Savā tautā. Sāpēs, sapņos, dzīvībā

Kā aizvadītā gada spilgtākais notikums daudziem atmiņā palikuši Dziesmu svētki un nerimstošie aplausi pēc Pētera Vaska un Andreja Eglīša dziesmas “Man sen vairs savu sāpju nav, tik visas tautas”... Gaiss vēl virmoja atmodinātā dzejas vārda spēkā un maigumā, klausītāji piecēlās kājās, pretim stāvēja lielais dziedātāju pulks, un sirmais dzejnieks patiesi atradās savas tautas vidū.

Pirms 50 gadiem

Aizgājušais gadu simts tiešām pārmainījis cilvēces vaigu līdz nepazīšanai, kā to savās pārdomās uz 1950. gada sliekšņa paredzēja Andrejs Eglītis. Bet cik pārsteidzoši pazīstama ir tā dvēseles balss, kādā dzejnieks mūs uzrunā savā brieduma gadu dzejā un publicistikā! Tā palīdzēja tuvināt Trešo atmodu, ko Latvijas dievnamos iezvanīja kopā ar Lūciju Garūtu radītā kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”. Pēc piecdesmit trīs atšķirtības gadiem atgriezies mājās, Andrejs Eglītis ar gaišu skatu un atvērtu sirdi dzīvo līdzi tēvzemes dienām un nedienām, dzīvo savā tautā. Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Tas bija pagājušā gadu simta vidū, kad Andrejs Eglītis pēc desmit Latvijas apspiestības gadiem aicināja tautiešus kļūt patiesiem brīvības karotājiem un neatlaidīgāk vēstīt pasaulei par tautas postu, kaut “šis ceļš prasa uzupurēšanos un nesola pūliņu atmērīšanu vērtībās”. Viņa dumpīgais gars mudināja domāt pārdrošāk un tālāk – par savu neatkarīgu valsti un tautas brīvību. “Mēs esam ceļā uz Latviju!” – nebeidza atgādināt dzejnieks. Un brīdināja, ka svarīgāk par visu ir nosargāt tautas garīgās robežas: “Nedz nami mūs saturēs kopā, bet nacionālās kultūras gars ar jauniem zelta asnu dzinumiem; lai tas mūs ved pāri slieksnim – augstajam gadu simta izšķiršanās slieksnim; tam pāri pārkāpt ar savas tautas brīvību – lūk, kāds milzu uzdevums, kas jau sniedzas citās audzēs ar tālu laiku jaunas renesanses dvašu. Nenokausim garu, kas ir visbriesmīgākā pašiznīcināšanās savas tautas priekšā, neaiziesim no mātes valodas, kas līdzināms savas tautas pazemošanai (..)”

Mainīgais un nemainīgais

Aizgājušais gadu simts tiešām pārmainījis cilvēces vaigu līdz nepazīšanai, kā to savās pārdomās uz 1950. gada sliekšņa paredzēja Andrejs Eglītis. Bet cik pārsteidzoši pazīstama ir tā dvēseles balss, kādā dzejnieks mūs uzrunā savā brieduma gadu dzejā un publicistikā! Tā palīdzēja tuvināt Trešo atmodu, ko Latvijas dievnamos iezvanīja kopā ar Lūciju Garūtu radītā kantāte “Dievs,

Tava zeme deg!”. Pēc piecdesmit trīs atšķirtības gadiem atgriezies mājās, Andrejs Eglītis ar gaišu skatu un atvērtu sirdi dzīvo līdzi tēvzemes dienām un nedienām, dzīvo savā tautā.

Arvien vēl dzīves vidū

Andrejs Eglītis ar savu artavu līdzēja Brīvības piemineklim atgūt pirmatnējo diženumu, ar dzejas vārdu stiprināja latviešu karavīru piemiņas vietu Lestenē un Kalpaka dienās uzrunāja pulkveža dzimtās puses jaunatni. Cik vien spēki un veselība ļāvusi, viņš ticies ar jaunajiem karavīriem, studentiem un skolēniem. Lielāko daļu savas bibliotēkas un arī vairākas gleznas dzejnieks atdāvinājis skolām un muzejiem. Plauktos palikuši lielākoties paša darbu pirmizdevumi un nemitīgi klāt nāk dāvinātās latviešu rakstnieku jaunās grāmatas. Starp viņa dārgumiem ir kāda ķeburaina eikalipta sakne no Kanāriju salām un vairākas citas piemiņas lietiņas no pasaules ceļojumiem, Jura Soikana meitas Ilzes darināta māla vāzīte, divas sveces, ko viņi ar dzīvesbiedri Andu iegādājušies Nācaretē un kas parasti tiek iedegtas Ziemsvētku vakarā,vairāk nekā 120 gadu veca Bībele, ko dāvinājusi Zanderu dzimta, kur tā glabāta piecās paaudzēs,bērnu zīmējumi un rakstaini cimdi no Latvijas malu malām.

Kantāte “Dievs, Tava zeme deg!” skanējusi Japānā un īpaši šim notikumam izveidotais koris dziedājis skaidrā latviešu valodā! Šo ziņu visi plašsaziņas līdzekļi vēstīja tieši Ziemsvētkos.

Pēc 53 atšķirtības gadiem dzejnieks 1998.gada 13.augustā atgriežas mājās Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieki Elza Radziņa un Andrejs Eglītis dzejas sarīkojumā “Latvijas Vēstneša” zālē Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Dzejniekam vairākas dienas zvanīja apsveicēji, stāstīja par klausītāju un arī izpildītāju milzīgo saviļņojumu. Andrejs Eglītis nebija pārsteigts: “Lūcijas Garūtas mūzika nevienu neatstāj vienaldzīgu, viņai piemīt liels spēks. Grūti tikai iedomāties, kā japāņi varēja iemācīties tekstu latviešu valodā un kā viņi to uztvēra. Varbūt palīdzēja tuvība tautas dziesmai.” Savulaik mācītāji dzejniekam pārmetuši, ka viņš baznīcā ienesis tautas dziesmu. Uz to Kārlis Skalbe atteicis, ka mūsu tautas dziesmām piemīt tādas pašas vērtības kā Dieva dziesmām. Andreju Eglīti tautas dziesma ir pavadījusi visu mūžu: “Dzeja ir manas dvēseles valoda, un tautas dziesma – manas dvēseles barība.”

Dzeja, kas rada dziesmai

Jau sākot ar Jāni Ivanovu, kas ietērpis dziesmā vairākus sava novadnieka jaunības gadu dzejoļus, it visu paaudžu komponisti pievērsušies Andreja Eglīša dzejai. Pauls Dambis to līdz ar tautas dziesmu un Bībeles citējumiem izmantojis garīgās mūzikas skaņdarbā. Jau minējām Pētera Vaska komponēto “Savā tautā” šīsvasaras Dziesmu svētkos. Visvairāk dziesmu ar Andreja Eglīša dzeju sacerējusi Ilze Arne. Pirmajos Dziesmu svētkos , kuros līdz ar Latvijas koriem piedalījās trimdas latviešu kolektīvi,lielais kopkoris dziedāja šim notikumam īsti piemēroto dziesmu “Zem viena Jāņu vainaga”,skolēni savos dziesmu svētkos izdziedāja dzejnieka kvēlo Kurzemes cietoksnī sacerēto dzeju “Turiet savu zemi ciet!”, bet pagājušajos Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkos apvienotā kora sniegumā skanēja “Roka roku rokā tur”. Kā skaidrojama tāda dzejas muzikalitāte? Dzejnieks atzīstas, ka mūziku viņš dziļi izjūt un dzejoļi pa lielākai daļai dzimst līdz ar kādu meldiju. Teodors Reiters atklājis, ka viņam ir absolūtā dzirde, un aicinājis savā korī. Ļoti muzikāls bijis vecākais brālis Jānis. Dienesta laikā pulka orķestrī pūtis pirmo korneti, savos ļaudīs ilgus gadus spēlējis visos godos. Pirmais pasaules karš viņiem bija atņēmis tēvu, un mātei vienai nebija pa spēkam dēlus izskolot. Andrejs aizbrauca uz Rīgu un sīvi cīnījās par savu izglītību, pa dienu pelnīdams maizi, bet vakaros un nakts stundās mācīdamies. Jānim padevās visi lauku darbi, viņš bija labs strādnieks un ar milzīgu neatlaidību sapelnīja tik daudz naudas, ka varēja nopirkt nelielu zemes gabaliņu Aiviekstes krastā. Kad ienāca krievi, kalpa zēnam tika atņemta iekoptā zemīte un viss, ko bija izdevies iekrāt.

Tēvs novēlējis ilgu mūžu

Dzejnieks ir pārliecināts, ka lielā daļā latviešu tautas dzīvo veselīgs nacionālais kodols. Un labs ir jaunatnes nacionālais kodols. To viņš redzējis izpaužamies Rīgas 800 gadu jubilejas svinībās un aizvadītajos Dziesmu svētkos, kuru vadības grožus savās rokās turējusi jaunatne.
Kā liecina daudzās pateicības vēstules, kas publicētas Latviešu nacionālā fonda biļetenā, tas vēl arvien spēj sniegt kaut nelielu atbalstu trūcīgām daudzbērnu ģimenēm un palīdzēt jauniešiem iegūt augstāko izglītību. Banku augstskolas 5.kursa students Andis Tīrums, kam fonda piešķirtais pabalsts savā laikā palīdzējis sākt studijas, tagad ievēlēts fonda padomē. Andrejs Eglītis joprojām tiek godāts par fonda dvēseli, un viņš priecājas, ka tā vadību pamazām pārņem Latvija.
Ziemsvētkos dzejnieks cienāja ar ļaudoniešu atvestajiem labumiem un nenoguris slavēja savu dzimto pusi: “Latvija ir manas mājas, te es vienmēr esmu gribējis būt. Bet vēl dziļāk jau manī dzīvo Ļaudona. Tur ir mana draudze, kaut baznīca, kur esmu kristīts un iesvētīts, jau sen drupās. Tur kapsētā guļ mana māte un tagad arī brālis. Tikai tēva nav, viņu paņēma karš.” Kas tad ļaudoniešiem labāks nekā citiem? “Viss ir labāks! Lielākie strīdi jau vienmēr bijuši ar saikaviešiem, kas mums kaimiņos. Reiz strīdējušies, kam alus stiprāks. Saikavieši jau aizlielījušies tiktāl, ka gandrīz uzvarējuši, bet tad ļaudonieši teikuši: kad mūsu alu uzlej sivēnam uz astes, tas sāk kviekt. Kas vēl mums labāks? Sūdu talkas! Tagad es nezinu, bet manos puikas gados vēl bija dziļās kūtis, ko kaisīja ar egļu skujām. Kad mēsli bija jāved uz lauka, kaimiņi gāja no sētas sētā palīgos. Tas bija grūts darbs, bet meitas visu dienu dziedāja. Vakarā visi gāja Aiviekstē mazgāties un tīri gāja mājās. Es domāju, ka nekur citur tik brīnišķīgas talkas nebija.” Vēl dzejnieks atceras, kā viņš desmit gadu vecumā kādās kāzās palīdzējis ļaudoniešu panāksniekiem apdziedāt vedējus, kas bijuši no cita pagasta. Piegājis savējiem tuvu klāt un teicis priekšā vārdus, ko pats turpat uz vietas sacerējis. Tik labi iejuties tautasdziesmu ritmos un apdziedāšanās noskaņā, ka pantiņi biruši kā no pārpilnības raga, līdz pretinieki sākuši saukt, lai tak to puiku vedot prom.

Ar Brīvības pieminekli Andrejs Eglītis sasveicinās ik reizi, kad dodas savās rīta pastaigās. Ar bērniem viņš ātri atrod kopēju valodu

Brīnišķīgu pieminekli mātei Andrejs Eglītis uzcēlis savā dzejā, kurā māte iedzīvināta kā garīgas tīrības, uzticības un mīlestības jūtu nesēja. Arī Dievmātes tēlam, ko sastopam “Nesaules” lappusēs, ir dzejnieka mātes vaibsti. Ar tēvu dzejniekam saistās tikai viens atmiņu mirklis: “Viņš bija uz brīdi atlaists mājās mūs apraudzīt. Pāri upei jau gaidīja šķūtnieks, mēs cēlāmies pāri ar laivu. Viņā krastā es pēkšņi izkritu no laivas un iegāzos ar galvu ūdenī. Tēvs mani ar drošu roku izcēla no ūdens un nopurināja. Viņa acīs nebija baiļu, un viņš man bezbēdīgi uzsauca: “Nenoslīksi! Tu ilgi dzīvosi, dēls!” Tā nu es dzīvoju, paklausu tēva novēlējumam.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv