Publicists Dainis Īvāns

Par Daugavu kā mūsu dzīvības šūpuli

Cienītie klātesošie un tie, kas mūs klausās pie radioaparātiem! Ir sakritība, ka šī konference notiek tajās pašās telpās, Latvijas Zinātņu akadēmijas mājā, kur pirms trīspadsmit gadiem notika arī PSRS Zinātņu akadēmijas Biosfēras padomes izbraukuma sēde, kur strādāja Daugavpils HES ekspertīzes komisija, kas atcēla kā nederīgu un bīstamu Latvijai Daugavpils HES celtniecības projektu.

Pēc ekspertīzes komisijas darba tās vadītāja akadēmiķe Rita Kukaine teica: "Visvairāk mani pārsteidza HES projektētāju avantūrisms, viņi zināja, uz ko iet, zināja, ka Daugavu pārvērtīs kloākā, un tomēr projektēja, sak, paskatīsimies, kas no tā iznāks." Toreiz gan zinātniekiem, gan žurnālistiem, kas iesaistījās Daugavas aizstāvēšanas kampaņā, tāpat kā lielai daļai Latvijas sabiedrības, pārmeta emocijas, pārlieku jūtīgumu, Staburaga apraudāšanu un skaistu putniņu, zālīšu, ainavu apdziedāšanu.

Taču man šķiet, ka šo emociju, domājot par Daugavas attīstību, mums ir allaž pietrūcis — gan toreiz, gan arī tagad. Gluži otrādi — emocijas mums dažreiz virzās pavisam citā gultnē, un emocijas mēs paužam par pavisam citām lietām. Un bieži vien šīs emocijas izraisa nauda, jo lielie projekti, kas ir sagandējuši Daugavu un kas, iespējams, tīko sagandēt Daugavu, ir naudas projekti, kuri izraisa naudas kaislības.

It kā viss ir labi beidzies. Mēs esam saglabājuši Augšdaugavas ieleju, ir izveidots Daugavas dabas parks, kuram sākotnēji, pirms desmit gadiem, kad to nodibināja, bija ļoti neliels valsts finansējums un bija lieli plāni — ierīkot tur nacionālo parku vai rezervātu, lai nosargātu šo Eiropā unikālo ieleju. Pēc desmit gadiem, šajā pavasarī svinot Daugavas dabas parka jubileju, mēs pēkšņi konstatējām, ka šis parks interesē vairs tikai vienam pagastam, Naujenes pagastam, un vienam cilvēkam — šī parka direktoram, kas arī ir visa šī parka administrācija. Un mums vairs nav ticības un garantijas, ka to Latvijas pirmatnīgās dabas nostūrīti, ko mums izdevās saglabāt un kurš ar savu dabas daudzveidību ir vajadzīgs mūsu un visas Eiropas eksistencei, mēs nosargāsim arī rītdienai. Ka atkal tur neienāks kādas citas naudas kaislības, citi likumi, un mēs pazaudēsim arī to, kas mums vēl palicis.

Otra lieta — Daugavas attīstība, sevišķi kreisā krasta attīstība. Par to ir runāts daudz, bet man šķiet, ka Daugavas kreisais krasts ir joprojām neapdzīvots un kļūst arvien vairāk neapdzīvots. Un te darbojas tā slavenā tēze, ko bieži minam, bet ko pasaulē prātīgi cilvēki jau sen kritizē,— ka laukos, lūk, esot par daudz cilvēku. Ka laukos jau neko nevar nopelnīt, laukos nevar attīstīties, viss notiek pilsētās. Pilsētu lielveikali ir pilni ar pārtikas produktiem, tos pat nav kur likt, un pilsētnieki pat neapjauš, ka šie pārtikas produkti tur rodas uz lauku drupām. Un var pienākt brīdis, kad mēs teiksim, ka arī pilsētās ir par daudz iedzīvotāju. Un ko mēs darīsim tālāk?

Tātad jautājums ir par Daugavas kreisā krasta apdzīvotību, par darba vietu radīšanu, nodarbinātību, par tūrismu, par jebkuru nozari, jebkuru aktivitāti, kas ļautu Daugavas kreisajam krastam atdzīvoties, protams, saglabājot ainaviskās vērtības. Šķiet, ka tādu projektu mums joprojām nav. Gluži otrādi. Nupat dzirdēju, ka Jēkabpils, kas ir Daugavas kreisā krasta pilsēta, gatavojas piekļauties Latgales reģionam, nevis Zemgalei, kur tai pienāktos būt. Kāpēc? Šis jautājums ir ļoti vienkārši atbildams, jo, man liekas, pēdējos gados, es runāju par naudas kaislībām, mums bieži saka nevis tā, kā franči saka: meklējiet sievieti, bet jāsaka: meklējiet, kur ir nauda. Un nauda ir lielā celulozes kombināta projektā Daugavas labajā krastā. Šis projekts ir viens no Daugavas ielejas sāpju mezgliem, par kuru sabiedrībai, uzsveru — sabiedrībai, vajadzētu runāt ļoti daudz. Jo šobrīd mēs saņemam informāciju tikai no ieinteresētajām personām, no cilvēkiem, kuriem šeit ir lielas naudas intereses.

Es nesen saņēmu sagatavoto interviju ar šī celulozes kombināta vienu no nākamajiem īpašniekiem, Zviedrijas uzņēmuma "Södra" valdes priekšsēdētāju Kristeru Segerstrenu. Es pievērsu uzmanību vienam faktam, kas parādās šajā intervijā. Šis uzņēmums, kas cels celulozes kombinātu un kuram mēs esam ieķīlājuši, pēc līguma, 10 procentus Latvijas valsts mežu, ir tik bagāts, ka tā gada budžets ir 2/3 no Latvijas valsts budžeta. Padomājiet, ko nozīmē viena tāda kompānija, kura ienāk ar spēku, kas ir 2/3 Latvijas valsts budžeta vērts, šajā valstī, kur joprojām ir korupcija, pērkami ierēdņi, arī cilvēki, kas ir atbildīgi par zemēm un mežiem. Mani vienmēr ir baidījuši šādi lielie grandiozie projekti. Kāpēc ir vajadzīgi tik lieli projekti? Protams, celulozes rūpnīcas atbalstītāji atkal nolasīs veselu referātu, kāpēc tas ir vajadzīgs. Bet manas šaubas tas joprojām nav kliedējis.

Šī intervija tiks publicēta žurnālā "Baltijas Koks", es dabūju tikai sagataves materiālu. Un tad es pievērsu uzmanību jautājumam: "Kas kavē šīs rūpnīcas celtniecību?" Un Segerstrena kungs atbild: "Ir pilnīgi skaidrs, ka esam ļoti ieinteresēti uzcelt celulozes rūpnīcu šajā reģionā." Un atkal uzmanību piesaista vārds "reģions". Tāpat arī Daugavpils HES cēla "reģionā", un bija vienalga, vai vienu staņicu appludina vai neappludina. "Šī vieta šāda projekta realizācijai ir ļoti piemērota, jo šeit pieejama koksne no Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas. Ja mēs to neizdarīsim tagad, tad to izdarīs kāda cita firma." Taču galīgo lēmumu par celtniecību pieņems 2002.gadā.

Un vēl par to, ka Latvijas valdība grasās ieguldīt 10 procentus sava meža. Esmu dzirdējis dažādas versijas, ka, lūk, šis ir simbolisks skaitlis, ka tas var samazināties. Atklāti sakot, mani uztrauc šis skaitlis — 10 procenti, 9/10 vēl ir palikušas, tās arī var kādam par kaut ko ieķīlāt. Sederstrena kungs saka tā: "Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka rūpnīcai būs tiesības nocirst 250 tūkstošus hektāru meža. Mums ir svarīgi zināt, ka koksne būs pieejama arī nākotnē un ka tad, kad būsim sākuši rūpnīcas celtniecību, neuzradīsies kāda konkurējoša firma un nesāks cīnīties par resursu nozīmi." Es ceru, ka daudzi saprata, ko tas nozīmē, ja firma ar 2/3 Latvijas gada budžeta, pasaka, ka tai nepatīk konkurenti un ka tai vajag garantijas par Latvijas mežu nociršanu. Man liekas, ka daudziem ir skaidrs, kur aizies šīs rūpnīcas saražotā peļņa. Kas ir konkurents šai rūpnīcai? Līgatnes papīrfabrika? Diezin vai.

Un vēl viens jautājums, par ko vajadzētu runāt un uztraukties sabiedrībai. Mēs pieļaujam celulozes industrijas attīstību ar domu, ka varbūt Latvijā, tajā skaitā Daugavas baseinā, palielināsies koksnes racionālas izmantotības koeficients, jo mēs ļoti daudz koksnes izsviežam atkritumos. Mums bija cerības, ka rūpnīca šo izmantošanas efektivitāti palielinās. Sederstrena kungs šajā sakarā saka: "Zāģētavu atlikumus, kas radīsies rūpnīcā pašā, pārstrādāt nebūs problēmu. Taču, lai pārstrādātu atlikumus no citām zāģētavām, nepieciešamas papildu iekārtas, kas izmaksā ļoti dārgi. Zviedrijā koksnes atkritumus celulozes rūpnīcās izmanto gan pašas celulozes ražošanā, gan siltuma un pat elektrības ražošanā. Latvijā tas pagaidām ir par dārgu." Tātad arī šīs cerības mums izkūp.

Un trešās cerības — mīts par darba vietām Daugavas ielejā. Līgums neparedz, ka rūpnīcā strādās vietējais darbaspēks. Un tas arī nav tik būtiski, jo šādās modernās, lielās rūpnīcās nemaz tik daudz cilvēku nestrādā. Bet būs kāda cita lieta. Par to esmu runājis ar mūsu kokapstrādātājiem, ar zemniekiem, kuriem ir savi mežiņi un kuri vēl velk savu eksistenci un uztur dzīvotspēju Daugavas kreisajā krastā ar papīrmalkas izstrādāšanu. Šī kompānija būs monopolists, kas noteiks papīrmalkas iepirkuma cenas. Rezultātā mums atkal jājautā, kas no šāda projekta būs ieguvējs.

Un vēl par pašu Daugavas ieleju. Pirms kāda laika strīdējāmies par Daugavpils HES projektu. Pasaulē ir pierādīts, un arī mēs esam pievienojušies konvencijai par siltumnīcas efekta novēršanu pasaulē, ka hidroelektrostaciju dambji ir kaitīgāki par termoelektrostacijām. Taču, domājot par šādu lielu projektu — par celulozes kombināta celtniecību, mums varbūt jāpasaka: "Gana! Gana apcelt ar tehnokrātiskām būvēm, ar milzīgām, grandiozām celtnēm Daugavas ieleju." Jo tas ir mūsu dzeramais ūdens, un Daugavas ieleja joprojām ir mūsu dzīvības avots. Tā ir mūsu dabas daudzveidība.

Kas, manuprāt, būtu jāizdara, pie kā vajadzētu nonākt šai konferencei. Es raugos skeptiski uz visiem lielajiem projektiem Daugavas ielejā. Es nezinu, vai tā nauda, ko iegūs ārzemju kompānijas, mums ir vērtīgāka par Daugavu, ko vairs nespējam nodot nākamajām paaudzēm tādu, kāda tā ir bijusi. Mums vajadzētu tomēr domāt par Daugavas kompleksas attīstības plānu, par valsts koncepciju Daugavas attīstībai, par kreisā krasta attīstību. Un, protams, par to, lai mūsu unikālā, nekur citur Eiropā neatrodamā ieleja, kāda ir Augšdaugavā, no Daugavpils līdz Krāslavai, lai tā tomēr būtu valsts aizsargāta.

Lai to nevajadzētu aizsargāt vienam pagastam, kurš ļoti tālredzīgi saprot, ko šī ieleja var dot, un kurš ļoti aktīvi rīkojas, bet kuram arī dažreiz nolaižas rokas. Neviens nav aprēķinājis, kādus ienākumus mums var dot šī nesagandētā Daugava, kāda tā ir. Nemaz nerunājot par emocionālo aspektu, ko man kādreiz pārmeta, ka mēs jau runājam emocionāli. Man liekas, ka emociju enerģija, skaistuma enerģija, Daugavas loku, Daugavas pakalnu, Daugavas zālīšu, putniņu, gaisa enerģija ir tā, kas mūs uzlādē un kas mums dod daudz vairāk nekā materiāli projekti, kurus bieži vien virza pavisam citas jūtas, citas kaislības, kuras mēs nesaucam par augstām, tīrām un godīgām kaislībām. Es gribētu aicināt paskatīties uz Daugavu kā mūsu dzīvības šūpuli.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā