Jaunajā gadā — ar Latvijas vārdu sirdī

Braiens Karlsons (Brian Carlson), Amerikas Savienoto Valstu vēstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Vašingtonā arī Latvijas okupācijas gados plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs

Braiens Karlsons: “Latvijai manā sirdī ir pati pirmā vieta. Jā, es esmu strādājis daudzās valstīs, bet nav labākas vietas un labāka laika būt Amerikas vēstniekam, kā strādāt šajos gados Latvijā.” Foto: Māris Kaparkalējs, ‘‘LV”

— Vēstnieka kungs, šķiet likumsakarīgi, ka šo interviju mēs sākam latviski. Jūs jau savā pirmajā intervijā mūsu laikrakstam akreditācijas dienā paudāt cieņas pilnu attieksmi pret latviešu valodu, soloties to iemācīties.

— Es atvainojos, ka nevaru vēl brīvi runāt latviski. Taču es varu sekot jūsu jautājumiem. Es arī saprotu, cik nozīmīgi latviešiem ir sargāt savu valodu. Bet galvenais — Latvijā es redzu, cik ļoti valoda tur kopā tautu.

— Ko jums nozīmē šie divi darba gadi Latvijā?

— Es nespēju Amerikas vēstniekam Latvijā iedomāties labāku darba laiku kā patlaban. Latvijai šis ir īpašs laiks, kad notiek daudzi pozitīvi procesi. Ļoti sekmīgi attīstās Latvijas un ASV attiecības. Bet 2003.gada nogale Latvijā atnesa veselu virkni priecīgu notikumu. Nu kaut vai Latvijas uzvara pār Turcijas komandu futbolā. Protams, visnozīmīgākie notikumi Latvijai pēdējos gados bijuši Eiropas Savienības (ES) Pievienošanās līguma parakstīšana Atēnās un uzaicinājums iestāties NATO. Latvija ir atgriezusies Eiropā, tāpat kā Eiropa atgriezusies Latvijā.

— Dažkārt ASV un Rietumeiropas valstu viedoklis svarīgās starptautiskās problēmās bijis atšķirīgs. Piemēram, pērn jautājumā par ASV militāro akciju Irākā.

— Tas tiesa. Tomēr partnerības saites starp ASV un Rietumeiropas valstīm ir ļoti spēcīgas. Jā, ģeogrāfiski ASV nepieder pie Rietumeiropas, taču politiski, ekonomiski, sociāli un kultūras jomā mēs, amerikāņi, esam Eiropā un ar Eiropu.

— ASV neatzina Baltijas valstu okupāciju un inkorporāciju PSRS, sniedzot mūsu tautai grūti pārvērtējamu politisko un morālo atbalstu. Kad jūs pats pirmo reizi sastapāties ar vārdu “Latvija”?

— Tas bija piecdesmitajos vai sešdesmitajos gados. Es uzaugu Vašingtonā, un mums ļoti daudz nozīmēja fakts, ka šeit atradās Latvijas sūtniecība. ASV galvaspilsētā plīvoja Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs! Dažkārt, parasti Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas valsts svētku dienās, Baltijas valstis tika minētas laikrakstos. Jau tad sākās mana interese par Latviju. Kad strādāju ASV Valsts departamentā, man vairākas reizes bija izdevība tikties ar Latvijas sūtniecības vadītāju ASV Anatolu Dinbergu. Ne vien es, arī daudzi mani vienaudži piecdesmitajos un sešdesmitajos gados daudz domāja par okupētajām Baltijas valstīm, un mums ļoti patika ASV principiālā nostāja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas jautājumā.

— Kad jūs pats pirmo reizi bijāt Latvijā?

— 1992.gada agrā pavasarī. Mēs jau bijām uzsākuši ASV vēstniecības iekārtošanu, un mans uzdevums bija iepazīties ar sagatavošanas darbu norisi. Es esmu daudz ceļojis pa bijušās Padomju Savienības teritoriju un citām Austrumeiropas valstīm un varu droši apgalvot, ka Latvijas attīstības temps pārspēj visu citās postkomunistiskajās valstīs redzēto.

Amerikas atbalsta vēsturiskā nozīme

— Kāda nozīme, jūsuprāt, Latvijas attīstībā bijusi ASV politiskajam un ekonomiskajam atbalstam?

— Mēs Latvijai palīdzējām darīt to, ko jūs paši gribējāt darīt. Mēs esam palīdzējuši Latvijas ministrijām, parlamentam, valdībai tajās jomās, ko pati Latvija uzskatīja par svarīgākajām. Jau no deviņdesmito gadu vidus Latvija izvirzīja mērķi iestāties NATO un Eiropas Savienībā, bet vēl pirms tam izlēma iedzīvināt Rietumu demokrātijas principus banku, tiesu, uzņēmējdarbības jomā.
Protams, ļoti būtisks bijis Amerikas latviešu atbalsts tēvzemei, atgādinot par Latvijas vajadzībām un spiežot Amerikas valdību sniegt Latvijai palīdzību. Latvijai ir arī ļoti spēcīgs atbalstītāju pulks ASV Kongresā — ievēlēti amerikāņu tautas pārstāvji, kas tic Baltijas brīnumam un grib jums palīdzēt. Šis faktors joprojām būtiski sekmē mūsu attiecības.

— Pirms trim gadiem man nācās vadīt Latvijas žurnālistu diskusiju ar ASV sabiedrības pārstāvjiem, kurā vairāki jūsu tautieši teica: “Kāpēc gan lai es, amerikāņu nodokļu maksātājs, balsotu par Latvijas uzņemšanu NATO, ja mums jau tā ir lieli nodokļi! Kāds man, ierindas amerikānim, būs labums no vēl vienas mazas valsts dalības NATO?!”

— Domāju, vairums amerikāņu tomēr uzskata, ka Latvija ir pelnījusi būt NATO dalībvalsts un ka tās ir jūsu zemes tiesības. Milzu nozīme bija Latvijas spējai modernizēt savus Nacionālos bruņotos spēkus, pieskaņojot NATO standartiem, vienlaikus īstenojot valstī sociālās un demokrātiskās pārmaiņas. Kopš 2001.gada 11.septembra terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā mēs jaunā gaismā redzam reālos draudus demokrātijai un brīvībai. Redzam arī nepieciešamību cieši sadarboties cīņā pret starptautisko terorismu. Jo bīstamāka starptautiskā terorisma eskalācija ir laikā, kad virkne valstu neatbilst normālu starptautisko attiecību kritērijiem, piemēram, Ziemeļkoreja. Šajos apstākļos fakts, ka Latvija ir gatava iesaistīties kopējā cīņā pret terorismu ar skaitliski nelieliem, bet labi sagatavotiem spēkiem, ir ļoti nozīmīgs. Mēs, amerikāņi, varam piegādāt transporta lidmašīnas un citu tehniku, taču kopīgajā cīņā pret terorismu visvairāk vajadzīgi gudri, teicami sagatavoti īpašo vienību karavīri, kas spēj pildīt īpašus uzdevumus, piemēram, neitralizēt sprāgstvielas vai sniegt medicīnisko palīdzību. Ļoti nozīmīga ir arī Latvijā izveidotā gaisa aizsardzības sistēma. Tas ir būtisks Latvijas ieguldījums kopīgajā cīņā pret starptautisko terorismu.

Lai lielākā brāļa sindroms piederētu pagātnei

— Daļa latviešu uz ASV joprojām raugās kā uz “lielāko brāli”, un līdzīgi mūsu valstu attiecības redz arī daļa amerikāņu. Jānāk attieksmes maiņai, kad latvieši un amerikāņi viens uz otru sāks raudzīties kā līdztiesīgi partneri NATO.

— Jā, es jums pilnīgi piekrītu. Mēs jau esam līdztiesīgi partneri. Labi, Latvijai dažās jomās vēl noder mūsu palīdzība. Taču ir arī jomas, kurās mums, amerikāņiem, jau tagad ļoti nozīmīga ir Latvijas pieredze, piemēram, lai pēc totalitārisma gadiem atjaunotu normālu dzīvi Irākā. Jūs kopš neatkarības atjaunošanas esat īstenojuši daudzus ļoti nozīmīgus projektus. Piemēram, nodibinājuši labu centrālo banku un izveidojuši drošu finanšu sistēmu. Ievērības cienīga ir Latvijas pieredze, izvērtējot totalitāro režīmu noziegumus jūsu zemē. Ļoti vērtīga ir Latvijas prakse vēstures un kultūras, īpaši arhitektūras pieminekļu, saglabāšanā. Mums šādas pieredzes nav. Latvijas prakse varētu būt ļoti noderīga arī Ukrainai, Gruzijai... Arī Baltkrievijai, kad tā būs gatava demokrātiskām pārmaiņām.

— Esmu no rietumvalstu diplomātiem dzirdējis viedokli, ka Latvija ar savu okupācijas gadu pieredzi labāk izprot Krievijā notiekošos procesus un varētu būt par konsultanti Rietumu sarunās ar šo valsti.

— Es neaprobežotos tikai ar Krieviju. Amerika savos centienos risināt problēmas ar kādu valsti, protams, vispirms vēlas to darīt tieši. Taču mēs labprāt šajā procesā iesaistām arī vēl kādu valsti, kas var sekmēt sarunu efektīvu norisi. Piemēram, mēģinot noorganizēt sarunas ar Ziemeļkoreju, mēs cenšamies iesaistīt arī Japānu un Ķīnu. Protams, daudz atkarīgs no konkrētās situācijas. Taču jūsu pieredze attiecībās ar Krieviju ir ļoti nozīmīga, un valstu vadītāju apspriedēs mēs allaž interesējamies, kā latvieši vērtē attīstību Baltijas un visā Ziemeļeiropas reģionā. Visās šī reģiona valstīs, ieskaitot Krieviju un Baltkrieviju.

— Kas mainīsies mūsu attiecībās brīdī, kad Latvija un ASV kļūs par līdztiesīgām NATO dalībvalstīm?

— Es nedomāju, ka notiks acīm redzamas pārmaiņas. Pārmaiņas vairāk izjutīs speciālisti, kas strādā NATO struktūrās. Latvijas integrācija NATO ir process, kas turpināsies. Amerika ir ieinteresēta Latvijas attīstībā. Mēs tagad labi pazīstam jūsu prezidenti, amerikāņi tagad daudz labāk pazīst jūsu valsti, jo par Latviju pēdējos gados visai daudz rakstīts ASV laikrakstos.

— Kurš notikums vēstnieka darba gados Latvijā jums pašam sagādājis vislielāko prieku, un kurš visvairāk sarūgtinājis?

— Protams, īpaši saviļņojošs brīdis bija, kopā ar Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu dodoties uz tikšanos ar ASV prezidentu Džordžu Bušu Baltā nama Ovālajā zālē. Šī tikšanās bija ļoti nozīmīga gan ASV, gan Latvijai. Taču tikpat labi es varētu minēt koncertu nesen Lielajā ģildē, kad Mūzikas akadēmijas orķestris spēlēja latviešu komponistu darbus. Tas bija brīnišķīgs pārdzīvojums! Šis orķestris ir tik augsti profesionāls! Atceros arī 11.septembra piemiņas dievkalpojumu Doma baznīcā, kad kori dziedāja Mocarta “Rekviēmu”. Latviešu kori ir kas sevišķs! Un kur tad vēl spožais Eirovīzijas konkurss un apbrīnojamie Dziesmu svētki! Man ir ļoti daudz gaišu mirkļu, ko atcerēties. Nu kaut vai pārgājiens ar slēpēm pa Gauju pie Valmieras. Bet mana atbilde nebūtu pilnīga, ja piemirstu ne ar ko nesalīdzināmos saulrietus pār Vecrīgu. Jūs jautājāt arī par vilšanās brīžiem. Tādu, par laimi, bijis tik maz, ka nav pat ko pieminēt.

— Jūs esat pārstāvējis Ameriku daudzās valstīs. Kādu vietu jūsu subjektīvajās izjūtās ieņēmusi Latvija?

— Te nav ko domāt — Latvijai manā sirdī ir pati pirmā vieta. Jā, es esmu strādājis daudzās valstīs, bet nav labākas vietas un labāka laika būt Amerikas vēstniekam, kā strādāt šajos gados Latvijā.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv