Valsts prezidente:

Apmeklējot Madonas rajonu

Bērnu namā “Zīļuks”. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, 22.decembrī, apmeklēja Sausnējas pagasta bērnunamu “Zīļuks”, daloties ar bērniem Ziemassvētku noskaņās, kā arī uzklausot bērnunama pedagogus un speciālistus par aktuālajām problēmām. Pēc apmeklējuma Valsts prezidente pauda gandarījumu par pedagogu darbu bērnunamā, bet atzīmēja, ka šajā sarunā viņa vēlreiz guvusi apstiprinājumu vairākām valsts mēroga problēmām.

Nākamā gada sākumā Valsts prezidente tiksies ar īpašu uzdevumu ministru bērnu un ģimenes lietās Ainaru Baštiku, lai pievērstu izpildvaras uzmanību nepieciešamībai rast efektīvākus risinājumus bērnunamu audzēkņu uzturēšanas finansiālajiem jautājumiem, kā arī lai mudinātu pašvaldības atbildīgās autoritātes veltīt lielāku vērību tam, vai bērnunamu audzēkņi drīkst atgriezties savu vecāku mājās, ja ģimenē ir hroniska alkoholisma un citas smagas sociālas problēmas.

Uzrunājot bērnus, Valsts prezidente visiem vēlēja priecīgus Ziemassvētkus. Viņa pauda prieku un lepnumu par to, cik viņi spējīgi un talantīgi. “Es gribu jums pasacīt, ka Latvijā visi bērni ir vienādi svarīgi, un tāpēc vēlu katram no jums atrast savu vietu dzīvē un likt savas spējas lietā, apgūstot kādu profesiju,” sacīja prezidente.

Madonas rajona bibliotēkas un muzeja krātuves atklāšanā. Uzsverot mūža izglītības svarīgumu un lauku bibliotēku nozīmību cilvēka izglītības ceļā, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, 22.decembrī, atklāja Madonas rajona bibliotēkas un muzeja krātuves ēku. Uzrunājot klātesošos Madonas iedzīvotājus, Valsts prezidente atzīmēja, ka mūsdienās zināšanas ir jāapgūst visa mūža garumā un tas ir vienlīsdz svarīgi kā jauniem, tā vecākiem cilvēkiem, lai konkurētu darba tirgū un izkoptu savu personību.

V.Vīķe-Freiberga akcentēja arī elektroniskās informācijas vietu mūsdienu sabiedrībā un valsts attīstībā. “Šodien elektroniskā informācija kļūst par arvien svarīgāku papildu elementu grāmatās atrodamajam zināšanu klāstam,” sacīja V.Vīķe-Freiberga. Viņa novēlēja, lai ikviens, kas dodas šajā namā, iznākot ārā, būtu garīgi bagātāks un atrastu tajā daudz interesanta.

Valsts prezidente apskatīja ēku un iepazinās ar tās tapšanas vēsturi, augstu novērtējot milzīgo darbu, kāds ieguldīts ēkas veidošanā.

Valsts prezidente novēlēja, lai Madona arvien būtu tikpat sakopta un lai par to būtu lepnums ne vien visā Latvijā, bet galvenokārt pašu Madonas iedzīvotāju vidū, ar kuru strādīgajām rokām pilsēta arvien attīstās.

Cesvainē. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar apmeklēja Cesvaines pili un tikās ar Cesvaines iedzīvotājiem. Pēc pils ēkas apskates un stāstījuma par pils atjaunošanas darbiem pēc ugunsgrēka Valsts prezidente uzrunāja klātesošos Cesvaines iedzīvotājus, uzsverot valsts un privāto atbildību par kultūras mantojuma aizsargāšanu. Pēc prezidentes sacītā, ir skumji, ka pili skārusi uguns nelaime un visas atbildīgās personas nav bijušas uzdevumu augstumos, lai nodrošinātu ugunsdrošības noteikumu ievērošanu. Tomēr pils skumjais liktenis atgādina par to, ka valstij ir jāturpina darbs pie nepieciešamās likumdošanas un citiem jautājumiem, kas reglamentētu fizisku kultūras mantojumu saglabāšanu un aizsardzību, noteiktu atbildīgās amatpersonas un konkrētas viņu funkcijas. “Lieku reizi ir pierādījies, ka taupība nelaikā un nevietā dārgi maksā,” sacīja V.Vīķe-Freiberga.

Valsts prezidente teica paldies visiem cilvēkiem, kas atsaukušies visā Latvijā, lai palīdzētu atgūties Cesvaines pilij no nelaimes, kā arī Cesvaines iedzīvotājiem un bērniem, kas palīdzējuši savas pils glābšanā un atjaunošanā.

V.Vīķe-Freiberga sacīja, ka sarunās ar Eiropas komisāri izglītības un kultūras jautājumos Vivjenu Redingu ir interesējusies par iespējām piesaistīt ES līdzekļus Cesvaines pils atjaunošanai. Viņa aicināja Cesvaines iedzīvotājus iesaistīties dažādās ES programmās, lai mēģinātu piesaistīt starptautiskos līdzekļus. “Tas nav viegli, taču jums ir jāatrod veidi, kā pārliecināt par sava mērķa nepieciešamību,” sacīja Valsts prezidente. Pēc prezidentes sacītā, Latvijā vēl ir daudz kultūrvēsturisku vietu, kas atrodas līdzīgā neiepriecinošā stāvoklī, tādēļ ir jādomā par to, kā līdztekus ierobežotajiem valsts un pašvaldību līdzekļiem piesaistīt arī privātus resursus no Latvijas un ārvalstīm.

Ziemassvētku noskaņās prezidente īpaši sveica Cesvaines bērnus, kuriem šobrīd nav savas skolas ēkas, un novēlēja, lai viņi drīzumā varētu mācīties jaunās telpās, kas būtu piemērotas mācībām, bet pils lai kļūtu par iecienītu kultūras centru.

Pēc Cesvaines pils apmeklējuma Valsts prezidente ciemojās bērnunamā “Graši”, kur pārsprieda bērnunamu uzturēšanas jautājumus un tikās ar bērniem.

Valsts prezidenta preses dienests

Foto: Juris Krūmiņš

Valsts prezidente kopā ar Sausnējas pagasta bērnu nama “Zīļuks” bērniem (augšējā attēlā); Madonas rajona bibliotēkas un muzeja krājuma ēku atklāj Madonas rajona priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (vidējā attēlā); Cesvaines pils apmeklējuma laikā

Sveicot Latvijas institūtu jubilejā

Uzruna Latvijas institūta piecu gadu jubilejā Latvijas Lietišķās mākslas muzejā 2003.gada 18.decembrī

Ekselences, dāmas un kungi!

Man ir prieks sveikt Latvijas institūtu tā piektajā gadadienā un sveikt visus tā darbiniekus un direktoru Ojāru Kalniņu par sekmīgo darbu, un novēlēt, lai viņi vēl daudzus jo daudzus gadus turpina iesākto, paveic iecerēto, panāk to, kas mums visiem ir vajadzīgs, — labāku Latvijas atpazīstamību pasaulē.

Latvija kā nekā ilgu laiku — pusgadsimtu — bija kā neatkarīga valsts izdzēsta no pasaules kartes, un interesanti, ka pat kaimiņu zemē Zviedrijā paši zviedri atzīstas, ka viņu vēstures grāmatās, ģeogrāfijas stundās skolā Eiropas kartē viņiem pāri pār jūru tika rādīta lielā Padomju Savienība un tajā vietā, kur būtu bijis jābūt trim Baltijas valstīm, “sagadīšanās” pēc bija ielikta skala ar rādījumu, cik milimetri un centimetri atbilst kilometram. Tādā veidā, varbūt mazdūšīgi, Zviedrijas mācību grāmatu autori atsacījās no grūtā lēmuma, kā uz kartes rādīt šīs trīs okupētās valstis. Rezultāts bija tāds, ka tepat kaimiņos uzauga vairākas paaudzes, kam nebija pat zināma šo valstu eksistence, un viņi arī nebija par to īpaši interesējušies. Tas arī ir tas atpazīstamības punkts.

Latvija kā neatkarīga valsts sāka darboties, un tas ir tas atpazīstamības punkts, uz kuru reaģējot tika dibināts Latvijas institūts, uz kuru reaģējot ir tikusi veidota un vadīta institūta darbība, un es teiktu, ka Latvijai būtu pienācis laiks pievērst šai jomai lielāku uzmanību. Esam iegājuši jaunā attīstības fāzē, mēs šobrīd jau esam ar vienu kāju gan ES, gan NATO. Latvijas atpazīstamība, Latvijas mērķi, Latvijas klātiene un prezentācija tagad ir jauns mūsu izaicinājums, un tiem ir jāpanāk jauna kvalitāte, tāpēc būtu svētīgi, ja Latvijas institūts šajos jaunajos apstākļos pārdomātu savu mandātu, un, es domāju, valdībai būtu svētīgi pārdomāt savu atbalsta apjomu, ko tā sniedz institūta darbībai. Pēc manām domām, institūts būtu pelnījis lielāku atbalstu un tā darbību varētu izvērst plašāk.

Šajā vakarā vēlētos pakavēties pie institūta pašiem pirmsākumiem, jo iesākumā bija tikai vārds. Tikai vārds un nekas vairāk. Es saņēmu 28.septembrī telefona zvanu savās mājās Monreālā no Ministru prezidenta Guntara Krasta ar paziņojumu, ka valdība ir nolēmusi dibināt Latvijas institūtu, un jautājumu, vai es būtu gatava uzņemties tā vadību. Es biju gatava, es diezgan ātri nokārtoju savu dzīvi tā, lai varētu braukt uz Latviju, un ar to brīdi arī repatriējos atpakaļ uz savu dzimteni. Bet Latvijas institūts bija tikai uz papīra. Tā bija diezgan sīva cīņa un diezgan grūts darbs, lai Latvijas institūtu padarītu par realitāti, lai tam būtu savs logo, sava zīme, savs vēstuļpapīrs, sava vieta, kur darboties, un visas tās elementārās lietas, kas ir vajadzīgas.

Šodien, atceroties tās tālās dienas, es gribētu uzsvērt Imanta Ziedoņa un Andra Buiķa nopelnus un, protams, arī tos viņu kolēģus, kas kopā ar viņiem izstrādāja Latvijas institūta koncepciju, bet īpaši šos divus — Imantu Ziedoni un Andri Buiķi, kas stāvēja klāt pie Latvijas institūta dzimšanas, kuru pūliņi atļāva tam virzīties tālāk. Es vēlos viņiem sirsnīgi pateikties par viņu redzējumu, par viņu nenogurstošo darbu institūta idejas realizēšanā un par viņu visnotaļ stingro un drošo atbalstu, ko no viņiem saņēmu institūta vadīšanas laikā.

Vēlētos uzsvērt arī Ojāra Kalniņa darbību. Viņš pārņēma institūtu ar plašu pieredzi kā diplomāts, kā pasaules cilvēks, kas spēj raudzīties uz Latviju ar šo dubultredzi, kā cilvēks, kas sirdī ir latvietis un visu mūžu tāds ir bijis, bet kas ir dzīvojis visu mūžu ārpus Latvijas un ir spējis uz to noraudzīties ar objektivitātes acīm. Es domāju, ka šis dubultredzējums institūtam šajā attīstības fāzē ir bijis ļoti svētīgs un ļoti vajadzīgs.

Es novēlu visiem institūta darbiniekiem turpinātu darba prieku, sajūsmu par to, ko viņi dara. Lai Latvijas institūta izstarojums turpinās, kļūst arvien spožāks, un lai institūts palīdz Latvijas kā valsts izstarojumam kļūt arvien vairāk pamanāmam un spožam! Lai jums veicas!

Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš sveic Latvijas Valsts prezidenti, bij. Latvijas institūta direktori Vairu Vīķi–Freibergu Foto: Juris Krūmiņš