Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks MĀRIS PŪĶIS:

"Bet Latvijā nav politiskās gribas attīstīt lauku teritorijas"

Komentārs konferencē "Vietējo pašvaldību nākotnes modelis Latvijā" 2000.gada 16.jūnijā

Manuprāt, ir nopietns pamats diskusijai izvirzītajām problēmām. Man ļoti patīk veids, kā tika iedalītas divas galvenās uzdevumu grupas: nosacījumu uzlabošana reformai un dažādu tehnisko pasākumu kompensācijas, lai novērstu radušās neērtības atsevišķām iedzīvotāju un darbinieku grupām, kas no reformas varētu ko zaudēt.

Gribētu atzīmēt to, ka skaidra sadalījuma likumā par kompensāciju pagaidām nav, taču noteikti tādi varētu rasties, kas par 3—5% varētu tikt realizēti, ja valsts budžets atradīs atbilstošus resursus. Ļoti precīzi eksperti definēja iespējamos zaudējumus, ar kādiem var saskarties vietējā kopiena jeb esošais pagasts. Tie ir draudi, ka var tikt slēgts līdz šim funkcionējošais bērnudārzs, skola, kas ir lielāks pamats uztraukumam nekā dažu darbavietu zaudēšana.

Gribu aicināt diskusijā pievērsties vienam punktam, kam tikai mazliet pieskārās konsultants. Sākšu ar šāda jautājuma izvirzīšanu: kas ir "sekmīga reforma"? Vai tā ir reforma, kas efektīvi administrēta un notikusi pietiekami straujā tempā, iesaistot arī cilvēkus? Vai ar to pietiek, lai reforma būtu sekmīga? Par piemēru minēšu vienu reformu, kas skāra lauku teritorijas 90. gadu sākumā,— agrāro reformu. Reforma bija ļoti efektīva, skatoties no minēto pazīmju puses: kolhozus, ražošanas līdzekļus izdevās likvidēt un nojaukt ļoti ātri, izdevās pāreja uz viensētām. Bet cilvēki lielā mērā vēl tagad nav attapušies, un nav skaidri reformas sniegtie labumi. Ja ņem vērā, ka notikusi strauja pāreja uz tirgus ekonomikas principiem, reforma bija izdevusies, bet uz daudziem citiem jautājumiem nevar sniegt viennozīmīgu atbildi. Jāsaka, ka laukos šo reformu piemin nelabprāt. Tāpēc es gribētu apgalvot sekojošo: manuprāt, nav tik svarīgi, lai reforma notiktu brīvprātīgi, kaut Latvijas Pašvaldību savienība vienmēr atbalstīs brīvprātības principus, bet nepieciešams pozitīvs sabiedrības vērtējums par reformu — ja ne uzreiz, tad pēc gadiem.

Pozitīvs vērtējums iespējams tikai tad, ja reforma atbilst patiesiem, objektīviem nosacījumiem un ja mērķi sakrīt ar sabiedrības vēlmēm, dod atbildi uz risināmajām problēmām laukos. Tad varētu teikt, ka nebija svarīgi, kā reforma tika administrēta. Taču mēs pagaidām nevaram redzēt pazīmes, ka Latvijā būtu politiskā griba attīstīt šīs lauku teritorijas. Ja šāda griba būtu manāma un varētu redzēt kaut niecīgākās pazīmes tam, ka tiks stimulēta uzņēmējdarbības dažādošanās, ka tiks veiktas pozitīvas izmaiņas lauku izglītībā, ka kaut kas notiks ceļu un infrastruktūras sakārtošanā vai vismaz ir radītas iespējas to sakārtošanai, tad automātiski izvirzītos objektīvs un skaidrs mērķis — lai to visu izdarītu, vietējās administrācijas līmenī ir nepieciešama cilvēku, finansu un citu resursu koncentrācija. Ja būtu šī līdzekļu koncentrācijas nepieciešamība skaidri noteikta, tad arī cilvēki labāk izprastu reformu būtību. Pagaidām mērķi ir citi — varam saskatīt daudzas pazīmes, kas liek tā domāt.

Tāpēc iespējams, ka optimālāks variants būtu saglabāt esošo struktūru, un reforma var novest pie slikta rezultāta esošajā situācijā. Šeit var saskatīt analoģiju ar veselības aprūpes reformu. Pašvaldībām tika atņemta kompetence par primāro un sekundāro veselības aprūpi, likvidēja rajonu slimokases un izveidoja centralizētu sistēmu veselības aprūpei. Tika stāstīts, ka reformu mērķis ir sniegt Latvijas iedzīvotājiem vienādas iespējas. Jau toreiz bija redzams, ka sācies reāls process, kura mērķis bija pakāpeniski likvidēt lauku slimnīcas, samazināt lauku medicīnas darbinieku skaitu un atbalstīt Rīgu. Toreiz tika pieņemts, ka tās ir kādu nelabvēļu hipotēzes. Reforma notika, un to objektīvi izvērtēt varam šodien. No pašvaldību budžeta izņemtās naudas daļas pašlaik tiek finansēta ne tikai tā veselības aprūpe, kas tika finansēta arī agrāk, bet vēl daļa, ko agrāk finansēja centrālais budžets. Patiesais centralizācijas un reformas mērķis ir redzams šobrīd — ir izdevies novirzīt naudu no reģioniem, no lauku teritorijām uz centru — uz Rīgu un uz Rīgas slimnīcām.

Šeit varam vilkt paralēles ar šo reformu — ja mēs stādām par mērķi cilvēku skaita samazināšanu laukos, infrastruktūras attīstības apstāšanos, tas ir viens. Otrs — ir jānosaka, vai reforma un resursu koncentrācija objektīvi ir nepieciešama. Objektīvo nepieciešamību, kā jau norādīja arī Jaunsleiņa kungs un Krūmiņa kungs, parāda viena lieta — ja vietējās pašvaldības līdzekļi pieaugtu un tā varētu ietekmēt ceļu būvniecību, infrastruktūras attīstību, ja tiktu dota lielāka brīvība pašvaldībām tieši funkciju ziņā, ja tiktu radīta atgriezeniskā saite starp ieņēmumiem teritorijā un pašvaldības ieņēmumiem, tad būtu skaidri redzami signāli, ka ir kāds, kas vēlas lauku teritoriju attīstību. Pagaidām nekas tamlīdzīgs nenotiek. Šobrīd pēc izlīdzināšanas sistēmas lielākajā daļā pagastu ienākumi nav atkarīgi no naudas, kas tiek iekasēta šajā teritorijā, jo mainās proporcijas starp dotācijām no pašvaldību izlīdzināšanas fonda un pašu ieņēmumiem, bet summa nemainās.

Nav skaidrs, kā tad īsti nepieciešams apvienoties, jo var gadīties, ka pēc apvienošanās pašvaldības līdzekļi teritorijā kļūs vēl mazāki nekā pirms apvienošanās. Tādējādi šāds saraksts, kā veicināt pašvaldību attīstību, varbūt no tehniskā viedokļa ir brīnišķīgi sastādīts, un es atbalstu visus iekļautos punktus, bet reāli ir nepieciešama nopietna diskusija. Tādēļ kā veicinošu faktoru es izvirzītu apspriešanai vēl kādu pieeju — šajos apstākļos mums vajadzētu nevis izšķirties starp brīvprātīgu vai piespiedu pašvaldību apvienošanos, bet, pirmkārt, par stingru atbalstu pašvaldību sadarbībai, kas iezīmētu teritorijas tālākai diskusijai par pašvaldību apvienošanos. Un, otrkārt, beidzot sākt risināt jautājumus, kas ir sen zināmi, ierakstīti 1993.gada Pašvaldību reformu koncepcijā, kuru izstrādāja Augstākā padome, kas ir skaidri noteikti Latvijas Pašvaldību savienības vadlīnijās: pašvaldību reformas galvenais saturs un galvenais nosacījums nekādā gadījumā nav teritoriju robežu grozīšana. Bet tai jābūt kompleksai reformai, kas saistīta ar pašvaldību tiesību paplašināšanu, lielāku līdzekļu piešķiršanu un izņemšanu no centrālās varas kompetences, jo līdzekļi ir ierobežoti, ar atgriezeniskās saites nodibināšanu starp ieņēmumiem teritorijā un pašvaldības finansu resursiem un citām primārām lietām. Šie būtu daudz efektīvāki stimulējošie faktori teritoriju palielināšanai nekā mēģinājumi aizlāpīt trūkumus.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā