latviešu komponistu un horeogrāfu jaundarbi. Tradīcija un mūsdienīgums. Bērniem tas patīk, viņu acis mirdz, un ar savu aizrautīgo nodošanos spēles priekam viņi ieviļņo publikas sirdis. Aplausi kļūst arvien draudzīgāki, un “Sudmaliņām” zāle plaudē līdzi visā dejas garumā.

Par to, kas notiek pēc izstādes atklāšanas un koncerta, mūsu ielūgumos ir rakstīts — pieņemšana par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 85.gadadienai. Te ir klāt viss Spānijas diplomātiskais korpuss un citas augstas amatpersona, daudzi latvieši, kas ilgāku vai īsāku laiku dzīvo Spānijā. Interese par izstādi un dzīvo tautas mākslu ir neviltota, sarunas raisās visās zālēs.

Baronese Marija Iliona da Menčaka interesējas, kā darināti tautumeitu vainadziņi, un mazās dejotājas labprāt izrāda savas rotas. Kuenkas kungs pēta divpusīgās šatieru segas, apbrīnodams toņu un nokrāsu smalkās nianses un nekādi neticēdams, ka segu iespējams noaust tā, ka vienā pusē krāsu gamma pilnīgi atšķiras no otras puses. Un Limbažu tautas studijas vadītāja Rasma Kokina stāsta par senajām augu krāsvielu izmantošanas tradīcijām, par savu audēju prasmēm un talantiem.

Ir dzīvas latviskās saknes

Ceļi, kas latviešus atveduši uz Spāniju, ir visdažādākie. Karš, okupācija un emigrācija, darba meklējumi, ieprecēšanās. Kā ar ļoti latvisku latvieti mani iepazīstina ar uzņēmēju Ivo Kampusu. Viņa tēvs ir latvietis, dzimis Rūjienā. Māte — francūziete. Ivo dzimis Stokholmā, skolojies Anglijā un Francijā, tagad dzīvo Madridē. Viņš ļoti jauki runā latviski un labprāt piedalās sarunā. Mazliet pastāsta arī par sevi un saviem kontaktiem ar tēva dzimteni:

— Tēvs 1937.gadā bija iecelts par sūtni Zviedrijā. Tā es piedzimu Stokholmā. Nāca karš un lielās pārmaiņas Latvijas dzīvē. Mūsu ģimene bija pārcēlusies uz Londonu. Sūtnis Zariņš uzskatīja, ka Latvijai būtu vajadzīgs savs pārstāvis arī Spānijā. Un tā Franko laikā 1953.gadā tēvs kļuva par sūtni Spānijā. Es paliku Anglijā pabeigt mācības, pēc tam dabūju darbu Francijā.

Zviedru, franču, angļu, spāņu valoda. Kā izdevies saglabāt tik skaidru latvisko mēli? Atbildot uz šo jautājumu, Kampusa kungs skaidro, ka latviešu valoda viņam bijusi nevis jāsaglabā, bet pacietīgi jāiemācās:

— Pirmos gadus mēs te pa visu Spāniju bijām kādi desmit latvieši. Savstarpēja izpalīdzība bija dabiska lieta. Te bija ieradies latviešu mūziķis Vecbaštiks, un viņam nebija kur dzīvot. Kamēr mācījos, es pats Anglijā un Francijā biju dzīvojis latviešu ģimenēs, tāpēc uzreiz biju gatavs viņu pieņemt. Bet ar vienu nosacījumu: runāsim tikai latviski! Man toreiz bija jau ap četrdesmit. Viegli negāja, tomēr kaut cik esmu iemācījies. Kaut gan ar savu latviešu valodas prasmi vēl neesmu apmierināts.

Par saviem pašreizējiem sakariem ar Latviju Kampusa kungs izsakās mazliet skeptiski:

— Kopš 1991.gada Latvijā esmu bijis 16 reizes. Strādāju zviedru smagās mašīnbūves firmā, un mani braucieni lielākoties bijuši saistīti ar komercdarbību. Diemžēl latvieši deviņdesmitajos gados vēl nebija sagatavoti biznesa attiecībām ar Rietumiem. Salīdzinot zviedru un latviešu piedāvāto produktu kvalitāti, joprojām ir liela atšķirība. Latvijas puse pienācīgi nekontrolē arī atbilstību sertifikātam, un tad iznāk tā, ka dažs ir deklarējis suni, bet atved kaķi. Tā nu pašlaik man pastāvīgu biznesa sakaru ar Latviju nav, bet es ļoti labi jūtos latviešu sabiedrībā. Un tādos sarīkojumos kā šis lepojos ar savām latviskajām saknēm.

Tautas diplomātijas paraugstunda

Mūsu vēstniece Aija Odiņa atrod laiku parunāties vai ar katru, un savā krāšņajā Krustpils novada tautas tērpā viņa atgādina viesmīlīgu zemnieku sētas saimnieci. Aicināta dalīties ar mūsu lasītājiem savās šī brīža sajūtās, vēstniece saka:

— Tautas tērpā tiešām jūtos ļoti labi. Sākumā nevarēju izšķirties, kādu novadu izvēlēties, jo mana māte ir no Vidzemes, tēvs — no Latgales. Maruta Grasmane ieteica Krustpili, jo tā ir pa vidu. Tērpu pasūtīju “Senajā klētī”. Pie villaines rakstiem vien sešas izšuvējas esot strādājušas trīs mēnešus. Un viņas savu darbiņu ir brīnišķīgi paveikušas. Daudzi mūsu tautas tērpam izteikuši komplimentus, arī karaliene Sofija. Biju viņai uzdāvinājusi Marutas Grasmanes grāmatu par latviešu tautas tērpiem, rakstiem un izšūšanu, un karaliene vaicāja, vai man arī ir tāds tērps un vai es varētu to kādreiz uzvilkt. Kad es tautas tērpā ierados karaļpilī, karalienei tas ļoti patika un viņa izteicās, ka arī citiem vēstniekiem vajadzētu svinīgās reizēs ģērbties savas tautas nacionālajā tērpā.

Spāņiem ir patiesa interese par Latviju. Bet viņi man vairākkārt teikuši — mēs gadu desmitiem nezinājām, kas tajā kartē redzamajā sarkanajā pleķī ir iekšā. Lai Latvija kļūtu pazīstama, ir ļoti daudz jāstrādā. Un mēs to darām. Kā liecina arī daudzo viesu klātbūtne mūsu valsts svētkos, mums izveidojušies labi sakari ar visām spāņu sabiedrības aprindām. Un šodien spāņi saņēma vislabākās ziņas par Latviju un latviešiem.

Aina Rozeniece, “LV” nozares korespondente