Ārējo investīciju divdabība un mūsu tautsaimniecība

Dr.habil.oec. Pēteris Guļāns — “Latvijas Vēstnesim”

Kopš valsts neatkarības atjaunošanas kā aksioma nostiprinājies viedoklis, ka ārējās investīcijas ir Latvijas ekonomikas atpalicības pārvarēšanas un attīstības galvenā un gandrīz vai vienīgā svira. Tam seko nākamā tēze: jo lielākas investīcijas, jo lielāks Latvijas ieguvums. Ārējo investīciju piesaistes jautājums ievērojams arī ar to, ka par to rakstošo žurnālistu, viņu aptaujāto ekspertu un politiķu vidū valda mūsu sašķeltajai sabiedrībai neraksturīga vienprātība.

Ir tiesa, ka lielu starpvalstu kapitāla un to būtiskākās sastāvdaļas ārējo tiešo investīciju plūsmas ir mūsdienu globalizētās ekonomikas raksturīga iezīme. To palielinājums strauji apsteidz pasaules iedzīvotāju skaita un ražošanas apjoma augšanas tempus. Ārējās investīcijas, mērķtiecīgi tās izmantojot, nenoliedzami var sekmēt ekonomikas atpalicības pārvarēšanu un turpmāku izaugsmi. Bet vai tas nozīmē, ka Latvijai izdevīgi jebkuri to piesaistes varianti, vai sabiedrība no to ienākšanas vienmēr gūst jūtamu labumu, vai šeit jāpaļaujas uz pašplūsmu vai arī jārealizē mērķtiecīga jeb selektīva to piesaistes politika? Tā kā minētie jautājumi nav noskaidroti, šis potenciālais resurss no attīstības līdzekļa, kāds tas būtībā ir, kļūst par pašmērķi un atsevišķu ekonomisko un tiesisko pasākumu lietderība tiek samērota ar to, kā tie varētu ietekmēt ārējo investīciju apmērus.

Daži raksturīgākie viedokļi

2001.gada nogalē Saeima pieņēma grozījumus likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”, kas, starp citu, paredz lielajām investīcijām (virs 10 milj. latu) ar šā nodokļa atlaidēm kompensēt 40% ieguldītās summas. Uzmanību saista argumentācija šīs normas pamatošanai, kuru deputātiem skaidroja toreizējais finanšu ministrs Gundars Bērziņš. Atzīmējot, ka tas esot pirmais solis investīciju piesaistē, viņš bez kādiem pierādījumiem apgalvoja, ka “(..) šobrīd pasaulē neapšaubāmi valda konkurence nodokļu atvieglojumu jomā, lai piesaistītu investīcijas. Ir sākusies sacensība par labāku noteikumu piedāvāšanu lielajiem investīciju projektiem”. Ministrs gan atzina: “(..) šai sacensībai ir otras ļoti negatīvas sekas (izcēlums mans — P.G.), jo (..) samazinās fiskālie ieņēmumi vismaz pirmajā periodā”. Lai attaisnotu šādas budžeta ieņēmumus mazinošas, tātad valstij neizdevīgas likuma normas ieviešanu, runātājs paskaidroja, ka “(..) šis likums noteikti (izcēlums mans — P.G.) attieksies uz jauno celulozes rūpnīcu, ja tāda būs celta”. Tātad ārējās investīcijas par katru cenu.

Latvijas Televīzijas 2003.gada 5.novembra diskusijā “Kas notiek Latvijā?” piedalījās seši bijušie ministru prezidenti. Tika skarts arī jautājums par lielākā investīciju objekta — celulozes rūpnīcas — projekta virzības gaitu un lielas daļas iedzīvotāju protestiem pret tā realizāciju Daugavas vidustecē. Ievērību saistīja Andra Šķēles teiktais, ka politiķim nevajag izdabāt sabiedrības noskaņojumam, bet rīkoties atbilstoši sabiedrības interesēm. Šo viedokli atbalstīja arī Valdis Birkavs. Cits ekspremjers (Ivars Godmanis) sliecās piekrist uzskatam, ka, ja sabiedrība neatbalsta investora vēlmes, jārīkojas atbilstoši likumam (jāļauj būvēt, ja projektā apsolīts nodrošināt noteikto vides normatīvu ievērošanu), piemirstot, ka: 1) likums paredz šādu projektu sabiedrisku apspriešanu (jādomā, ne ķeksīša dēļ) un 2) pret projekta realizāciju līdz ar citiem argumentēti iebilst liels skaits augsti kvalificētu zinātnieku.

Politiķiem piebalso, pat tos steidzina arī daži žurnālisti. Ieskatīsimies Gunta Rozenberga rakstā žurnālā “Kapitāls” ar satraucoši jautājošu nosaukumu “Ardievas investīcijām?”. Autors neapšaubāmi ir viens no kvalificētākajiem žurnālistiem, kas raksta par ekonomikas problēmām. Tādēļ viņa atzinumi pelna īpašu uzmanību. Pozitīvi vērtējams autora veikums informācijas apkopošanā par investīciju projektiem, kuri realizēti Latvijā vai kurus, pēc autora domām, varēja te realizēt, bet tie mājvietu raduši citur.

Vienu no būtiskākiem iemesliem tam autors saskata valsts ieinteresētības trūkumā. Jau raksta sākumā apgalvots: tā kā Latvijas valsts stūrmaņi ir bijuši “(..) vienaldzīgi, neaptēsti un netālredzīgi (..), Latvijai lielie naudas maisi kā gājuši, tā aiziet secen”. Lai tā nebūtu, valstij jāspējot piedāvāt atbalstu. Daudz lielāka uzmanība jāpievēršot tam, “lai izprastu investoru vajadzības un vēlmes”, jāņemot vērā, “ka investori ES valstīs ir pieraduši pie subsīdijām” un ka “mums taču ir jākonkurē ar citiem pēc investīcijām”. Kādēļ tā būtu jādara, ko no investoru vēlmju (peļņas maksimizācijas) “izprašanas” un apmierināšanas iegūtu Latvija, no kādiem avotiem smelties līdzekļus investoru (kādēļ tikai ārējo?) subsidēšanai, par to, saprotams, skaidrojuma trūkst.

Līdzīgu uzskatu kopējā pazīme ir tieksme “izprast investoru vajadzības un vēlmes”, konsekventi izvairoties no Latvijas interešu noskaidrošanas un aizstāvēšanas. Viedokļu sakritībā vērojama līdzība ar aitu bara skriešanas iemeslu skaidrojumu, proti: bara priekšgalā esošās skrienot tādēļ, ka skrien pēdējās, un pēdējās tādēļ, ka tā dara priekšējās.

Kādēļ un, galvenais, kādas mums vajadzīgas ārējās investīcijas, uz to atbildes nav.

Diezin vai ir pamats satraukumam, ka ārējās investīcijas gājušas Latvijai secen. Ja tas tā būtu, tad nekādi nevarētu izskaidrot to, ka lielākā daļa valstī funkcionējošo banku, gandrīz visi lielveikali, vairākums rūpniecības un telekomunikāciju uzņēmumu jau pieder ārējam kapitālam. Turklāt ārējā kapitāla pārliecinošā dominante nav nodrošinājusi uzplaukumu, kas izvestu mūs vismaz no visatpalikušākās ES kandidātvalsts stāvokļa.

Varbūt varētu piekrist G.Rozenberga vērtējumam par atsevišķu vadītāju vienaldzību, tikai ar pilnīgi pretējiem to apliecinošiem piemēriem — vienaldzīgu attieksmi pret Latvijas interesēm un investoru prasību bezierunu izpildi, kas pēdējos rada pārliecību, ka Latvijai, izņemot investīciju apjomu, citu interešu nav. Uzskatāms piemērs ir “Stockmann” centra īpašnieku attieksme pret vietējo institūciju prasībām. To raksturo šīs firmas veikala vadītāja Hari Sāro teiktais, atbildot uz jautājumu, vai pieļautās atkāpes no saskaņotā projekta netraucēs tā nodošanu: “Centra būvniecībā ieguldītās investīcijas — 40 miljoni eiro — ir pietiekams iemesls, lai netiktu kavēta objekta pilnīga nodošana ekspluatācijā.” Tātad nepieciešamība respektēt vietējos likumus ir pretēji proporcionāla investīciju summai.

Mēģināsim šo problēmu aplūkot bez sportiska azarta, aukstasinīgi, vadoties galvenokārt no Latvijas sociālekonomisko interešu viedokļa.

Ekonomiskās politikas galvenais mērķis

Aplam apgalvot, ka ārējo investīciju dievinātāju paustie viedokļi ir viņu pašu pētījumu rezultāts. To veidošanos sekmējusi situācija mūsdienu pasaulē, kas raksturīga ar starpvalstu kapitāla plūsmu strauju kāpumu (no 1990. līdz 2000.gadam tiešo ārējo investīciju apjoms palielinājies 6,5 reizes), kā arī nepilnības un vienpusība šā jautājuma izklāstā ekonomikas literatūrā (mācību grāmatās), īpaši runājot par investoru un vāji attīstītas valsts interešu saskaņošanu. Nevar ignorēt arī valdības institūcijām piekomandēto starptautisko ekspertu un konsultantu lomu vispārējā noskaņojuma veidošanā.

Kas no sabiedrības viedokļa ir investīcijas (neatkarīgi no investora valstiskās piederības: rezidentu vai nerezidentu): patstāvīgs mērķis vai līdzeklis kāda vispārējā mērķa sasniegšanai? Jautājuma nostādne izriet no apgalvojumiem, ka Latvijai jārada īpaši labvēlīgi ekonomiskie nosacījumi, lai ieinteresētu ārējos investorus ieguldīt šeit līdzekļus. Atbildi uz šo jautājumu nevar dot atšķirīgu viedokļu paudēju skaita attiecības vai to ieņemamais amats, zinātniskais grāds un līdzīgi rādītāji. Nepieciešami objektīvi kritēriji. Kritērijus savukārt nevar izvēlēties patvarīgi. Tie izriet no tautsaimniecības galvenā sociālekonomiskā mērķa.

Šķiet, pašreizējais juceklis ārējo investīciju piesaistē lielā mērā ir tāpēc, ka par tām tiek spriests atrauti no ekonomiskās politikas galvenā mērķa, kura sasniegšanai tiek (tam tā vajadzētu būt) realizēta valsts institūciju praktiskā darbība. Galvenā ekonomiskā mērķa jautājums pēc valsts neatkarības atjaunošanas nav bijis politiķu uzmanības centrā, tas joprojām nav skaidri definēts. Tā vietā parasti tiek runāts par atsevišķām prioritātēm, kuru realizācijas iespējas parasti ierobežo valsts ekonomiskā potenciāla nepietiekamība.

No Latvijas pašreizējās un pārskatāmajā nākotnē prognozējamās sociālekonomiskās situācijas izriet, ka par valsts tautsaimniecības attīstības galveno mērķi jāpieņem iedzīvotāju labklājības kāpums, tā tuvināšana ES valstīs sasniegtajam līmenim. Vadoties no galvenā mērķa, atsevišķu pasākumu, tostarp arī investīciju lietderības un to variantu efektivitātes, kritērijs ir ietekmes mērogi uz šo mērķi raksturojošo rādītāju izmaiņām.

Efektivitātes kritēriji

Iedzīvotāju labklājības jeb dzīves līmeni, abstrahējoties no sabiedrības mantiskās noslāņošanās problēmas, galu galā nosaka valsts ekonomiskais potenciāls. Tā noteikšanai parasti izmanto iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju rādītāju. IKP ietver valstī radīto resursu apjomu. Tomēr šis rādītājs nav universāls un vienādi noderīgs visos laikos. Apstākļos, kad dominēja relatīvi noslēgtas valstu ekonomikas un nebija būtiskas atšķirības starp tajās radīto un izlietoto (patērēto) resursu apjomu, ar šā rādītāja palīdzību varēja iegūt relatīvi precīzu ainu par atsevišķu valstu iedzīvotāju dzīves līmeni. Mūsdienu sabiedrības tirgus attiecību sistēmā sakarā ar starpvalstu kapitāla lomas radikālu palielinājumu šis līdzsvars bieži vien ir zudis, jo liela daļa ārējam īpašniekam piederošajā objektā pievienotās vērtības (PV) nepaliek un netiek izlietota valstī, kur tā radīta, bet aizplūst uz īpašnieka vai citu valsti pēc pēdējā norādījuma. Pašreizējā pasaules ekonomikas izkārtojumā statistikā atspoguļotais IKP parāda tā lielumu attiecīgās valsts teritorijā. Tas ne vienmēr sakrīt ar to, kas nonāk tās iedzīvotāju un valsts institūciju (budžetu) rīcībā. Tādēļ, lai noteiktu konkrētajā valstī izmantojamo lielumu, no kopējās PV jāizslēdz tā, kas aizplūst uz ārvalstīm kā maksa par ārējā kapitāla (peļņa, dividendes, aizņēmumu procenti u.c.) un ārzemju darbaspēka izmantošanu, vai attiecīgi jāpieskaita tā, kas ienāk no tām. Iegūstam valsts nacionālo bruto ienākumu (NBI). Izslēdzot no NBI pamatlīdzekļu nolietojumu (amortizācija), tiek aprēķināts analizējamā periodā radītais nacionālais neto ienākums (NNI), kas atspoguļo resursu apjomu, ko reāli var izlietot valsts iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai.

Tātad valstī izlietojamo resursu apjomu veido nevis visa šeit dislocēto ekonomiskās darbības objektos radītās PV summa, bet tikai tā daļa, kas nonāk rezidentu un valsts konsolidētā kopbudžeta rīcībā. NNI precīza aprēķināšana tautsaimniecības mērogā ir darba un laikietilpīgs process. Tādēļ starptautiskajos salīdzinājumos turpina izmantot mazāk precīzo, bet vieglāk aprēķināmo IKP rādītāju.

Analīze rāda — lai gūtu tuvinātu priekšstatu par realizējamo projektu nozīmīgumu, ne vienmēr ir vajadzīgi absolūti precīzi visaptveroši NNI aprēķini. Var izmantot arī vienkāršākus paņēmienus — noteikt naudas summu, ko objekta darbības rezultātā iegūst iedzīvotāji (nodarbināto atalgojums) un valsts konsolidētais kopbudžets nodokļu un citu maksājumu veidā. Šāds aprēķins ir pietiekami reprezentatīvs, jo tieši minētās divas PV sastāvdaļas veido lielāko NNI daļu. To apliecina arī Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija. No tās izriet, ka valstī izmaksāto algu (neto) un nodokļu ieņēmumu kopsumma 1996.–2001.gados veidoja 65,7 — 77,7% no attiecīgā gada NNI.

No politiķu un žurnālistu izteikumiem izriet, ka investori, it īpaši ārējie, jāuzskata par labdariem un Latvijai būtu jācenšas tos “ievilināt”. Skaudrā patiesība ir gluži pretēja. Investors (kā ārējais, tā arī iekšējais), kas ieguldītu līdzekļus, nedomājot par savām interesēm (peļņas gūšanu), vēl nav dzimis, un velti gaidīt, ka tāds reiz parādīsies. Ir naivi brīnīties par celulozes rūpnīcas investora pacietību, piekrītot Latvijas pašreizējās valdības atteikumam izpildīt daudzas no tā sākotnēji izvirzītām prasībām. Pacietības galvenais iemesls nebūt nav Latvijas iestāšanās ES, kā tas skaidrots žurnālā “Kapitāls”, bet gluži vienkāršs: arī darbojoties bez īpašiem atvieglojumiem, atbilstoši vispārējiem uzņēmējdarbības nosacījumiem, tas saglabā iespējas sasniegt augstu rentabilitāti, katrā ziņā daudz lielāku nekā savā mītnes vai kādā citā Eiropas valstī.

Investīciju nozīmīgumu Latvijai nosaka nevis ieguldījuma apjoms, bet ar to palīdzību radītā objekta pienesums NNI palielināšanā, konkrēti nodarbināto ienākumos un budžetu ieņēmumos.

Divas Latvijas vienas robežās

Ekonomikas globalizācijas apstākļos, kad funkcionē atvērtas atsevišķu valstu tautsaimniecības, kurās lielas, pat lielākās daļas saimniecisko objektu īpašnieki ir nerezidenti, neizbēgami veidojas atšķirība starp valsts teritorijā ražotā produkta vērtību un to patēriņa un investīciju labumu daudzumu, ko tās rezidenti var izmantot kārtējo vajadzību apmierināšanai un uzkrājumiem (investīcijām). Mūsdienās un īpaši pārskatāmajā nākotnē, runājot par Latviju kā nelielu vāji attīstītu valsti, reāli jāsaredz divas Latvijas:

• viena kā pasaules teritorijas un saimniecības noteikta daļa,

• otra kā resursu apjoms, kas ir te mītošo cilvēku kopuma rīcībā.

Turklāt teritorijā radīto un tās iedzīvotāju rīcībā nonākošo labumu summas var būtiski atšķirties. Tiek, piemēram, apgalvots, ka, uzbūvējot šeit citas valsts rezidentiem piederošu rūpnīcu, Latvija papīrmalkas vietā eksportēs produktu ar daudz lielāku PV — celulozi, uzlabosies Latvijas ārējās tirdzniecības bilance, samazināsies tekošā konta deficīts utt. Jā, lielas rūpnīcas iedarbināšana vairāk vai mazāk ietekmēs minētos un arī citus statistikas rādītājus, kas atspoguļo ekonomisko procesu norises rezultātus tajā pasaules daļā, kas atrodas Latvijas valsts robežās. Bet šie rādītāji neatspoguļo Latvijas iedzīvotāju ieguvumus, kas būs ļoti niecīgi.

Mūsdienās, radikāli palielinoties ārējā kapitāla lomai, agrāk vai vēlāk veidojas nesakritība starp ekonomisko darbību raksturojošiem rādītājiem valsts teritorijā un tiem, kas rāda šīs teritorijas rezidentu sociālekonomisko ieguvumu. Tādēļ, lai rastu skaidrību, kas un ko iegūs, nepieciešams šos rādītājus nodalīt.

Pašreiz atšķirība starp IKP un NBI, un NNI Latvijā nav liela. Maksājumu par ārējā kapitāla izmantošanu negatīvo bilanci izlīdzina izteikti pozitīvais saldo norēķinos par ārzemju darbaspēka izmantošanu. Ir saprotams, ka tautsaimniecības modelis, kas ietver liela skaita valsts iedzīvotāju ilgstošu nodarbinātību ārzemēs, nav pieņemams, jo tas neatbilst nācijas izdzīvošanas un attīstības interesēm. Izzūdot šim ienākumu avotam, Latvijas starptautisko norēķinu bilance var kļūt izteikti negatīva. Uz šādu perspektīvu norāda arī citu valstu pieredze, kuru attīstībā liela loma bija un ir ārējam kapitālam. Piemēram, Īrijā NBI daļa IKP sistemātiski samazinās. 1985.gadā NBI salīdzinājumā ar IKP bija 89,1%, 1990. gadā — 88,6% un 2000.gadā — 85,0%. Arvien pieaugošā daļa valstī radītā IKP aizplūst uz ārzemēm samaksai par ārējā kapitāla un daļēji arī darbaspēka izmantošanu. Ārējo investīciju projektu realizācijas nozīmīgumu valsts teritorijas attīstības veicināšanā nosaka nevis to pienesums IKP palielināšanā, bet gan NBI vai — vēl labāk — NNI izaugsmē. Pēdējie divi rādītāji atspoguļo resursu apjomu, ko var izmantot iedzīvotāju kopuma sociālekonomiskā stāvokļa uzlabošanā.

Investīciju elementi

Ārējās investīcijas nav viendabīgas. Tās attiecībā uz preču ražošanas objektiem vispirms iedalāmas divās grupās: funkcionējošo objektu iegāde un jaunu būvniecība. Pirmajā gadījumā objekts vai tā statūtkapitāla ietekmīga daļa tiek iegādāta, vismaz sākotnēji, būtiski nemainot tā darbības metodes un produkta realizācijas pamatvirzienus. Otrajā variantā investīcijas sastāv no trim, lai gan savstarpēji saistītiem, tomēr strikti nodalāmiem elementiem. Tie ir:

• finanšu resursi objekta izveidei (būvniecība, aprīkojuma iegāde un uzstādīšana),

• ražošanas un vadības prasme (know how),

• iecerētās produkcijas noieta iespējas (tirgus niša, aģentūra).

Finanšu resursi ir šo investīciju izejas punkts un vislabāk saskatāmais elements. Tomēr ar tiem vien nepietiek, lai izveidotais objekts darbotos. Finanšu ieguldījumi attaisnosies tikai tad, ja objekts spēs ražot konkurētspējīgu produkciju un veiksmīgi to realizēt tirgū. Pēdējie divi nosacījumi izskaidro, šķiet, neloģisko faktu, ka ārējo tiešo investīciju lielākā daļa notiek tieši starp attīstītajām valstīm. Industriālās jeb attīstītās valstis atbalsta savu rezidentu kapitāla aizplūdi, investējot citās, un kapitāla ieplūdi no ārpuses savā zemē. Šādas pieejas lietderību diktē nepieciešamība veidot pasaules tirgū konkurētspējīgus uzņēmumus. Tas panākams, koncentrējot atsevišķu izstrādājumu ražošanu lielos uzņēmumos, kas dod iespēju efektīvi izmantot tehniskā progresa sasniegumus. Atsevišķu uzņēmumu ražotās produkcijas apjoms parasti pārsniedz valsts tirgus ietilpību. Ražošanas koncentrācijas priekšrocība ir ne tikai apstāklī, ka, pateicoties izlaides masveidīgumam, izmantojot moderno tehniku, var sasniegt augstu ražīgumu un zemas izmaksas, bet arī iespējā finansēt pētniecisko darbību, kas rada nosacījumus efektivitātes un uzņēmuma konkurētspējas palielinājumam. Pakāpeniski ir izveidojies stāvoklis, ka daudzu izstrādājumu piegādi pasaules tirgum nodrošina relatīvi neliels firmu skaits. Komplicētas produkcijas ražotājfirmām ir vairāki uzņēmumi, kas izlaiž gala produkciju (piemēram, automobiļus, sakaru līdzekļus, datorus, televizorus u.tml.) un uzņēmumi, kas ražo gala produkcijas izlaidei nepieciešamos komponentus. Šie uzņēmumi izvietoti vairākās valstīs, pat vairākos kontinentos. Jaunpienācējam ir diezgan grūti iekļūt šādas produkcijas tirgū. Tirgus tomēr nav sastindzis. Tas tiek pārdalīts izstrādājumu paaudžu maiņas un konkurences cīņas gaitā. Mainīgā situācija tirgū, jaunu izstrādājumu radīšana un veco ražošanas pārtraukšana nosaka nepieciešamību veidot jaunus uzņēmumus, pārvietot ražotnes uz valstīm, kur pieejams lētāks darbaspēks, vai kādi citi labvēlīgāki nosacījumi. Risinot šo jautājumu, firmas cenšas noskaidrot, kurā valstī ir vislabvēlīgākie apstākļi jauno objektu izveidei, kuri objekti jālikvidē vai kuru darbība jāsašaurina. Latvija var būt un, kā rāda prakse, arī ir vieta, kas interesē ārvalstu firmas, veidojot jaunus vai arī iegādājoties funkcionējošus uzņēmumus. Katrā ziņā panikai, tieksmei par katru cenu realizēt lielus vienreizēju investīciju projektus un verdziskai iztapībai atsevišķu investoru prasībām nav pamata.

Kādas investīcijas Latvijai izdevīgākas?

Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša: tādas, kas sekmē Latvijas iedzīvotāju labklājības kāpumu.

Tā kā iedzīvotāju labklājības avots ir valsts neto nacionālais ienākums (NNI), izdevīgas ir investīcijas, kuru radītais objekts nodrošina jūtamu tā palielinājumu. Atsevišķu objektu pienesuma NNI palielināšanā galveno daļu veido tajā nodarbināto darba samaksa un maksātie nodokļi. Latvijas (kā iedzīvotāju kopuma) interesēs ir tieši šo divu rādītāju maksimāla palielināšana. Tas savukārt nozīmē, ka investīcijas mums vajadzīgas, nevis lai kaut ko uzbūvētu, bet galvenokārt lai radītu jaunas darba vietas, turklāt tādas, kas prasa augsti kvalificētus, tātad labi atalgotus darbiniekus. Radīto darba vietu skaits tikai retos gadījumos ir proporcionāls investīciju lielumam. Biežāk vērojama gluži pretēja parādība — lielam investīciju apjomam atbilst mazs nodarbināto skaits. Investīciju apjomu objekta izveidei nosaka trīs galvenie faktori: nozares kapitāla ietilpība, iecerētā uzņēmuma lielums un ražošanas procesa automatizācijas pakāpe.

Uzņēmumi dalās kapitāla vai darba ietilpīgos pēc tā, kurš izdevumu postenis ražošanas izmaksās ir lielāks. Pašreizējā Latvijas rūpniecība raksturojama kā darbietilpīga. Saskaņā ar informāciju, kas sniegta Centrālās statistikas pārvaldes sastādītajās izmaksu un izlaides tabulās (par 1997.gadu), pieņemot darba izmaksas par 1,0, kapitāla izmaksas bija:

• rūpniecībā vidēji — 0,17

• apģērbu ražošanā — 0,07

• pārtikas ražošanā — 0,16

• kokapstrādes rūpniecībā — 0,22

• tabakas izstrādājumu ražošanā

— 0,59

Veidojot līdzīgas kapitāla ietilpības uzņēmumus, kopējā rūpniecības kapitāla ietilpība mainītos nenozīmīgi. Jaunie uzņēmumi parasti ir kapitāla ietilpīgāki nekā jau funkcionējošie, jo tos veido, izmantojot jaunākos tehnoloģijas sasniegumus, plaši automatizējot ražošanas procesu vadību, attiecīgi samazinot nodarbināto cilvēku skaitu un darba izmaksas. Šīs iespējas visās nozarēs nav vienādas. Lielākas tās ir tām, kas specializētas viena produkcijas veida masveidīgai ražošanai. Tipisks piemērs — celulozes ražošana. Jaunajās lieljaudas celulozes rūpnīcās, automatizējot ražošanas procesu vadību, nodarbināto skaits ir niecīgs. Celulozes ražošana arī agrāk tika uzskatīta par kapitālietilpīgu procesu. Tagad, sakarā ar minētajām izmaiņām, šie uzņēmumi ir izteikti kapitālietilpīgi. Piemēram, iecerētajā Baltic Pulp rūpnīcā kapitāla izmaksas apmēram 12 reizes pārsniegs darba izmaksas. Šī rūpnīca 70 reizes pārsniegtu vidējo Latvijas rūpniecības kapitāla ietilpību un 55 reizes minēto koksnes pārstādes rūpniecības attiecīgo rādītāju. Sagaidāms, ka atšķirība būs vēl lielāka, jo nosauktā attiecība iegūta, pieņemot, ka uzņēmumā strādās 350 cilvēku. Metsäliitto apvienībā ietilpstošās līdzīgas jaudas rūpnīcas Somijā nodarbina apmēram par 100 cilvēkiem mazāk. Nav pamata sagaidīt, ka Latvijā strādājošo skaits būs lielāks. Kapitāla ietilpības rādītājs būs augstāks, nekā minēts. Tas nozīmē, ka arī pievienotās vērtības veidošanā kapitāla izmaksu daļa apmēram 16 reizes pārsniegs darba izmaksu daļu. Rezultātā lielā investīciju apjoma ietekme uz nodarbinātību un iedzīvotāju ienākumu palielināšanu būs mikroskopiska.

Otrs iespējamais Latvijas ieguvumu avots ir konsolidētā kopbudžeta ieņēmumu pieaugums ar investīciju palīdzību izveidotā uzņēmuma maksātajiem nodokļiem. Tas tā varētu būt, ja tiktu realizēta valsts interesēm atbilstoša nodokļu politika. Jau minējām, ka iepriekšējā valdība ieviesa izmaiņas likumā “Par uzņēmuma ienākuma nodokli”, lai uzvarētu sacensībā par investīciju piesaisti (!?). Tā kā lielas investīcijas (10 miljoni latu trīs gadu laikā) var realizēt galvenokārt lieli starptautiska rakstura uzņēmumi, tie lielākoties arī būs šo atvieglojumu izmantotāji. Šī likuma norma, īpaši ņemot vērā uzņēmuma ienākuma nodokļa relatīvi zemo likmi, ir otrs lielākais ekonomiskā analfabētisma piemērs Latvijas likumdošanā — pēc bēdīgi slavenās likuma normas par elektroenerģijas iepirkšanu no mazajām elektrostacijām par cenu, kas atbilst elektroenerģijas realizācijas dubultajam tarifam.

Turpmāk — vēl