Par Daugavu, Latvijas interešu krustpunktu

16.jūnijā Rīgā, Zinātņu akadēmijā, notika Latvijas inteliģences 36.konference

Daugava nav tikai Latvijas lielākā upe. Daugava ir daudzslāņains jēdziens, vesels kultūrslānis Latvijas telplaikā. Diemžēl pārāk bieži tā nozīme izgaismota no patētiski apjūsmojošā skatu punkta, kā raksturvārdus izmantojot apzīmējumus "liels", "varens", "liktenīgs", "mūžīgs", "neatņemams". Tāpat mēs attālinām no savas reālās un ikdienišķās darbības lauka Raini, pieņemam par hrestomātisku vērtību Andreja Upīša "Zaļo zemi". Aizmirstot, ka Daugava elpo un ka tās dzīvība ir trausla — kā jau dzīvība. Neaizdomājoties, ka arī Rainis bija cilvēks, viens no mums, kuram sāpēja, kurš pārdzīvoja un kurš domāja. Arī par mums, nākotnes latviešiem, par savas zemes likteni — asāk un skaudrāk nekā citi. Zaļās zemes robežas sniedzas tālāk par Upīša novadu, un tā nav vērtība pati par sevi, bet kopjama, mīlama un saudzējama vieta zem saules. Mums vienīgā un nebūt ne neatņemamā vai pašu rīcības pēc nezaudējamā.

Vai Daugavas krastos ir vieta celulozes rūpnīcai? Mūsdienīgai, starptautiskiem vides aizsardzības standartiem atbilstošai, tādai, kura dotu darba vietas Daugavas krastos mītošajiem ļaudīm? Kas jādara, lai Daugavas kreisais krasts savā attīstībā neatpaliktu no Daugavas labā krasta? Kas jāliek pamatos Daugavas ielejas ilglaicīgai attīstībai — nauda, izglītība, īpašas valsts rūpes par dabas un tautsaimniecības līdzsvaru? Šie un citi jautājumi tika izvirzīti Latvijas inteliģences 36.konferencē, kas notika šī gada 16.jūnijā Latvijas Zinātņu akadēmijā. Atbildes sniedza un viedokļus izteica gan Latvijā pazīstami zinātnieki un publicisti, gan dažādu nozaru speciālisti.

Dažas patiesības, kas izkristalizējās domu apmaiņas krustugunīs, bija gluži vai šodienu simbolizējošas. Piemēram, celulozes rūpnīcas projekts varas gaiteņos jau tiek apspriests vismaz pāris gadus, bet sabiedrībai joprojām trūkst informācijas par to. Līdz ar to veidojas gluži likumsakarīgs noraidījums — kā var atbalstīt to, kas ir svešs... Tomēr neizpaliek pārmetumi sabiedrībai, ka tā neizprot vērienīgā projekta ekonomisko un citādo nozīmi. Līdzīgi ir ar Daugavas kreisā krasta attīstību, tikai nedaudz apgrieztā kārtībā — līdz lemjošās un rīcībspējīgās varas ausīm nenonāk vietējo iedzīvotāju sāpe par gandrīz neiespējamo satiksmi reģionā, par elementāras sakaru infrastruktūras trūkumu. Esot nepieciešams Daugavas kreisā krasta attīstības plāns valstiskā līmenī, kas grantētu īpašas valsts rūpes. Tāpat esot būtiski arvien no jauna izstrādāt stratēģijas un zīmēt modeļus plūdu novēršanai atsevišķos Daugavas ielejas rajonos — tika atzīts no konferences tribīnes. Maz gan bija domu par to, kā šos plānus realizēt.

"Latvijas Vēstnesis" dažu konferences dalībnieku uzstāšanos publicē atsevišķi, cenšoties aptvert visus svarīgākos izrunāto problēmu lokus. Katram sava taisnība. Un lai tā arī būtu, ja vien apzināmies, ka tādas Latvijas zīmes kā Daugava ir dzīvas — kā pašu elpa, nepieciešamas — kā pašu rokas un jūtīgas — kā sirds un domas.

Liena Pilsētniece, "LV" nozares redaktore