Ārējo investīciju divdabība un mūsu tautsaimniecība

Dr.habil.oec. Pēteris Guļāns — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.181, 23.12.2003.

Augsto tehnoloģiju paradokss

Aplūkojot Latvijas tautsaimniecības iespējamos attīstības variantus, samērā vienprātīgi tiek atzīts, ka Latvijai vēlams orientēties uz augstas tehnoloģijas uzņēmumiem un produkcijas ražošanu ar lielu PV. No globālā viedokļa šāda nostādne šķiet pareiza ne tikai attiecībā uz Latviju, bet arī uz jebkuru citu valsti. Ielūkojoties dziļāk, nākas konstatēt, ka globalizācijas apstākļos, raugoties no mazas, vāji attīstītas uz ārējo investīciju orientējošās valsts pozīcijas, veidojas acīmredzams paradokss. Tehniskā progresa sasniegumu izmantošana ne vienmēr atbilst Latvijas iedzīvotāju kopuma sociālekonomiskajām interesēm.

Valsts interesēm atbilst tie uzņēmumi, kas nodarbina augstas kvalifikācijas, tātad labi atalgotus speciālistus un ražo produktu, kurā darba izmaksu daļa kopējā PV ir relatīvi liela. Atšķirīga aina ir uzņēmumos, kur, izmantojot tehniskā progresa sasniegumus, tehnoloģiskie procesi ir automatizēti un norit ar minimālu cilvēka līdzdalību. Ražošanas personāls pilda galvenokārt pārraudzības funkcijas. Tā kā darbinieku skaits ir neliels, neraugoties uz to relatīvi labo atalgojuma līmeni, kopējais sabiedrības ienākums darba atalgojuma veidā no šādiem, arī lieljaudas, uzņēmumiem ir mazs.

Varētu domāt, ka sakarā ar lieliem ražošanas apjomiem vajadzētu saņemt ievērojamas summas nodokļu, īpaši uzņēmuma ienākuma nodokļa veidā. Tā tas tomēr nav, jo iedarbojas apstākļi, kas tos ierobežo. Bez jau minētās nodokļa atlaides (lai kompensētu 40% investētās summas), šo iespēju samazina likumā “Par uzņēmuma ienākuma nodokli” noteiktais tā aprēķināšanas algoritms. Tas paredz, ka, nosakot ar šo nodokli apliekamo peļņas summu, no kopējiem ieņēmumiem jāizslēdz pamatlīdzekļu amortizācija divkāršā apmērā. Tā kā augsti mehanizētos uzņēmumos šīs summas ir lielas, tie uzņēmuma ienākuma nodokli nemaksā vai maksā ļoti nelielas summas. To apliecina koksnes pārstrādes uzņēmumu 2001. gada datu analīze. No 14 uzņēmumiem 12 bija pozitīvs darbības rezultāts. No tiem šo nodokli maksāja tikai 6, resp., puse. Turklāt tie visi bija vecie ar tradicionālu iekārtu strādājošie uzņēmumi. Par šā jautājuma nozīmīgumu varam pārliecināties, salīdzinot divas viena reģiona kokzāģētavas — veco un ar mūsdienīgu tehniku strādājošo. Pirmās peļņa bija Ls 63 300 un otrās – 644 700. Pirmā uzņēmuma ienākuma nodokļa veidā budžetā iemaksāja Ls 22 800, bet otrā — 0. Pirmajā kapitāla izmaksas attiecinātas pret darba izmaksām bija 0,75 un otrajā 1,26 jeb attiecīgi 1,7 reizes lielākas. Balstoties uz šo piemēru, nebūtu pareizi secināt, ka Latvijai (tās iedzīvotājiem) jāorientējas uz rūpnīcām ar atpalikušu tehniku vai jābremzē tehniskais progress. Tas tomēr uzskatāmi parāda, ka pārsteidzīgi būtu šo paradoksu ignorēt. Ārējo investīciju gadījumā nepieciešama selektīva pieeja — jānoskaidro, kāds sagaidāms mūsu iedzīvotāju kopuma (atšķirībā no teritorijas formāli statistiskā) reālais ieguvums. Katrā ziņā aplams ir pieņēmums, ka Latvijas ieguvums mērāms ar investīciju apjomu.

No teiktā izriet: ka, lai ārējās investīcijas veicinātu Latvijas ekonomisko izaugsmi, nepieciešams nodrošināt attiecīgu projektu realizācijas lietderības neatkarīgu kvalificētu izvērtēšanu, vadoties no Latvijas tīri ekonomisko ieguvumu viedokļa.

Brīvās ekonomiskās zonas

Visbeidzot jāpieskaras vēl vienam jautājumam, kas atspoguļo Latvijā dominējošo ārējo investīciju un ar to palīdzību radītās pievienotās vērtības fetišizāciju. Runa ir par rūpniecības uzņēmumu būvniecību brīvostu teritorijās. Dažas ārzemju firmas, arī ar atsevišķu vietējo uzņēmēju līdzdalību, ir piedāvājušas Rīgas un Ventspils brīvostu teritorijās būvēt naftas pārstrādes un biodegvielas ražošanas uzņēmumus. Tiesa, sākotnēji tiek piedāvātas relatīvi nelielas jaudas rūpnīcas. Jārēķinās, ka jau projektēšanas stadijā, nerunājot nemaz par tālāku nākotni, tās palielināsies.

Nav šaubu, līdzīgi priekšlikumi būs arī turpmāk, jo likumā noteiktās uzņēmuma maksāto nodokļu atlaides (80%) investoriem ir ārkārtīgi pievilcīgas. Latvijas (tās iedzīvotāju kopuma) ieguvumu veidotu galvenokārt nodarbināto cilvēku algu summa un ar to saistītie nodokļi. Tā kā šādos uzņēmumos ražošanas procesa vadība ir automatizēta, nodarbināto skaits būs neliels un valsts tīrie ieņēmumi — niecīgi. Rīga un Ventspils nav tās pilsētas, kurās valstij būtu speciāli jāsubsidē nodarbinātības problēmas risināšana vai strādājošo piesaiste no citiem reģioniem. Tādēļ, raugoties no darba vietu radīšanas viedokļa, ar nodokļu atlaidēm veicināt šeit jaunu objektu būvi nav pamata, īpaši ievērojot skaudro nepieciešamību veicināt citu reģionu attīstību. Iepriekšējās valdības lēmums par Rīgas brīvostas teritorijas paplašināšanu (MK 2001.gada 11. decembra Noteikumi) nebija ekonomiski pamatots. Brīvostas statuss ostas teritorijām piešķirams, lai veicinātu kravu plūsmu palielināšanu, ieskaitot to šķirošanu, komplektēšanu vai citādu sagatavošanu atbilstoši importētāju prasībām, bet nevis lai tās pārvērstu par rūpniecības teritorijām.

Attiecībā uz naftas pārstrādes un tiem līdzīgiem uzņēmumiem vēl jāņem vērā, ka to darbība saistīta ar lieliem izmešu apjomiem, kā arī citiem praktiski neizmantojamiem agresīviem atlikumiem (gudrons). Ņemot vērā valdošo vēju virzienus, izmeši būtiski palielinātu pilsētas gaisa baseina piesārņojuma līmeni un varētu mazināt arī Rīgas līča piekrastes kūrorta potenciālu.

Iepriekš teiktais norāda uz nepieciešamību apsvērt iespēju samazināt brīvostu teritoriju līdz platībām, kas nepieciešamas transporta, kravu sagatavošanas un pārkraušanas operāciju veikšanai. To lietderības kritērijs ir nevis investoru peļņas maksimizācija, bet gan Latvijas iedzīvotāju ienākuma un budžetu ieņēmumu pieauguma mērogi.