Par sabiedriskās kārtības sistēmu

Foto: A.F.I.

Saeimas deputāts Ēriks Zunda:

Vai Latvija ir tik liela un atšķirīga vai arī sabiedriskā kārtība ir tik specifiska joma, ka ikvienā pagastā un pilsētā jābūt saviem sabiedriskās kārtības noteikumiem? Kāpēc Rīgā sabiedriskā vietā nedrīkst atrasties ar atvērtu alus pudeli, bet kaimiņu pašvaldībā drīkst? Kāpēc atrašanās zālienā vienas pašvaldības teritorijā ir pārkāpums, bet citur tas ir atļauts? Kāpēc nepilngadīgie vienā pagastā drīkst vieni paši bez uzraudzības klejot visu nakti, bet citā ne? Vai ir pareizi, ka trokšņot naktī vai traucēt kaimiņus dažādās pašvaldībās drīkst dažādi? Lai nebūtu jāuzdod vēl ļoti daudz līdzīgu jautājumu un jāmeklē atbildes uz tiem, faktiski ir jāatbild uz vienu pamatjautājumu – vai ir iespējams un nebūtu labāk, ja visā Latvijā būtu vienoti sabiedriskās kārtības noteikumi.

Vienota sabiedriskās kārtības sistēma būtu ērtāka un labāk izprotama sabiedrībai. Piemēram, Somija, kurā bija līdzīga sistēma kā Latvijā, no š.g. 1.oktobra ar likumu ieviesa unificētus sabiedriskās kārtības noteikumus.

Pašlaik Latvijā katra pašvaldība brīvi interpretē, kas ir sabiedriskā kārtība un kādas ir tās normas. Piemēram, atšķirīgi tiek noteikts nepilngadīgo vecums, līdz kuram jāievēro dažādi ierobežojumi. Arī diennakts laiks, kad nepilngadīgie drīkst atrasties sabiedriskajās vietās bez pieaugošo uzraudzības, ir dažāds.

Ja visu pašvaldību saistošos noteikumus saliktu kopā, iegūtu apjomīgu krājumu ar vairākiem tūkstošiem lapu. Tajā būtu ārkārtīgi plašs regulēto tēmu loks, bet dažām tēmām būtu pretrunīgs skaidrojums un prasības. Tajā būtu arī normas, kas tieši neattiecas uz sabiedrisko kārtību, bet kas jānosaka ar cita veida noteikumiem, piemēram, par namu un teritoriju uzturēšanu, par sanitāro tīrību, par reklāmām, par mājdzīvnieku uzturēšanu.

Tātad, lai ieviestu sakārtotību sabiedriskās kārtības regulēšanā, ir nepieciešams šo jomu visaptverošs normatīvs akts, t.i., sabiedriskās kārtības likums. Tajā ir jādefinē visai valsts teritorijai vienotas sabiedriskās kārtības pamatnormas un jānosaka, kādas ir pašvaldību tiesības, piemērojot šīs normas konkrētajās teritorijās. Turklāt likums noteiktu, ka gadījumos, kad ir ierobežojumi, jāizvieto informējošas vai brīdinājuma zīmes. To, kāds ir zīmju noformējums un izvietošanas kārtība, varētu regulēt Ministru kabinets. Tātad sabiedriskās kārtības sistēmas izveidošanā un uzturēšanā būtu iesaistīti visi sabiedrības pārvaldes līmeņi.

Ceru, ka šāda pieeja netiks uztverta kā pašvaldību tiesību ierobežošana un centralizācijas drauds, jo jaunā sistēma ir nepieciešama, lai veicinātu sabiedriskās uzvedības normu ievērošanu. Sabiedrībai ir izdevīgi, ja spēles noteikumi ir vienādi visā spēles laukumā, ja tie ir vienkārši un saprotami.

“DIENA”; pēc Ē. Zundas raksta “Cik sabiedrisko kārtību Latvijā ir vajadzīgs?”