Par vēl arvien neizprotamo Krieviju

Krievijā notikušajām vēlēšanām nav nekā kopīga ar demokrātiju. Pēc jaunās Vladimira Putina uzvaras neizpratne paliek: vai šie vēlēšanu rezultāti nozīmē nepilnīgās demokrātijas desmitgades beigas vai tas ir tikai viens posms ceļā uz patiesu demokrātiju?

Daudzi iedzīvotāji par Kremļa partijām balsoja aiz paguruma. Vēlētājus iespaidoja haoss, kura sekas jūtamas joprojām: neizmaksātas algas un bieži vien nepilnīga elektrības un apkures padeve ziemā; čečenu terorisms un impērijas sabrukums.

Putins uzvarēja, pasludinot sevi par kārtības ieviesēju. Kas attiecas uz oligarhiem, viņš apstiprināja, ka vēlas tautai atdot bagātības, ko “zagļu magnāti” tai atņēmuši. Žurnālistiem, kuri tika apvainoti, ka ir nostājušies pret valdošo varu, viņš ierobežoja preses brīvību, piespiežot politiskajās rubrikās dienas avīzēs un televīzijas kanālos atspoguļot tikai valdības lēmumus.

Aplausu pavadīts, Putins parādīja, ka ir nepielūdzams attiecībā uz čečeniem. Nav svarīgi, ka, atsakoties ar dumpiniekiem meklēt izeju sarunu ceļā, viņš riskēja tos piespiest uz jaunām terorisma šausmām. Būtiski ir pierādīt, ka Kremlis nepadosies cietsirdīgajai šantāžai. Tajā pašā laikā Putins spēlēja uz bijušās varenības nostalģijas jutām: viņš piedalījās sazvērestībā, panākot Gruzijas prezidenta Ševardnadzes atstādināšanu; robežstrīds ar Ukrainu par Tuzlas salu ir vēl viena zīme; tāpat kā izrādītā neapmierinātība pret amerikāņu militāro klātbūtni Kirgīzijā.

Savai iekšējai veiksmei, Putins var pieskaitīt arī starptautisko. Viņš ir kļuvis par Rietumu sabiedroto cīņā pret islāma terorismu, kā arī NATO un ES partneri. Džordžs Bušs viņam pat piedeva, ka Putins kopā ar Žaku Širaku un Gerhardu Šrēderu nostājās pret amerikāņu iebrukumu Irākā. Pašpārliecināti Putins paziņo, ka klasiskā demokrātija nav obligāti piemērojama milzīgajai Krievijai. No kurienes šī sintēze starp Austrumiem un Rietumiem, ko demonstrē Putins: autokrāts, bet vēlēts. Krievija precīzi atgādina trīsdesmito gadu Spāniju, ko Miguels Unamuno aprakstīja šādi: “Tas ir patvaļīgs režīms, kas tiek koriģēts no augšas ar militāru valsts apvērsumu un kurš ir balstīts uz anarhijas bāzes.”

Pēc “LE FIGARO”