Viens no ideālistu cilts

Par celmlauzi Stērstu Andreju

Dr. philol. Rasma Grīsle – “Latvijas Vēstnesim”

Latviešiem mūžam cieņā un pateicībā pieminams gudrs, nesavtīgs un daudzpusīgs tautas darbinieks Andrejs Stērste, jurists un rakstnieks, jeb, kā viņš pats seniskākā veidā saucies: Stērstu Andrejs, bet pseudonimā: Tālvaitis.

Stērste ir Kronvalda jaunāks laikabiedrs, sabiedrotais tautiskos centienos un paspēj pieredzēt ilgoto Latvijas valsti. Tuvs draugs viņam Vecpiebalgā bijis arī Jurjānu Andrejs un Jelgavā abi brāļi Mīlenbachi, valodnieks Kārlis un teologs Fricis. – Kā skaisti un zīmīgi teicis Edvards Virza, Stērstu Andrejs piederēja pie vecās latviešu ideālistu cilts, kas bija apveltīta ar uzupurēšanās garu.

Viņš pasaulē nācis 19. gadsimta vidū (1853.4.X) Piebalgas pusē Vidzemē; viņsaulē aizgājis no Jelgavas 68 gadu vecumā (1921.21.II). Apglabāts Zaļenieku kapsētā, Zemgalē. Šogad viņam tāpat kā Mīlenbacham pagāja 150. dzimumdiena.

Stērstu Andreja nopelnos ir veikumi ar valodu un par valodu. Bez dzimtās latviešu viņš pamatīgi pratis arī krievu, vācu, franču un latīņu valodu. Pēc izglītības viņš tiektin tiecies jau kopš jaunām dienām. Gatavodamies iestāties Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, neatlaidīgais censonis vasaru gulējis zem ābeles ar seju pret rītiem, lai pirmie saules stari modinātu darbam.

Stērstu Andrejs ir bijis skolotājs, literāts, teātrinieks, advokāts, tulks, dzejnieks un atdzejotājs, publicists, juridisku likumu un statūtu tulkotājs, kā arī latviešu valodas likumgrāmatu jeb gramatiku autors un jaunu vārdu (sanāksme, sacīkste, gūsteknis) un daudzu terminu darinātājs. Visu mūžu viņš raženi darbojies latviešu kultūras dzīvē, bijis gādīgs tēvs savai sešu bērnu ģimenei.

Paraudzīsimies tuvāk Stērstu Andreja veikumos, it īpaši ar valodu saistītajos, un kā tie izriet no veicēju personības un no apstākļu izvirzītas vajadzības. – Būdams dzīvas un dedzīgas dabas, lielām gara spējām apveltīts un tautiskās atmodas ietekmēts, viņš patur latvisku pašcieņu un stāju cittautiešu varas ielenkumā. Piemēram, viņš latviešu valodas laukā droši sacenšas ar slaveno Augustu Bīlensteinu (1826–1907) un tiesību laukā balsta zemniekus. Viņa nacionālā apziņa un solida drosme izpaudusies jau skolas laika atgadījumā: kad krievu valodas skolotājs stundā ļoti nievīgi izteicies par latviešiem, Stērste piecēlies un sacījis: “Es arī esmu latvietis.” – Skolotājam nekas cits neatlicis kā atvainoties.

Jaunībā Stērstu Andrejs strādā Vecpiebalgas draudzes skolā (1872–1874), pēdējo gadu kopā ar Kronvaldu un ir rosīgs dalībnieks labdarības biedrībā: gatavo teātŗa izrādes – pats iestudē lugas un tēlo lomas (esot bijis lielisks Chļestakovs Gogoļa “Revi-dentā”). Viņš tulko vai sacerē un ceļ priekšā kuplejas un dziesmas. Daža no tām, piem., Šancberga komponētā “Tev dziļi acīs ieskatīju, Kas spīdēja no mīlības” tagad skan vecmodīgi, bet savulaik ir daudz dziedāta un aizkustina ar tekstā klusi ietvertām dziļām jūtām. Publicēts ir “Kupleju krājums” (1875). Ar autora pavadvārdiem: “Ne vien patikt, bet ar derēt” krājums veltīts Vecpiebalgas teātrim. Ka izplatīti un tīkami bijuši viņa dzejojumi, liecina, piem., priekš Pirmā pasaules kaŗa izdota pastkarte ar Stērstu Andreja jaunības attēlu un poētisku, vēl arvien baudāmu dzejolīti “Pavasaŗa vakarā”.

Stērstu Andrejam ir piemitusi smalka valodiska dzirde un gaume. Tas izpaužas, piem., zilbes intonāciju precīzā saklausīšanā un domu īsā, skaidrā izteiksmē. Tādu stilu viņš esot mācījis arī savai atvasei dzejniecei Elzai Stērstei, ar stingru roku tēsdams un slīpēdams viņas valodu. Necietis daudzvārdību. Dzejniece ir izdevusi tēva “Kopotus rakstus “ (1935), kam pievienotas apceres par autora dzīvi un veikumiem arī valodas laukā. Stērstem kā publicistam piemitis latīniskais, konkrētais domāšanas veids, kas pasargot no liekas teōrētizēšanas.

Stērstu Andrejs ir pirmais, kas latviski sarakstījis zinātniska rakstura “Latviešu valodas mācību” (I–III, 1882–84), tās priekšvārdos teikdams: “Mans gala nolūks ir tas, lai latviešu valodu skolās mācītu un mācītos kā zinātni.” Šai grāmatai, ko citē arī Endzelīns savā “Latviešu valodas gramatikā” (1951), seko skolēniem piemērots Stērstes “Vadonis latviešu valodā tautas skolām” (1882) un kopā ar Kaudzītes Matīsu izdota lasāmgrāmata “Sēta un skola” (I–III, 1882–84). Tās ir savulaik labākās latviešu valodas mācībgrāmatas, priekšteces Endzelīna un Mīlenbacha 1907. gada gramatikām.

Stērstes gramatiskos darbus diezgan sīki un atzinīgi ir izvērtējis jau prof. E.Blese (1935, Kop.r.39–51) un pēdējā laikā (1999) arī Dzintra Paegle no prakses viedokļa savos latviešu valodas mācībgrāmatu “pirmās paaudzes” (1874–1907) apcerējumos. Blese vienā ziņā nodara Stērstem pārestību, teikdams, ka Stērste dažkārt nebūšot labi izdzirdējis zilbes intonāciju, jo uzrādījis krītošās vietā lauzto, piem., adjektīvā lauks (“lauks zirgs”), tāpat vārdos gaita, beigt, auts (mutauts). Bet patiesībā izdzirdēts ir pareizi: uzrādītais lauzums te tieši atbilst Piebalgas novadā modificētai triju intonāciju sistēmai. Arī es pati, diezgan pārsteigta, novēroju vēl 1967. gada vasarā, ka piebaldzēni it kā pa daļai gan runā visas trīs intonācijas – stieptu, krītošu un lauztu (laime: m