Dzīvesvietas deklarēšana

Pieņēmumi un patiesība

Likums par personu dzīvesvietas deklarēšanu stājās spēkā 2003.gada 1.jūlijā. Tā nolūks ir valsts un pašvaldības iestādēm darīt sasniedzamus tos cilvēkus, kas faktiski nedzīvo savā oficiālajā pieraksta vietā. Deklarēšana attiecas arī uz personām, kuras līdz šim dzīvojušas bez reģistrētas dzīvesvietas. Sākotnēji likuma pieņemšana izraisīja visai plašas diskusijas par tā lietderību un iespējamo krāpniecību, nepatiesi norādot dzīvesvietas datus. Pašlaik šis process ir stabilizējies.

Līdz šā gada 8. decembrim, kad apkopoti pēdējie dati, valstī kopumā dzīvesvietas deklarācijas iesniegušas 126 078 personas. Rīgā to izdarījuši 36 369 cilvēki. Galvaspilsētā visvairāk personu – 10 007 – savas dzīvesvietas deklarējušas Latgales priekšpilsētā un Vidzemes priekšpilsētā – 8456; Vismazāk – 1847 – Centra rajonā. Daugavpilī dzīvesvietu pieteikuši 5654, Jelgavā – 6002, Jūrmalā – 3678, Liepājā – 5669, Rēzeknē – 2169, Ventspilī – 2716 cilvēku. Vismazāk deklarēts Krāslavas rajonā, kur pieteikušās 1093 personas. Kopumā valstī šā procesa rezultātā reģistrētais iedzīvotāju skaits pašvaldībās mainījies no 0,1 līdz 1 procentam. Vislielākais rajonos reģistrējušos iedzīvotāju skaits – 2449 – fiksēts Rīgas rajonā. Pieaugums vērojams arī Tukuma un Ogres rajonos, no kuriem katrā klāt nākuši 155 iedzīvotāji. Visos citos rajonos šis process vērtējams ar mīnusa zīmi. Vislielākais kritums – 397 – bijis Cēsu rajonā, tam seko Jēkabpils rajons (393), Limbažu rajons (349), Madonas rajons (339) un Balvu rajons (292).

15 – 20 procenti Latvijas iedzīvotāju pirms likuma stāšanās spēkā nedzīvoja savā pieraksta vietā, informē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistra departamenta Klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja Olita Magone. 135 000 cilvēku nebija oficiāli reģistrētas mājvietas. Taču laika gaitā, gan pašiem iedzīvotājiem deklarējoties, gan namīpašniekiem uzrādot personas, kuras viņu īpašumā vairs nemitinās, bez oficiālas dzīvesvietas esošo skaits samazinājies līdz 118 000. Kopumā valstī deklarāciju iesniegšanas aktivitāte mazinās, savukārt pieaug to cilvēku skaits, kuriem līdz ar iepriekš minētajām namīpašnieku norādītajām ziņām zudis dzīvesvietas tiesiskais pamats, kā dēļ šīs deklarācijas anulētas.
Otrs deklarāciju anulēšanas iemesls ir nepatiesu ziņu sniegšana, kurai sākotnēji paredzēja milzīgus apmērus, piemēram, lai iegūtu iebraukšanas caurlaides Vecrīgā. Taču līdz 2003. gada 8. decembrim oficiāli galvaspilsētas Centra rajonā konstatēti tikai pieci šādi gadījumi, Rīgā kopumā – 139, bet visā valstī – 231. Patiesībā šie skaitļi gan varētu būt iespaidīgāki, atzīst O. Magone, taču statistika tiek veidota no pašvaldību sniegtajām ziņām, kuras acīmredzot ir nepilnīgas. Tādējādi secināms, ka pašvaldības šajā jomā sevišķu aktivitāti neizrāda, lai gan likums to paredz. Galvenie nepatieso ziņu sniegšanas iemesli ir trīs un lielākoties attiecas uz Rīgu un Jūrmalu. Proti, cilvēki melo, lai atbilstoši deklarētajai dzīvesvietai iekārtotu bērnus prestižajās (trīs vai četrās) galvaspilsētas skolās, lai iegūtu iebraukšanas caurlaidi Jūrmalā vai Vecrīgā, lai tiktu pie pabalstiem, kas dažādās pašvaldībās ir atšķirīgi.

Dzīvesvietas deklarācija jāiesniedz pašvaldībai vai tās iestādei mēneša laikā pēc dzīves vietas maiņas. Par dzīvošanu bez deklarētas pamatdzīvesvietas paredzēts administratīvais sods līdz 250 latiem. Tāds pats sods noteikts par nepatiesu ziņu sniegšanu. Lai turpmāk vienkāršotu šo procesu, paredzēts radīt iespēju to veikt elektroniski vai pa pastu, kā arī noteikt, ka to var izdarīt cita persona, ja deklarācijas devējs kādu iemeslu dēļ nevar ierasties pašvaldības iestādē. Šo jaunievedumu projekts jau iesniegts Ministru kabinetam likuma grozījumiem.

Izplatītākie aplamie pieņēmumi par dzīvesvietas deklarēšanas blakusparādībām, kuras fiksējusi PMLP

Tiks atcelta pieraksta sistēma, un dzīvesvieta vairs nebūs jāreģistrē

Patiesībā: tiks mainīta dzīvesvietas reģistrācijas kārtība, taču personas pienākums mēneša laikā pēc dzīvesvietas maiņas to reģistrēt atbilstošajā pašvaldībā saglabāsies. Pašvaldībā personai jāuzrāda pase un jāiesniedz aizpildīta deklarācijas veidlapa.

Vairs nebūs ne pieraksta, ne izraksta

Patiesībā: nebūs vairs tikai izraksta. Katra nākamā dzīvesvietas deklarācija automātiski izbeigs reģistrāciju iepriekšējā adresē.

Pēc likuma stāšanās spēkā visiem iedzīvotājiem jāiet no jauna iesniegt deklarāciju

Patiesībā: tas jādara tikai personām, kuras maina dzīvesvietu. Pārējiem iedzīvotājiem viņu spēkā esošā pieraksta adrese Iedzīvotāju reģistrā kļūst par deklarēto dzīvesvietas adresi.

Deklarējot dzīvesvietu, ar dokumentiem jāpierāda, ka personai tur ir tiesībasdzīvot un deklarēt šo adresi

Deklarācijā jānorāda tikai tiesiskais pamats dzīvošanai norādītajā adresē. Papildu dokumenti jāuzrāda tikai pēc pašvaldības aicinājuma, ja tā ir ierosinājusi deklarācijā sniegto ziņu pārbaudi.

Personai ir pienākums norādīt visas savas dzīvesvietas adreses

Persona var brīvi izvēlēties vienu adresi, kur valstij un pašvaldībai tā ir sasniedzama tiesiskajās attiecībās. Persona var arī norādīt neierobežotu skaitu papildu adrešu, kuras var būt gan citās pašvaldībās, gan ārvalstīs.

“Ja kāds nepatiesi deklarēs manu adresi, viņam arī būs tiesības pie manis dzīvot”

Persona var deklarēt tikai tādu dzīvesvietas adresi, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats. Deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas sekas.

Pašvaldībai obligāti ir jāpārbauda visas dzīvesvietas deklarācijas

Jāpārbauda tikai deklarācijas, par kurām pašvaldībai radušās šaubas vai par kurām saņemts rakstisks iesniegums, ka tās varētu būt nepatiesi deklarētas.

Ja pašvaldība ir iesākusi deklarācijā norādīto ziņu pārbaudi, tad dzīvesvietas reģistrācija obligāti ir jāanulē

Anulāciju veic tikai tad, ja pierādījies, ka persona deklarācijā sniegusi nepatiesas ziņas vai pēc deklarācijas iesniegšanas personai zudis tiesiskais pamats (piemēram, beidzies īres līgums) un viņa nav iesniegusi jaunu deklarāciju.

Guntars Laganovskis