Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Kārlis Ulmanis. Deviņpadsmitais Ministru prezidents

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.181, 23.12.2003.

Ministru prezidents Kārlis Ulmanis pārņem Valsts prezidenta amata izpildīšanu no bijušā Valsts prezidenta Alberta Kvieša 1936.gada 11.aprīlī

Lai ekonomika attīstītos straujāk, valdība 1939. gada 9. maijā pieņēma likumu par racionalizācijas fondu. Tā uzdevums bija veicināt “rūpniecības nostiprināšanos un izveidošanos, saskaņā ar valsts saimnieciskām un aizsardzības, kā arī vispārības interesēm”. Fonds bija gatavs atmaksāt par kredītiem izdotos procentus, gan nepārsniedzot 2% gadā, tiem uzņēmumiem, kas veiktu racionalizāciju pēc Saimnieciskās racionalizācijas institūta apstiprināta plāna un pabeigtu to līdz 1940. gada 31. decembrim. Fonda līdzekļus veidoja: vienreizēja valsts iemaksa 0,5 milj. latu apjomā, kas ņemama no 1938./39. budžeta gada atlikuma, gadskārtējās Finanšu ministrijas iemaksas 1,5 milj. latu apmērā, rūpniecības uzņēmumu iemaksas, dāvinājumi un novēlējumi.

Galvenais elektroenerģijas piegādātājs, kas nodrošināja ap 80% no Latvijas rūpniecības patēriņa, vēl 30. gadu vidū bija Rīgas pilsētas elektrostacija. Lai šādu stāvokli likvidētu, K.Ulmaņa valdība 1939. gada 1. augustā parakstīja līgumu ar divām zviedru firmām par hidroelektrostacijas celtniecību uz Daugavas. Kabinets tūdaļ pēc tam — 4. augustā — pieņēma likumu par Ķeguma ūdens spēkstacijas būvi, līdz ar to apstiprinot noslēgto vienošanos. Celtniecības vajadzībām Latvija saņēma 11 milj. zviedru kronu ilgtermiņa aizņēmumu, kas bija atmaksājams līdz 1950. gadam.

Būvdarbi noritēja sekmīgi, un 1939. gada beigās Ķegums uzsāka elektroenerģijas piegādi Rīgai. Ministru kabinets 1939. gada decembrī akceptēja likumu par Valsts elektrības uzņēmumu “Ķegums”. Tajā bija noteikts, ka uzņēmums ir pakļauts finanšu ministram, to vada galvenais direktors, kuru ieceļ Ministru kabinets uz šā ministra priekšlikuma, atsevišķas nozares vada direktori, uzņēmumam ir pamatkapitāls, rezerves kapitāls, rīcības kapitāls un sevišķais kapitāls.

Pateicoties rūpniecības reorganizācijai un racionalizācijai, šīs nozares devums valsts nacionālajā ienākumā pieauga samērā strauji. Tempu ziņā Latvija ieņēma vienu no pirmajām vietām Eiropā. Atguvusies no pasaules ekonomiskās krīzes, tā 1938. gadā sasniedza pirmskara — 1913. gada — līmeni. Visstraujāk gāja augšup metālapstrāde, mašīnbūve un elektrotehniskā rūpniecība.

“Latvijas vēstures” autori secina, ka autoritārā valdība zemes ekonomiku “virzīja uz valsts kapitālismu. Taču neviens privātais uzņēmums netika ekspropriēts vai nacionalizēts. Valdība lietoja izpirkšanas taktiku. Ekonomikā pamatos tika saglabāts plurālisms, pieļauta privāta uzņēmējdarbība. Lai gan bija izvirzīts lozungs par rūpniecības un tirdzniecības latviskošanu, latviešu uzņēmēju ieguvums nebija nekāds lielais. Minētais lozungs aptvēra tiklab pamatnācijas, kā valsts intereses (..). Valdība bija panākusi, ka 1939. gadā gandrīz divas piektdaļas no rūpniecības apjoma atradās valsts rokās”.

Latvijā 30. gadu otrajā pusē plašāk nekā jebkad agrāk izvērsās dažāda apjoma un nozīmes celtniecība, kas ieguva apzīmējumu “monumentālā”. Tās veicināšanai un regulēšanai valdība 1936. gada 14. janvārī pieņēma likumu par Nacionālās celtniecības komiteju. Šajā aktā bija noteikts, ka komiteja pārzina visāda veida būvniecību, “saskaņojot valsts, pašvaldību un privāto celtniecības darbu un izstrādājot tam noteiktu plānu un pakāpenību”. Tai nosacīja divpadsmit galvenos uzdevumus. Minēsim tikai dažus no tiem:

— izstrādāt valsts ievērojamāko celtniecības darbu plānu;

— saskaņot šo plānu ar pašvaldību un privāto celtniecību un rūpēties par šī plāna pakāpenisku izpildīšanu;

— sekmēt sabiedriski nepieciešamu celtņu jaunbūvi un valsts izdaiļošanu pieminekļiem un citiem mākslas darbiem;

— sekmēt līdzekļu rašanu atsevišķu celtniecības uzdevumu veikšanai;

— nostiprināt celtniecības darbā latviski nacionālu garu utt.

Kā īsti izpildīt pēdējo prasību, par to likumā nekas nebija teikts...

K.Ulmaņa pēdējās valdības laikā pabeidza Brīvības pieminekļa (1935) un Brāļu kapu (1936) izbūvi. Vislielākā celtne bija Ķeguma spēkstacija. Tai sekoja Ķemeru viesnīca (1936), Tiesu pils (1938), Finanču ministrijas nams (1940), Armijas ekonomiskais veikals, Vienības nams un Valsts Zemes banka Daugavpilī u.c. objekti. Uzbūvēja arī daudz skolu, slimnīcu, dzelzceļa staciju ēkas, tautas namus, baznīcas un citas sabiedriskas celtnes. Tomēr, sākoties Otrajam pasaules karam, celtniecības darbi apsīka.

K.Ulmaņa dubultās prezidentūras periodā samērā strauji turpināja attīstīties Latvijas komunikācijas. 30. gadu otrajā pusē pabeidza Rīgas-Ērgļu-Madonas, Rīgas-Rūjienas, kā arī vairākas pievedceļu un meža ceļu dzelzceļa līnijas. 1940. gadā to garums sasniedza 3350 kilometru, kas uz 100 km bija vairāk nekā Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā.

Tūrisma un dzelzceļu propagandas nolūkos Satiksmes ministrija valsts neatkarības pēdējos gados ieviesa apgrozībā speciālus tūristu vilcienus uz skaistākajiem un populārākajiem Latvijas apvidiem. Ziemā bija visai iecienīti slēpotāju vilcieni, kas gāja uz slēpošanai vislabāk piemērotām vietām.

Aviosatiksmi starp Rīgu un Liepāju uzsāka 1936. gadā, pārvadājot kā pastu, tā pasažierus. Lidaparāti no Latvijas metropoles devās arī uz Tallinu, Helsinkiem, Maskavu, Varšavu, Berlīni un Stokholmu. Arīdzan tādā veidā valsts tolaik iegāja Eiropā.

Latvijas tirdzniecības flotes atjaunošana un modernizēšana turpinājās līdz pat kara sākumam. Kuģu tonnāža, kas līdz 1936. gadam samazinājās, pēc šī laika atkal sāka pieaugt. Ar valsts piedalīšanos 1939. gadā nodibinājās Apvienotā kuģniecības savienība, kas nopirka motorkuģi “Hercogs Jēkabs” ar 4,1 tūkstoš bruto tonnām, kas bija uzbūvēts Malmē Zviedrijā (1926). Starp Latvijas kuģiem netrūka arī vēl daudz vecāku. Savienība darbojās uz 1935. gada 5. novembra likuma un 1936. gada 22. septembrī valdības apstiprināto statūtu pamata. Tās uzdevums bija uzturēt un izmantot pārvaldes īpašumā un rīcībā atrodošos valsts jūras tirdzniecības kuģus un citus jūras satiksmes līdzekļus. 30. gadu beigās kabinets akceptēja vēl vairākus nozīmīgus likumdošanas aktus par kuģniecību un jūrniecību: likumu par ostām (1938), likumu par jūras tirdzniecības kuģu kapteiņiem, likumu par palīdzības sniegšanu uz jūras, likumu par jūras tirdzniecības kuģu dokumentiem (visi 1939) u.c. Lielus zaudējumus Latvijas flotei sagādāja karš, kā arī nepieredzēti bargā 1939./1940. gada ziema, kad dzimtenes un ārzemju ostās iesala daudz latviešu kuģu.

Valdība 1938. gada 7. decembrī pieņēma dokumentu ar gluži mūsdienīgu nosaukumu — Telekomunikāciju likumu. Šā akta 1. pantā bija definēts jēdziens “telekomunikācija”. Tā ir “telegrāfa un telefona satiksme, ko uztur ar dažādu zīmju, signālu, rakstu, attēlu vai skaņu pārraidīšanas palīdzību pa vadu, radio vai lietojot kādu citu elektrisku vai optisku signalizācijas sistēmu vai paņēmienus, izņemot akustisko un vizuālo radiofoniju, ko kārto sevišķs likums”. 7. decembra likums paredzēja, ka telekomunikāciju izmantošanai Pasta un telegrāfa departaments ierīko visiem pieejamas satiksmes iestādes, kas sastāda publiskās telekomunikācijas tīklu.

Lauksaimniecība kā K.Ulmaņa kabineta ekonomiskās politikas prioritāte

Visiem, kas daudzmaz interesējas par mūsu valsts vēsturi, ir zināms, ka autoritārā valdība par tautsaimniecības galveno nozari uzskatīja lauksaimniecību. K.Ulmanis ne tikai pamācīja zemniekus, “kas jādara un kā” (grāmatā ar līdzīgu nosaukumu, kura iznāca 30. gadu sākumā), bet centās arī panākt savu ieteikumu realizēšanu ar kabineta likumiem un noteikumiem.

Jau pirmajā pēcapvērsuma pusgadā valdība pieņēma gandrīz divdesmit likumu vai grozījumus, kas attiecās gan uz atsevišķām lauksaimniecības nozarēm, gan Valsts Zemes banku, Zemkopības ministrijas iekārtu utt. Kabinets 20. jūnijā akceptēja likumu par cūkkopības veicināšanu, kurā bija nosacīts, ka šajā nolūkā “valsts uzņem ikgadus budžetā līdzekļus, kas izlietojami dzīvu un kautu cūku eksporta atbalstīšanai”. Valsts garantē zemniekiem par tām cūkām, kuras akciju sabiedrība “Bekona eksports” iepērk eksporta vajadzībām, noteiktas cenas. Nododot produkciju, lauksaimnieki tūliņ saņem pilnu samaksu.

Likums par maizes labības tirgus kārtošanu, kuru valdība akceptēja tā paša gada 24. augustā, nosacīja, ka rudzus un kviešus un to izstrādājumus var ievest no ārzemēm vienīgi valsts Zemkopības ministrijas personā. Ar maizes labību iekšzemē arodveidīgi var tirgoties tikai tās personas un firmas, kas saņēmušas minētās ministrijas atļauju. Zemkopības resors iepērk Latvijā ražotos rudzus un kviešus tā noteiktā vairumā un kārtībā.

1934. gada 4. decembrī kabinets pieņēma likumu par linu un kaņepāju monopolu, “lai atbalstītu kaņepāju audzēšanu līdzīgi linkopībai un citām lauksaimniecības nozarēm”. Šim aktam seko 21. decembra likums par piensaimniecības ražojumu kontroli un tirdzniecību, kas noteica, ka visi šīs nozares eksportējamie ražojumi ir obligatoriski kontrolējami. Tas pats attiecas uz iekšējo tirgu. Izvedamam sviestam jāpārbauda “dabīgums, izturība, pasterizācija, labums un ūdens saturs, pie kam pēdējais nedrīkst būt augstāks par 16%”.

Sava veida vaiņagojums minētajiem aktiem bija 1935. gada 29. marta likums par Latvijas Lauksaimniecības kameru, kura bija domāta šīs nozares “veicināšanai un tās interešu pārstāvībai”. Kamera bez zemkopības un tās speciālām nozarēm — linkopības, sēklkopības un pļavkopības — reprezentēja arī lopkopību, piensaimniecību, cūkkopību, aitkopību, putnkopību, zirgkopību, dārzkopību utt. Jaunajā institūcijā bija 14 nodaļas: zemkopības, lopkopības, ekonomiskā, darba, kopdarbības, mazpulku un jaunatnes audzināšanas un citas. Kamerai vajadzēja pārstāvēt Latvijas lauksaimniecību starptautiskā mērogā, darbojoties starpvalstu saimnieciskās organizācijās.

K.Ulmaņa valdība realizēja zemniekiem labvēlīgu lauksaimniecības kredītu politiku, pārjaunojot un dzēšot parādus. Finansiālais atbalsts lauksaimniekiem netieši uzlaboja arī laukstrādnieku un citu gājēju stāvokli. Darbaroku tomēr trūka, tāpēc 30. gadu beigās no aptuveni 150 tūkst. laukstrādnieku liela daļa bija ārzemnieku — visvairāk poļu (1937.g. — 31,5 tūkst., 1938.g. — 30,6, 1939.g. — 25,5). Tā kā arī ar to vēl bija par maz, kabinets 1939. un 1940. gadā ķērās pie represīvām metodēm, sūtot darbā uz laukiem vasarā studentus un skolēnus, kā arī izveidojot saimniecisko dienestu, kurā varēja iesaukt uz 6 mēnešiem tāpat kā karaklausībā.

Kopumā pārdomāta likumdošana lauksaimniecības jomā, valdības finansiālā palīdzība un latviešu zemniecības rosība veicināja ražošanas attīstību Latvijas laukos. Sējumu kopplatība palielinājās kopš 1934. gada, bet īpaši strauji 30. gadu beigās, kad ar rudziem, kviešiem, mistru, kartupeļiem un vairākām citām kultūrām aizņemtās platības krietni pieauga. Ražas diemžēl nepalielinājās tikpat strauji.

Latvijas lopkopji arī autoritārās valdības laikā turpināja specializēties piensaimniecībā, lai gan nepameta arī gaļas liellopu audzēšanu. Šo virzienu attīstību sekmēja 1937. gada 14. oktobra likums par lopkopības veicināšanu. Tas noteica, ka šīs nozares interesēs pie Lauksaimniecības kameras nodibināms īpašs veicināšanas fonds. To veido budžetā paredzētās summas, akciju sabiedrības “Ādu un vilnas centrāle” iemaksas, Zemkopības ministrijas piemaksas par eksportsviesta ražošanu u.c. Fonda līdzekļi izlietojami lopkopības pārraudzību biedrību uzturēšanai, vaislas lopu iegādei un citiem izdevumiem, kam tiešs sakars ar lopkopības attīstību.

Piena lielāko daļu, tāpat kā agrāk, izmantoja sviesta ražošanai. Šā produkta eksportā Latvija ieņēma ceturto vietu Eiropā — aiz Dānijas, Holandes un Zviedrijas. Latviešu zemnieki 1939. gadā nobaroja gandrīz 900 tūkst. cūku. Līdz ar to iekšējais tirgus bija piesātināts ar cūkgaļu. Tas veicināja šīs nozares ražojumu eksportu.

Ministru kabinets piecas minūtes pirms X dienas, resp., Latvijas okupācijas, pieņēma pēdējo likumu lauksaimniecības jomā: apstiprināja Zemkopības ministrijas iekārtu. Likumā bija noteikts, ka šis resors “pārzina un apsaimnieko valstij piederošās zemes, mežus, purvus un ūdeņus, veicina lauksaimniecību un zvejniecību, gādā par zemturības izkopšanu un attīstību, pārzina lauksaimniecības skolas un veicina lauksaimniecības izglītību, uzrauga un veicina lauksaimniecības kopdarbību, kārto zemes ierīcību un meliorāciju, pārzina veterinārās lietas un veic citus uzdevumus saskaņā ar atsevišķiem likumiem un noteikumiem”.

Resora galvenās sastāvdaļas ir četri departamenti — lauksaimniecības, zemturības, zemes ierīcības, mežu un veterinārais, kā arī sekretariāts. Tikko ministrijas struktūra bija sakārtota, atnāca Baigais gads...

Novitātes un autoritārisms

garīgajā dzīvē

Pats nozīmīgākais akts skolu lietās, kas tika pieņemts autoritārā režīma laikā, bija likums par tautas izglītību, kuru 1934. gada 12. jūlijā akceptēja Ministru kabinets. Protams, šis dokuments netapa vienā dienā. Pie tā bija ilgi strādāts jau saeimu laikā, bet, jāatzīst, diezgan neveiksmīgi, jo neizdevās pārvarēt daudzo frakciju domstarpības. Pēc 15. maija puča tas jau bija daudz vienkāršāk — pietika, kā sacītu mūsdienās, ar darba grupas ieteikumu, bez jebkādas iepriekšējas publicitātes un diskusijām, lai ministri pateiktu “jā”. Tam nevajadzēja pat mēnesi.

Kopumā tomēr šo likumu var vērtēt pozitīvi. Tas paredzēja:

— veicināt visādos veidos tautas izglītību un audzināt tautu nacionālā valstiskā garā;

— valsts un pašvaldības atver un uztur visiem pieejamas publiskas mācību un audzināšanas iestādes, blakus tām var pastāvēt arī privātas;

— valsts nosaka visiem pilsoņiem obligatoriskas mācības apmērus un ilgumu, kā arī veicina neobligatorisku mācību un izglītību;

— skolas ar latviešu mācību valodu pieejamas visu pilsoņu bērniem.

Taču likuma 6. pants skanēja tā: “Latviešu tautības pilsoņu bērniem jāmācās skolās ar latviešu mācību valodu, ja arī viens no vecākiem būtu citas tautības.” Tas ir, ar likuma palīdzību jākļūst par latvieti.

Tālāk daļa no nākamā panta: “Ikkatrs mazākuma tautas pilsoņu bērns var mācīties tās tautības skolā, pie kuras pieder viņa vecāki, ja šīs tautības valodā bērns var brīvi izlikt savas domas. Pretējā gadījumā viņam jāapmeklē skola ar valsts valodu.” Tātad a priori varēja izlemt, ka bērnam būs jādodas uz latviešu skolu.

8. pants: “Ticības mācība ir mācāma visās obligatoriskās un neobligatoriskās mācības iestādēs.” Īsi un skaidri. Bet rezolūti un atšķirīgi no parlamentārā perioda, jo arī izglītības ministrs šajā laikā — L.Adamovičs — taču bija teologs. Šķiet lieki daudz runāt, ka kaut kas tāds varēja notikt vienīgi valstī, kur nebija demokrātijas un uzskatu brīvības.

Bet šālaika likumdevējam gribas ieteikt izlasīt 1934. gada likuma 14. pantu: “Pašvaldībai pienākas gādāt, lai visiem tās robežās dzīvojošiem latviešu vecāku bērniem būtu pieejama obligatoriskā mācība latviešu valodā.” Kā arī 16. pantu: “Ne vēlāk kā 4 nedēļas priekš mācības gada sākuma pašvaldība iesūta pēc Izglītības ministrijas norādījuma attiecīgām mācības iestādēm vai skolu valdēm to bērnu sarakstus, kas sasnieguši obligatoriskā mācības vecumu.”

Drīz pēc apvērsuma — 1934. gada 24. jūlijā — tika pieņemts vēl viens visnotaļ svarīgs normatīvs akts: likums par Kultūras fondu. Iepriekšējais šā fonda likums bija apstiprināts sen — 1921. gadā, pēc tam gan papildināts, bet kopš tā laika dzīve arī nebija stāvējusi uz vietas.

Jaunais dokuments, kas atšķirībā no izglītības likuma nebija politizēts, noteica, ka Kultūras fondam par labu ņem 3% piemaksas pie alkoholisko dzērienu cenām. Fondam ir tiesības izdot grāmatas, muzikālijas un tēlojošo mākslu reprodukcijas. Tā līdzekļi bija izlietojami: 1) monumentālu nacionālās kultūras darbu un pieminekļu radīšanai, 2) prēmijām par izciliem darbiem kultūras laukā, 3) pabalstiem zinātnei, mākslai, rakstniecībai un šo nozaru darbiniekiem, 4) stipendijām izglītības nobeigšanai un studiju veicināšanai, 5) fiziskās kultūras un ārpusskolas izglītības sekmēšanai. Naudu sadala fonda dome, kuras priekšsēdētājs ir Ministru prezidents.

Iestājoties par latvisku Latviju, valdība 1932. gada noteikumu vietā par valsts valodu 1935. gada 5. janvārī pieņēma likumu šajā jautājumā. Tā kā tas notika autoritārās varas laikā, jaunajā dokumentā skrūves tika nedaudz piegrieztas, pamatkoncepciju tomēr saglabājot, bet vairākus pantus ieviešot no jauna vai esošos detalizējot. Gluži jauns bija 3. pants: “Valsts un pašvaldību rakstos un mācību grāmatās latviešu valodā lietojami latīņu burti. Periodiskie izdevumi latviešu valodā, kas iznāk biežāk nekā vienreiz nedēļā, iespiežami latīņu burtiem, sākot ar 1936. gada 15. maiju.” Svešas valodas atklātās sapulcēs vai publiskās izrādēs un dažādos priekšnesumos varēja lietot tikai ar iekšlietu ministra vai viņa pilnvaroto amatpersonu atļauju. Viņu atvēle bija vajadzīga arī, ja gribēja izmantot citu valodu izkārtnēs, afišās, plakātos, etiķetēs utt.

Klāt bija nācis 6. pants: “Rakstiskiem līgumiem, dāvinājumu aktiem, vekseļiem, parādu un citiem saistību rakstiem, ja tos Latvijā pēc 1935. gada 1. februāra slēdz Latvijas pilsoņi, ir saistības un pierādījuma spēks vienīgi tad, ja tie rakstīti valsts valodā.” Par valsts valodas ignorēšanu jaunais akts bija bargs: “Par likuma apzinātu pārkāpšanu vainīgos soda administratīvā kārtā ar naudas sodu līdz Ls 1000 vai ar arestu līdz trīs mēnešiem, vai ar abiem šiem sodiem kopā. Sodus uzliek iekšlietu ministrs vai viņa pilnvarota amatpersona.”

Likums par valsts valodu labāk vai sliktāk darbojās līdz 1940. gada jūnijam. Ne vieniem, ne otriem okupantiem tas vairs nebija vajadzīgs.

Rūpējoties par augstākās izglītības attīstību valstī, Ministru kabinets 1938. gada 15. novembrī akceptēja likumu par valsts aizdevumiem normālas studiju gaitas nodrošināšanai augstākās valsts mācību iestādēs. Tas paredzēja no dažādiem finansiāliem avotiem izveidot studiju fondu, no kura varēja piešķirt aizdevumus, sākot ar 3. semestri, līdz Ls 60 mēnesī. Tos vajadzēja atmaksāt 15 gadu laikā ar nelieliem procentiem.

Nākamajā — 1939. gadā — darbu uzsāka Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, kas bija augstākā lauksaimniecības un mežsaimniecības zinātnes un izglītības iestāde valstī ar divām šo nozaru fakultātēm. Uz jauno gaismas pili devās vairāk nekā 700 studētgribētāju, kuriem apgūt zinības palīdzēja ap 70 mācībspēku. Akadēmijas pirmais rektors bija prof. Dr. Pāvils Kvelde.

Šo rindu autors, būdams profesionāls vēsturnieks (pa daļai arī žurnālists...), nevar nepastāstīt drusku plašāk par pirmo Latvijas pētniecības institūtu, kas sāka bruģēt ceļu uz savu Zinātņu akadēmiju. Runa ir par Latvijas Vēstures institūtu, par kura nodibināšanu valdība pieņēma likumu 1936. gada 14. janvārī un kuru bez K.Ulmaņa parakstīja arī jaunais izglītības ministrs prof. Augusts Tentelis. Šajā aktā bija nosacīts, ka institūts ir “patstāvīga valsts augstākā zinātnes iestāde”. Tā uzdevums ir “latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma (? — R.T.) un patiesības garā”. Institūta darbība aptver “1) latviešu senvēsturi, 2) latviešu vecāko vēsturi, 3) latviešu jaunāko vēsturi un 4) vispārīgo vēsturi”.

Par LVI direktoru iecēla A.Tenteli, par vicedirektoru — prof. Franci Balodi, bet ar 1939. gadu par otro vicedirektoru — prof. Arvedu Švābi. Viņu vadībā darbinieki vāca, aprakstīja un izdeva Latvijas vēstures avotus, piedalījās arhīvu un arhivāliju sakārtošanā, kā arī ieguva savā īpašumā pagātnes avotus un materiālus, tajā skaitā arī privātpersonu dienasgrāmatas, piezīmes, atmiņas u.tml. LVI publiskajās sēdēs apsprieda dažādu vēstures nozaru problēmas, padarīto un darāmo. Latviešu vēsturnieku centrs izdeva savu žurnālu un kopā ar Pieminekļu valdi organizēja arheoloģiskos izrakumus.

Latvijas zinātņu vēstures kompetentākās autoritātes, akadēmiķa Jāņa Stradiņa vērtējumā, “pēc K.Ulmaņa personiskas ierosmes tika likti pamati Latvijas vēstures institūtam kā iecerētā Zinātņu akadēmijas pirmajai sastāvdaļai (..). Tiesa, objektīva vēstures pētniecība gan mijās ar senatnes romantizēšanu un patriotiskām emocijām (..). Pašam K.Ulmanim bija daudz ieceru, starp kurām Zinātņu akadēmijas lieta nešķita prioritāra, tādēļ līdz 1940.gadam tāda reāli izveidota netika”.

K.Ulmanis un viņa vadītā valdība vai katru gadu iniciēja kādu vērtīgu novitāti valsts kultūras dzīvē. 1935.gadā tāds bija Draudzīgais aicinājums, kas sāka iet tautā 28.janvārī — Kārļos... Lai arī tā, tomēr nevar neuzteikt, ka, sekojot šai ierosmei ziedot un vākt grāmatas un citas vajadzīgas lietas savai skolai, tās četru gadu laikā saņēma 1,5 milj. sējumu, ap 1,6 tūkst. gleznu, vairāk nekā 100 radiouztvērēju, 90 skulptūru un citas vērtīgas mantas.

1937.gada 12.maijā nodibināja Tēvzemes balvu valsts atzinībai par izcilu veikumu tautas un valsts labā. Trīs gadu laikā šo augsto atzinības zīmi saņēma 23 rakstnieki un mākslinieki, aktieri un mūziķi. Plašāka amplitūda bija 1938.gada 12.jūlijā izveidotajiem jaunajiem ordeņiem — Viestura ordenim un Atzinības krustam, kurus piešķīra Valsts prezidents pēc sava ieskata vai pēc Ordeņu kapitula priekšlikuma.

Autoritārisms 30.gadu otrajā pusē ietekmēja Latvijas garīgo dzīvi arī negatīvi. Tiesa, tas ne vienmēr bija skaidri redzams. Par to nerakstīja ne režīmam kalpojošā preses, nerunāja oficiālajās intelektuāļu apspriedēs un saietos, jo reti kam bija drosme nostāties opozīcijā šķietami tik vienotajai valstij.

Par iemauktu uzlikšanu brīvajam vārdam — presei — jau bija teikts. Arī par ticības mācības uztiepšanu skolu jaunatnei. Vēl tikai dažus vārdus par literatūru. Pat vienam no neatkarīgās Latvijas izcīnītājiem Kārlim Skalbem pēc 15.maija bija pusgadu aizliegts publicēt jebkādus darbus. Nežēlastībā krita arī Eriks Ādamsons, kura lugu “Mālu Ansis” 1938.gadā vajadzēja noņemt no Nacionālā teātra repertuāra, jo režīma trubadūri tur bija saskatījuši satīru par Ulmani. Tajā pašā gadā konfiscēja un aizliedza Andreja Kurcija romānu par Piektā gada revolūciju “Dzīvības vārtos”. Par Andreju Upīti un citiem kreisajiem literātiem nemaz nerunājot.