Ministru prezidents

Apsveikuma runā Latvijas Televīzijā 2003.gada 31.decembrī

Labvakar, godātie Latvijas iedzīvotāji! Labvakar, godātā latviešu tauta!

Gadu mijā mēs, protams, atskatāmies uz to, kas ar mums noticis aizvadītajā gadā, uz to, kas bijis labs un kas slikts, uz to, kas padarīts, un uz to, kas vēl jāpadara. Gadu mijā mēs katrs pārdomājam būtiskāko, kas ar mums aizvadītajā gadā ir noticis, un plānojam uz priekšu. Tādēļ vispirms pateikšu mīļu un sirsnīgu paldies visiem tiem, kas piedalījušies mūsu valsts atjaunošanā, kas veicinājuši Latvijas uzplaukumu un nostiprināšanos. Paldies strādniekiem un zemkopjiem, transporta darbiniekiem un enerģētiķiem, ārstiem un skolotājiem, karavīriem un policistiem, zinātniekiem un kultūras darbiniekiem, valsts darbiniekiem un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Vārdu sakot – visiem. Valdības vārdā – paldies visiem, kas ražīgi un godīgi strādājuši Latvijas izaugsmei. Paldies arī visiem tiem, kas atbalstīja valdību grūtā brīdī.

Tagad par nākotni. Par nākotni runājot, aicinu pārdomāt nākamajiem gadiem būtiskāko un svarīgāko. Aicinu pārdomāt par mūsu zemi un par mūsu tautu, par Latvijas valsts un visu mūsu kopīgo nākotni.

Kādēļ tieši tagad? Vispirms jau tādēļ, ka gadu mija ir atskaites punkts, kas reizē ir paveiktā apkopojums un jaunu darbu sākums. Arī tādēļ, ka mūsu ārpolitikas sasniegumi beidzot, šķiet, spēs garantēt mūsu valsts drošību daudzus gadu desmitus, pat simtus uz priekšu. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO mūs neviens ārējais ienaidnieks vairs nespēs nopietni apdraudēt. Latvijā būs drošība un miers. Cerēsim, ka uz mūžīgiem laikiem. Drošība un miers – tās ir tik ļoti būtiskas lietas. Padomāsim mazliet par to! Drošība, miers un zeme mums pašiem – nekā tamlīdzīga Latvijā vismaz pēdējos septiņsimt gadus nav bijis. Arī divdesmit neatkarības gados sarūpēto 1940.gadā aizslaucīja Otrais pasaules karš un ar to saistītā svešzemju okupācija.

Tagad mums ir ļoti nopietnas cerības uz ilgstošu mieru. Tagad mums ir pārliecība, ka darba augļi paliks mums pašiem. Tagad mums vairs neviens tos neatņems. Tātad ir parādījusies jauna motivācija un papildu jēga strādāt. Ir parādījusies iespēja strādāt harmoniski un mierīgi. Ar pašcieņu un bez nevajadzīga stresa, kā, piemēram, Šveicē, zemē, kurā ilgstoši bijis miers. Aizdomā-simies – viss, ko mēs sarūpēsim, turpmāk paliks mums pašiem. Viss, ko mēs dienu no dienas paveiksim, vairos mūsu Latvijas bagātību un varenību. Ar katru dienu mums kļūs vieglāk un labāk dzīvot. Un mums būs ko atstāt saviem mantiniekiem.

Jā, mums ir vajadzīgi mantinieki. Manti-nieki zemei un valstij, mantinieki mūsu darba augļiem. Atcerēsimies, ka galvenā vērtība ir mūsu zeme un tauta, mūsu nākamā paaudze. “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai.” Un kā tāds šis mantojums mums vienmēr jāsargā. Tāpēc turēsimies pie zemes, Latvijas ļaudis! Atgriezīsimies pie zemes turpmākajos gados! Neturēsimies pie citām, pārejošām vērtībām, bet atgriezīsimies pie zemes! Lai katram latvietim būtu savas mājas.

Jo redziet – dzelžus, pat vislepnākos, var atkal uztaisīt. Tā tāda pārejoša lieta. Arī mājokļus var no jauna sabūvēt. Tas viss ir tikai cilvēka radīts. Zemi – to nevar radīt no jauna. Cik nu tās ir, tik ir – visā pasaulē un, protams, arī mazajā Latvijā. Zemi pavairot nav mūsu spēkos, un brīvas zemes visā pasaulē paliks arvien mazāk. Tāpēc turēsimies pie savas zemes, apdzīvosim un kopsim to. Un nemaz mums tās zemes nav tik daudz, tikai Latvija. Tad apdzīvosim visu mazo Latviju un, cik iespējams, vienmērīgi!

Varbūt arī dosimies prom no lielajām pilsētām, kur katram pieder labi ja dzīvoklītis daudzdzīvokļu namā. Dosimies prom no sastrēgumiem ielās un no pārblīvētiem mikrorajoniem. Dosimies uz laukiem, kur ir plašumi, daba un gaiss. Kur katram ir sava zeme un savas mājas. Dosimies prom no stresa. Dosimies tur, kur mierā un klusumā var strādāt gan mākslinieks, gan inženieris, celtnieks un amatnieks. Kur var strādāt jebkuras profesijas pārstāvis. Jo laukos var strādāt jebkurš, ja vien mēs prasmīgi pielietosim modernos transporta un sakaru līdzekļus. Tad mācīsimies tos pielietot! Moderns darbs, izmantojot modernas tehnoloģijas, lauku mierā un klusumā, kur bērni skraida pa piemājas pļavām, – tādu es redzu Latvijas nākotni.

Un, visbeidzot, atcerēsimies: ja mēs neapdzīvosim Latviju, to izdarīs citi, – šī vieta tukša nepaliks. Tādēļ mums pašiem jāapdzīvo sava zeme. Un mums ir vajadzīgi mantinieki. Tad Jaunajā gadā rūpēsimies par savas dzīves kvalitāti, par kultūru, par jauno paaudzi, par savu tautu un tās nākotni! Un rūpēsimies par Latvijas zemi! Lai tā paliek mums pašiem.

Lūdzu, aizdomājieties – tās visas ir tik ļoti cieši saistītas lietas. Tādēļ jaunajā gadā novēlu ikvienam Latvijas iedzīvotājam savu zemi, savu māju un savu ģimeni. Lai stiprās un kuplās ģimenēs aug daudzi laimīgi bērni un mierīgas dienas tiek nodrošinātas kā mūsu jaunajai, tā arī sirmajai paaudzei.

Lai dzīvojam saticībā un harmonijā, to gribu jums novēlēt. Laimīgu jauno gadu!