Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis:

Pēc pārpalikuma principa nekas nesanāk

Referāts konferencē "Vietējo pašvaldību nākotnes modelis Latvijā" 2000.gada 16.jūnijā

Protams, tik īsā laikā nosaukt visas Latvijas pašvaldību attīstības problēmas ir diezgan grūti. Mēģināšu dažas lietas ieskicēt. Piekrītot īpašu uzdevumu ministram Jānim Krūmiņam, pirmajā vietā lieku politisko jautājumu. Lai pašvaldības varētu tālāk attīstīties, nepieciešama saderīga politiskā sistēma pašvaldību un parlamenta veidošanai. Es saprotu, ka Latvijā esošajai sistēmai ir objektīvi iemesli — no latviešu tautas apziņas vārds "partija" ar tam līdzinākošo nozīmi tik viegli nav izdzēšams. Diemžēl daudzu apziņā vārds ne ar ko labu nesaistās, un tas ir jāsaprot. Līdz ar to pašvaldību veidošana bez politisko partiju principiem, kā tam vajadzētu būt teorētiski, šodien nav iespējama. Pirmie soļi šajā virzienā ir sperti, un jāgaida ir ārsts — laiks. Tas rada arī šo šķirtni par politisko partiju atbildību pašvaldībās. Atrisinot šo jautājumu, arī citas problēmas tiktu virzītas līdz ar to.

Otra lieta, ko esmu sev atzīmējis kā būtisku, ir investīciju politika. Ja nemainīsim valsts investīciju politiku kopumā, pašvaldību attīstība nenotiks. Lai arī ir pagājuši jau desmit gadi, mēs vēl arvien nespējam izšķirties par to, ka investīcijas valstī nepieciešams izvietot, ņemot vērā reģionālo principu, nevis turpināt plānveida ekonomikas sektorālā principa īstenošanu. Diemžēl valsts plāns bija likvidēt to pirms desmit gadiem, bet idejas dzīvo joprojām. Tas ir būtisks jautājums, par ko Ministru kabinetam (MK) ir jāizšķiras, jāmaina pieeja, kaut arī nākamā gada investīcijas jau ir saplānotas un es neceru, ka tiks izdarītas izmaiņas. Nepieciešama politiski konceptuāla izšķiršanās MK, ar ko mēs varētu rēķināties nākotnē. Prognozēju, ka tad arī būs iespējama privātā kapitāla un citu investīciju piesaistīšana. Ņemot vērā reģionālos aspektus, tās varētu būt daudz precīzākas, jo katra reģiona iedzīvotāji būs skaidri noteikuši savas attīstības tendences.

Mēs nevaram lepoties arī ar reģionālās attīstības politiku. Es ceru uz Reģionālās attīstības padomes darbību, kas izveidota ar likumu. Tajā darbojas pietiekami augstas varas pārstāvji, vienīgi līdz šim padome nenodarbojas ar lietām, ko tai vajadzētu risināt. Cerēsim, ka padome sāks pildīt tai likumā noteiktās funkcijas — tai ir jābūt institūcijai, kas skata jautājumus tieši par reģionālās attīstības politiku. No tās varētu nākt iniciatīva un risinājumu ieteikumi problēmām, kas tālāk tiek realizēti parlamentā, valdībā. Tāda bija sākotnējā ideja, veidojot šo institūciju.

Nākamais — budžeta veidošanas principi. Ir saprotams, ka pašvaldības nevar attīstīties, saglabājot veco budžeta veidošanas principu. Mēs esam mēģinājuši ieviest programmas principu, kas teorētiski likās pieņemami, bet praktiski bijušās tāmes tika pārrakstītas par programmām. Laikam jau ceturto gadu programmu princips skaitās ieviests. Bet kardināli nekas nemainījās, kā tam teorētiski vajadzēja notikt. Protams, ja pašvaldību budžetu veidosim pēc pārpalikuma principa, tad nekāda attīstība un pārmaiņas nav sagaidāmas.

Ministrs savā runā jau pieskārās jautājumam, ko es arī gribu uzsvērt, — pašvaldību spējai aizņemties. Limitu ierobežojumus kredītiem ir grūti saprast. Apkopojot piecu mēnešu datus par 2000.gadu ja Latvijas pašvaldības pēc Valsts kases atskaites ir atmaksājušas septiņus miljonus latu šajā periodā, bet aizdevumos saņēmušas trīs miljonus latu, tad grūti saprast, ka pie šādas bilances mums nav iespējas saņemt kredītus, jo limits ir sasniegts. Nav pareiza šāda pieeja, plānojot valsts un pašvaldību budžetu. Attīstība pašvaldībās var tikt nodrošināta tikai uz kredīta rēķina, jo pašu pašvaldību resursi, ko tās spēj ieguldīt attīstībā, ir ļoti minimāli. Visi resursi tiek izlietoti ikdienas funkciju nodrošināšanai un arī — ierobežoti. No vienas puses, runājam par attīstību, bet, no otras, — nedodam pat instrumentus, lai attīstību veicinātu.

Ļoti būtisks jautājums ir pašvaldības politiķu un darbinieku apmācības. Tam nepieciešams valsts materiālais, politiskais un morālais atbalsts, palīdzība mācību programmu sagatavošanā, jo tikai izglītoti un apmācīti pašvaldību politiķi un darbinieki būs spējīgi pildīt tos uzdevumus, kuri būs jāpilda pavisam tuvā nākotnē. Ja šajā jomā neinvestēsim, varēsim līdzekļus ieguldīt citur, bet investīcijas nebūs efektīvas.

Domāju, ka vietējo pašvaldību attīstībai traucē reģionālo pašvaldību neizveidošana. Neesam līdz galam izšķīrušies par šo jautājumu. Šodien vietējās pašvaldības spiestas risināt reģionālo pašvaldību problēmas — ir jāiegulda gan fiziskie, gan intelektuālie resursi, gan naudas resursi šo jautājumu risināšanā.

Ļoti ceru, ka tiks izveidota informācijas sistēma un no Satiksmes ministrijas šie jautājumi nonāks mūsu ministra kompetencē. Šīs problēmas vilcināšana var sāpīgi atsaukties uz visu mūsu pašvaldību attīstību. Galvenais, kas ir nepieciešams mūsu valsts un katras pašvaldības attīstībai, ir cilvēku resursi. Šodien lasīju konsultantu sagatavoto materiālu par to, kā veikt reformas. Man, protams, daudzos jautājumos ir cits viedoklis, bet konsultantu uzdevums ir pasniegt priekšlikumus, mūsu uzdevums — izvēlēties. Es, protams, esmu pārliecināts par to, ka Latvijai ir jālieto konkrētais Latvijas modelis, un Latvijā ir situācija, kurai nav iespējams visā pilnībā piemērot citas valsts apstākļus. Jāņem vērā tautas tradīcijas,vēsture un citi aspekti, ja vēlamies veikt reformu, no kuras labumu gūs iedzīvotāji. Kopējot kādas valsts modeli, progresu nebūs iespējams panākt. Cilvēku resursi tāpēc ir galvenais, un, ja mums iesaka apvienot pašvaldību teritorijas, lai mēs iegūtu lielāku iedzīvotāju skaitu katrā teritorijā, mēs varam atrast arī citu risinājumu cilvēku skaita palielināšanai. Ja nekas netiks darīts savas tautas saglabāšanas labā, tad mēs varam apvienoties tiktāl, kamēr visa Latvija kļūs par vienu pašvaldību ar noteikto iedzīvotāju skaitu. Domāju, ka patiesība ir kaut kur vidū.

Vēl par reformu runājot, vajadzētu noteikt, kur reformas veikt vispirms — tautsaimniecībā vai administrācijā. Tas ir diskutējams jautājums, jo ne vienmēr, veicinot administratīvās reformas, labumu gūs arī tautsaimniecība.

Nobeigumā vēlos runāt par veselības aprūpes problēmām. Mēs nevaram lepoties ar labu pieredzi veselības aprūpes reformā ar Pasaules bankas atbalstu, sevišķi ja apskatām to, kā tiek organizēta veselības aprūpe laukos un kāds ir pacienta ieguvums. Veselības aprūpes reformas efektivitātes rādītājs ir pakalpojumu kvalitātes uzlabošanās. Apšaubu, vai tie mērķi, kas tika izvirzīti pirms reformas pirms pieciem gadiem, sasniegti: naudas trūkst, veselības aprūpes līmenis pacientam nav uzlabojies. Negribētos, lai pēc laika reformas, ko veicam pašvaldību jomā, nonāktu veselības aprūpes reformai līdzīgā situācijā.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā