Kad Labā zvaigzne mirdz cilvēku sirdīs
Neviens cilvēks nav
tik nabags, lai nevarētu kaut ko dāvāt savam līdzcilvēkam, – šie
mācītāja Jura Rubeņa vārdi apstiprinājumu un piepildījumu gūst
labdarības akcijā “Labā zvaigzne”, kas sākas Ziemassvētku laikā
un beidzas Zvaigznes dienā, 6. janvārī.
Akciju jau piekto gadu rīko Labklājības ministrija, Pašvaldību
savienība un Nevalstisko organizāciju centrs. Šajā laikā cilvēki,
zvanot, sūtot vēstules vai e–pastu, nosauca tos labdarus, kas
viņiem vai viņu tuviniekiem aizvadītajā gadā palīdzējuši – gan
finansiāli, gan ar labiem vārdiem un darbiem.
Nosaukto labdaru vidū ir ne tikai uzņēmumi, bet arī
privātpersonas, kas ziedojušas naudu, laiku, labās domas un
vārdus. Mūsu sabiedrībai par labu liecina tas, ka daudzi no
nosauktajiem labdariem, paši būdami trūcīgi un ne tie dzīves
lutinātākie, ir spējuši sevī atrast spēku, lai palīdzētu
citiem.
Tā Armands Skudra no Bauskas, pats būdams akls, nevis prasīja sev
palīdzību, bet sarīkoja labdarības akciju, lai palīdzētu kādai
skolniecei ar kustību traucējumiem, savai vienaudzei; piecpadsmit
gadus veca meitene Linda Rubane no Preiļu rajona sasita savu
krājkasīti, lai Latgales apstākļiem visnotaļ prāvu naudas summu
ziedotu kādai sievietei, palīdzot samaksāt par operāciju; par
Āriju Kalniņu no Ventspils rajona ir teikti vārdi – viņa
palīdzēja man atgūt dzīves jēgu, kuru biju pazaudējusi.
Šo labo darbu uzskaitījumu vēl ilgi varētu turpināt, jo šogad
Latvijā tika nosaukti 1055 labdari, no kuriem 365 saņems “Labās
zvaigznes” nozīmīti un pateicības rakstu.
Kā pastāstīja Labklājības ministrijas Sabiedrisko attiecību
nodaļā, ar katru gadu cilvēki, īpaši laukos, aizvien vairāk
pateicas un novērtē nemateriālu palīdzību, kas nozīmē, ka mūsu
acīs ne vien naudai un mantai ir vērtība. Cilvēki pateicas par
palīdzību ražas novākšanā, vientuļi cilvēki un invalīdi pateicas
par atvestajiem produktiem, saremontēto jumtu, par stundām, kas
nav jāpavada vientulībā.
Protams, ir krīzes brīži, īpaši tie, kas skar veselību, kad
svarīgs ir tieši finansiālais atbalsts, un aizvadītajā gadā šādu
pabalstu saņēmuši vairāki desmiti cilvēku.
“LV” tikās ar trim labdariem – Ausmu Skalderi, Māru Zvaigzni un
Haraldu Šagbazjanu, kuri visi kā viens teica, ka darīt labu
citiem ir svarīgi arī viņiem pašiem kā personībām, tas dodot
spēku un prieku.
Skalderes kundze, kas ir pensionāre, aktīvi darbojas Brīvības
cīnītāju palīdzības fondā, kurā aktīvi ir 700 biedri, taču
pavisam to ir 2000. A. Skaldere palīdz bijušajiem brīvības
cīnītājiem, no kuriem viens bija arī viņas vīrs, adot zeķes,
apsveicot jubilejās, rīkojot kopīgus fonda pasākumus. Pagājušajā
gadā viņa pārdeva savu mežu un naudu ziedoja fondam, lai
trūcīgākie tā biedri saņemtu pabalstus.
Māra Zvaigzne, izlasījusi avīzē sludinājumu, ka pensionēta
kundze, kas izlikta no dzīvokļa, meklē sev mājvietu, ne mirkli
nedomādama, svešajai sievietei piedāvājusi dzīvot savās lauku
mājās, neprasot nekādu atlīdzību. Pati M. Zvaigzne saka: to
neuztvēru kā labu darbu, tā bija vienkārši normāla reakcija
konkrētajā situācijā.
Haralds Šagbazjans: “Labdarību nedrīkst uztiept. Tā nāk tad, kad tava sirds ir aizkustināta. Labās lietas pašas atnāk.” |
||
Māra Zvaigzne: “Labdarībai ir jākļūst personīgākai. Manuprāt, svarīgāk ir nevis ziedot kādai institūcijai, bet apzināt konkrēto cilvēku, konkrēto ģimeni, kam palīdzēt. Darot labu citiem, es vienlaikus to mācu saviem bērniem, kas redz, ka labdarība nav kas abstrakts, bet gan ļoti konkrēta rīcība.’’ | ||
Ausma Skaldere pirms ekumeniskā dievkalpojuma Zvaigznes dienā Sv. Jāņa baznīcā: “Es vienmēr esmu centusies palīdzēt citiem. Šī darbošanās mani tur pie dzīvības, sniedzot patiesu prieku. Galvenais, kas cilvēkam dzīvē jāievēro — lai viņš būtu godīgs.” |
Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, uzrunājot labdarus godināšanas pasākumā Melngalvju namā: “Jūs esat zemes sāls, kas nes mūsu valstij svētību.” |
Pazīstamais kādreizējais
autosportists Haralds Šagbazjans atzinās, ka viņš savu iespēju
robežās bieži palīdzot cilvēkiem. Pirms pāris gadiem viņš
ziedojis naudu kādai mazai meitenītei, tādējādi palīdzot atgūt
redzi, šogad apmaksājis uzturēšanos Dobeles sociālās aprūpes
centrā kādai trūcīgai slimai meitenei un darīs to arī nākamgad.
H. Šagbazjans teic, ka viņš neziedo tad, ja to kāds grib uzspiest
vai padarīt par pienākumu. Labdarība esot ļoti personiska, un tos
cilvēkus, kam gribas palīdzēt, viņš sadzirdot un atrodot
pats.
Akcija “Labā zvaigzne” ir brīnišķīga iespēja pateikt paldies
visiem labdariem. Un tas ir nozīmīgi ne tikai viņiem, bet arī
palīdzības saņēmējiem, jo māka pateikties un priecāties par
saņemto var pārtapt stimulā — labos darbus darīt pašam.
Rūta Kesnere, “LV”