Ministru kabineta noteikumi
Nr.726
Rīgā 2003.gada 16.decembrī (prot.
Nr.64, 27.§)
Kārtība, kādā
veicama obligātā ārstēšana bērniem, kuriem radušies psihiski vai
uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo
vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ, un kārtība, kādā
sociālās korekcijas izglītības iestādēs bērniem nodrošināma
obligātā ārstēšana no alkohola, narkotisko un psihotropo vielu
atkarības
Izdoti saskaņā
ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 48.panta piekto daļu un
49.panta trešo daļu un likuma “Par audzinoša rakstura piespiedu
līdzekļu piemērošanu bērniem” 14.panta otro daļu
I. Vispārīgie
jautājumi
1. Noteikumi nosaka kārtību, kādā
veicama obligātā ārstēšana bērniem, kuriem radušies psihiski vai
uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo
vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ, kā arī kārtību, kādā
sociālās korekcijas izglītības iestādēs bērniem nodrošināma
obligātā ārstēšana no alkohola, narkotisko un psihotropo vielu
atkarības.
2. Nepārtrauktu un sistemātisku
bērna obligāto ārstēšanu no alkohola, narkotisko, psihotropo vai
citu apreibinošu vielu atkarības (turpmāk — narkoloģiskā
palīdzība) organizē un nodrošina sertificēts narkologs (turpmāk —
narkologs) sadarbībā ar ģimenes ārstu un citām ārstniecības
personām, psihologu, sociālo darbinieku un sociālo pedagogu.
3. Narkoloģiskā palīdzība ietver
bērna narkoloģiskās saslimšanas diagnostiku un ārstēšanu
ambulatorā vai stacionārā ārstniecības iestādē un sociālās
korekcijas izglītības iestādē atbilstoši medicīniskām
tehnoloģijām, kā arī darbu ar pacienta tuviniekiem.
4. Ambulatoro narkoloģisko
palīdzību nodrošina atbilstoši bērna dzīvesvietai. Ja attiecīgajā
administratīvajā teritorijā narkologs nav pieejams, slimokase ar
tuvākā rajona narkologu slēdz līgumu par šī pakalpojuma
nodrošināšanu.
5. Narkoloģisko palīdzību sniedz
tikai ar bērna un vismaz viena no viņa vecākiem, aizbildņa vai
bāriņtiesas (pagasttiesas) piekrišanu.
6. Narkoloģisko palīdzību bez
bērna un vismaz viena no viņa vecākiem, aizbildņa vai bāriņtiesas
(pagasttiesas) piekrišanas var sniegt tikai gadījumos, ja bērnam
ir smaga alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu intoksikācija
un ir apdraudēta viņa dzīvība vai viņam ir sākušies psihiski
traucējumi, kuru dēļ viņš ar savu rīcību apdraud sevi, tuviniekus
vai citas personas.
7. Izdevumus, kas saistīti ar
narkoloģisko palīdzību bērniem, sedz no valsts budžeta
līdzekļiem.
II. Ambulatorā
narkoloģiskā palīdzība
8. Ambulatoro narkoloģisko
palīdzību bērns var saņemt šādos gadījumos:
8.1. ja viņam ir ārstniecības
personas nosūtījums;
8.2. pēc savas vai vismaz viena no
viņa vecākiem, aizbildņa vai bāriņtiesas (pagasttiesas)
iniciatīvas;
8.3. pēc citu institūciju
(piemēram, policijas, sociālā dienesta, izglītības iestādes)
ieteikuma;
8.4. pēc ārstēšanās stacionārā
ārstniecības iestādē;
8.5. ja ir attiecīgs tiesas
lēmums.
9. Narkologs atbilstoši
izmeklēšanā noteiktajam bērna veselības stāvoklim sastāda viņa
turpmākās ārstēšanas plānu un nosaka bērna ārstēšanu ambulatorā
vai stacionārā ārstniecības iestādē.
10. Lai novērstu slimības
recidīvus un motivētu bērnu turpmākai ārstēšanai, narkologs
nosaka un nodrošina viņa ambulatoro dinamisko novērošanu šādos
gadījumos:
10.1. bērns ir pārcietis alkohola
vai citu vielu intoksikācijas psihozi;
10.2. bērnam ir noteikta diagnoze
— atkarība no alkohola;
10.3. bērnam ir noteikta diagnoze
— atkarība no narkotiskām, psihotropām vai citām atkarību
izraisošām vielām;
10.4. bērns ir alkohola,
narkotisko vai psihotropo vielu lietotājs.
11. Šo noteikumu 10.1., 10.2. un
10.3.apakšpunktā minētajos gadījumos bērna ambulatorās dinamiskās
novērošanas ilgums ir trīs gadi, bet 10.4.apakšpunktā minētajā
gadījumā — viens gads.
12. Ja pie narkologa bērns ir
ieradies ar ārstniecības personas nosūtījumu, piecu darbdienu
laikā pēc konsultācijas narkologs par izmeklēšanas rezultātiem
rakstiski informē attiecīgo ārstniecības personu.
13. Ja ar tiesas lēmumu bērnam ir
uzlikts par pienākumu ārstēties no alkohola, narkotisko vai
psihotropo vielu atkarības, bet bērns neārstējas, narkologs piecu
darbdienu laikā rakstiski par to ziņo pašvaldībai, kuras
teritorijā ir bērna dzīvesvieta.
III. Stacionārā
narkoloģiskā palīdzība
14. Bērna ārstēšana stacionārā
ārstniecības iestādē ietver šādus ārstēšanas posmus:
14.1. akūtās somatiskās un
psihopatoloģiskās simptomātikas ārstēšana — vidējais ārstēšanas
ilgums ir no trim līdz desmit dienām;
14.2. turpmākā psihoterapeitiskās
motivācijas ārstēšanas programma.
15. Stacionārā ārstniecības
iestādē bērnu ievieto, ja:
15.1. ir narkologa nosūtījums;
15.2. alkoholisko dzērienu,
narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ
bērnam radušies akūti psihiski vai uzvedības traucējumi, kas var
apdraudēt viņa veselību.
16. Šo noteikumu 15.2.apakšpunktā
minētajā gadījumā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests
bērnu nogādā tuvākajā stacionārajā ārstniecības iestādē, kas var
nodrošināt atbilstošu ārstniecisko palīdzību.
17. Ja stacionārā ārstniecības
iestādē bērnu ievieto saskaņā ar šo noteikumu 15.2.apakšpunktā
minēto nosacījumu, ārstējošais ārsts divu darbdienu laikā bērnam
nodrošina narkologa konsultāciju. Narkologs sastāda ārstēšanas
plānu un nosaka bērna turpmāko ārstēšanu ambulatorā vai
stacionārā ārstniecības iestādē psihoterapeitiskās motivācijas
ārstēšanas programmas kursa saņemšanai.
18. Ja vismaz viens no bērna
vecākiem vai aizbildnis atsakās no narkoloģiskās palīdzības
bērnam, ārstējošais ārsts piecu darbdienu laikā rakstiski par to
informē narkologu un bāriņtiesu (pagasttiesu) atbilstoši bērna
dzīvesvietai.
19. Ja bērns patvarīgi pārtrauc
narkoloģisko ārstēšanos, ārstējošais ārsts 24 stundu laikā
informē par to vismaz vienu no bērna vecākiem, aizbildni vai
bāriņtiesu (pagasttiesu) un piecu darbdienu laikā rakstiski
informē narkologu atbilstoši bērna dzīvesvietai.
20. Pēc psihoterapeitiskās
motivācijas ārstēšanas programmas kursa pabeigšanas ārstējošais
ārsts bērnu nosūta uz sociālās rehabilitācijas iestādi vai
turpmākai ambulatorai ārstēšanai un rakstiski par to informē
narkologu atbilstoši bērna dzīvesvietai.
IV. Narkoloģiskā
palīdzība sociālās korekcijas izglītības iestādēs
21. Desmit darbdienu laikā pēc
bērna ievietošanas sociālās korekcijas izglītības iestādē tās
vadītājs nodrošina viņam narkologa konsultāciju.
22. Narkologs sadarbībā ar
psihologu un sociālās korekcijas izglītības iestādes medicīnisko
darbinieku konsultē bērnu, sastāda viņa turpmākās ārstēšanas
plānu un ārstē bērnu sociālās korekcijas izglītības iestādē.
23. Ja bērnam ir radušies akūti
psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu,
narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ
un tie var apdraudēt bērna veselību, sociālās korekcijas
izglītības iestādes vadītājs nekavējoties organizē bērna
ievietošanu tuvākajā stacionārajā ārstniecības iestādē. Ja bērns
patvarīgi pārtrauc narkoloģisko ārstēšanos stacionārajā
ārstniecības iestādē, ārstējošais ārsts nekavējoties, bet ne
vēlāk kā 24 stundu laikā informē par to sociālās korekcijas
izglītības iestādes vadītāju.
24. Ne vēlāk kā piecas dienas
pirms tam, kad bērnam jāatstāj sociālās korekcijas izglītības
iestāde, šīs iestādes narkologs rakstiski par to informē
narkologu atbilstoši bērna dzīvesvietai.
V. Noslēguma
jautājums
25. Noteikumi stājas spēkā ar
2004.gada 1.janvāri.
Ministru prezidents
E.Repše
Veselības ministra vietā — īpašu
uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās A.Baštiks
Redakcijas
piebilde: noteikumi stājas spēkā ar 2004.gada 1.janvāri.
