Juris Binde, SIA “Latvijas mobilais telefons” prezidents:

Kā tikt pie Eiropas naudas lādes

Runa konferencē “Latvijas tautsaimniecības nacionālais attīstības modelis un Latvija Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā” Rīgā 2003. gada 12.decembrī

Pēc Kristus dzimšanas trešā gadu tūkstoša trešā gada devītā mēneša divdesmitajā dienā kādas Baltijas jūras piekrastes valsts pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai no laimes trīsošām sirdīm atdotu savas balsis par iespēju pievienoties dižajai laimības zemei Eiropas Savienībai, kurā viedie ierēdņi esot visādus gudrus un taisnīgus likumus sarakstījuši un kurā katra indivīda cilvēktiesības esot pārākas par jebkurām pārējo indivīdu tiesībām.

Un notika tā, ka Dievs deva pilsoņiem taisnu prātu un nobalsoja tie par atgriešanos Eiropā, un tā stunda pienāks pēc vienas ziemas lapu mēneša pirmajā dienā, kad visādu strukturālo un kohēzijas fondu līdzekļi sākšot plūst platā straumē kā piena upes ķīseļa krastos un darīšot visus pilsoņus pārtikušus un laimīgus.

Un sanāca kopā vecajie un sāka spriest, kā lielo naudu lietā likt, jo raugies, katram dālderim, lai to no lielās Eiropas naudas lādes ārā dabūtu, līdzfinansējums jeb savs santīms klāt jāliek. Dikti jau nu negribējās vecajiem no santīmiem šķirties, jo tie taču sūri un grūti bankas pagrabos bija audzēti, kā tās sēnes, ko spranču mēlē par šampinjoniem sauc.

Kad nu tā trejdeviņas dienas un trejdeviņas naktis vecajie bija sprieduši, pats viedākais no viņiem teica, ka, vēl bērns būdams, no savas mātesmātes esot par tādiem spēkavīriem – uzņēmējiem – dzirdējis. Tie varot jebkuru darbu paveikt, visu zinot un nebaidoties ne no paša vella. Un tad nu vecajo vecais lika saucējiem pa visu zemi iet un uzņēmējus atrast un uz saimes māju atvest.

Sanāca uzņēmēji baru bariem, un savus amata rīkus līdzi bija tie ņēmuši. Un teica uz viņiem vecajie: — Jel sakiet, ak spēkavīri, kā mums Eiropas dālderus un citus labumus dabūt, lai varētu tautu un paši sevi laimībā celt?

Un sāka spēkavīri vecajiem dīvainas lietas stāstīt, ka viņi jau sen ne tikai pa savu tēvu zemi, bet arīdzan Eiropu un tālākām aizjūras zemēm ar pašu taisītām precēm tirgojoties, ka pirms tirgošanās ar nikniem pūķiem sauktiem par Konkurenci, Muitu un Protekcionismu, vajadzējis tiem cīnīties un ka nauda bankas pagrabos neaugot, bet to viņi kā nodokļus no savas nopelnītās naudas Letonijas valsts kasē iemaksājuši. Naudas pašiem arī esot gana – gan jaunus amata rīkus, gan ieročus, kādi pie mums nevaid, tālajās zemēs sapirkuši. Tikai viena liga tos esot piemeklējusi – strādnieki un meistari ejot mazumā, tak’ jaunie tik par tādām gaisīgām lietām vien ņemoties un par dabas un skaitļu gudrībām ne zinis neliekoties.

Arīdzan karakalpi sākot vārguļot, jo sīvajās cīņās cirstās brūces un vecums liekot sevi manīt, bet vietējie dziednieki un zāļu sievas neko daudz palīdzēt nevarot, jo kumelītes un pelašķi aizvien dārgāki kļūstot, un vājinieku mītnēm visi jumti cauri, tak lubiņu pirkšanai santīmus no valsts kases vecajie šiem nedodot. Te nu pati galvenā vecajo zāļu sieva sāka saukt, ka paši dziednieki galīgi slinkumā palaidušies, ka Eiropā dziednieki reku četrdesmit stundas nedēļā strādājot un ka santīmus no valsts kases tik tiem, kam zelta rokas, dot varot, bet neviens viņā neklausījās.

Kad nu tā daudzas stundas un dienas visi bija runājuši, pats vecajo vecais teica uz uzņēmējiem, lai tak beidzot staigāt riņķī un apkārt kā kaķis ap karstas putras bļodu un sakot, ko īsti darīt. Un teica tad sanākušie uzņēmēji uz vecajiem:

“Ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko stāvokli, nenozīmīgos dabas resursus un vēsturiski izveidojušos demogrāfisko struktūru, valsts tautsaimniecības stratēģijai jābūt orientētai uz zinātņietilpīgas ražošanas un pakalpojumu attīstību. Minētās nozares balstās galvenokārt uz dabas un inženierzinātņu pielietošanu un vistiešāk atkarīgas no augsti kvalificēta darbaspēka. Cilvēkresursu attīstība ir ilgtermiņa programma, kuras atdeve sāk parādīties 3 līdz 10 gadu laikā. Latvijas tautsaimniecība ir zaudējusi savas priekšrocības Eiropas konkurences tirgū, un no priekšstata par augsti kvalificēto darbaspēku ir palicis tikai mīts. Šodien ir grūti vai pat neiespējami atrast pietiekamā skaitā kvalificētus inženierus informācijas tehnoloģiju, telekomunikāciju un elektronikas jomās. Pie tā ir novedusi līdzšinējā izglītības sistēmas deģenerācija, kas pārvērtusi skolas no institūcijas, kurai jāgatavo dzīvei nākamie valsts un sabiedrības pilsoņi, par tīņu subkultūras sastāvdaļu, kur skolniekiem ir tikai tiesības, bet nav nekādu pienākumu. Šīs skolas, starp citu, tiek finansētas no nodokļu maksātāju naudas, un vislielākie nodokļu maksātāji ir tieši uzņēmumi un uzņēmēji. Šī destruktīvā politika tiek turpināta arī šodien. Par to liecina fakts, ka jau otro gadu pēc kārtas valsts budžetā finansējums skolu datorizācijas programmai ir faktiski līdzvērtīgs nullei.

Kā saucēja balss tuksnesī skan izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska priekšlikums atteikties no apgūstamo mācību priekšmetu brīvās izvēles principa un eksaktās zinātnes — matemātiku, fiziku un ķīmiju – mācīt obligāti visiem vidējo mācību iestāžu audzēkņiem. Pilnīgi skaidrs, ka šis priekšlikums sastapsies ar spēcīgu pretestību gan no pašmāju bizmaņu, gan Eiropas emisāru puses, jo gan vieniem, gan otriem labi izglītoti, domājoši un konkurētspējīgi jauni speciālisti var izrādīties bīstami.

Informācijas tehnoloģiju nozare ir gan valsts infrastruktūras sastāvdaļa, kas nodrošina informācijas pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem un jaunas iespējas valsts pārvaldē, gan arī uzņēmējdarbības joma, kas kopā ar telekomunikācijām un elektroniskās aparatūras projektētājiem un ražotājiem rada iekšzemes kopprodukta pieaugumu un veicina valsts eksporta un importa bilances uzlabošanos.

Valstij pieaugošos apjomos jāinvestē informācijas sabiedrības projektos un izglītības sistēmas turpmākā informatizācijā. Īpašs finansējums jāparedz inženierzinātņu speciālistu paplašinātai gatavošanai, kā arī inženierzinātņu izglītības infrastruktūras radikālai atjaunināšanai un pasniedzēju atalgojuma nozīmīgam palielinājumam.

Latvijas otra lielākā problēma ir veselības aprūpes sistēma vai, pareizāk sakot, tās neesamība, kas novedusi pie iedzīvotāju veselības stāvokļa pasliktināšanās. Katra jauna valdība paziņo, ka veikšot sistēmas sakārtošanu, taču parasti tas beidzas ar attiecīgajai partijai piederošo pseidoprofesionāļu iesēdināšanu attiecīgajos krēslos un vēl lielāku haosu un neskaidrībām medicīnas darbiniekiem un pacientiem. Šāds rezultāts ir likumsakarīgs, jo Mērfija likums saka, ka jebkurš mēģinājums uzlabot strādājošu sistēmu to padarīs tikai sliktāku.

Veselības aprūpes sistēmas “melnais caurums”, kurā iespējams pazaudēt jebkuru naudas apjomu, ir fiziski un morāli novecojusī materiāli tehniskā bāze. Slimnīcu direktori savu iespēju robežās, atraujot līdzekļus mediķu algām, cenšas lāpīt vēl cara Aleksandra I laikā celto ēku tekošos jumtus un pilošās caurules, meklējot sponsorus, izremontē vienu otru nodaļu, taču ministrijai nav nekāda plāna, kā veikt sistemātiskus slimnīcu kapitālremontus un atbilstošas aparatūras un aprīkojuma iegādi. Tieši šeit Eiropas Savienības fondi būtu izmantojami maksimāli efektīvi, taču izskatās, ka atbildīgajiem ierēdņiem nav ne saprašanas, ne vēlēšanās to darīt.

Trešais problēmu bloks šobrīd vēl pastāv slēptā veidā un ir saistīts ar Eiropas Savienības regulējošo normu ieviešanu, taču to ietekme uz Latvijas tautsaimniecību, uzņēmumiem un nacionālā kopprodukta pieaugumu ļoti asi izpaudīsies vistuvākajā laikā. Tāpēc valdībai un attiecīgajām institūcijām, pirms nostāties miera stājā un braši salutēt: Yes, Sir!, vai Oui, Monsieur!, jāveic precīzi aprēķini, kā vienas vai otras Eiropas Savienības regulas ieviešana ietekmēs nacionālā kopprodukta un valsts budžeta pieaugumu. Negatīvu seku gadījumā jāpielieto visi diplomātiskie un finanšu līdzekļi, lai šos zaudējumus kompensētu no Eiropas Savienības fondiem.”

Un patiesi, es jums saku, ka klausījās vecajie uz uzņēmējiem un nokrita tiem kā zvīņas no acīm, un ieraudzīja tie patieso ceļu, kā Eiropas naudas lādes atvērt. Un brīnījās tie, kā līdz šim bijuši ar aklību un kurlumu sisti, ka tik vienkāršas lietas redzējuši un dzirdējuši nebija. Un solīja vecajie uzņēmējiem, ka nodokļu naudu tie gudri lietā likšot, lai visiem šai zemē labi klātos, un dzīvoja tie visi kopā ilgi un laimīgi.