Ilga, pati dziesmas dvēselīte

Foto: Arnolds Viesis

Ar Ilgu Reiznieci mēs iepazināmies laikā, kad līdzīgi ugunsskrējienam sausā kūlā uzliesmoja ideja atzīmēt Dainu tēva Krišjāņa Barona simtu piecdesmito dzimšanas dienu. Visās Latvijas malās kā pati no sevis uzdzirkstīja jau gadu desmitiem slāpētā interese par tautasdziesmu, tās saturu un melodijām. Kļuva populāri Skandinieki, un radās arvien jauni un jauni dziedoši pulciņi, kas paši sev atklāja dainu skanīgumu un dzejas skaistumu. Rakstnieku savienība organizēja tulkotāju semināru, mēs rādījām cittautu dzejniekiem dainu pirmizdevuma grandiozos sējumus, ko vienā klēpī bija pat grūti noturēt, un aicinājām pie sevis jauniešus, kuri spēja ciemiņiem pārliecinoši nodziedāt mūsu mazo dziesmu pārsteidzoši īpatnās melodijas. Jaunieši ļoti cītīgi meklēja vecos dziesmu teicējus un rotaļu zinātājus, studēja pierakstus, klausījās atmiņas par svētku ritiem, parašām, agrāko gadu dzīvi un strādātmāku. Viņu vidū izcēlās Ilga. Ar apskaužamu rosinātājas talantu.

“Dodiet darbu!” — reiz tāds jautrs bars, pār purviņu dziedādams, ienāca manā vasaras mājas sētā. Jauniešus bija sūtījusi Ilga, lai viņi klaušinātu Gaiziņa novada melodijas un iepazītos ar to teicējiem. Es viņus aizvedu pie Aleksandra Čaka attālām radiniecēm sienu grābt. Večiņas bija aizkustinātas līdz asarām – divās dienās dziedādami un jokodami jaunieši bija sagrābuši un uz mugurām sanesuši šķūnītī gotiņai visu ziemai vajadzīgo sienu, samācījušies jaunas dziesmas, uzzinājuši citu teicēju dzīvesvietas un tad aizgāja pār pļavām prasīt citus darbus.

Viņu uzrunāja tautas
pazīstamā balss

Ilga pati stāstīja, ka konservatorijā studējusi klasisko mūziku un vijoles spēli. Bijušas iespējas dabūt darbu operas orķestrī. Bet tad tieši valsts eksāmena dienā, nejauši garām ejot, izdzirdusi dziedam tautasdziesmu tās vēl nemodernizētajā, tautā pazīstamajā balsī – “Apkārt kalnu gāju...” Un ar to tad arī bijis izšķirts viss – pavērušās durvis uz kādu vēl nepazītu, bet aizraujoši skaistu un noslēpumainu pasauli. Viņa devās tajā iekšā un aicināja sev līdzi. Uz jaunu darbu un atklājumiem.
“Krustiem auga kokiem saknes, krustiem zvaigznes debesīs...” – Ilga Jāņu priekšvakarā dziedāja zem mūsmājas vecā ozola, un es klausījos vēl nekad nedzirdētajā dainā un zilajā nokrēslā saskatīju tās monumentālos tēlus slīdam pār sienalaika miglas pārklātām pļavām: “Krustiem skrēja Dieva zirgi, Nevažoti, negrožoti”. Kāds aizmirsts, noslēpumains diženums!

Šūpuļdziesmas

Krišjāņa Barona jubileja pagāja apbrīnojami bagāta, visos novados izlolota un izdziedāta, tieši jauniešu enerģijas nesta. Daudzām jaunām dziedātājām tobrīd zem sirds, uz rokas vai pie rokas bija kāds bērniņš. Ilgai — Dīvs. Un tad pa gadiem nāca citu dēli – Jumis, Audris, Jurģis. Šajā laikā Ilga ar domubiedriem izveidoja pati savu radošu dziedātāju kopu “Ilģi”. Bet laiku pa laikam devās mācīt tautasdziesmas tiem, kas gribēja mācīties, un tiem, kuriem noteikti vajadzēja tās zināt, piemēram, jaunajām māmiņām dzemdību namā...
Bet Jāņos ar Ilgu arvien biežāk tikāmies mūsmājās. Vieta bija kā laista pasaulē tieši Jāņu rituāliem. Visapkārt pamalēs meži, kuru galus rietēdama līdzināja saule. Pļavas, kurās vēl skanēja griezes balss. Ezera mierīgais spogulis, kurā atspoguļojās vakarblāzmas krāsoti mākoņi. Un kalna platais plecs, no kura apkārtne bija pārskatāma līdz pat citu novada lielo kalnu tālajām mugurām. Te varēja svinēt Saulgriežus kopā ar pašu dabu.
Ilga brauca pie mums kopā ar vīru un dēliem, un parasti veda līdzi citus jāņabērnus, kurus bija iepazinusi kā folkloras pētniekus un dabas draugus, stāstīdama par Latviju un tās dainām trimdinieku zemēs. Tie bija ļaudis, kas neieradās tāpēc, lai sarīkotu “pikniku brīvā dabā” pie atskaņotāju mūzikas. Ar kopīgu pieredzi Jāņi no gada gadā kļuva bagātāki savā saturā. Tie sākās jau pirms Līgo vakara, kad saradās jāņabērni, kas varēja izkārtot kādu brīvu dienu. Sākās ar siena pļaušanu, taku sakopšanu, dziesmu mācīšanos, vainagu pīšanu, mājas, akas, klēts, bišu stropu greznošanu. Un pašas Jāņu vakara gaitas izdomāšanu. Tie, kas ieradās pirmo reizi, piedevām tika ievadīti teikās daudzinātā novada vēsturē: ezera atlidošanā, Velna grāvja rakšanā, Divienas piedzimšanā...

Saules godināšana

Ilgas enerģija bija apbrīnojama, un pa īstam tā izpaudās kopš brīža, kad sākās izdarības, kas veicamas līdz pašam svinīgākajam mirklim – saules rieta sagaidīšanai kalna plecā. Vispirms pagalma vidū tika izgodēti visi lielie un mazie Jāņi, Jāņa tēvs un Jāņa māte. Tad pirmo reizi tika laista apkārt alus krūka ar siera rituli — agrāk tos baudīt būtu vienkārši nepieklājīgi. Nu sākās gājiens pa dārzu, vēlot svētību visam, kas aug acu un vēdera priekam. Ap veco ozolu, kas vienulaik bija sācis nīkt. Ar sirsnīgu dziedāšanu un jaunu meitu vaiņagu mešanu zaros mēs ozolu pēc dažiem gadiem tomēr dabūjām pie zaļotprieka. Un tad jau arī bija laiks doties kalnā, kur tieši pret Saules rietu puiši bija uzcēluši saulrieta vārtus. Saule lēnām nāca pāri mežu galiem un slīdēja lejup pa nolaideno pakalna muguru, iegrimdama lejas eglēs. Bija apklususi grieze, un arī mēs sēdējām rasotajā zālē gluži klusi, skanēja vien kokle un Ilgas nez kur atrastās Saules pavadīšanas dziesmas. Un ikreiz, kad mēs gads gadā klausījāmies Saules atvadās, es gluži neviļus domāju: “Kāpēc gan man ir piešķirts šis brīnumainais, ārpus ikdienas stāvošais skaistums, kas kļūst dziļāks un dziļāks, reizē sirdi un pasaules varenību aptverošs?”

Bet tad jau Saule bija pazudusi savā godībā, Jāņatēvs iededza vārtos pērnā gada vaiņagu, bet no vaiņaga uguns – ugunsratu, kas, dzirsteles šķiezdams uz visām pusēm, joņoja pretī Saules ceļam, līdz pazuda lejas pļavā. Bērni klaigādami un kūleņus mezdami, joza pakaļ, mēs visi atgriezāmies pagalma vidū pie ugunskura. Ilga, vijoli paņēmusi, sāka rotaļu mūziku, pie viena mācīdama dejas soļus, pāru mainīšanās likumus, ievilkdama apļos un gatvēs visus kaunīgos malā stāvētājus. Un tā līdz pašam Saules lēktam – ar tiem, kam vēl bija spēks izlēkāt un izdziedāt nakti cauri. Bet no rīta, pēc brokastīm – kaut ar piesmakušu kaklu — atkal jaunas dejas un dziesmas. Līdz pat šķiršanās brīdim...
Reiz pirms gadiem četriem Ilga nebija Jāņos – viņa bija pierunāta uzstāties koncertā. No tā viņa atgriezās neapmierināta un pat nelaimīga: “Mēs tik dziedam un dziedam, bet te nāk simtiem ļaudis bez vaiņagiem, bez dziesmām, bez Jāņu noskaņas – kas tie par svētkiem!” Labu laiku viņā rūga nemiers, līdz tika pieņemts lēmums – Jāņi jāmāca svinēt, jāmāca ne tikai dziesmas un dejas, jāmāca iejusties dabas brīnumainajā Saulgriežu noskaņā, sirdīs paslēptajā tīrajā priekā un bijībā debesu un zemes varenības priekšā. Ilga atrada domubiedrus folkloras kopās un Krišjāņa Barona muzejā. Rīgā un visos novados viņa aicināja un rādīja, kā sagaidīt un piedzīvot Jāņus, lai tie kļūtu par svētkiem, kad sirds un Daba runā vienā valodā.

Saulcerīte Viese